Latvijas Odisejs – jahtas kapteinis par dzīvi Maltā

Kapteinis Balodis ir ļoti īpašs putns – cilvēks, kurš bez kompromisiem sekojis savam aicinājumam un sirdsbalsij, lai būtu tur, kur jūtas vispiederīgāk, – jūrā.

– Ilgoni, no kura gada tu burā? Kā kļuvi par kapteini?

– Kad atgriezos no obligātā dienesta padomju armijā, gribēju nodarboties ar kādu sporta veidu, kurā varētu sasniegt augstus rezultātus. Paskatījos uz sevi spogulī – virs diviem metriem neesmu, tātad basketbols garām. Slidas pie kājām nav pieaugušas un kauties nevelk. Paskriet varu, bet jebkurš melnais var paskriet ātrāk. Tikt pie mašīnas vai motocikla bez blata un naudas nebija iespējams…

Tad atcerējos, ka latvieši, īpaši kurši, allaž bijuši labi jūrnieki. Sāku domāt, kā tikt uz jahtām. Tolaik tas bija slidens temats. Aizliegumi, ierobežojumi… Ja nu kāds aizmuks uz Zviedriju? Dažs jau arī aizmuka.

Jahtas piederēja tikai bagātajiem kolhoziem un organizācijām. Ja nebiji ar sakariem, puisim no Ogres iekļūt tur bija gandrīz neiespējami.

Bet 1992. gadā šāda iespēja tomēr radās. Tiku komandā pie paša dusmīgākā Lielupes jahtkluba kapteiņa Jura Baloža (vienādie uzvārdi ir sakritība) uz viņa paša būvētās jahtas. Pateicu, ko gribu sasniegt, un tā arī sākās mans ceļš burāšanā. Tolaik nekādu kursu iesācējiem nebija. Visu mācījos caur «mātes vārdiem», kad izdari ko nepareizi, un kapteiņa klusēšanu, kad izdari visu, kā vajag.

Pats savu komandu uzdrošinājos vadīt ap 2000. gadu. Mēģināju nokārtot jahtu vadītāja tiesības Latvijā – nesanāca. Man kā izlēcējam un cilvēkam no malas nebija labu attiecību ar vecajiem jūras vilkiem. Tāpēc devos uz Krieviju un savu pirmo jahtu vadītāja diplomu nopelnīju Sanktpēterburgā. Bet sākās prihvatizācija, katrs grāba, ko varēja. Visā tajā juceklī mani iedrošināja bijušais olimpiskais čempions burāšanā Aleksandrs Muzičenko. Dabūju kredītu Parex bankā un tiku pie savas, tolaik ļoti modernas un vieglas, lietuviešu būvētas sporta jahtas. Savu pirmo komandu nokomplektēju no draugiem interneta tērzētavā – čatā.

– Ko nozīmē būt kapteinim?

– Man līdz kapteinim nācās iet vairāku gadu garu ceļu vecajās tradīcijās, bet tagad ar jahtu vadītāja apliecību iespējams palielīties jau pēc pāris apmācības nedēļām.

Bet par īstu kapteini – tādu, kā filmās rāda, – var kļūt tikai tad, kad ir sūdi un visa komanda tev skatās acīs ar jautājumu: ko tagad darīt, kapteini?

Ja pareizi rīkojies, spēj saglabāt mieru, rādi piemēru un iemanto cieņu – tikai tad esi kļuvis par īstu kapteini. Taču pasaule mainās. Masas jau sen ienāk arī burāšanā. Uz nedēļu noīrēt jahtu ir tikpat parasta lietā kā nomāt auto. No vienas puses, tas ir labi, no otras puses, zūd tradīcijas, neikdienišķums…

Daudzi nezina to, ka kapteinim uz jūras ir ļoti lielas pilnvaras un burāšana ir pusmilitārs sporta veids ar ļoti izteiktu subordināciju. Pateikt kapteinim «negribu, nedarīšu» ir ļoti liels pārkāpums. Cik daudz cilvēku mūsdienās ir spējīgi ievērot subordināciju?

Kapteinis var salaulāt, sodīt, uzsākt izmeklēšanu, bet nevar šķirt laulību un tiesāt. Vajadzības spiests, drīkst arī apglabāt. Viņam ir ļoti liela atbildība par visas komandas darbībām, drošību uz ūdens, medicīnisko aprūpi. Jahta būtībā ir kādas valsts vēstniecība uz ūdens, un kapteinis – gluži kā Saeima, Ministru kabinets, policija, prokuratūra, neatliekamā medicīniskā palīdzība, viss vienā persona. Nu gluži kā bērnudārza audzinātāja! (Smejas.)

– Kas ir tavi skolotāji, cilvēki, par kuriem vari teikt, ka viņi ir mainījuši tavu likteni?

– Jau minēju Juri Balodi. Viņš visvairāk atbilst jēdzienam skolotājs. Juris ielika ļoti labus pamatus, iepazīstināja ar latviešu burāšanas tradīcijām. Daudz mācījos no komandas biedriem, konkurentiem. Jāmācās visu laiku un dažreiz arī no paša studentiem. Ja apstāsies, būsi vecs kraķis, kurš tikai muldēs un stāstīts «kā bija». Tur jau tas skaistums, ka burāt var sākt jebkurā vecumā, jebkurš dzimums ar jebkādu ķermeņa uzbūvi, bet ar nosacījumu, ka mācīties vajag visu laiku!

Tie labie cilvēki, kurus esmu saticis dzīvē, nav centušies mainīt manu likteni. Drīzāk virzījuši, stimulējuši… Piemēram, slaveno kuģu ar zemūdens spārniem konstruktora Aleksandra Aleksejeva dēls, konstruktors un burātājs, mani rekomendēja burāšanas instruktora amatam Melnkalnē, savukārt viņa dēls deva iespēju strādāt jahtu būvē Krievijā. Te Maltā mans tiešais priekšnieks radījis apstākļus, lai es varētu trenēties un gatavoties nākamajām regatēm… un vēl naudu par to maksā!

– Kāpēc aizbrauci no Latvijas?

– Latviju atstāju 2009. gadā. Bija tik daudz projektu, uzsāktu darbu, cerību, plānu. Bet tad tu ieraugi savu mēneša algu un nezini, ko ar «tik lielu» summu lai dara? Atnāk labsirdīgi liela auguma puiši no bankas un palūdz «tavas» mašīnas atslēgas. Tālrunis tiek atslēgts, īre jāmaksā, bērniem arī vajag savu. Sapratu, ja kaut ko nemainīšu radikāli un tūlīt, vienkārši nosprāgšu badā.

Tad arī atrodas spēki nolikt pie malas patriotismu, biju spiests mainīt savu likteni. Draugi palīdzēja pieņemt lēmumu, ne ar «ātro kredītu», bet ar padomu un jaunu iespēju palīdzību.

Neaizbraucu uz Angliju vai Īriju strādāt darbus, ko vietējie un melnie negrib darīt, bet nokļuvu Krievijā. Sāku strādāt vienā no vadošajām jahtu būves un projektēšanas kompānijām. 

– Bet kādi vēji tevi aizpūta uz Maltu?

– Tie paši, kas savulaik Odiseju! Atšķirība tā, ka es zinu – zeme ir apaļa (smaida). No visām valstīm, kurās pabiju, man vislabāk patiktu dzīvot Melnkalnē, vietējo valodu iemācījos pusgada laikā. Jauka daba, sena vēsture, veselīgs ēdiens. Bet, ja tava iztika valstī, kur jāmaksā eiro, atkarīga no rubļa vai grivnas svārstībām un politiskajiem aspektiem un ostā tavai jahtai ir par seklu, tad saproti, ka vajadzīga cita bāzes osta.

Man bija svarīgi, lai varu turpināt iesākto – piedalīties labākajās regatēs. Izskatījām daudzus variantus – Spāniju, Franciju, Portugāli, Itāliju. Uzvarēja Malta, jo te labs klimats, vēja apstākļi, stratēģiskais novietojums, infrastruktūra, arī tradīcijas. Te es strādāju kā jahtu kapteinis, instruktors, treneris, tehniskais speciālists. Un arī pats varu trenēties.

– Sports? Kādi bija sapņi, mērķi, un kas no tā visa īstenojies?

– Domu par to, ka Latvijā burāšanu kādreiz atzīs par vērā ņemamu sporta veidu, esmu atmetis. Daudz vieglāk taču ir saprast modernās gladiatoru cīņas – ne tur fizika, matemātika, ne hidrodinamika un aerodinamika vajadzīga. Jebkurš sporta veids, protams, ir labs, taču esmu pret to, ka mediju telpa uzspiež dažus atsevišķus sporta veidus kā vienīgo partijas programmu, ārpus kuras nekā nav! Pasaule ir tik dažāda, un arī mēs esam dažādi.

Iespēja piedalīties Rolex regatēs bija kā neaizsniedzams sapnis latviešu cilvēkam, bet man šobrīd tā ir realitāte. Tas ir tas pats, kas hokejistiem NHL vai basketbolistiem NBA. Tikai honorāri burāšanā nav mērāmi miljonos, izdevumi gan.

Kad kā profesionālis esi finišējis Rolex un piedalījies Maxi klases regatēs ar Open 60 klases jahtu, ceļš tālāk ved uz transatlantiskajām regatēm vai Volvo Ocean un Vendee Globe. Augstāk vairs nav kur. Ja spēj finišēt Vendee Globe – vienatnē apkārt pasaulei bez apstājas –, tad vari uzskatīt, ka esi kā burātājs dzīvē ko patiešām izdarījis.

Cerību sasniegt visaugstākās virsotnes un būt pirmajam latvietim, kurš vienatnē finišējis Vendee Globe, neesmu atmetis.

Tikai ceļš uz to būs citāds. Biju jau ļoti tuvu mērķa sasniegšanai, bet kļūdaini biju nolēmis veltīt šo braucienu LV simtgadei. Maniem ārvalstu sponsoriem tas nešķita pievilcīgi… Dažiem politiķiem šī ideja pirmajā brīdī šķita interesanta, bet tad šamie noplauka. Parādīt pasaulei ar darbiem, ka Latvijai ir jūra, kuģniecība, ostas – bez īpašas pierunāšanas pašiem prātā neienāk…

– Vai tas, kas agrāk likās būtisks, arī tagad tāds šķiet?

– Jūrā ir laiks mierīgi padomāt. Dažas prioritātes, skatījums uz dzīvi, cilvēkiem mainās. Visapkārt viss ir kustībā, arī domas. Man to stāstīja vecie kapteiņi, arī pats par to esmu pārliecinājies – uz jūras, noslēgtā vidē visiem cilvēkiem krīt maskas. Būt ilgāku laiku ar komandu jūrā ir gluži kā piedalīties realitātes šovā, kur šamos tur ieslēdz. Šovi pieprasa kaislības, bet jūrā ir svarīga sadarbība, izpalīdzība, miers prātā un kopīga interese – dzīviem tikt krastā. Kad saproti, ka stihija ir spēcīgāka par visām mūsdienu tehnoloģijām, mūsos parādās jaunas, labas šķautnes. Man burāšana ir brīvība! Domās, darbos, attiecībās ar apkārtējiem. Brīvība laikā un ārpus telpas.

Burātājiem nav pieņemts atbildēt uz jautājumu «cikos būsi krastā?» – kad būšu, tad arī būšu.

Ne tāpēc, ka tāds ticējums, bet gan tāpēc, ka nākamajā sekundē var notikt kas tāds, ko nevar mainīt. Ar to jāsamierinās.

– Ar kādiem karogiem esi burājis?

– Jahtas karogs ne vienmēr nosaka komandas pilsonisko piederību. Jahtām, ar kurām esmu burājis, bijuši dažādi karogi: LV, USA, RUS, Melnkalne, Holande, Izraēla, Francija, Taiti, Malta, Grieķija… Vēl visādi ofšoru papagaiļu un automātu karogi ir bijuši (smejas). Kopš esmu emigrācijā, kā sportists esmu pārstāvējis Krieviju, Ukrainu, Izraēlu, Maltu, Melnkalni… Latviju gan ne reizi.

– Cik jūras jūdžu esi nobraucis?

– Pamatā rēķinu tikai par 300 jūras jūdzēm lielākus braucienus. Gadā sanāk 3000–5000. Lielāko daļu laika esmu uz ūdens. Mājās tikai tad, kad ir remonti. Esmu izgājis visu maršrutu no Izraēlas apkārt Eiropai līdz Baltijas jūrai. Eksotiskās vietas – Franču Polinēzijā burāju trīs nedēļas, arī Taiti, Bora Bora… Tāds darbs!

– Esi bijis arī ļoti kritiskās situācijās un baisos laikapstākļos.

– Parasti kā treneris un ISSA (International Sailing School Association) instruktors šādus stāstus stāstu studentiem, lai viņi tā nedarītu. Jo ar tiem jau var izpelnīties pilnīgu burāšanas aizliegumu. Kaut gan… ar auto arī sitas nost, bet tāpēc jau mašīnas neaizliedz.

Ir, protams, gadījies, ka paliek baisi, pat atveras tiešais sarunu kanāls ar To Kungu.

Speciāli jau tādos smagos apstākļos neviens iekšā nelien. Izņemot, ja esi regatē vai garā pārbraucienā. Bet arī tad kapteinis ir atbildīgs par lēmumu turpināt distanci vai izstāties un griezt atpakaļ.

Daba pēdējos divdesmit gados ir ļoti mainījusies. Viesuļvētras parādās tur, kur tām nav jābūt. Vētras neņem galvā pagājušo gadu grafikus. Daudzmaz ticamu laika prognozi var noteikt uz dienām trim, ne vairāk.

Kopumā jau ar dabu visu var sarunāt, sadzīvot pat tad, kad pūš 40, 50, 60 kts stiprs vējš un viļņu augstums ir virs 4 metriem! Galvenais – būt gatavam un nebūt pārgalvīgam. Visai komandai jāstrādā, un tad saproti, ka viss būs labi, pat ja nav labi.

Tiem, kam jūra asociējas ar kino, atbildēšu – realitāte ir citāda. Realitātē tādas muļķības kā filmā nevar darīt. Tad tās beigtos pāris minūtēs, un visi būtu beigti. Zinu tikai kādas četras filmas, kurās darbība jūrā parādīta patiesi, pārējās ir autoru interpretācija un fantāzijas.

– Kas ir tavs burātāja dzīves piepildījums?

– Kā jau minēju, vēlos pacīnīties par dalību Vendee Globe. Un man vienalga, kuru valsti nāksies pārstāvēt. Vēl ir olimpiskā cerība – meitai Rasai ir trīs gadi, un viņai jau pieder gan finišs starptautiskā regatē, gan vienkārši bez apstājas noburātas 500 jūras jūdzes no Maltas uz Elbas salu kopā ar mammu un tēti.

– Vai zini, ko sasniedzis, varēsi teikt, ka «Parīze nu ir redzēta»?

– Daudzas pilsētas ir redzētas, bet Parīzes starp tām nav – tur nav ostas! Ja nopietni, tad no franču pilsētām man patīk Bresta. Tur pasniedz fantastiskas austeres un krabjus.

– Tu esi Maltas Karaliskā jahtkluba (Royal Malta Yacht Club) biedrs. Kādas ir tavas privilēģijas un kādi pienākumi?

– Vispirms jāsāk ar skaidrojumu – jahtklubs nav jahtu piestātne. Tad jau arī jebkura autostāvvieta būtu auto klubs. Jahtklubs ir sabiedriska organizācija ar mērķiem un uzdevumiem organizēt sacensības, bērnu sporta attīstību.

Pienākumu ir vairāk nekā privilēģiju. Un izdevīgums nav mērāms naudā. Kaut gan kluba biedra atlaide dalības maksai Rolex Middle Sea Race regatē ir lielāka nekā gada biedra nauda.

Privilēģijas – varu apmeklēt pasākumus un kluba zonu Members Only. Tur nepiespiestā gaisotnē varu satikt valsts un burāšanas vadību, biznesa pārstāvjus.

– Tevi regulāri piesaista arī glābšanas darbos Maltas teritoriālajos ūdeņos. Tā ir ļoti liela atbildība un gods arīdzan.

– Ja cilvēki ir nāves briesmās, tad, protams, dodas kuģi un lido Rescue glābšanas helikopteri. Man atliek vien likvidēt visādas cilvēku nekompetences sastrādātas muļķības. Cilvēki pārvērtē savas spējas un zināšanas. Jūrā kaut kas notiek ar motoru, burām, uzskrien sēklim vai nevar izvilkt enkuru, bet jahtu nes uz akmeņiem, jo vējš mainījis virzienu… Es lidoju glābt, kas glābjams.

Ierodoties uz problemātiskās jahtas klāja, atstādinu kapteini un veicu vajadzīgos darbus.

Starp citu, peldēšana tūristu piepildītajā Blue Lagune ir bīstamāka par atgadījumiem jūrā. Mans pagājušā gada rezultāts – trīs izglābti slīcēji. Šogad sezona mierīgāka.

– Neskaitot regates, ko tev dod dzīve Maltā?

– Cilvēki visās valstīs neatkarīgi no ticības tomēr ir sociālās būtnes ar tieksmi tusēt, čupoties, diskutēt. Maltieši allaž bijuši naski uz svētku svinēšanu. Neatņemama svētku sastāvdaļa ir lieli karogi, izrotātas svēto statujas, ielu gājieni, salūti un trekni ātrās ēdināšanas ēdieni, uzdzerot tīri labu vīnu vai vietējo čurūdeni, ko viņi dēvē par alu. Ja nekādu svētku nav, viņi vienkārši paēd kādu neveselīgu ēdienu draugu bariņā vai ģimenes lokā pie jūras. Maltā ir arī latviešu kopiena. Ap 300 cilvēku. Ziemassvētkos, pa Jāņiem, citreiz tāpat vien sapulcējamies.

– Tava sieva Solvita arī burā? Iepazināties uz jūras? 

– Iepazinos vēl Latvijā. Ilgi bijām paziņas. Solvita piedalījās latviešu sieviešu burāšanas komandas Ra tapšanā, bet es vēl nedomāju par kopdzīvi. Sagājām kopā pavisam nesen Melnkalnē. Solvita arī ir kapteine un burāšanas instruktore, taču šobrīd viņa vairāk uzmanības velta mūsu meitai.

– Vīrs, tēvs, kapteinis? Kā šīs lomas sadzīvo tevī?

– Ja negribas atpakaļ uz mājām pie ģimenes, tad jūrā nav ko darīt. Šobrīd esmu mājās regulārāk. Vairs necenšos nopelnīt ar tāliem braucieniem. Pietiek, ka tūristus atvedu uz blakus salu. Kad ir kāda nopietnā regate, tad gan pazūdu uz nedēļām 3–4. Citreiz ilgāk.

– Rasa vēl ir maza, bet, kad būsiet brīvāki no vecāku rūpēm, plānojat kopā paveikt ko burātāju dzīvē nozīmīgu? Kādu transatlantisku pārbraucienu?

– Var gadīties, ka sekošu sava studenta paraugam un ar ģimeni ceļošu apkārt pasaulei. Transatlantika manā skatījumā nav nekas sevišķs.

Toties izaudzināt, uztrenēt meitu dalībai olimpiskajās spēlēs – tas būtu sasniegums! Protams, ja pati gribēs…

Šobrīd meitai jahtas un jahtklubs ir kā otrās mājas.

Mūsu vējdēļi vēl kaut kā laužas uz olimpiādi, bet citas jahtu klases… Latvijas treneri Kirgizstānas pārstāvi gatavoja dalībai Londonā, bet pašu sportisti tā arī nevar izlauzties. Finansējums, funkcionāri, eh, smaga tēma…

– Tu esi izveidojis komandu no Maltā dzīvojošiem latviešiem. Viņi paši pieteicās?

– Bija jahta, iespēja, piedāvāju, un daži piekrita. Citi vēlāk uzzināja un paši pieteicās. Ceram ziemā atkal atsākt treniņus.

– Tu esi populārs un iecienīts Krievijas cilvēku aprindās. Kā viņi tevi atrod?

– Ja ir interese, tad Google visu var atrast. Ar zinošiem treneriem, kuri prot pastāstīt, iemācīt un nelamāties mātes vārdiem, ir problēmas daudzās valstīs. Tā arī atrod – caur internetu, paziņām, rekomendācijām. Ne tikai no Krievijas, arī Ukrainas, Kazahstānas, Gruzijas, Izraēlas… Maltā bijuši arī franči un itāļi.

– Kas ir tie, kuri piesakās?

– Dažādu vecumu, dzimumu, sociālā un mantiskā stāvokļa cilvēki.

– Visus, kuri vēlas, piekrīti apmācīt?

– Cenšos nemācīt pilnīgus iesācējus. Sadarbojos ar citām burāšanas skolām, kuras rekomendē savus studentus, un gatavām komandām, kuras grib uzlabot sportiskos rezultātus.

Uz jahtas varu katram atrast vietu, kur viņš var būt labākais vismaz šajā komandā.

– Vai var būt talants uz burāšanu, vai arī ir tādi, kam, izmantojot muzikālu alegoriju, «lācis uz ausīm uzkāpis»?

– Galvenais ir gribēt un prast sadzīvot ar pārējo komandu. Var jau burāt arī viens vai divatā. Tad gan jābūt arī fiziskajai sagatavotībai. Dziedāšana, starp citu, ļoti palīdz stūrēt caur vilni! Tāpēc labāk lai tas lācis tām ausīm būtu aizgājis garām.

 – Kas vairāk grib burāt? Vīrieši vai sievietes?

– Šajā desmitgadē? Sievietes!

– Ziemā, kad mūsu jūra nav burājama, tu no Maltas pa Skype biji saorganizējis un katru otrdienu Rīgā kafejnīcā Ļeņingrad vadīji teorijas apmācības. Pilnīgi par brīvu, cilvēki nāca un klausījās. Kā radās šāda ideja?

– Kā jau jebkura ideja! Izdomāju, aprunājos ar cilvēkiem un izdarīju. Arī sieva uz to pamudināja. Citās valstīs šāda tālmācība ir ļoti populāra. Videoierakstos var iziet visu teorētisko apmācību burāšanā. Bet es gribēju, lai ir dzīvajā, nevis ierakstā. Bija atsaucība, un domāju turpināt. Tikai nu jau divās klasēs – pirmgadniekiem un jau pieredzējušajiem.

– Kāpēc Latvijā – piejūras valstī – burāšana nav tik populāra? Varbūt popularitāte būtu, ja…

– …nebūtu 50 gadu okupācijas, tas tomēr ir ilgs laiks. Pēc Otrā pasaules kara komunisti dedzināja jahtas, lai neviens nemūk uz Zviedriju. Vēlāk bija ierobežojumi jahtu būvē, arī piekļuvei jūrai. Visiem potēja DOSAAF principus, un lielā cieņā bija «īstu vīru sports» – hokejs, futbols, basketbols, volejbols… Ģimenēm palika rallijs un motokross. No olimpiādes rīkošanas kungi atteicās. Igauņi dabūja infrastruktūru un materiālo bāzi – joprojām grūti viņus noķert. Karogi mainījās, bet cilvēki jau palika tie paši. Partiju nosaukumi mainās, bet ne jau tradīcijas!

Šogad Latvijā notika trīs pasaules čempionāti burāšanā – visapkārt gandrīz klusums. Un, ja kādam izdodas izlauzties pie vārda, izrādās, ka jāsāk stāstīt no nulles, it kā vairāku simtu gadu burāšanas Latvijas teritorijā nebūtu bijis!

Latvijā diemžēl nav populāri apskatīt kādu sporta veidu no biznesa industrijas viedokļa. Kur ir Latvijas Bērza nūjas Dinamo Rīga spēlētājiem? Varbūt ūziņas basketbolistiem šujam? Vai skriešanas kurpes maratonistiem? Toties igauņi šuj Musto burāšanas cepures. Sports – tā var būt arī peļņa no ražošanas, apkalpošanas, uzturēšanas, tūrisma, reklāmas… Sportisti nereti spēlē par algu, kas īstenībā ir žēlsirdības dāvana, nevis ekonomikas attīstības instruments.

– Saruna notiek dažas dienas pirms prestižās Rolex Middle Sea Race regates. Kāpēc nepiedalies ar Maltas latviešu komandu, bet esi piesaistījis burātājus no Latvijas?

– Viens puisis būs no Maltas latviešiem, taču, lai izaudzinātu komandu līdz Rolex līmenim, ir daudz jāstrādā. Mani neinteresē tikai piedalīties un būt starp 10 labākajiem. Es gribu uzvarēt!

Daļa no šīs komandas jau ir braukusi kopā ar mani pagājušā gadā. Daži ir jaunās vai perspektīvās zvaigznes, bet ir arī kaujās rūdīti vīri ar lieliem nopelniem. Ikdienas dzīvē visi nav profesionāli sportisti. Mums ir gan sava policija, gan grāmatvedība, gan celtniecība, gan biznesa smadzenes. Burāšanā nav īsti pieņemts runāt par darbu krastā un jautāt, ko dari, kad neburā. Galvenais, ka esi šeit!

– Jūs startēsiet ar Maltas karogu. Kāpēc?

– Sākumā biju plānojis startēt ar Latvijas karogu, bet, kā jau teicu, Latvijai 100 plānā nekādi nespēju iekļauties. Arī Latvijas uzņēmēju interese nebija tik liela, lai solījumi pārvērstos darbos. Latvijas alu, rupjmaizi vai konfektes neviens negrib vest uz Maltu – tirgus esot par mazu. Tad vēl Latvijas vēstniecības neesamība Maltā… Šobrīd pārstāvēt Karalisko Maltas jahtklubu mums sportiskās perspektīvas ziņā ir izdevīgāk.

– Kāds ir tavs mērķis šajā jubilejas regatē?

– Mērķis ir viens – uzvarēt! Pēc finiša redzēsim, kas būs labāk sagatavojies. Kas ir būtiskāk – liels budžets vai liela pieredze un saliedēta komanda? Katrs kapteinis gājis savu ceļu. Lai Dievs dod visiem tikt līdz finišam!

***

20. oktobra rītā milzu skatītāju pūļa pavadītas 50 gadu jubilejas regatē Rolex Middle Sea Race ceļā devās rekordskaits jahtu – 130.

25. oktobrī kļuva zināmi rezultāti – uzvarētājs ir slavenais franču burātājs Gerijs Trenteso ar Courrier Recommandé. Otrajā vietā – Bohenia Praha Debra, Figaro II, Milana Tomeka vadībā, bet trešo vietu uz pjedestāla ieņēma vēl viena franču komanda ar MN43 Albator, kuru vadīja Filips Francs.

Pēc regates ar Ilgoņa komandu satikāmies 27. oktobrī – lielajā apbalvošanas ceremonijā, kas notika Vidusjūras konferenču centrā greznās 16. gadsimta telpās Valletas pašā sirdī. Pasākuma neformālā daļa turpinājās pie regates organizatora Maltas Karaliskajā jahtklubā. Ilgonim balvas šogad diemžēl nav, lai gan dažos etapos rezultāti bija ļoti labi – bija gan pirmā, gan trešā pozīcija.

Ceļā tika saplēsti divi lielie genākeri un viens spinākers, kas ietekmēja rezultātu, jo ceļš bija jāturpina ar mazāka izmēra burām. Īsumā – tas, ko citas jahtas panāca ar tehniskajiem rādītājiem, mūsu vīriem bija jākompensē ar nopietnu plānošanu un sportisku meistarību, taču diemžēl ar to bija par maz, lai tiktu pirmajās trīs vietās. Lai vai kā, ir, ar ko lepoties, jo savā klasē komanda ieguva piekto vietu – nepilnu trīs minūšu attālumā no ceturtās un bija otra labākā Maltas jahta!

Jāpiebilst, ka šis ir pirmais gads, kad Maltas Karaliskā jahtkluba mastā starp daudzu citu pasaules valstu karogiem lepni plīvoja arī Latvijas karogs!

28.10.2018, no Valletas, Maltā