Ko nākamais gads tev nesīs? Tava astrologa prognoze pateiks! 
Rīga -9°C 
Ir vīrieši, kas vienkārši negrib un nespēj pieaugt, uzņemties apnicīgās pieaugušo pasaules atbildības, nopūlēties ar karjeru, iejūgties laulībā – vispār dzīvot pieaugušo dzīvi. Viņam ir 35 vai 50 gadu, bet viņš uzvedas, it kā būtu 20 vai 35 gadus jaunāks pats par sevi. Psihologs Dans Kilejs tam ir izdomājis nosaukumu – Pītera Pena sindroms. Biežāk to attiecina uz vīriešiem, taču patiesībā arī sievietes mēdz būt nelabojami Pīteri Peni, kas nemaz negrasās pieaugt, bet gaida, ka vīrs uzņemsies visas rūpes un par visu samaksās.
Pītera Pena sindroms nav diagnoze, bet uzvedību kopums, un mēs nedrīkstam pēc raksturīgo pazīmju izlasīšanas uzreiz sakarināt etiķetes saviem vīriem vai draugiem! Jo katra atsevišķā iezīme var izpausties mums visiem, tikai jautājums – cik ļoti un kādās situācijās. Turklāt šajā sarakstiņā var būt gan pilnīgi normāla uzvedība, gan iezīmes, kas raksturīgas arī, piemēram, uzmanības deficīta hiperaktivitātes sindromam, kad cilvēkam tiešām grūti veidot plānus un pie tiem turēties. Un ir gan pilnīgi neciešami Pīteri Peni, gan tādi, kam šis sindroms uzplaiksnī tikai pa brīdim. Un kāpēc gan mēs palaikam nedrīkstētu kļūt bērnišķīgi? Taču ir pīterpeniskie uzvedību komplektiņi, kas atkārtojas atkal un atkal un citiem var nodarīt daudz sāpju.
Gultā ar mazuli
Kādu laiku tas ir apburoši, ir prieks, vieglums, gaisīgums, bezrūpība, spontanitāte un šis mirklis. Tā tu izveido attiecības ar pieaugušu cilvēku, bet tad attopies, ka īstenībā tev gultā ir mazulis. Jauks, bet mazulis! Un sāk rasties konflikti, jo mazais Pīters Pens gaida, ka pret viņu izturēsies kā pret dārgumu, taču pats neko pretī sniegt nespēj.
Intelektuāli ar viņu, visticamāk, viss ir kārtībā, viņš nav infantils. Tikai negrib vai nespēj veidot saistības un izvairās no atbildības gan darbā, gan naudas jomā, gan attiecībās. Attiecību sākums var būt burvīgs, tur dzirkstī prieks un spontanitāte, bet uz tās pašas spontanitātes un romantiskās mēnesnīcas nots viss iestrēgst arī tad, kad jāsalabo virtuvē krāns, jāsamaksā par elektrību vai nopietni jāizrunājas par tālākajām attiecībām. Jo Pīters Pens negrib būt pieaudzis, un bērns taču nerunā par attiecībām.
Bērns nemaksā rēķinus. Bērnam nav ilgtermiņa mērķu, nav plānu, un bērnam, galu galā, nav savu bērnu!
Kad attiecībām jākļūst dziļākām, viņš bieži no tām vienkārši izkāpj vai arī kļūst bērnišķīgi dusmīgs un pieprasošs – kā bēbis, kurš, nesaņēmis gribēto, nogāžas uz grīdas veikalā un brēc. Viņš izvairās no sarunām par pieaugušo lietām, piemēram: kā mēs veidosim savu dzīvi, kādi ir mūsu ilgtermiņa plāni, vai mums jāņem kredīts, kā mēs to maksāsim? «Ai, tad jau redzēs! Nav ko tik daudz domāt par nākotni, dzīvojam tagad!» Viņam vispār nav mērķu – ne lielu, ne mazu –, nav ambīciju un vēlmes augt, nav intereses par karjeru, jo tad taču būs vairāk jāstrādā. Varbūt viņš vispār bieži maina darbu un nekādi nevar atrast īsto. Un, iespējams, pie visa vainīgi ir visi citi! Priekšnieks stulbs, kolēģi idioti – eju prom! Jo negribas piepūlēties. Ir tādi Pīteri Peni, kuri nemitīgi maina darbības lauku – ah, tagad būšu pavārs, bet tagad sportists un tagad influenceris! Protams, dzīvi drīkst mainīt, bet mainīšana prasa ieguldījumu, darbu un atteikšanos no kaut kā, nevis pliku sekošanu sapnim.
Un nauda! Tā aizplūst ātri un impulsīvi kā upe, daudz tiek tērēts hobijiem un luksusam. Mazulis paļaujas, ka tad, kad nauda būs iztērēta, gan jau kāds par viņu tāpat parūpēsies.
Viņš tērē savam priekam, bet otrs maksā rēķinus un pērk ģimenei pārtiku.
Nekurnekadzemes iemītniekam, protams, nav arī jādara garlaicīgie sadzīves darbi, tāpēc mājās viņš jūtas kā bērns vai ciemiņš.
Uz viņa solījumiem īsti nevar paļauties. Pīters Pens emocionāli nav nobriedis, tāpēc neprot izprast ne citu emocijas un vajadzības, ne pats savējās, lai gan mēdz ļoti fokusēties pats uz sevi. Toties stresa situācijā viņš var ļauties emociju izvirdumam un dusmās aizcirst durvis kā tīnis. No kritikas un negatīva vērtējuma viņš baidās. Pieaugušā vecumā mēs spējam pārdzīvot to, ka nebūt ne visiem patīkam un varbūt dažiem pat riebjamies, bet Pīters Pens ir pārliecināts, ka viņu mīl visi, jo viņš taču ir tik foršs! No dzīves nopietnības viņš bēg projām un dzīvo tā, it kā būtu pilnīgi brīvs.
Sākt ar krūzīti
Uz ko cerēt sievietei, kas attapusies attiecībās ar sākotnēji tik foršo Pīteru Penu?
Pirmais ceļš – sieviete mēģina kaut ko mainīt attiecībās un panākt no otra cilvēka to, kas svarīgi viņai. Mazu bērnu taču var izaudzināt par pieaugušo, tad varbūt to var izdarīt arī tad, ja šim nepieaugušajam bērnam ir jau 45? Bet ar mazuli var sarunāt tikai to, ko grib mazulis, un tikai tad, ja mazulim ir labs noskaņojums. Tāpēc vispirms jāpieņem – okei, mana partnera uzvedība ir tāda. Piemēram, viņš nedara nevienu no mājas darbiem un par savu naudu pērk tikai un vienīgi to, ko grib pats. Nevar izmainīt otra cilvēka personību, taču var viņam palīdzēt mainīt kaut ko vienkāršu, piemēram: «Vai mēs varam sarunāt – kad tu izdzer savu kafiju, ieliec krūzi izlietnē? Man tas ir svarīgi.» Vai: «Kas varētu būt tas viens darbiņš, kuru tu uzņemtos, lai mums abiem te vieglāk dzīvot? Izslaucīt grīdu, atnest produktus no veikala?» Tas ir stāsts par vienu konkrētu lietu, par kuru mēs vienojamies. Un tā pa mazam solītim. Bet jārēķinās, ka šis būs ilgs ceļš, kur vajadzēs jūru pacietības.
Otrs variants – sieviete mainās pati un izdomā, kā tālāk šajās attiecībās dzīvot. Kamēr pārmērīgi rūpējies par savu nepieaugušo partneri, tu izkūsti šā otra cilvēka dzīvē un nepietiekami rūpējies pati par sevi. Bet kādi ir tavi mērķi, tavas vajadzības, kam vajag atlicināt naudu un laiku? Ir jāsāk noteikt robežas – tāpat, kā to dara vecāki, kad bērniem māca saprast cēloņus un sekas. Laipni, bet skaidri:
«Mīļais, tev nepietika naudas produktiem, jo tu nopirki sev dārgas kediņas? Žēl! Neko darīt, es pagatavoju vakariņas tikai sev un bērnam.»
Nevajag nobīties no tā, ka otram būs grūti, viņam ir jāiemācās, ka bez produktiem vakariņas pašas neuzburas. Ja viņš paveiks savu daļu, tad viss notiks, ja neko nedarīs – nenotiks. Arī sieviete kļūst pieaugušāka, rūpējoties vairāk pati par sevi, nevis par otru pieaugušo, kas taču var parūpēties par sevi pats. Un šis ir grūti. Ļoti iespējams, ka, izvēloties šādu scenāriju, nāksies iet terapijā, lai iemācītos, kā noteikt robežas, saglabājot cieņu pret sevi un otru. Un tik un tā jau nebūs nekādas garantijas, ka draiskulis Pīters kaut ko iemācīsies.
Ir vēl arī trešā izvēle – no attiecībām aiziet. Jo nav jau nekāda pamata iedomāties, ka otrs cilvēks noteikti sāks rīkoties citādi un mainīs savu uzvedību – izmazgās savu krūzi, samaksās rēķinu un ierosinās sākt krāt naudu nākamā gada atvaļinājumam. Varbūt tā tiešām notiks, bet, ja nu ne, tad vērts padomāt: jā, es kļūdījos, izveidojot šīs attiecībās, esmu izmēģinājusi dažādas metodes, lai to mainītu, bet nekas īsti nestrādā. Vai es vēlos tā dzīvot visu savu dzīvi? Ja nevēlos – tad man jāiet projām. Ne jau jādraud ar aiziešanu, bet viss mierīgi jāizsver un tad jāpieņem lēmums. Jo garantiju jau nav nevienam scenārijam. Vai palikt attiecībās ar cilvēku, kurš dzer, melo un notriec visu naudu, taču reizēm nopērk rozes? Vai izšķirties un sākt veidot savu dzīvi no nulles? Jāuzdod sev daudzi nopietni jautājumi par to, kā dzīvot tālāk savu pieauguša cilvēka dzīvi.
Palikt attiecībās vai iet projām?
Ņem baltu lapu un pārdali divās vienādās daļās. Vienā pusē liec virsrakstu Palikt kopā, otrā – Aiziet. Un katrai izvēlei saraksti plusus un mīnusus. Līdz sīkākajām detaļām! Varbūt ar viņu ir labs sekss? Varbūt viesībās viņš ir sabiedrības dvēsele? Varbūt tevi nomocījuši mūžīgie strīdi par naudu vai nomāc tas, ka viņš nekad nepajautā, kā jūties tu? Viss jāsaraksta tik detalizēti, lai, sevi nemānot, vari ieraudzīt kopējo ainu un saprast, kurš komplekts tev būs labāks.
Vai Vendija būs laimīga?
Protams, var gadīties, ka Pīters Pens savā ceļā satiek Vendiju, to pašu jauko meiteni no grāmatas, bet reālajā dzīvē izrādās, ka viņa ir sieviete, kas vēlas ziedoties un par savu vīrieti rūpēties kā mamma. Izklausās jauki, vai ne? Pīteram vajag, lai par viņu parūpējas, un Vendija to vēlas no visas sirds!
Mūžīgais bērns izvairās no atbildībām, bet mūžīgā mammīte jebkuru atbildību ir gatava uzņemties kā savējo.
Reizēm viņi burtiski salīp kopā, un tas šķiet perfekts attiecību modelis! Sieviete grib mīlēt, dot, aplaimot, gādāt, gatavot vakariņas, mazgāt kreklus un priecāties, cik dzirkstošs un jauks ir šis priecīgais bērns. Taču tie ir divi pieauguši cilvēki, nevis mamma un bērns, un pieaugušo dzīve nav tikai svētki vien. Sieviete tīra māju, maksā rēķinus, klāj gultu, viņai piesakās mazulis, viņa uzņemas vienu atbildību pēc otras, līdz visa ir par daudz. Un sākas kašķi. Vendija gaida, kad otrs pamanīs, ka viņai ir par grūtu, bet nesagaida, un sāk justies kā upuris. Bet kā lai nepieaudzis puika to saprot? Kaut ko mainīt varētu tikai viņa, kura ir pieaugusi. Un tās atkal ir krustceles – kaut kas ir jāmaina!
