Dāvinām tev 75% atlaidi SANTA+ abonementam! 
Rīga -5°C 
Ilgus gadus to uzskatīja par inovatīvu un ļoti efektīvu metodi, 1949. gadā tās autoram portugāļu neirologam Antoniu Egašam Monišam pat piešķīra prestižo Nobela prēmiju. Šo moderno operāciju tobrīd veica visā pasaulē gandrīz visiem psihes traucējumiem – sākot ar maniakālo depresiju un šizofrēniju, beidzot ar nevaldāmu uzvedību.
Kas īsti ir lobotomija?
Būtībā ķirurģiska procedūra garīgu traucējumu ārstēšanai, kuras laikā tiek atdalītas vai izņemtas atsevišķas cilvēka galvas smadzeņu daļas. Visbiežāk tas skar frontālo daivu, kas ir atbildīga par personību, emocijām, gribu, un, kā uzskatīja, operatīva iejaukšanās ļauj ierobežot impulsus, kas provocē agresīvu, histērisku, neprognozējamu uzvedību. Zinot, cik smalka lieta ir cilvēka smadzenes un cik uzmanīgu apiešanos tās prasa, šī metode šķiet vienkārši barbariska. Taču jāatceras, ka attieksme pret cilvēka garīgajām slimībām sabiedrībā kādreiz bija pavisam citāda –
galvenais bija pasargāt sabiedrību no bīstamas, apdraudošas uzvedības, nevis ārstēt nabaga slimos cilvēkus.
Un te lobotomija nudien lieliski noderēja.
Lobotomijas vēsture aizsākās tālajā 1888. gadā, kad šveiciešu psihiatrs Gotlībs Burkhards veica pirmās ķirurģiskās operācijas pacientiem ar garīgiem traucējumiem – demenci, māniju, šizofrēniju. Bilance – trim no pacientiem parādījās uzlabojumi, viens nomira, tomēr psihiatrs lepni publicēja savu klīnisko pētījumu rezultātus un attiecīgus secinājumus. Kolēģi gan viņa sajūsmai nepievienojās, un tā viss arī norima līdz pat 20. gadsimta 30. gadiem, kad par šo metodi sāka interesēties portugāļu neirologs Antoniu Egašs Monišs.
Monišs veica pirmo leikotomijas jeb lobotomijas operāciju kādai 63 gadus vecai sievietei, kura jau sen cietusi no depresijas un trauksmes. Vispirms tika izurbti divi caurumi pieres kaulā, tad tajos ievadīja pāris karošu etilspirta, iznīcinot saistvielu starp frontālo daivu un pārējām smadzenēm. Vēlāk metode tika uzlabota un etilspirtu aizstāja garš metāla instruments ar tādu kā izbīdāmu cilpu galā. Gada laikā Monišs kopā ar kolēģi veica 20 operācijas.
Rezultāti bija dažādi. Daļai pacientu uzlabojās gan pašsajūta, gan uzvedība, daļai nemainījās, taču daļai bija visai smagas blaknes – apātija, urīna nesaturēšana, vemšana, dezorientācija telpā. Savā pētnieka aizrautībā Monišs blaknēm sevišķu uzmanību nepievērsa, jo vismaz daļai pacientu izdevies panākt galveno – slimo cilvēku uzvedība bija kļuvusi mazāk agresīva, mierīgāka, prognozējamāka. Daži gan iebilda, ka pacienti degradē kā personības, kļūst aizvien trulāki, zaudē iemaņas, taču viņos diez ko neklausījās.
Lobotomija izskatījās pēc revolucionāra atklājuma un strauji guva popularitāti.
Iespējams, Moniša metode būtu nodarījusi mazāk kaitējuma, ja par to nebūtu ieinteresējies amerikāņu neirologs Volters Frīmens. Nebūdams pat diplomēts ķirurgs, viņš pirmoreiz mūžā ķērās pie instrumentiem un sāka veikt smadzeņu operācijas. Pēc pirmajiem 100 pacientiem viņš apgalvoja, ka vismaz 80 no tiem jau jūtoties krietni labāk. Tiesa, trīs pacienti bija miruši, bet Frīmens to uzskatīja par pieļaujamo kļūdas procentu. Būdams aktīvs, aizrautīgs un runātīgs, viņš ātri panāca, ka lobotomiju sāka uzskatīt par veiksmīgu metodi.
Prezidenta māsas sagrautā dzīve
Šīs metodes slavenākais upuris ir Rozmarija Kenedija – nākamā ASV prezidenta Džona Kenedija jaunākā māsa. Rozmarijai bija dzemdību trauma, kā rezultātā smadzenēs bija radušies nenovēršami bojājumi. Ar gadiem meitene aizvien vairāk atpalika attīstībā – 15 gadu vecumā lasīja un rakstīja kā pirmklasniece, turklāt vēlāk atpalicībai nāca klāt nevaldāma uzvedība. Tēvs nodeva viņu neirologa Frīmena rokās.
Diemžēl operācijā kaut kas aizgāja šķērsām, un meitenes intelekts no astoņgadīga bērna spējām degradēja gandrīz vai līdz zīdaiņa līmenim.
Pēc lobotomijas Rozmarijai nācās no jauna mācīties staigāt, bet runas spējas tā arī neatjaunojās. Viņu ievietoja privātā ārstniecības iestādē, un tādās viņa pavadīja gandrīz visu savu mūžu. Viņas tēvs Kenedijs vecākais ar savu politisko ietekmi pēc tik neveiksmīgas operācijas būtu varējis apturēt Frīmena ārsta darbu un pasargāt daudzus citus pacientus, taču ģimenes labās reputācijas risku dēļ izvēlējās klusēt.
Frīmens turpināja operēt, pilnveidojot lobotomijas metodes un instrumentus. Viņš izgudroja tādu kā garu adatu, kuru ievadīja smadzenēs citādi – ne vairs urbjot kaulu, bet gan aso instrumenta galu novietojot acs spraugā zem plakstiņa, pēc tam ar koka āmuru to iedzenot garām virsdegunei iekšā pieres daivā… Šī metode ļāva operēt daudz ātrāk, un nu pacientu skaits jau bija mērāms vairs ne simtos, bet tūkstošos. Iegājis azartā, Frīmens radīja vēl vienu jauninājumu – lobotomobili. Tas bija sava veida autobuss, aprīkots lobotomijas operāciju veikšanai. Ar šo lobotomobili viņš gluži kā viesmākslinieks ceļoja pa dažādām ASV psihoneiroloģiskajām slimnīcām un veica operācijas…
Varētu pajautāt – kā gan to tik viegli pieļāva? Taču nesen bija beidzies Otrais pasaules karš, atstājot gan ekonomiskas, gan psiholoģiskas sekas. Aizvien vairāk cilvēku nonāca psihiatriskās aprūpes iestādēs, tās bija pārpildītas; daudz kara veterānu cieta no posttraumatiskā stresa, mokoties ar bezmiegu un trauksmi. Visiem šiem cilvēkiem bija nepieciešama aprūpe, bet psihoterapija mūsdienu izpratnē vēl īsti nepastāvēja. Līdz ar to jebkas, kas solīja ātru risinājumu, bija gana labs.
Kuram gan patīk, ja līdzās ir agresīvs, psihiski nestabils vai arī vienmēr drūms un suicidālu domu pārņemts cilvēks?
Frīmens solīja, ka vardarbīgie kļūs rāmi kā jēriņi, mūžam trauksmainie – līdzsvaroti, bet drūmie – ja ne gluži priecīgi, tad vismaz parasti, normāli cilvēki… Un jāatzīst, ka daudziem uzvedība tiešām mainījās, diemžēl mierīgums patiesībā visbiežāk bija apātija, kam ar laiku sekoja personības degradācija. Cilvēki ārēji kļuva rāmāki, taču aizvien infantilāki, nereti iegrima tādā kā trulumā. Parādījās atmiņas zudumi, paaugstināts jutīgums pret gaismu un skaņu, daļa vairs nespēja turpināt strādāt arī vienkāršus darbus… Tomēr tuvinieki vai ārstniecības iestāžu personāls labāk samierinājās ar mazliet bremzētu, nevis agresīvu vai histērisku slimnieku.
1967. gadā Frīmenam tomēr atņēma ārsta licenci – paciente gāja bojā smadzenēs notikuša asinsizplūduma dēļ, un tas bija pēdējais piliens…
Uzskata, ka laikā no 30. līdz 70. gadiem kopumā ASV veica aptuveni 50 tūkstošus operāciju. To gan darīja arī Eiropā, īpaši Skandināvijā. Par spīti dzelzs priekškaram, lobotomija kā metode kļuva pazīstama arī Padomju Savienībā. Galvenais psihiatriskās ķirurģijas centrs atradās toreizējā Ļeņingradā, un tieši tur veica visvairāk operāciju. Tomēr jau 50. gados tās tika aizliegtas, vismaz oficiāli. Var likties pārsteidzoši, taču pēdējā valsts, kurā lobotomija tika aizliegta, bija Francija – tas notika tikai 80. gados.
Punktu visam pielika ne tikai humāni un ētiski apsvērumi, bet arī zinātnes attīstība – beidzot parādījās neiroleptiķi un citi efektīvi medikamenti psihes kaišu ārstēšanai.
