Savārīja ziepēs, izcepa kotletēs. Slepkavu ģimene, kuras nežēlība satrieca Latviju

Par diviem kanibālisma gadījumiem pēckara Latvijā

Viena no visskandalozākajām lietām Latvijas kriminālistikas vēsturē, par kuru cilvēki mēdz baumot pat mūsdienās – 76 gadus pēc notikušā –, saistīta ne tikai ar slepkavību, bet arī ar kanibālismu. Versijas ir visdažādākās: īsi pēc Otrā pasaules kara Rīgas Centrāltirgū tika pārdoti pīrādziņi, kas pildīti ar cilvēka gaļu. Cita versija – tie nebija pīrādziņi, bet kotletes.

Par upuriem izraudzītas jaunas sievietes, kuras pēc iebraukšanas Rīgā ievilinātas kādā dzīvoklī un tur arī noslepkavotas.

Jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas. Tieši tāpēc šķita interesanti noskaidrot, cik tālu šīs versijas ir patiesas un kur sākas fantāzija.    

1947. gada 9. oktobrī Latvijas PSR Augstākā tiesa slēgtā sēdē izskatīja krimināllietu par divu sieviešu slepkavībām un citiem noziegumiem. Tā kā tiesa notika laikā, kad PSRS nāvessods formāli bija atcelts, maksimālais sods, ko noziedzniekiem varēja piespriest, bija brīvības atņemšana uz 25 gadiem. Šajā reizē tā arī notika. Uz apsūdzēto sola sēdēja trīs vienas ģimenes locekļi – 1903. gadā dzimusī Anna, Ādama meita, Šakale, viņas meita – 1922. gadā dzimusī Emīlija, Sergeja meita, Šakale-Palčinska – un Emīlijas vīrs – 1922. gadā dzimušais Pāvels, Fedora dēls, Palčinskis.

Noslepkavoto atrod putni

Pirmo upuri – lupatās ievīstītu sievietes ķermeni bez rokām, kājām un galvas – atrada 1947. gada 19. aprīļa rītā aviobumbas sprādziena laikā izrautā bedrē netālu no Rīgas eksportostas, kas pavasara palu dēļ bija pilna ar duļķainu ūdeni un sanesumiem. Pirmās par šaušalīgo atradumu signalizējušas vārnas un kaijas, kas, nelabi ķērkdamas, bariem virs tā laidušās. Putnu ķērcieni un tas, ka tie riņķoja vienā noteiktā vietā, piesaistīja strādnieku uzmanību. Pieejot tuvāk, viens no viņiem pamanīja saini. Šķitis, ka brezentā un citās lupatās ietīts gaļas gabals, taču, to atraisot, viņš sapratis, ka tas ir ­cilvēka ķermenis bez rokām, kājām un galvas. Strādnieks pasaucis pārinieku, kopā ar to atradumu pieseguši ar lupatām, strādnieki to atstāja un paziņoja ­tiesībsargājošām iestādēm.

Rakstā Kanibāli ziemeļu grādos, kas lasāms izdevuma Pilnīgi Atklāti 1991. gada 18. numurā, tā autors Arvīds Siliņš, kurš, kā noprotams, iepazinies ar krimināllietas materiāliem Latvijas Valsts arhīvā, norāda, ka Rīgas ostas milicijas darbinieki notikuma vietā ieradās vien pēc divām dienām – 21. aprīlī, pirmdienā. Ar šo brīdi sākās izmeklēšana vienā no šausminošākajām lietām Latvijas kriminālistikas vēsturē. Pārveduši uz morgu ķermeni, kas aptuveni pusotra mēneša bija atradies ūdenī, tiesu medicīnas eksperti konstatēja, ka upuris ir aptuveni 60 gadus veca sieviete. Dzīvību zaudējusi galvaskausa bojājuma rezultātā un īsi pirms nāves ēdusi vienkāršu ēdienu. Savukārt ķermeņa daļas – rokas un kājas – atdalītas ļoti nemākulīgi, primitīvi. 

Izmeklēšanā noskaidroja, ka noslepkavotā, kuras vārds bija Dārta, dzīvojusi savrupi, tāpēc tās pazušana ilgāku laiku palika nepamanīta, neviens no viņas kaimiņiem nevērsās milicijā. Turpat, Tallinas ielā 9, pusgadu bija dzīvojusi Anna Šakale ar meitu Emīliju, taču mājas iedzīvotāju sūdzību dēļ viņām «palūdza» izvākties. Sūdzību iemesls – nemitīga miera traucēšana, īpaši naktīs. Abas Šakales savā dzīvoklī nodarbojās ar prostitūciju; klienti pārsvarā bija uzvarētāju armijas zaldāti. Viens no viņiem – karaspēka daļas degvielas noliktavas lietvedis Pāvels Palčinskis – 1946. gadā kļuva par oficiālu Emīlijas vīru. Vēlāk izmeklētāji bolīja acis, no Annas uzzinot, ka laikā, kamēr meita ārstējusies no sifilisa, Pāvelu seksuāli esot apmierinājusi viņa pati.  

Konfliktā ar likumu Emīlija bija nonākusi jau agrāk. Viņas vārds atrodams «Meklētizbeidzamo personu 2352. sarakstā» (avots: Valdības Vēstnesis Nr. 152; 11.07.1938.). Turklāt tas noticis laikā, kad viņa pat nebija pilngadīga. 

Izglītība – trīs klases, uzņēmība – par miljonu

Daži fakti par Annas un Emīlijas Šakaļu dzīves gaitām izlobāmi no tā laika periodikas. Valdības Vēstnesī (Nr. 38; 15.02.1929.) un Tieslietu Ministrijas Vēstnesī (Nr. 280; 26.02.1929.) publicēts sludinājums ar identisku tekstu: «Šakal, Anna, Ādama meita, 25 gadus veca, piederoša pie Pasines pagasta (tagad Pasiene Ludzas novadā – aut.) – paziņot par dzīvesvietu Rīgas apriņķa 3. ­iecirkņa miertiesnesim.»

Latgales laukos viņa ieguvusi trīs klašu izglītību un agri apprecējusies. Laulībā piedzima meita Emīlija un arī dēls, kas mazotnē nomiris. Ģimene mainījusi ­dzīvesvietu tuvāk Rīgai un vēlāk izirusi. Laikrakstā Cīņa (Nr. 222; 20.09.1945.) lasāms: «Anna, Ādama meita, Šakale, dzīvojoša Rembates pagasta Kāpostiņos, ierosinājusi lietu par laulības šķiršanu ar savu vīru Sergeju, Andreja dēlu, Šakali, dzimušu 1898. g., dzīvojošu Lielvārdes ciema Kreiļos. Lietu iztiesās Rīgas apriņķa 3. iecirkņa Tautas tiesa Skrīveros.» 

Mātes un meitas pārcelšanās uz Rīgu notika 1944. gada novembrī, pirms oficiāli tika šķirta laulība. Abas apmetās pie paziņas; Anna iekārtojās darbā kara hospitālī par sanitāri. Liekot lietā uzņēmību un nekaunību, pavisam drīz Šakales ievācās dzīvoklī Tallinas ielā 9, kur tika nolūkots pirmais upuris un vēlāk arī noslepkavots. Kopš 1945. gada pavasara viņas dzīvoja Šarlotes ielā 59, kur notika otrā slepkavība un tika plānota nākamā. Dzīvokļus Anna dabūja elementāri – viņa piekukuļoja Proletāriešu rajona nodaļas darbinieci, kura izsniedza orderus. 

Ja nevar laupīt, tad slepkavos

Īstā dzīves svinēšana sākās, kad Šakales dabūja Šarlotes ielas dzīvokļa orderi. Viņu mājai pretī atradās karaspēka daļa, no kuras klienti plūda straumēm. To vidū arī Pāvels Palčinskis. Trijotne bija uz viena viļņa: Pāvels karaspēka daļā zaga benzīnu, Anna to realizēja ārpus Rīgas. Naudas bija vairāk nekā pietiekami, taču abi «biznesmeņi» gribēja arvien ko vairāk. 

Vīrietis ierosināja, ka derētu aplaupīt dzīvokļus, piebilstot, ka viņam šajā lietā esot pieredze. Zinot, ka darbabiedrs atrodas slimnīcā, bet viņa sieva dzemdību namā, Pāvels lika priekšā aplaupīt šo cilvēku dzīvokli, un Anna piekrita. Šoreiz veiksme nebija sabiedrotā: durvju slēdzenē ieķērās un pārlūza noziedznieku sagatavotā atslēga, tās neizdevās atvērt. Šim mēģinājumam sekoja vēl viens, taču atkal nesekmīgi. Arī otrajā epizodē mērķis bija Pāvelam pazīstamu cilvēku dzīvoklis. 

Ja neveicas ar laupīšanu, nekas neatliek, kā slepkavot

– iespējams, tā nolēma Anna, un pastāstīja znotam par vientuļo sievieti Tallinas ielā 9, kura, viņasprāt, esot turīga. Pārliecinājušies, ka Dārta ne tikai ir vientuļa, bet tikpat kā neiziet no dzīvokļa, viņi to noslepkavoja dzīvesvietā un aizejot paņēma līdzi vairākas mantas. Par to, ka ar Dārtu noticis kas slikts, kaimiņi kādu laiku nenojauta. Milicijā ar iesniegumu neviens nevērsās; vārdu sakot, viss notika pēc plāna. Drīz vien tika atrasts nākamais upuris.

Savārīs ziepēs

Tā bija nejaušību virkne, kas Marijai – tā sauca nākamo upuri – beidzās ar nāvi. «1947. gada 28. aprīlī es nācu no Vidzemes kolhozu tirgus (tagad Matīsa tirgus – aut.) un pie tramvaja pieturas Revolūcijas un Ļeņina ielas stūrī ieraudzīju kādu pilsoni. Viņas uzvārdu es nezinu. Šo pilsoni es pirms tam tiku redzējusi trešajā milicijas nodaļā un arī sarunājos ar viņu – kā tikt pie milicijas priekšnieka. Atkal satikušās, mēs sākām sarunāties. Viņa teica, ka meklējot dzīvokli. Es viņai sacīju, ka varu palīdzēt, un uzaicināju pie sevis uz mājām,» – tā rakstīts milicijas protokolā, kas tapis pēc Šakales aizturēšanas 1947. gada maijā (avots: Siliņš, A. Kanibāli ziemeļu grādos.//Pilnīgi Atklāti, Nr. 18, 1991, 13. lpp.), 

Ievilinot upuri dzīvoklī, Anna to ielaida ēdamistabā, aicināja apsēsties pie galda, bet pati no mugurpuses vismaz divreiz ar cirvi iesita Marijai pa galvu.

Pēc noslepkavošanas viņa līķi izģērba un gribēja to savārīt ziepēs, jo bija dzirdējusi, ka tā darot.

Dienu vēlāk Anna Centrāltirgū nopirkusi kaustisko sodu, taču no ziepju vārīšanas nekas nav sanācis. Uzšķērdusi līķi tāpēc, ka gribējusi redzēt, kā izskatās cilvēka sirds un aknas. Visu, kas no līķa palicis pāri, Anna satinusi lupatās un aiznesusi uz hipodroma teritoriju, iemetusi kanālā. Emīlija, slepkavības dienas vakarā pārnākot mājās, redzēja gan asinis, gan līķa daļas, taču nolēma klusēt. 

Marijas pazušanu viņas piederīgie milicijā pieteica 28. aprīļa vakarā. 2. maijā Rīgas pilsētas 3. milicijas nodaļā tika saņemta informācija, ka hipodroma teritorijas kanālā cilvēki pamanījuši līķi bez rokām, kājām un galvas… Nākamajā dienā turpat kanālā milicijas darbinieki atrada arī galvu un kaulus, tiesa, bez mīkstajiem audiem. Vēl pēc pāris dienām bija skaidrs, ka noslepkavotā ir 28. aprīlī bezvēsts pazudusī sieviete, savukārt 7. maijā noslepkavotās tuvinieki Vidzemes kolhozu tirgū neviļus ieraudzīja sievu, kurai galvā bija tieši tāds pats lakats kā Marijai. Intereses mudināti, viņi tai piegājuši tuvāk un pamanījuši, ka tā grib pārdot Marijas jaku. Izlikušies par pircējiem, viņi jaku kārtīgi apskatījuši, lai nekļūdītos, un pēc tam steigšus devušies uz tuvāko milicijas nodaļu. Anna Šakale tika aizturēta un pratināta jau pēc pāris stundām. Paralēli dzīvoklī notika kratīšana, kur atrastās lietas šokēja pat pašus pieredzējušākos darbiniekus.

Mazliet pacimperlējusies, Anna atzinās Marijas un pēc tam arī Dārtas slepkavībā. Par noziegumu slēpšanu aizturēja arī Emīliju. Lietu nodeva prokuratūrai.

Izmeklētāji

Latvijas PSR prokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklētājam Leonīdam Vulfsonam 1947. gads bija iesācies cerīgi. Par godu PSRS Prokuratūras 25. gadadienai maijā viņu apbalvoja ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Goda rakstu «Par ­sevišķiem ­nopelniem sociālistiskās likumības nostiprināšanā republikā un ilggadīgu darbu Prokuratūras orgānos» (avots: Bez aut. Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Dekrēts.//Cīņa, Nr. 123, 28.05.1947.). Saņemot apbalvojumu, izmeklētājs varbūt arī nojauta, ka tā īsti savu spēju apliecināšana sāksies tikai tagad, jo 1947. gada maijā vajadzēja ķerties klāt krimināllietas izmeklēšanai un atklāšanai, kuru ne viņš, ne viņa kolēģi nespēs aizmirst līdz pat mūža galam. 

Izmeklētāju grupā darbojās arī jaunais speciālists Ļevs Franks, kurš 1940. gadā bija iestājies Latvijas Valsts Universitātes Ekonomiski-juridiskās fakultātes Ekonomiskajā nodaļā (avots: Bez aut. Darbs, Nr. 35, 14.09.1940.). Līdz ar to secināms, ka Ļevam, kurš Latvijā gan vairāk zināms kā Herca Franka brālis, šī bija viena no pirmajām krimināllietām. Kad tā tika atklāta, notikušais uz Franku bija atstājusi tik nomācošu iespaidu, ka viņš no Rīgas pārcēlās dzīvot uz Dušanbi Tadžikistānā. Latvija zaudēja gudru prātu, jo Ļevs Franks kopā ar Oļegu Starčakovu republikā sāka attīstīt ­kriminālistikas ekspertīzi.

Anna Šakale par izdarīto nejuta ne visniecīgāko nožēlu.

Jau pirmajā nopratināšanā viņa Vulfsonam atzinusies, ka gan slepkavībās, gan to slēpšanā piedalījies arī znots, turklāt viņš bijis noziegumu iniciators. Ko darījusi ar līķiem? Daļu savārījusi ziepēs. No atlikušā cepusi kotletes, ko ēduši gan paši, gan Paša aiznesis uz karaspēka daļu «zakuskai» pie šņabja, atzīmējot 1. maiju. Protams, nevienam nav teikts, no kā gatavotas kotletes. Radās iemesls apcietināt arī Palčinski, kurš līdzdalību noziegumos kategoriski noliedza. Tiesu psihiatriskā ekspertīze gan Šakali, gan Palčinski atzina par pieskaitāmiem. Tiesa abiem piesprieda brīvības atņemšanu uz 25 gadiem. Šāds sods uzskatāms par ņirgāšanos, jo vēl pirms gada – 1946. gada 17. oktobrī – Rīgas Centrālcietumā ar nāvi sodīja nacionālo partizāni Valeriju Munduri, kuru apsūdzēja pretpadomju nacionālistisko bandu organizēšanā un pretpadomju aģitācijā.

Emīlijai apcietinājumā bija jāpavada tikai viens gads, kam sekoja aizliegums piecus gadus pēc soda izciešanas apmesties uz dzīvi lielajās Latvijas pilsētās. Kas notika tālāk? Laikraksta Padomju Ceļš (Ogre) 1963. gada 22. marta numurā (Nr. 35) lasāms: «Emīlija Sergeja meita Palčinska dzīvo Ogres raj. Skrīveru ciemā, Skrīveru izmēģinājumu saimniecībā, ierosinājusi laulības šķiršanu pret savu vīru Pāvelu Fedora dēlu Palčinski, dzim. 1922.» Savukārt Komunisma Uzvara (Aizkraukle) 1981. gada 17. janvāra numurā (Nr. 7) padomju saimniecības Līdums kolektīvs ievietojis sludinājumu, kurā izsaka līdzjūtību piederīgajiem, pavadot Emīliju Šakali pēdējā gaitā.

Atgriežoties pie Vulfsona, piebilstams, ka gadu pirms izmeklētāja nāves tika izdota viņa sarakstīta grāmata krievu valodā Un noziegums tika atklāts… (1983), kas mūsdienās kļuvusi par bibliogrāfisku retumu.

Savulaik daudz studentu un pat vecāko klašu skolēnu tika vests uz Rīgas pilsētas Milicijas pārvaldes Kriminālistikas muzeju, kura sienās šis stāsts līdzās lietiskajiem pierādījumiem dzīvoja ilgus gadus. Viena fotogrāfija no krimināllietas materiāliem izstādīta arī Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra telpā – kā mācību vielu studentiem. 1995. gadā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā bija izstāde Nāves sejas, kuru varēja apmeklēt vien no 14 gadu vecuma. Cilvēki uz to skrējuši bariem, taču bija arī tādi, kuri ģībuši, klausoties muzeja darbinieces stāstījumā, tai skaitā arī par mātes un meitas Šakaļu ­izdarībām.

Vēl viens kanibālisma gadījums

Šakaļu krimināllieta pēckara Latvijā bija visskaļākā, taču diemžēl ne vienīgā. 1959. gada rudenī Kuldīgas apkārtnē pa ceļam no skolas sāka pazust jaunāko klašu skolēni. Viens, otrs, trešais… Neviens nevarēja izskaidrot, kas notiek un kur viņus meklēt, līdz 1960. gada pavasarī mežā netālu no Ēdoles strādnieki pamanīja mucu ar sālītu cilvēka gaļu. Turpat netālu viņi atrada arī sadalītu bērna līķi. Milicijas darbinieki ierīkoja slēpni un jau pavisam drīz aizturēja 1936. gadā dzimušo mežstrādnieku Imantu Keri. Viņš varēja lepoties vien ar Gaiķu septiņgadīgajā skolā iegūtu pamatizglītību. Vietējā laikrakstā parādījās Kuldīgas rajona izmeklētāja, 3. klases jurista Harija Murovska raksts: «Ar vietējo iedzīvotāju palīdzību mūsu rajona Ēdoles apkārtnē nesen aizturēts Saldus rajona iedzīvotājs Imants Keris, Jāņa dēls, kurš šā gada 26. aprīlī aiz zemiskām tieksmēm izdarījis smagu noziegumu pret kādu skolēnu. [..] Izmeklēšanā noskaidrots, ka Keris noziegumu izdarījis viens, noskaidrots, ka viņš izdarījis arī vairākas zādzības. Izmeklēšana turpinās. Pilsoņus, kam būtu kas zināms par Imanta Kera zādzībām un pilsoņu aizskaršanu, lūgti pieteikties Kuldīgas rajona prokuratūrā.» (avots: Murovskis H. Notverts bīstams noziedznieks.//Padomju Kuldīga, Nr. 54; 10.05.1960.) Noziedznieks tika atzīts par nepieskaitāmu un uz visiem laikiem ieslodzīts slēgta veida psihiatriskajā slimnīcā. Tolaik ar tiesas lēmumu šādus indivīdus sūtīja uz Čerņahovskas īpašo psihiatrisko ­cietumu Kaļiņingradas apgabalā.

Rīgas Čikatilo

1995. gada vasarā Rīgas apgabaltiesā notika ļoti neparasta tiesas sēde. Tika iztiesāta krimināllieta saistībā ar 1947. gadā dzimušās Natālijas Paksis slepkavību. Uz apsūdzēto sola – 1969. gadā dzimušais Dmitrijs Romaņenkovs. Prokurors – apsūdzības uzturētājs lietā Jurijs Stepanovs – apsūdzētajam pieprasa augstāko soda mēru – nāvessodu nošaujot. Romaņenkova advokāts Jānis Bērziņš pastāvēja uz to, ka viņa klienta vaina nav pierādīta, tāpēc lūdza tiesājamo attaisnot. Pats apsūdzētais centās izmeloties; viņš vienā no versijām apgalvojis, ka, ieejot dzīvoklī, Natāliju atradis jau nogalinātu. Rīgas apgabaltiesas tiesnesis Voldemārs Zariņš slepkavam un kanibālam piesprieda vien 10 gadus ilgu cietumsodu, kas izciešams slēgta režīma cietumā. Tiesnesis, gatavojot spriedumu, ņēmis vērā, ka LR Kriminālkodeksā nav panta, pēc kura saukt pie atbildības par kanibālismu. 

Kas 1994. gada 15. jūnijā patiesībā bija noticis Kurzemes prospektā Nr. 94, Natālijas dzīvoklī, nekad neuzzināsim. It kā Natālija bijusi piedzērusies, it kā Dmitrijam draudējusi vai pat uzbrukusi, taču viss beidzies ar to, ka

Dmitrijs sievieti nožņaudzis ar auklu vai vadiem, pēc slepkavības tās ķermeni prasmīgi sadalījis un gaļu lietojis uzturā, kā arī ar to pacienājis citus.

Tā vēlāk atzina tiesu medicīnas eksperti.

Kad sieviete jau bija auksta, 26 gadus vecā vīrieša apziņā uzplaiksnījis mūžvecais jautājums, proti, ko darīt ar līķi. Jānoslēpj, protams. Bet kur? «Lai to būtu vieglāk izdarīt, viņš savam upurim nogriezis rokas un kājas. Ilgāk nācies nopūlēties ar galvu, taču arī to izdevies atdalīt. Mazā laika sprīža dēļ līdz nozieguma atklāšanai Dmitrijs paspēja norakt Imantas mežā tikai nogalinātās galvu. Pārējās ķermeņa daļas un prasmīgi izņemtās iekšas – nieres, liesu, aknas, dzemdi un sirdi – slepkava salika maisos uz balkona un ledusskapī.» (Avots: Ratseps R. Cilvēkēdājam piespriež desmit gadus cietumsoda.//Lauku Avīze, Nr. 56; 14.07.1995.) Nākamajā dienā pēc slepkavības tika ceptas kotletes… Gaļu piedāvājis arī kaimiņienei, melodams, ka tā ir jēra gaļa, un pavisam drīz viņu apmeklēja policija.

Pastāv divas versijas, kā likumsargi notvēruši noziedznieku. Viena no tām: Dmitrijs kopā ar paziņu Gunāru Kurzemnieku, kurš jau pabijis zonā, lietojuši alkoholiskos dzērienus. Slepkava, vēlēdamies padižoties, izvedis Gunāru uz balkona, parādījis tur noslēpto upura kāju. Lai pārsteiguma moments būtu efektīgāks, viņš sava pudeles brāļa acu priekšā sievietes kāju uzšķērdis. Dmitrijs to pratis izdarīt, jo Jelgavā morgā strādājis kāds viņa paziņa, kuru šis anatomijas entuziasts bieži apmeklējis ar mērķi vērot, kā mirušie tiek sagatavoti patolog-anatomiskajiem izmeklējumiem. Tiesā Kurzemnieks piedalījās kā liecinieks. Viņš atzina, ka ziņojis tikai tāpēc, lai aizdomas par slepkavību nekristu uz pašu. Otra versija – kāds Kurzemes prospekta iedzīvotājs pa sava dzīvokļa loga uz kaimiņu balkona ieraudzījis cilvēka ķermeņa daļas un zvanījis policijai. 

Laikā, kad Dmitrijs Romaņenkovs tika tiesāts, žurnālisti viņu «nokristīja» par Rīgas Čikatilo. Precīzi. Jo pastāv varbūtība, ka Natālija nav vienīgais viņa upuris. 1993. gada septembrī Dmitrijs atvedis uz mājām kādu piedzērušos sievieti un sācis viņu mocīt. Tā liecināja kaimiņi. Neilgi pēc notikušā sieviete neskaidros ­apstākļos gājusi bojā. Pret Dmitriju ierosināja krimināllietu, taču to izbeidza.