Bēbītis raud un neguļ — attīstības krīzes pirmajā gadā

Trešās nedēļas krīze

Pirmās divas trīs nedēļas ir laiks, kad jaundzimušais adaptējas dzīvei ārpus mammas. Viņš iepazīstas ar mammu, tāpat kā mamma iepazīstas ar bērniņu. Neviena diena nav līdzīga iepriekšējai. Ap trešo dzīves nedēļu ir noregulējusies mazuļa vēdera izeja, ēšanas un gulēšanas režīms. Bērna un jauno vecāku dzīvē šķietami iestājas kaut neliela paredzamība, taču ap trešo nedēļu bērniņš sāk mosties naktī (neatkarīgi no ēdināšanas veida), pa dienu negrib rāmi gulēt gultiņā, izjūk nupat nostabilizējies miedziņš. Turklāt šķiet, ka mazais ir saaukstējies, viņam tek deguns, viņš šķauda un klepo, atgrūž pienu. Nav būtiski, vai tā ir vasara vai ziema, jo šīs izpausmes parādās visiem zīdaiņiem. Kas ir noticis?

Skaidro neonatoloģe Dina Krūze: «Pirmā mēneša beigās sāk strādāt siekalu dziedzeri, tāpēc bērns sāk siekaloties. Sākumā viņš neprot norīt siekalas, tāpēc šķauda, atgrūž pienu; guļot horizontāli, pieniņš paliek aizdegunē un izraisa klepošanu. Tā nav saaukstēšanās! Ja bērns var paēst, deguns nav jātīra.»

Nākamais izaicinājums ir kolikas: palielināts gāzu daudzums mazuļa kuņģa un zarnu traktā rada vēdera pūšanos, rezultātā rodas sāpes un burkšķēšana vēderā. Vakaros bērns ir nemierīgs, grib dzīvoties pa vecāku rokām, spalgi raud un met punci uz augšu. «Kolikas ir normāls bērna attīstības posms, kam iziet cauri visi bērni, bet ir mazuļi, kam šis process notiek sāpīgāk. Mana pieredze liecina, ka apmēram 10 procentiem mazuļu ir stiprākas vēdera sāpes. Šis laiks ir jāpārdzīvo, un pēc tam dzīve atkal mazliet nostabilizējas un iestājas mierīgāka ikdiena.»

Citi lasa

Marta Kalniņa

Miljardieru dzīve

Tiesa neļauj 93 gadus vecajam miljardierim Mērdokam atdāvināt savu bagātību dēlam. Tam ir iemesls!

Gita Riekstiņa

Dārzs

Sakņu dārza darbi decembrī. Kas jādara, lai nākamgad dārzā nebūtu kurmju?

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Triju mēnešu krīze

Sasniedzot triju mēnešu vecumu, zīdainim mainās ēšanas un miega režīms, arī uzvedība. Šis ir arī laiks, kad visbiežāk tiek pabeigta zīdīšana. Neonatoloģe Dina Krūze norāda: «Iemesli ir maldīgi priekšstati – mammai šķiet, ka krūts piens kļuvis liess vai tā ir par maz, jo bērns prasa ēst biežāk vai arī it kā pats atsakās no krūts.»
Līdz triju mēnešu vecumam bērns pieņēmās svarā un auga augumā, bet tagad uzkrātais tiek arī tērēts, jo mazulis kļūst kustīgs. Viņš grib vairāk ēst un ir niķīgs, kad pieniņš neražojas tik ātri un ir centīgāk jāzīž. «Mammai rodas sajūta, ka nepietiek piena. Taču jāņem vērā, ka piens veidojas zīšanas laikā: ja ir pieprasījums, tad ir arī piedāvājums. Kādai mammai vajadzīgais piena daudzums saražojas divās dienās, citai vajag pat divas nedēļas, bet, šim posmam tiekot pāri un nepiedāvājot alternatīvu – mākslīgā piena maisījumu –, viss nostabilizējas,» skaidro neonataloģe, norādot, ka ir daži apstākļi, kas var ietekmēt zīdīšanu šajā periodā. «Bērnam ir liela interese par apkārt notiekošo, viss novērš uzmanību no ēšanas. Ja pa dienu ēst nav laika, bērniņš vairāk ēd naktī. Naktī piens ir treknāks, tas labāk ražojas, un bērni, kas naktīs bija sākuši gulēt, bieži sāk celties un grib ēst. Tas pats notiek ar pudeļbērniem, jo arī viņi aktīvāk kustas un vairāk prasa ēst.» Un vēl – daļai sieviešu šajā laikā atjaunojas menstruālais cikls, mainās hormonālais fons, un piens dažas dienas var būt mazliet rūgtāks – arī tas mazulim var nepatikt.

Triju mēnešu vecumā zīdainis sāk valdīt pār savām rokām un kājām, sākas tā sauktā orālā attīstības fāze, kad visa pasaules iepazīšana notiek caur muti. «Mazuļa mutītē nonāk gan rokas, gan kājas. Atkal pastiprināti sāk strādāt siekalu dziedzeri un arī sviedru dziedzeri. Bērns siekalojas, viņam ir mitras rociņas, nosvīst pakausis – neatkarīgi no gadalaika un gaisa temperatūras telpā. Taču tas ir normāli, un vecākiem nevajag satraukties, ka mazulim kaut kas kaiš,» mierina Dina Krūze.

Astoņu mēnešu krīze

Ap septiņu astoņu mēnešu vecumu sākas emocionāli grūtākais periods, kad bērns ļoti pieķeras mammai. Interesanti – ja mammas nav blakus, bērns uzvedas ideāli, labi ēd, pats prot sevi nodarbināt, bet, tiklīdz parādās mamma, vajadzīga ir tikai viņa. «Šajā laikā veidojas piesaiste, kas ietekmē daudzas dzīves attiecības nākotnē. Noteikti nevajadzētu klausīt ieteikumus neņemt bērnu rokās, kad viņš raud, jo šādi mazais tiks izlutināts. Tā nav, bērniņam ir jājūt fiziskais kontakts, viņam ir vajadzīgs atbalsts un mierinājums. Mazulim šajā laikā nāk augšējie zobi, tāpēc smaganas ir sāpīgas un niez, tas arī traucē nakts miegu. Bērns naktīs sāk celties sēdus, slieties stāvus. Ja pa dienu bijis daudz dažādu notikumu, tie atstāj iespaidu uz nakts miegu. Pat ja ir uzsākta aktīva piebarošana ar dārzeņiem un citiem lielo cilvēku ēdieniem, bērns tik un tā grib ēst naktī. Mošanās iemesls šajā laikā drīzāk ir nevis bada sajūta, bet tas, ka mazais naktī neprot pats iemigt,» skaidro neonatoloģe, uzsverot, ka ap deviņu mēnešu vecumu bērns varētu mācīties iemigt bez ēšanas. «Svarīgākais šajā posmā ir emocijas. Viss ir balts vai melns. Ja mazais smejas, tad aizgūtnēm; ja raud, tad izmisīgi. Jābūt gataviem, ka bērna garastāvoklis mainās neskaitāmas reizes dienā, bet arī tas ar laiku nostabilizējas,» uzsver daktere.

Ņem vērā!

Svarīgi ir paļauties un uzticēties sava bērna ārstam – pediatram. Ja šķiet, ka bērniņš neveido acu kontaktu, netver mantiņu, nereaģē uz skaņām vai astoņu mēnešu vecumā neizrāda emocionalitāti, par to noteikti ir jārunā ar bērna ārstu.

Ekspertes viedoklis: Svarīgi būt mazulim blakus un atbalstīt

PEP mamma un topošā psiholoģe Līga Zelmene-Laizāne:

«Esmu novērojusi, ka reizēm iepriekš minētās krīzes patiešām ļoti precīzi sakrīt ar mazuļa vecumu, bet emocionālās krīzes ar bērna fiziskās attīstības lēcieniem var arī nesakrist. Vecākiem ir vieglāk, ja bērna uzvedības izmaiņas un emocionālās izpausmes var skaidrot ar kādu konkrētu iemeslu – tas palīdz nomierināt prātu. Tomēr svarīgāk ir izprast būtisko – lai kas notiktu, vecāku pamatuzdevums ir atbalstīt savu bērnu, būt līdzās fiziski un emocionāli. Nebremzēt, taču arī nesteidzināt vesela bērna attīstību. Ja daba ir paredzējusi šādus attīstības lēcienus, bērniņš ar tiem spēs tikt galā, ja vien līdzās būs pieaugušais, kas nodrošina atbilstošu vidi, palīdz saprast, kas notiek ar mazo, ko viņam vajag, palīdz iziet cauri emocijām, īpaši nepatīkamajām, par kurām mazulim ir jāparaud, un apmierina bērna tā brīža vajadzības. Lai bērns augtu un attīstītos, mācītos un pilnveidotu savas prasmes, ļoti svarīga ir droša, mierpilna vide, kurā var arī atslābt. Zīdainis pats sev to nespēj nodrošināt – tas ir pieaugušā uzdevums.

Tiklīdz bērns iemācās kaut ko vairāk – kustēties, rāpot, staigāt –, viņš atdalās no mammas un izzina, mācās pasauli.

Gan fiziski, gan emocionāli mazuļa izturība palielinās, bet pirmajā dzīves gadā viņam pilnīgi noteikti ir vajadzīga pietiekami bieža iespēja atgriezties pie mammas, būt kopā un saņemt atbalstu. Mamma ir resurss, no kura pieejamības lielā mērā ir atkarīga bērna izpratne par sevi un pasauli, spēja pilnvērtīgi augt, attīstīties un dzīvot. Kad bērniņš piedzimst, viņa prāts nespēj nošķirt sevi no mammas un apkārtējās vides. Viņš ir gan pats, gan mamma, gan visa pasaule, kas ir ap viņu. Varētu teikt, ka pirmā gada laikā bērns ir gandrīz nemitīgā krīzē – prāts, psihe un ķermenis ļoti strauji attīstās, bet viņš pats neko no tā visa īsti nevar vadīt un kontrolēt, vien ļauties saviem impulsiem un notiekošajam. Tādējādi bērns dzīves sākumā pilnībā ir atkarīgs no aprūpētāja, kas intuitīvi viņu spoguļo, atveidojot to, ko dara mazulis, nosaucot vārdos to, ko viņš jūt un piedzīvo. Ar laiku tas palīdz bērnam pašam iemācīties atpazīt savas emocijas un vajadzības un parūpēties par tām.

Jo mazāks ir bērniņš, jo viņam būtiskāk ne tikai redzēt, dzirdēt, bet arī sajust mammu, būt fiziskā kontaktā. Tas nozīmē nevis bērna nēsāšanu apkārt un viņa uzmanības novēršanu ar dažādām aktivitātēm un priekšmetiem, bet pieskārienus, ņemšanu klēpī un kopābūšanu miera stāvoklī. Mammas emocionālā klātbūtne primāri sākas ar to, ka pati mamma ir šeit un tagad – sajūt savu ķermeni, elpu un seko līdzi savu pamatvajadzību apmierināšanai, lai būtu pēc iespējas spējīgāka sajust, saprast un apmierināt mazuļa fiziskās un emocionālās vajadzības.

Tāpēc laiks, kad ir piedzimis bērniņš, paaugstina sievietes atbildību parūpēties par sevi tā, lai varētu piedāvāt savu klātbūtni tik daudz, cik mazulis to prasa. Tas ietver sevī gan fizisko, gan psihisko veselību un labsajūtu (ja mamma piedzīvo pēcdzemdību psihiskos traucējumus, noteikti ir jāmeklē profesionāls psiholoģisks atbalsts). Kad bērns jūtas pietiekami drošs, viņš atdalās no mammas pats, atlaiž viņu. Sākumā uz neilgu brīdi, bet ar laiku šie periodi kļūst arvien ilgāki, lai gan pirmajā dzīves gadā, protams, vēl joprojām tie nevar būt pārāk ilgi.»

Mammu pieredze

Stāsta Matīsa (4 mēneši) mamma Aija:
«Kad Matīsam bija apmēram divi mēneši, man viņš visu laiku bija kaut kā jāizklaidē. Nekas dēliņa uzmanību nesaistīja pietiekami ilgi – ne tas, ka viņam dziedāju, ne nēsāšana apkārt pa istabu. Man pašai jau bija pilnīgs spēka izsīkums, sēdēju, un raudājām abi kopā. Tad sarunāju, ka vismaz divus vakarus nedēļā vīrs mani palaidīs atpūsties un izvēdināt galvu ārpus mājas. Tas uzlādēja manas baterijas, man bija vairāk enerģijas un mierīgāks noskaņojums. Ap to laiku arī Matīss it kā mainījās. Viņš sāka spēlēties, iesaistīties ar mani grimašu spēlē, aktīvi reaģēja uz bērnu dziesmiņām. Progress bija acīmredzams. Protams, kā mamma vēl esmu pašā ceļa sākumā, bet labi, ka zinu, kā man uzlādēt savas baterijas.»

Stāsta Māras (1 gads 5 mēneši) mamma Lote:

«Sākumā centos sekot līdzi krīžu grafikam Wonder Weeks lietotnē, tajā atrodamā informācija ļoti palīdzēja iejusties meitiņas ādā un saprast, par ko viņa varētu satraukties. Katra jaunā lieta, ko uztveru par pašsaprotamu (gaisma, skaņa, attālums utt.), droši vien viņu satrauca, un bija vieglāk saglabāt mieru, kad man bija kaut aptuvens izskaidrojums viņas raudām.

Tomēr mums nekas nenotika pēc grafika – jutu, ka, gaidot mierīgos periodus, sāku uzvilkties, ja tie nenāca, un galu galā diezgan ātri noliku grafikus malā un ļāvos plūdumam. Tāpēc nezinu un neatceros, cik un kādas krīzes mums bija pirmajā gadā, bet zinu vienu – ar katrām neizskaidrojamajām raudām ticēju, ka meitai ir iemesls raudāt, ka tas nav tikai tāpēc, lai mani kaitinātu vai nogurdinātu.

Ļoti aktīvi praktizēju meitiņas uzklausīšanu – ja visas pamata vajadzības bija apmierinātas, bet viņa tāpat raudāja, sameklēju mums abām klusāku vietiņu, turēju klēpī un klusi runājos ar viņu, glaudīju, kamēr viņa pārstāja raudāt. Pēc šādas 10–15 minūšu izraudāšanās viņa vienmēr ļoti strauji sāka smaidīt vai smieties. Tas man deva signālu, ka viņa jūtas atvieglota. Arī es izjutu lielu atvieglojumu un tuvību ar meitu un uzklausīšanu praktizēju joprojām. Iesaku citām mammām izlasīt Tomasa Harmsa grāmatu Nebaidies no bērna raudāšanas.

Vēl mūs glāba ergosoma – grūtākajos posmos, kas mums laikam bija ap deviņu mēnešu vecumu, meita gribēja atrasties man virsū 24 stundas diennaktī. Tad viņa jutās mierīga. Lai mazliet izrautos no gultas, liku viņu ergosomā, kopā dejojām, kārtojām māju vai devāmies pastaigās. Tas nebija viegli, tāpēc bija svarīgi tajās dienās neko citu kā vien būšanu ar meitu no sevis neprasīt. Pacietība, mīlestība un diezgan liels haoss mājās bija mūsu panākumu atslēga.»