Justs Sirmais atklāj, kas viņu izglābis no bērnībā izjustās vientulības

«Man bija viens periods, kad man vispār nebija draugu,» stāsta Justs, aprakstot sarežģīto posmu, kad mācījies Rīgā, bet dzīvoja Ķekavā. Skolā nav veicies viegli, un arī Ķekavā izveidot draudzības nav bijis iespējams – galvenokārt sarežģītā ikdienas grafika dēļ.

«Situācija bija tāda, ka es dzīvoju Ķekavā un braucu uz Rīgu. Skolā viss slikti. Stundas skolā bija. Ķekavā jau arī īsti mani nepieņēma, jo es īsti nebiju vietējais. Viņi jau vienos bija sākuši dauzīties, bet es no skolas pārbraucu tikai sešos. Man nebija tādas ciešas draudzības Ķekavā, tīri to grafiku dēļ. Tad sanāca, ka ne tur tev ir, ne tur tev ir. Tu paliec tāds vientuļš.»

Tieši šajā vientulības posmā Justs atklājis sevī mūziku. Tā kļuva ne tikai par hobiju, bet arī par emocionālu glābiņu. «Tādos brīžos es atradu mūziku. Es sāku pats pavadīt stundas pie klavierēm, mācoties un izdziedot sāpi,» viņš atklāj.