Vārdā gavēnis, ja tas nav darīts nekad, ir kaut kas mazliet biedējošs, vai ne? Atteikšanās, cīņa ar sevi, dienu skaitīšana, prieka apslāpēšana, sasprindzināts gribasspēks… Patiesībā gavēnim nav jānozīmē mocības ne prātam, ne ķermenim.
Zināšanai! Kas ir Lielais gavēnis?
- Tieši šodien, Pelnu trešdienā, kristīgajā pasaulē sākas Lielais gavēnis, kas ilgst līdz Lieldienām (pareizticīgajiem tas sāksies un beigsies nedēļu vēlāk).
- Gavēnis turpinās 40 dienas (patiesībā pat nedaudz ilgāk, jo netiek skaitītas svētdienas), jo Jēzus Kristus, 40 dienas gavējot, gāja cauri tuksnesim. Tas ir laiks, kas domāts, lai klusumā un atturībā ļautos lūgšanām un garīgām pārdomām.
- Dažādās konfesijās gavēšanas tradīcijas atšķiras, bet vienojošā ir atsacīšanās no gaļas, alkohola un izklaidēm. Populāri ir atteikties arī no saldumiem un citām baudām, no seksa, no olām un piena produktiem, bet pareizticīgo gavēnī stingriem gavētājiem iekļautas arī badošanās dienas un pārējās dienās paredzēta tikai viena ēdienreize dienā.
Ne jau diēta gavēņa laikā ir svarīgākais
Ko īsti mums var dot gavēnis? Laiku un prieku sev, domām un pārdomām. Tādu kā mierīgu pauzi. Un lielāku vieglumu un tīrību ķermenim. Daudzi uzskata, ka gavēnis ir kā diēta, bet tas nav svarīgākais. Svarīgākais ir veltīt laiku Dievam vai vienkārši sev. Ko dod tas, ka sevi piespiežam vai disciplinējam no kaut kā atteikties? Protams, protams, tas audzina gribasspēku. Bet citādi?
Jā, ja cilvēks gaļu ēd mazāk un vispār ēd mazāk, tad dzīve kļūst vieglāka. Bet nav vērts to darīt tikai principa pēc.
Ir vērts atteikties kaut kā vārdā. Piemēram, ja mazāk izklaidēšos gavēņa laikā, man būs vairāk laika, ko veltīt lūgšanām vai garīgajai praksei. Ja man tas iepatiksies, tad turpināsies arī pēc gavēņa.
Ja tu gavēņa dēļ neskaties televizoru vai nelieto sociālos tīklus – ko tu dari šajā laikā, vai velti to garīgajai praksei un lūgšanām? Strādā ar grēkiem un savām nepilnībām? Var pat ne no kā neatteikties, mierīgi turpināt tādu pašu dzīvi, tikai to mazliet pārkārtot un vairāk veltīt garīgajai praksei. Tās nav tikai lūgšanas, tā pat var būt vienkārši sava darba kvalitatīva izpildīšana. Piemēram, ikdienā cilvēkiem vairāk smaidīt, ja esi pārdevējs vai skolotājs.
Ķermenis ir kā templis
Ja neesi nevienam neko solījis, nav tā, ka obligāti svarīgas ir tās noteiktās četrdesmit dienas pirms Lieldienām. Ja vēlies, vari gavēnī iestāties nedēļu vēlāk vai trīsdesmit dienu pirms Lieldienām vai pa vidu paņemt gavēšanas brīvdienas un tad turpināt. Šīs konkrētās četrdesmit dienas ir labas ar to, ka šajā laikā pasaulē to dara daudzi. Un kaut ko darīt kopā ar citiem parasti ir vieglāk.
Kas notiek, ja gavē tikai gavēšanas pēc, lai attīrītu organismu un tiktu vaļā no kāda lieka kilograma? Nekas ļauns nenotiek. Gavēnis gan tas nav, tikai diētas kūre. Bet labi ir tas, ka vismaz notiek organisma attīrīšanās. Ja tas izdosies, varbūt nākamreiz cilvēks pamēģinās pievienot arī kādu garīgo praksi. Var atbrīvoties nauda, jo tu ēd mazāk. Šo naudu tu vari ziedot, lai kādam reāli palīdzētu. Un pievērst uzmanību savam ķermenim arī ir ne mazāk svarīgi. Tikpat labi gavēnis ir laiks, kad piespiest sevi vingrot, agrāk celties. Sākt kaut ko tādu, kas agrāk nebija darīts un prasa disciplīnu.
Ir svarīgi nepazaudēt prieku
Modernie gavētāji, lai sevi izaicinātu, mēdz atteikties no daudz kā, kas ikdienā rada prieku un sagādā baudu, – kafijas, šokolādes, seksa, filmām… Dažkārt cilvēki gavējot to uztver kā galveno – atsakies no tā, kas rada prieku, jo prieks ir kārdinājums. Tā nav patiesība. Vajag priecāties, smaidīt un mīlēt. Ja cilvēks kļūst īgns un sadrūmis tāpēc, ka spiests atteikties no kaut kā, kas viņam patīk, tas nevienam nav vajadzīgs. Jābūt mīlestībai un priekam, cilvēkiem jābūt laimīgiem. Cits stāsts, ka caur atteikšanos ir dota iespēja nonākt pie cita līmeņa prieka, tāda, kas vispirms jānopelna.
Mums katram garīgā prakse var būt kas cits. Gavēnis ir laiks, ko var izmantot radoši.
Bez sirdsapziņas pārmetumiem uz laiku pateikt atā feisbukam un dažām izklaidēm (ir tik viegli pateikt draudzenēm nē, ja ir tāds aizbildinājums kā gavēnis!), bet iegūto laiku izmantot, lai sāktu vingrot, lai sakārtotu fotogrāfiju albumus un failus, lai mācītos jaunu valodu.
Garīgā prakse var būt arī cita veida atteikšanās. Mums katram pa brīdim izlien kādas mazās vājības un mazie negantie netikumi – aprunāšana, skaudība, slinkums, darbu novilcināšana, augstprātība, kavēšana, lielība… Varbūt gavēņa laikā var katru dienu pieķert pa vienam netikuma mirklim un apturēt to, neļaujot tam izlauzties? Viens pārvarēts slinkums, viena pārvarēta skaudība, viena pārvarēta tenkošana vai apslāpēts ļauns prieciņš par kāda cita neveiksmi… Bet varbūt pie gultas salikta kaudzīte ar labām, dziļām grāmatām, kurām ikdienas virpulī nekad nepietiek laika? Šis ir tas laiks.
10 idejas gavēņa laika izaicinājumam meklē Ievas Padomu Avīzē: