Rīga +12°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Un tā tik tiešām ir taisnība – dabas klātbūtne palīdz, tas ir zinātniski pierādīts, un pasaulē jau kopš pagājušā gadsimta vidus dažādas mentālas un sociālas grūtības palīdz risināt ar piedzīvojumu terapijas metodi.
Zāles pret trauksmi un nomāktību
Pirms daudziem gadiem kādā jaukā, bet personīgās dzīves līkloču dēļ skumjā vasarā es nejauši nonācu vides ekspedīcijā, kurs dalībnieki mēroja ceļu gar visu jūras piekrasti no Nidas līdz pat Ainažiem. Dienā nosoļojām dažkārt pat vairāk nekā 20 kilometru, nakšņojām teltīs. Iespējams, tas bija viens no manas dzīves saldākajiem miegiem un tā vasara gala galā – viena no skaistākajām, kad brīnišķīgs bija viss, arī saulē apsvilušie pleci, tulznas uz pēdām un šalcošās jūras skaņas, kuras ausīs šalca vēl kādu laiku pēc atgriešanās civilizācijā, un varbūt tieši nepieciešamība pārvarēt grūtības tik brīnišķīgi izvēdināja galvu…
To, ka depresijas, melanholijas un dažādu mentālu slimību piemeklētie jūtas labāk pēc atrašanās svaigā gaisā, it sevišķi, ja tikušas veiktas arī kādas aktivitātes un pievārēti izaicinājumi, bija novērojuši psihiatrisko klīniku ārsti jau 20. gadsimta sākumā, taču kā īpaša atbalsta metode atveseļošanās procesā piedzīvojumu terapija tika izstrādāta pagājušā gadsimta 60. gados ASV. Metode attīstījās, saplūstot dažādiem elementiem no pedagoģijas un psiholoģijas zinātnēm.
Ir praksē pierādīts, ka piedzīvojumu terapija palīdz labāk apzināties sevi, nostiprināt pašvērtējumu,
spēju sadarboties un uzticēties citiem, iekļauties kādā sociālajā grupā un apzināties gan savas robežas, gan iespējas. Piedzīvojumu terapijas terapeitiskās iedarbības pamatā ir dabas dziedinošais spēks, sevis pārvarēšana piedzīvojumu aktivitātēs, caur kurām apgūt jaunus uzvedības modeļus, pieredzes izglītība, kas ļauj apgūto pārvērst ikdienas praksē, un terapeitiskas, jēgpilnas sarunas, caur kurām gūt atklāsmes un mierinājumu. Klīnisku depresiju un smagas mentālas kaites, protams, piedzīvojumu terapija izārstēt nesola, taču arvien vairāk pētījumu liecina, ka piedzīvojumos dabā pavadīts laiks var kalpot kā zāles pret stresu, mazināt trauksmi un depresiju, arī uzlabot imunitāti.
Piedzīvojumu un dabas terapijas sniegtās iespējas ir dažādas – no mierpilnas būšanas klusumā meža līdz asām izjūtām un adrenalīna straumēm, piemēram, traucoties pa krāčainu upi. «Civilizācijas attīstība notiek strauji, kļūstam tehnoloģiski arvien attīstītāki, un tam vajadzētu it kā uzlabot mūsu dzīvi, mums it kā vajadzētu būt laimīgākiem, piepildītākiem, jo dažādas lietas varam atrisināt daudz ātrāk. Taču ir noticis arī nevēlamais – cilvēki ir aizgājuši prom no dabas, daudziem ir sajūta, ka neesam vairs tās daļa, bet kaut kas atrauts, atsvešināts. Līdz ar to stress, depresija un dažādas citas nepatīkamas emocionālas parādības ir smagākas, jo esam pazaudējuši saikni ar savu būtību, kas, nenoliedzami, ir daļa no dabas,» uzskata viens no piedzīvojumu terapijas grupu vadītājiem Latvijā Valdis Vanags.
Prasme vadīt un droša vide
Latvijā piedzīvojumu terapija kā organizēts un īpaši sagatavotu speciālistu vadīts pasākums ir ienākusi salīdzinoši nesen. Trīs gadus darbojas organizācija «Adventure Therapy Latvia» – domubiedru grupa, kurus vieno pārliecība, ka piedzīvojums var būt kas vairāk par adrenalīna piesātinātu pasākumu. Organizācijā apvienojušies juridiska statusa piedzīvojumu, terapijas, ergoterapijas un personīgās izaugsmes nozares pārstāvji.
Vairākās citās valstīs piedzīvojumu terapijas speciālistiem ir pieejamas īpašas apmācības un sertifikācija, Latvijā pagaidām tā nav. Taču ir dažādi kursi, semināri un pieredzes apmaiņa ar ārvalstu kolēģiem. «Lai kļūtu par «Adventure Therapy Latvia» biedru, ar kandidātiem noteikt pārrunas, lai noskaidrotu, kā viņi strādā ar grupām, kādā veidā panāk ne tikai fiziski, bet arī emocionāli drošu vidi un tā tālāk.
Latvijā ir daudz pārgājienu, laivošanas un dažādu citu aktivitāšu vadītāji, taču ne katrs piedzīvojums dabā ir kvalificējams kā piedzīvojumu terapija.
Protams, izdevies pārgājiens skaistā ainavā un labā kompānijā sniegs pozitīvas emocijas, arī kustībām un svaigajam gaisam būs pozitīva loma, taču piedzīvojumu terapija drusku darbojas citādi,» skaidro Valdis. Aktivitāte, ko cilvēki dara – vai tā būtu laivošana, pārgājiens, šķēršļu pārvarēšana, kāpšana kalnos u. c. –, ir tikai rīki, svarīgāks par tiem ir mērķis – ko mēs gribam iegūt. Līdz ar to aktivitāte ir sekundāra, tai vienkārši ir jābalsta terapeitiskais process.
Izvirza mērķi, veido atskaites sistēmu
Kā tad notiek piedzīvojumu terapijas process? Valdis teic, ka vispirms tiek veidota grupa. Piedzīvojuma ilgums var būt dažāds – no vienas dienas līdz pat vairākām nedēļām, ja notiek ekspedīcija uz kādu tālāku vietu, jo Valdis un vēl citi piedzīvojumu terapijas praktiķi organizē un vada arī piedzīvojumu terapijas grupas arī ārpus Latvijas. Piesakoties konkrētajam pasākumam, dalībnieki tiek aicināti noformulēt, kāds ir iemesls un mērķis šai dalībai. Piemēram, kādam ir krīze darbā, karjerā vai attiecībās, cits atkopjas no kāda traumējoša notikuma vai vēlas risināt ar personības attīstību saistītas problēmas. Bieži vien iespēja distancēties no situācijas gan laikā, gan telpā dod jaunu skatpunktu, no kura ieraudzīt jaunas iespējas un risināt problēmu no citas puses.
Parasti grupā ir 8 līdz 10 cilvēki un programmas vadītājs. Valdis pastāsta, ka būtisks piedzīvojumu terapijas aspekts ir komunikācija, mērķu izvirzīšana un monitorēšana un regulāras atskaites, kaut vai sev pašam. Piemēram, sākumā dalībnieki tiek aicināti formulēt problēmu un novērtēt skalā no 1 līdz 10, kurā grūtības pakāpē patlaban atrodas. Ik pēc noteikta laika atkarībā no tā, cik ilga ir piedzīvojuma norise, vēlreiz pārrunājam, kā piedzīvotais ir ietekmējis situācijas novērtējumu – vai ir uzlabojumi, nekas nav pavirzījies uz priekšu vai, gluži otrādi, varbūt ir kļuvis vēl grūtāk?
«Jautājam arī – ko tev, tavuprāt, vajadzētu darīt, lai tu no šābrīža punkta varētu pacelties līdz nākamajam. Vairāku dienu piedzīvojumu terapijas pasākumos mums ir sarunu vakari, kuros jābūt klāt visiem dalībniekiem. Dažkārt redzu, ka cilvēks nāk, sēž un klausās, ko runā citi, bet neko nesaka. Es arī nevienu nepiespiežu, esmu iemācījies novērtēt un saprast, ka cilvēki ir dažādi un domas, emocijas, atziņas raisās arī tad, ja neesi vēl gatavs tajās dalīties ar citiem. Un šis jau nav eksāmens, kurā grupas vadītājam no visiem ir obligāti jāizvilina apmierinošas atbildes. Cilvēki nāk, lai paši sevī kaut ko atrisinātu,» uzsver piedzīvojumu terapijas vadītājs.
Ir grupas, kurās piedalās cilvēki no sociāli neaizsargātiem slāņiem, piemēram, pusaudži ar uzvedības traucējumiem.
«Vienā no programmām strādājām ar pusaudžiem, kuri ir policijas uzskaitē. Neko nemainot, nākamais solis aiz tās viņiem ir nepilngadīgo kolonija un tad jau cietums. Taču šie jaunieši nav ne slikti, ne dumji, bet viņiem ir daudz enerģijas, kuru viņi liek nepareizā virzienā. Lai apzagtu veikalu, vajag enerģiju – drosmi, izdomu, apņēmību. Tās ir labas īpašības, kuras vajag ielikt pozitīvā, konstruktīvā virzienā. Bijām izstrādājuši programmu veselam gadam, reizi nedēļā notika nodarbības, pa vidu vēl bija nometnes un dažādas citas aktivitātes,» atklāj Valdis.
Pāri, kas vēlas risināt kādu savstarpēju problēmu vai stiprināt attiecības, seniori, kas vēlas atrast draugus un domubiedrus, lai kliedētu vientulību, arī izdegšanas sindroma – kas mūsdienās kļūst aizvien izplatītāks – nomocītie bieži vien meklē risinājumu piedzīvojumu terapijā.
Paskatīties uz sevi no malas
Piedzīvojumu terapijas iedarbīguma «maģija» slēpjas gan skaistās dabas ainavās un enerģiskās kustībās, kas rada labsajūtas hormonus – fizisko aktivitāšu laikā smadzenēs pastiprināti izdalās vairāki hormoni, kas ietekmē noskaņojumu: serotonīns, endorfīni un noradrenalīns, gan arī atklāsmēs, kuras atnāk noteiktu darbību veikšanas procesā un tā analīzē. Piemēram, nereti mums ir grūtības atrisināt kādu situāciju un mēs kāpjam uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem, jo kaut kādos aspektos līdz gala nepazīstam sevi. Kādam liekas, ka viņš ir ļoti patstāvīgs un apkārtējo viedoklis viņu neietekmē, bet viņš, piemēram, arī vēlas nolēkt ar gumiju vai pārvarēt kādu lielu šķērsli, kaut arī baidās no augstuma vai nav pietiekami veikls, taču kāds cits grupā to ir pieveicis, un arī šim cilvēkam gribas. Ar šādas situācijas palīdzību var paanalizēt sevi un izdarīt secinājumus.
«Tādā veidā – ar aktivitāšu, piedzīvojumu, mijiedarbības palīdzību bieži vien ir iespējams nonākt ātrāk pie risinājumiem, nekā strādājot klasiskā terapijā psihoterapeita krēslā,
jo te pati darbība daudz ko pasaka priekšā. Iespējams, ja psihoterapeiti ar saviem klientiem arī ne tikai runātos kabineta noslēgtajās četrās sienās, bet šad tad izietu, piemēram, pastaigāties kaut vai tuvējā parkā, iespējams, daudzas psihoterapijas sesijas risinātos dinamiskāk,» prāto Valdis.
Ja nu piedzīvojumi ir, taču cilvēks kaut kādu iemeslu dēļ pie secinājuma nonākt nespēj? Vai viņam tiek skaidrots un pateikts priekšā? Valdis uzskata, ka tam nav jēgas – secinājumi jāizdara katram pašam. Ja tas nenotiek, iespējams, nav atrasta pareizā pieeja vai arī šī metode konkrētajam cilvēkam neder. Gan piedzīvojumu terapijā, gan psihoterapijā tiek uzskatīts, ka pēc 10 sesijām ir jābūt kādam – kaut nelielam – pamanāmam rezultātam.
Pirms dodies, noskaidro!
*Informāciju par piedzīvojumu terapijas pasākumiem, kā arī praktizējošus piedzīvojumu terapijas speciālistus iespējams atrast Adventure Therapy Latvia interneta vietnē.
*Ja redzi, ka tiek organizēts kāds pārgājiens, laivu brauciens vai cita aktivitāte dabā, noskaidro, kāda ir grupas vadītāja kvalifikācija – piedzīvojumu terapijas vadīšanai nepieciešama psihoterapeita, ergoterapeita, kouča vai psihologa izglītība vai arī bagātīga pieredze grupu piedzīvojumu vadīšanā.
*Pārgājienu, laivu braucienu vai jebkuru aktivitāti dabā nedaudz pašterapeitisku var padarīt ikviens, izvirzot mērķi, nosakot atskaites aspektus un vērojot sevi– kā reaģēju grūtībās, kā pārvaru šķēršļus, kā sadarbojos u. tml.
*Dodoties dabā kādā no īpaši aizsargājamām teritorijām, kuras vidē ir apzīmētas ar ozola lapiņu uz zaļa fona, jānoskaidro, kāda ir to aizsardzības pakāpe un kādi noteiktumi uz to attiecas – ko drīkst un ko nedrīkst darīt, piemēram, kurināt ugunskuru, apmeklēt teritoriju putnu ligzdošanas laikā u. tml.
Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild izdevniecība Žurnāls Santa.
Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
