Vajātājs. Kā svešinieks latviešu advokāta dzīvi pārvērta murgā

«Man nebija viegli saņemties par to runāt publiski,» atzīstas Jānis. «Ilgi domāju, līdz izlēmu, ka jādalās savā pieredzē, lai apliecinātu: ja labi grib, arī anonīmu un šifrētu ziņu sūtītāju var atrast. Jebkuram noziegumam paliek pēdas, bez izņēmumiem. Savukārt tos, kas šādas ziņas saņem, vēlos iedrošināt: visu fiksējiet un ziņojiet policijai, jo nevienam nav tiesību traucēt tev dzīvot normālu ikdienu.
Mani vajāja ilgstoši. Zinu, kā tas ir, tāpēc nevienam neko tādu nenovēlu piedzīvot. Būtu pārspīlēti teikt, ka šie divi gadi no dzīves ir izdzēsti, bet dzīves kvalitāte tajos tomēr bija sūdīga. Lai arī viss pagājis, manī arvien ir smeldze par notikušo. Es būtu ­laimīgāks, ja nekā tāda nebūtu bijis. 

Viss sākās ar īsziņu krievu valodā: «Gaidi atbildi, maita.» Bija darbdienas beigas vasaras vidū.

Sūtītāja telefona numurs nebija redzams, tā vietā kaut kāds dīvains vārds un cipari – tādi rādās, ja ziņu sūta caur speciālu programmu, kas paslēpj telefona numuru. Sākumā ­domāju – ai, gan jau kaut kas sajaukts. 
Nekas bīstams saistībā ar darbu prātā nenāca, tomēr kolēģu saziņas grupā pabrīdināju, ka esmu saņēmis dīvainu ziņu. Lai gan ne ar kādām aizdomīgām lietām ­nestrādāju, reizi piecos gados gadās trauksmaināki posmi, kad biroja durvis ejam atvērt tikai tad, ja skaidri zināms, kas nāk, bet, ejot ārā, vispirms ieslēdzam kameru, lai redzētu, vai viss mierīgi. Mana pamatīgā advokāta un arī dzīves pieredze tomēr liek būt piesardzīgam: ja vienai pusei kādas lietas iznākums patīk, otrai – nepatīk, turklāt jārēķinās, ka cilvēkiem mēdz būt arī dažādas mentālās veselības problēmas. Savam telekomunikāciju sakaru operatoram jautāju, kā varu noskaidrot ziņas sūtītāju, bet nekādu konkrētu atbildi nesaņēmu. 

Biju neizgulējies, nervozs, arī sieva bija stresā, tāpēc lūdzu uzsākt kriminālprocesu.

Ap četriem rītā sāku saņemt ­anonīmus telefona zvanus. Ekrānā uzrādījās teksts No caller ID. Atbildot zvanam, neviens neko neteica – klusums. Reizēm zvanītājs nolika klausuli jau pēc dažām sekundēm, reizēm klusēšana ilga minūtes. Dažreiz naktī zvanīja trīs četras reizes pēc kārtas. Ja neatbildēju, pat piecreiz. Katram zvanam saglabāju ekrānšāviņu, lai redzētu, kad un cik ilgs tas bijis. Tobrīd man tikko bija piedzimis dēls, naktis jau tā bija nemierīgas, un vēl tie ­dīvainie zvani! 

Pēc dažiem mēnešiem vēlā pēcpusdienā saņēmu nākamo ziņu: «Gatavojies, jau drīz.» Domāju – kaut kāds muļķis uzradies! Bet drīz pienāca vēl dažas ziņas ar līdzīgu saturu un lamuvārdiem, turklāt vienā no ziņām biju nosaukts vārdā. Tas man lika saprast, ka sūtījumi nav nejauši – ziņas tiešām kāds raksta man. Uzrakstīju iesniegumu policijai, pievienojot saņemto ziņu un telefona zvanu ekrānšāviņus. Iesniegumā norādīju, ka pret mani tiek vērsta vajāšana, pamatojot to ar Krimināllikuma 132.1 pantu, kurā teikts, ka «vajāšana ir vairākkārtēja vai ilgstoša citas personas izsekošana, novērošana, draudu izteikšanu šai personai vai nevēlama saziņa ar šo personu, ja tai ir bijis pamats baidīties par savu vai savu ­tuvinieku drošību». 

Ja būtu viens zvans vai viena ziņa, policijai neziņotu. Bet kā gan citādi nosaukt to, kas notika? Jā, tā bija vajāšana! Man nevēlama saziņa notika vairākkārt un ­ilgstoši, biju neizgulējies, nervozs, arī sieva bija stresā, tāpēc lūdzu uzsākt kriminālprocesu. Policijas slepkavību nodaļa atbildēja, ka par manu iesniegumu uzsākta resoriskā pārbaude.
Katra nākamā vajātāja īsziņa vai zvans no savādā numura apliecināja, ka darbības ir atkārtotas. Par to katru rakstīju policijai papildinājumus savam iesniegumam, un policija gods godam atbildēja katrai manai vēstulei.

Sākumā iesniegumus rakstīju, neuzverot, ka esmu advokāts. Biju parasts cilvēks, jo jebkurš cilvēks ir jāglābj. Mani uzaicināja uz policiju, runāju gan ar izmeklētāju, gan operatīvajiem darbiniekiem, mēģināju saprast, kas varētu būt dīvainais zvanītājs. Policija aptaujāja cilvēkus, kas varētu būt saistīti ar šo lietu, tika izvirzītas dažādas versijas. Joprojām nebija ne jausmas, kas to dara. Es neesmu balts un pūkains, ne visiem patīku, bet nevienam neko sliktu neesmu izdarījis. Kāpēc lai kāds mani vajātu? Šo jautājumu uzdevu sev atkal un atkal, bet – bez atbildes.

Janvārī par kārtējo dīvaino ziņu ­policijai uzrakstīju piekto iesniegumu, norādot, ka esmu advokāts. Policija ­ierosināja kriminālprocesu par iespējamo vajāšanu. Tieši tad vajātājs, par laimi, pazuda. Domāju, ka viss beidzies. Pusotra gada bija klusums. Tikmēr policijas darbs turpinājās – pratināja mani, sievu, biroja darbiniekus, biznesa partneri. Tagad izjūtas jau piemirsušās, bet tolaik dzīvojām nemitīgā stresā. Mājas un biroja durvis vēru ar ­piesardzību – ja nu aiz tām kāds stāv? 

Pēc pusotra gada vajātājs atgriezās. Jūnija vidū trīs naktis pēc kārtas īsi pēc pusnakts saņēmu nepatīkamas īsziņas. Vispirms: «Lapsu medību sezona ir atklāta.» Nākamajā naktī: «Medības ir sākušās.» Vēl nākamajā naktī: «Medības turpinās. Adrenalīns!» Pēc tam – pieci neatlaidīgi zvani vienā naktī. Neatbildēju. Lai zvani nemodinātu, izslēdzu telefonam skaņu, bet arī tas bija riskanti – ja nu zvana no apsardzes kompānijas? Vajātāju tracināja, ka necēlu klausuli, tāpēc viņš zvanīja vēl un vēl. 

Brīdī, kad nesām istabā aizmigušos bērnus, saņēmu kārtējo šifrēto īsziņu: «Tu esi iekritis, gaidi.»

Bija biedējoši rītā ieraudzīt veselu rindu anonīmo zvanu. Tobrīd man jau bija divi mazi bērni, slodze milzīga, un vēl tie zvani un ziņas! Jutos tik sūdīgi, ka sāku apsvērt fiziskās apsardzes pakalpojumu izmantošanu. Sniedzot kārtējo iesniegumu policijai, atgādināju par diviem pēdējā laikā nogalinātajiem advokātiem. Tiešām ­nesapratu, ko domāt un darīt. 
Kā nakts, tā ap četriem rītā – atkal pieci zvani, pēc dažām naktīm – septiņi un ziņa: «Pacel klausuli, maita!» Tad vēl pāris zvani. Zvanītājam vajadzēja, lai es atbildu, lai viņš zina, ka jūtos slikti. Atkal seši zvani. Reāli biju izmisumā. 

Redzot, ka vainīgo neizdodas atrast, rakstīju ģenerālprokuroram Jurim Stukānam. Mans stāsts savā ziņā ir līdzīgs Leona Rusiņa nogalinātās Jēkabpils sievietes stāstam. Arī viņa rakstīja ģenerālprokuroram, bet Stukāns jēkabpilietes vēstuli pat neizlasīja. Vēlāk viņš žurnālā IEVA sievietes advokātei Annai Norei pārmeta, kāpēc viņa pati nav rakstījusi vai atbraukusi pie ģenerālprokurora, jo, redz, advokātes vēstuli gan viņš būtu izlasījis. Nekā! Arī es ­rakstīju ģenerālprokuroram, norādot, ka mani ilgstoši vajā, un lūdzu pievērst šai lietai īpašu uzmanību, bet nesaņēmu nekādu atbildi, lai gan vēstulē bija skaidri norādīts, ka esmu gan advokāts, gan Advokātu padomes l­oceklis, gan Latvijas Universitātes mācībspēks. Formāli atbildi saņēmu no ­krimināllietu uzraugošās rajona prokurores. 

Un tad saņēmu liktenīgo zvanu. Ar ģimeni naktī atgriezāmies lauku mājās. Brīdī, kad nesām istabā aizmigušos bērnus, saņēmu kārtējo šifrēto īsziņu: «Tu esi iekritis, gaidi.» Tas bija nežēlīgi – nakts, tumsa, un rokās aizmiguši bērni. Bija sajūta, ka viņš, vajātājs, ir tepat blakus. Aizslēdzām durvis, ieslēdzām pirmajā stāvā signalizāciju un ­uzgājām augšējā stāvā.
Tikai nākamajā rītā pamanīju dīvainu sakarību. Minūti pirms draudu ziņas saņemšanas man bija zvanījis kāds svešs telefona numurs – tā cipari bija redzami. Zvanu no šī numura biju saņēmis arī iepriekšējā ­naktī, rītā atzvanīju, bet telefons bija izslēgts. Domāju – kāds sajaucis numurus. Bet zvanīt divas naktis pēc kārtas – te jau bija kaut kas aizdomīgs. 

Saredzēju saikni starp svešo telefona numuru un īsziņu. Visticamāk, savu darbu izdarīja ar policijas ziņu manā telefonā ieinstalētās speciālās programmas, kas šifrēto numuru padarīja redzamu. Desmitajam iesniegumam policijai pievienoju gan ­īsziņu, gan telefona numuru.  

Par naudu, ko vajātājs man samaksāja, es aizvedu savu ģimeni foršā ceļojumā.

Lai arī vajātājs izmantoja priekšapmaksas karti, policija viņu atrada. Džeks nebija nekāds muļķis, tomēr policija izrādījās gudrāka. Cepuri nost, viņi strādāja no sirds! Mani precīzi fiksētie un saglabātie ziņu sūtīšanas un zvanu saņemšanas laiki lieti noderēja – tas deva iespēju atšķetināt vajāšanas ķēdīti divu gadu garumā. 

Kādā rītā pie vajātāja durvīm klauvēja policija. Vīrietis uzreiz atzinās, nodarīto nožēloja un liecināja, ka nekādu ļaunu nodomu viņam neesot bijis: uzbrukt man viņš negrasījās, tikai tā – pabojāt dzīvi. Bijis ļoti dusmīgs. Visas man sūtītās ziņas viņam bija saglabājušās. Vajātājam tika noteikts daudz drošības līdzekļu, viens no tiem – ­netuvoties man un manai ģimenei tuvāk par desmit metriem. 

Viņš bija gribējis man ieriebt. Kad man nosauca vajātāja vārdu un jautāja, vai pazīstu šādu cilvēku, kādu brīdi padomāju un teicu – vienlaikus zinu un nezinu. Darīšanas man ar šo cilvēku ir bijušas, bet satikušies nekad neesam. Kaut kad ļoti sen – pirms vairāk nekā divdesmit gadiem – biju iegādājies dzīvokli, kurā mitinājās īrnieki. Man šo mājokli dzīvošanai tobrīd nevajadzēja, īrnieki tur varēja turpināt dzīvot, nekādu labumu no tā neguvu. Tomēr viņu parādi krājās, līdz beidzot īres līgums tika izbeigts. Ar parāda atgūšanu nodarbojās mana biroja darbinieki, tāpēc puisi, kurš tur dzīvoja, pat nesatiku. Tikmēr viņš gadu gadiem turēja uz mani dusmas par to, ka parādus nācās samaksāt. Nezinu, kas viņam dzīvē sagriezās, – kādēļ pēc tik ilga laika izlēma atriebties. 

Vajātājs gribēja tikties un izlīgt, bet man bija svarīgi saprast, vai cilvēks ir sapratis un patiešām nožēlo savu nodarījumu. Telefona numuru man viņam dot nevajadzēja – čalis taču to jau zināja, lai zvana, drosminieks! Uzreiz sapratu – ne uz kādu kafejnīcu ar viņu neiešu, neesmu nekāds bērnudārzs, kas ies ar vajātāju dzert kafiju. Lai saņem dūšu un nāk uz manu advokāta biroju! Norunātajā laikā viņš bija klāt. Atvēru durvis un teicu: «Lūdzu, nāciet iekšā!» Vajātājs pastiepa man roku sveicienam, bet atteicu: «Vēl neesam izlīguši, lai varētu spiest viens otram roku.»

Viņš bija pārbijies, rokas trīcēja. «Jūs mierīgi, neuztraucieties. Nācāt ar mani runāt. Par ko mēs runāsim?» jautāju. Domājiet, viņš sāka ar atvainošanos? Nekā! Saruna sākās ar uzbraucienu, ka man toreiz, pirms divdesmit gadiem, nevajadzēja darīt tā, kā darīju, citādi viņš nekādas ziņas nebūtu rakstījis. Sak, pats vainīgs! Šādu sarunas virzienu tūlīt apturēju, un puisis aprāvās. Gribot izlīgt. Teicu, ka, pirms runāt par naudu, gribu saprast, vai viņš vispār apjēdz, ko darīja, citādi – nekāda izlīguma nebūs, lai tiesa lemj! Tad vajātājs sāka runāt piezemētāk. Konceptuāli vienojāmies, ka viņš samaksās par man un ģimenei nodarīto kaitējumu. Puisis padomāja, tikāmies vēlreiz un vienojāmies par atlīdzību. Tiesā, visticamāk, es tik daudz nedabūtu. Par naudu, ko vajātājs man samaksāja, es aizvedu savu ģimeni foršā ceļojumā. Mēs tiešām bijām to pelnījuši.»