«Baidos, ka šis karš vēl vilksies diezgan ilgi. Varbūt intensitāte mainīsies, bet mums jābūt gataviem uz to, ka tas prasīs laiku,» apgalvo ārlietu ministrs, neprognozējot, cik ilgs laika periods varētu paiet. Rinkēvičs norāda, ka pirmie divi pasaules kari noritēja vairākus gadus, tādēļ pašreizējais Latvijas un citu Rietumu sabiedroto mērķis ir neatslābt un maksimāli palīdzēt Ukrainai un gatavoties ilgstošai atbalsta programmai ne tikai militāri, bet arī finansiāli, politiski un morāli.
«Darīt visu, lai vājinātu šo Krievijas ekonomisko spēku. Pat ja viņa [Krievija] gluži nesabruks, bet lai vismaz militārā industrija būtu tik novājināta, ka tā nespēj vairs saražot nepieciešamo lādiņu, raķešu apjomu.»
Vērtējot karadarbības gaitu un prognozes, E. Rinkēvičs tēlaini izteicās: «Nesāksim pirms laika dzert šampanieti, bet arī šņabi dzert nav pamata!»
Citi lasa
Komentējot iespējamos miera plānus kara izbeigšanai, ministrs norādīja, ka pagaidām neredz diplomātiskus risinājumus, jo nav pārliecības, ka Krievija ievēros jebkādus starptautiskus nolīgumus.
Ministrs uzsver, ka ukraiņu pusē ir šīs tautas sīkstums, motivācija un fakts, ka viņi pazīst Krieviju un krievu taktiku. “Otra lieta – neaizmirsīsim, ka toreiz [Otrā pasaules kara laikā] Padomju savienību ļoti daudz materiāli ar dažāda veida kara tehniku atbalstīja ASV un Lielbritānija, tuvākie sabiedrotie. Padomju rūpniecība un bruņotie spēki bez šī atbalsta nebūtu tikuši galā – krieviem to nepatīk atzīt. T. s. lendlīze nospēlēja lomu. Šobrīd šis atbalsts [Ukrainai] no Rietumiem ir ar ļoti spēcīgu, labu un modernu bruņojumu un tas uzlabojās. Jā, vienmēr vajadzēja ātrāk, vienmēr vajadzēja vairāk, bet ir,” uzsver ārlietu ministrs.
Kā vēl vienu svarīgu aspektu, kas spēlē par labu ukraiņiem E. Rinkēvičs norāda morālo pārsvaru: «Ja Krievijai jāsūta ‘zeki’ karot, kaut kas ar morālo sadaļu laikam ir problemātiski. Pagaidām, lai kā Putins mēģinātu organizēt Tēvijas karu nr. 2 vai 3, tas viņam neizdodas. Tajā pašā laikā, jā, šī taktika paliek aizvien brutālāka un nerēķināšanās ar cilvēku dzīvībām ir arvien skaidrāka, ne tikai ukraiņu, bet arī savējo.»