Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +6°C 
Krūtis, mēnešreizes un mode
Juris (45), meitas tēvs.
«Kad sieva aizgāja bojā autoavārijā, meitiņa mācījās trešajā klasē. Šogad viņa pabeigs vidusskolu.
Pirmo laiku pēc sievas bērēm man īsti negribas atcerēties. Likās, esmu normāls vecis, varu atrisināt ikvienu situāciju un problēmu, taču sievas nāvi pieņemt nespēju. Staigāju pa māju no viena kakta uz otru, kur katrs nieks atgādināja par sievu, un nesapratu, kā tālāk dzīvot. Darbā pat iedeva atvaļinājumu, lai atgūstos. Turklāt strādāju gaterī, un kolēģiem bija bail, ka manas neuzmanības dēļ var atgadīties kas slikts…
Mēs beidzot bijām izremontējuši no vecmammas mantoto māju, iekopuši dārzu, dzīvojām priecīgi un domājām par vēl vienu bērnu… Un pēkšņi sievas vairs nav. Iedzēru vienu vakaru, otru, un – aizgāja.
Mamma kaunināja, teica, ka ir taču jādomā par meitu, bet es aizkaitināts kliedzu, ka neviens nesaprot, kā jūtos.
Šajā laikā meita dzīvoja pie manas mammas. Kad gāju uz veikalu pēc polša, mani jau gaidīja vietējie saulesbrāļi. Vismaz viņi mani nemācīja dzīvot, un bija, kam izkratīt sirdi. Līdz vienā reizē tas beidzās slikti, un nokļuvu slimnīcā. Morālās paģiras bija briesmīgas, it īpaši, kad ciemos atnāca meitiņa un redzēju, cik ļoti viņa pārdzīvo.
Dzīvē tā bija iekārtojies, ka sieva vairāk rūpējās par sadzīvi, bet es stiepu mājās mamutu un vēl remontēju māju… Tāpēc pats grūtākais pirmajā brīdī bija saprast – kā mēs tagad dzīvosim. Nospriedām – pēc skolas meita paliks pie manas mammas, un es pēc darba braukšu viņai pakaļ. Vecmāmiņa pirmajā laikā gatavoja ēst un vēl kastītēs deva mums līdzi, pie viņas meita arī izmācījās. Meita auga, sāka tusēties ar draudzenēm, citreiz palika pie viņām pa nakti. Bijām vienojušies, ka viņa vienmēr piezvanīs un pateiks. Gāja jau visādi, tomēr liela kreņķa nebija, jo meitai bija aktīva dzīve pulciņos.
Vislielākās šausmas sākās tad, kad meita gribēja ģērbties modīgi, gribēja krāsoties, lakot nagus.
Man likās – ārprāts. Tu vēl esi bērns, kam to visu vajag? Sākās pirmie konflikti, asaras un puņķi. To tik vien dzirdēju – ja mamma būtu dzīva, viņa gan mani saprastu! Beigās padevos – tev ir kabatas nauda, pērc. Brauca ar draudzenēm uz pilsētu, uz humpalām, pirka sev drēbes. Matus krāsoja…
Vēl atceros, kā ar šausmām domāju – kā lai izstāsta viņai to, kas zēniem prātā?
Un kā vispār runāšu ar viņu par to, kā mainās viņas ķermenis? Man jau tas vien bija šoks – redzēt, kā viņai sāk augt krūtis. Ej nu saproti – to krūšturi vajag jau tagad vai vēl ne. Un vēl tās mēnešreizes… Brīžiem tiešām biju nobijies, par to visu domājot. Atceros, kā aizbraucu pie sievas draudzenes prasīt, kā rīkoties. Domāju – varbūt jānopērk paketes, lai stāv mājās? Bet viņa tik smējās – mūsdienās jaunieši esot ļoti advancēti, visu zinot labāk par mums. Jā, zināt jau zina, bet vai viņa man pateiks – tēt, zini, man sākušās mēnešreizes. Paketes tomēr nopirkām, un tā arī mājās pateicu – kad pienāks tā diena, re, kur ir. Kaut kā ļoti vienkārši un pašsaprotami tas mums sanāca… Un ar krūšturi bija tieši tāpat – vienā dienā es pēkšņi pamanu, ka meitai tas jau ir. Uz veikalu kopā esam braukuši pirkt tikai lielas lietas – mēteli vai zābakus, visu pārējo viņa sev pērk pati. Var jau būt, ka meita pārāk agri kļuva patstāvīga, bet citas iespējas nemaz nebija. Protams, es viņu ļoti mīlu un lutinu, kā vien māku, cenšoties kompensēt to, ka viņai nav mammas. Jāteic, ka biežāk tomēr tas izpaužas kā kabatas nauda. Bet es arī zinu, ka meita ir prātīga, – viņai ļoti patīk zīmēt, un viņa tagad, piemēram, krāj naudu kādām īpašām krāsām.
Sākumā neko vairāk nemācēju kā uzcept olu, brīvdienās abi meklējām receptes internetā un kopā kaut ko mēģinājām pagatavot.
Nu jau viņa zināmā mērā uzņēmusies arī rūpes par mani – ja ir laiks, pagatavo ēst, pieskata, lai man būtu normālas drēbes, uzkopj māju. Dārzu gan mēs pa šiem gadiem esam aizlaiduši, mana mamma tik atnāk iesēt kādu dilli un salātu, un tas arī viss. Tā mēs dzīvojam. Tādas meiteņu runas mums droši vien nesanāk, bet viņa zina, ka es tepat vien esmu un vienmēr uzklausīšu. Joprojām esmu viens un, godīgi sakot, īpaši pat neesmu mēģinājis iepazīties. Sākumā bija jāmācās dzīvot no jauna – lai gan palīdzēja mamma un palīdz joprojām, tomēr visa atbildība pamatā ir man. Bet ar laiku, kad jaunā dzīve kļuva par rutīnu, vairs pat negribējās un negribas atkal piedzīvot kādas pārmaiņas.»
Uldis (66), tētis diviem nu jau pieaugušiem dēliem, ir pieci mazbērni.
«Manai sievai atklāja krūts vēzi. Pat salīdzinoši ātri, diemžēl tas tik un tā beidzās bēdīgi, 37 gadu vecumā viņa nomira. Man bija 39 gadi, kad paliku ar diviem dēliem – viens tajā gadā tikko bija beidzis pirmo klasi, otrs tieši tajā rudenī gatavojās iet skolā. Kaut sievas aiziešana nebija pavisam pēkšņa, šim brīdim tāpat nav iespējams sagatavoties… Taču bija jādzīvo tālāk, bērni jālaiž skolā. Bez radinieku atbalsta tas būtu bijis nesalīdzināmi grūtāk – palīdzēja mani vecāki, sievas māsīca ar meitām. Tieši šis atbalsts ļāva tikt cauri visām grūtībām. Kad vajadzēja, pieskatīja dēlus, pie maniem vecākiem viņi dzīvoja skolas brīvlaikā, bieži arī brīvdienās. Es, protams, nezinu, kā būtu bijis ar meitām, bet arī ar puikām ir savas problēmas, īpaši jau pusaudžu gados. Jo tajā brīdī tu vairs vispār neesi autoritāte, viņiem ir savi draugi, savas kompānijas, pašiem liekas, ka baigi lieli, visu grib izmēģināt… Biju tik laimīgs, kad tas laiks bija garām. Vispār audzināju viņus diezgan liberāli, mācīju par savām kļūdām pašiem atbildēt.
Palaimējās, ka bērniem skolā bija ļoti labas un pretimnākošas klases audzinātājas.
Godīgi sakot, ja bērnus neaudzina abi vecāki, nedomāju, ka ir atšķirība, vai bērnus audzina viena pati māte vai viens pats tēvs. Tu tāpat esi viens, šajā ziņā nekas nav citādi. Katrā ziņā nejutu, ka tāpēc uz mani sabiedrībā būtu skatījušies ar līdzjūtību – ak, kāds nabadziņš! Vai ar apbrīnu – kāds varonis!
Runājot par sadzīves lietām un prasmēm – esmu pietiekami daudz ko mantojis no vecākiem un daudz ko paguvu iemācīties arī no sievas pa tiem desmit gadiem, ko bijām kopā. Mēs labi sadzīvojām, darbus nedalījām, līdz ar to nebija tā, ka virtuvē pēkšņi sajustos bezspēcīgs, nemācētu nopirkt produktus veikalā vai uzkopt māju, uzklāt galdu. Ar apģērba lietām gan izpalīdzēja radiniece, kas gudrāka šajās lietās… Protams, ar vienu algu trijiem dzīvot nebija viegli, bet kaut kā izvilkām. Mēs ar sievu jau no sākta gala dēlus audzinājām par patstāvīgiem cilvēkiem, un beigās arī pati dzīve uz to piespieda. Droši vien palīdzēja arī tas, ka viņi jau no mazotnes apmeklēja sporta nodarbības, un pēc sievas nāves viņus visur izvadāt palīdzēja radi un draugi. Es vispār nespēju iedomāties, kā būtu tad, ja man šāda atbalsta nebūtu. Turklāt mans darbs bija saistīts ar komandējumiem, bieži biju prom no mājas. Patiesībā vienīgais, ko varu sev pārmest, – darba dēļ pārāk maz laika pavadīju ar viņiem kopā.
Ja sieva būtu dzīva, mūsu dzīve noteikti būtu pavisam citāda, arī daudz vieglāka, un tagad mazbērniem būtu ļoti laba vecmāmiņa.
Tā man joprojām ļoti pietrūkst… Kad kādreiz ar dēliem atceramies senākus laikus, viņi tā arī saka – mums viss bija, bet ļoti pietrūka mammas. Un, kaut pagājuši jau 27 gadi, arī man viņas joprojām ļoti pietrūkst. Prieks, ka tagad varu pildīt savu vectēva lomu un būt atbalsts gan mazbērniem, gan dēliem.»
Raivo (48), tētis 13 gadus vecam dēlam.
«Ar sievu nodzīvojām kopā septiņus gadus. Kad izšķīrāmies, puikam bija trīs gadi, man 38. Sākumā viņš nedēļu dzīvoja pie mammas, nedēļu pie manis. Bet, tā kā bijusī sieva ir vairāk tāds mākslinieces tipa cilvēks ar grūtībām uzņemties atbildību, sapratu, ka būs labāk, ja puika dzīvos pie manis. Viņa neiebilda. Vienojāmies, ka viņa ar dēlu kopā pavadīs brīvdienas. Pēc tam sākās visādi ultimāti un šantāža, gāju konsultēties pie juristiem, jo uztraucos, kā šie strīdi iespaidos mūsu dēlu. Piemēram, brīvdienās aizvedu dēlu pie mammas, bet viņa neatved atpakaļ norunātajā laikā vai arī stāsta dēlam par mani sazin ko… Man jau nebija mērķa atņemt bērnam māti, man bija svarīgi, lai bērnam ir nodrošinātas viņa pamatvajadzības. Audzinātājas bērnudārzā bijušo sievu pat redzējušas nebija… Nevarētu teikt, ka man uz viņu būtu baigais rūgtums, vienīgi nespēju samierināties ar domu, ka viņas ģimene akceptē situāciju, ka viņu meita neaudzina savu dēlu. Kaut kad jau viņš satiekas arī ar tiem vecvecākiem, bet tas ir ļoti reti… Taču ir tā, kā ir, neviens jau nespēj izskaitļot pareizo variantu.
Kad puika vēl gāja dārziņā, bez desmit minūtēm septiņos no rīta jau bijām autobusa pieturā, lai es varētu pēc tam pagūt uz darbu.
Līdz septiņiem vakarā man bija jāpaspēj atbraukt viņam pakaļ, pa ceļam no dārziņa gājām uz veikalu pēc produktiem… Kad sākās skola, tāpat no rītiem viņu vedu, bet no skolas mājās viņš nāca viens. Katru reizi domāju – ir atnācis no skolas mājās vai nav. Cik reižu bijis, ka zvanu, un viņš neceļ. Atbraucu mājās – viņa nav, eju meklēt. Soma nolikta spēļu laukuma malā, pats kaut kur tālāk spēlējas… Patiesībā kolektīvu darbā ir vieglāk vadīt nekā likt puikam izmācīties – bērns jau visu laiku tausta robežas un pārbauda, cik tālu var iet. Un tad, protams, nervi neiztur, un aizej pa gaisu… Bet savu reizi gribas būt arī tam labajam tētim, kas visu atļauj. Vēl viens aspekts, vienam audzinot dēlu, protams, ir arī naudas jautājums. Dēla mammai šķita – ja reiz dēls dzīvo pie manis, tad lai es par viņu arī gādāju.
Tikai salīdzinoši nesen vērsos Uzturlīdzekļu fondā, lai dēlam piešķirtu uzturlīdzekļus.
Mamma mani arī viena audzināja, līdz ar to nekad neesmu dalījis sieviešu un vīriešu darbus. Manuprāt, katrs, kas audzina bērnu viens, ir pelnījis būt uz goda pjedestāla kaut vai tāpēc, ka savu dzīvi lielā mērā ir veltījis savam bērnam. Tie, kam tā ir, zina, ko tas nozīmē. Protams, mēs daudz ko darām ar dēlu kopā, kopā arī kaut kur aizbraucam, man ar viņu ir interesanti, bet vienlaikus apzinos, ka nevaru viņam pilnībā veltīt uzmanību, jo man ir savi pienākumi un atbildība. Personīgajai dzīvei tur daudz vietas vairs nepaliek… Esmu mēģinājis iepazīties, bet ilgstošas attiecības tā arī nav izveidojušās. Šobrīd man ir jau 48, ar vecumu parādās savi tarakāni, un vairs nav tik viegli pielāgoties otram cilvēkam. Ir arī sievietes, kas pat negrib neko vairāk, uzzinot, ka viens audzinu dēlu.
Taču dēls man arī devis motivāciju sevi pilnveidot, lai atrastu arvien labāku darbu.
Vakaros mums kopā patīk paskatīties kādu filmu, čalis arī pats māk šo to pagatavot, un, par laimi, viņam garšo viss. Viņš man veidojas par intelektuāli – lasa grāmatas, mācās valodas. Vienīgi mums abiem ne pārāk patīk staigāt pa veikaliem, bet, kad pēdējie zābaki saplīsuši, sakožam zobus un braucam uz veikalu. Paraugoties atpakaļ, jāsecina, ka laikam visgrūtākais tomēr bija kovida laiks – puika brauca man līdzi uz darbu, sēdēja uz dīvāna ar portatīvo datoru klēpī, jo stundas skolā notika attālināti. Savukārt puikam šis laiks esot pat ļoti paticis. Pārējās grūtības droši vien ir vienkārši aizmirsušās. Ceru, ka dēlam dzīvē viss būs labi, viņam ir gudra galva, bet, lai kaut ko dzīvē sasniegtu un izdarītu, vajag arī uzcītību.»
