Iekļaujošā izglītība: vai esam tai gatavi?

Izglītības likums nosaka – Latvijā ikvienam ir tiesības iegūt izglītību neatkarīgi no sociālā vai mantiskā stāvokļa, tautības, veselības, dzimuma, dzīvesvietas un citām pazīmēm. Iekļaujošās izglītības būtība ir šo tiesību nodrošināšana, tādēļ skolām jāuzņem visi bērni neatkarīgi no viņu fiziskajām, intelektuālajām, emocionālajām vai sociālajām īpatnībām. Kopš 2020. gada 1. septembra speciālās pamatizglītības programmas bērniem ar psihiskā rakstura, garīgās attīstības vai uzvedības traucējumiem pieejamas ne tikai speciālajās skolās, bet arī vispārizglītojošajās iestādēs. Tas nozīmē, ka vecākiem neatkarīgi no bērnam noteiktās diagnozes ir tiesības izvēlēties – bērns mācīsies speciālajā vai vispārizglītojošajā skolā.

Taču ne tikai Latvijā, bet arī citviet Eiropā gan no vecākiem, gan pedagogiem izskan aicinājums pārdomāt un kritiski izvērtēt, vai iekļaujošās izglītības reforma reālajā izpildījumā tiešām ir bērniem saudzīga un vai visus skolēnus iespējams un arī vajadzīgs iekļaut vispārizglītojošajās skolās.

Problēmas loks ir gana plašs: skolām trūkst finansējuma atbalsta personālam, tāpēc skolotāji ir spiesti palikt vieni ar ļoti atšķirīgām bērnu vajadzībām. Tas palielina gan pedagogu pārslodzi, gan izdegšanas risku, savukārt pārējiem bērniem ir risks saņemt mazāk uzmanības un iegūt zemākas kvalitātes izglītību.

Atgādinot, ka no valsts puses nekad nav bijis uzstādījuma iekļaut pilnīgi visus, Latvijas situāciju pozitīvi vērtē Izglītības un zinātnes ministres ārštata padomniece iekļaujošās un speciālās izglītības jomā Zane Ozola: «Situācija visu laiku tiek uzlabota – solīti pa solītim ejam uz priekšu, iekļaušanas idejas īstenojot dzīvē. Esmu optimistiska, jo zinu, cik lielu ceļu jau esam nogājuši.»

Labāk visiem, nevis dažiem

«Iekļaušanas paradigma Latvijā īstenota nepārdomāti,» uzskata pusaudžu psihoterapijas speciālists Nils Sakss Konstantinovs. Viņš ir gan teorētiķis, gan praktiķis – vada pedagogu apmācības par skolēnu ar psihiska rakstura grūtībām iekļaušanu un pēdējos divus gadus strādā Starptautiskajā skolā tieši iekļaujošās izglītības jomā. Konstantinovs apliecina, ka Starptautiskajā skolā iespējas iekļaut bērnus ir lielākas – tur ir vairāk līdzekļu un speciālistu ar atbilstošām kompetencēm, tikmēr parastajās skolās mēdz pietrūkt atbalsta personāla, kas obligāti nepieciešams bērniem ar psihiskām grūtībām:

«Ir izveidotas klases, kurās ir neproporcionāli daudz skolēnu ar augstām vai vidējām psihiskā rakstura vajadzībām, un šādā vidē nekāda iekļaušana faktiski nenotiek.

Rezultāts – klases kļūst grūti vadāmas, skolotāji ātri izdeg, jo vairāk laika velta uzvedības problēmu risināšanai, nevis mācību procesam,» uzskata Konstantinovs. Viņš norāda, ka labā ideja pēc iespējas vairāk bērnu ar psihiska rakstura traucējumiem iekļaut vispārizglītojošajās skolās praksē noved pie tā, ka šie bērni nonāk pie nesagatavotiem pedagogiem nesagatavotās klasēs. «Tas nav godīgi ne pret viņiem, ne pret pārējiem. Iekļaujoša izglītība nenozīmē vienkārši paņemt bērnu ar psihiskām grūtībām un mēģināt viņu kaut kā iekļaut. Tā nozīmē veidot skolas vidi, kurā visi bērni var labi mācīties un sasniegt labus rezultātus.»

Speciālists mudina neaizmirst, ka arī bērniem bez īpašām vajadzībām ir tiesības uz kvalitatīvu pedagoģiju un skolotāja uzmanību. «Latvija daudz ko īsteno ar vairāku gadu nokavēšanos. Pirms desmit gadiem, kad mācījos un strādāju Lielbritānijā, notika līdzīga virzība – slēdza skolas bērniem ar autiskā spektra traucējumiem, lai integrētu viņus vispārējās skolās. Taču šobrīd Lielbritānijā atkal tiek atvērtas skolas bērniem ar autismu. Pieļauju, ka arī Latvija piedzīvos ko līdzīgu – lai cik jauki tas skanētu teorijā, praksē izrādās, ka ne visi bērni ir integrējami vispārizglītojošajās skolās. Un nevis tāpēc, ka viņi traucētu citiem, bet gan tāpēc, ka tas ne vienmēr nāk par labu viņiem pašiem.»

Trūkst atbalsta personāla

«Viena no galvenajām iekļaujošās izglītības problēmām ir atbalsta personāla trūkums,» saka Ilze Dzene, izglītojošās platformas Dzenes uzdevumi bērniem izveidotāja. Latvijā profesionālās bakalaura studiju programmas Speciālā izglītība klātienē vai neklātienē šobrīd piedāvā tikai Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija. To absolvējot, iegūst speciālās izglītības skolotāja kvalifikāciju, kas ļauj strādāt ar bērniem, kuriem ir garīgās attīstības, mācīšanās, redzes, dzirdes, runas vai citi traucējumi. «Ik gadu šo programmu absolvē tikai 10–15 cilvēki, taču Latvijai tas ir krietni par maz,» uzsver Ilze Dzene. Turklāt valsts un pašvaldību skolas nespēj konkurēt ar privāto sektoru. Strādājot skolā, speciālās izglītības skolotājs stundā nopelna 10–13 eiro, bet privātpraksē viņš var saņemt pat četras reizes vairāk.

Pedagogu, pielāgotas infrastruktūras un mācību līdzekļu trūkumu iekļaujošajā izglītībā atzīst arī Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja Inga Vanaga. Joprojām pietrūkst kvalitatīvu un savlaicīgi pieejamu kursu, kur pedagogi varētu stiprināt zināšanas darbā ar bērniem ar speciālām vajadzībām, īpaši tagad, kad skolās nonāk bērni ar vairākām veselības problēmu kombinācijām. «Reaģējot uz nozares profesionāļu un sociālo partneru paustajām bažām par šādu studiju programmu pieejamību, IZM ciešā sadarbībā ar augstākās izglītības iestādēm ir attīstījusi vairākas mērķētas iniciatīvas,» saka Olga Ozola, Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta direktora vietniece iekļaujošās izglītības jautājumos.

«Ļoti rupja kļūda bija pirmsskolas pedagogiem pirmā līmeņa augstākā izglītības jeb koledžas līmeņa studiju programmās paredzēt tik maz lekciju par to, kā strādāt ar bērniem ar speciālām vajadzībām. Tieši pirmsskolā jāsper pirmie soļi – jāprot atpazīt grūtības un agrīni palīdzēt bērnam sadarbībā ar vecākiem. Ja šis posms nav nostiprināts un sakārtots, tad sākumskolas un pamatskolas skolotājiem nākas cīnīties ar sekām,» uzsver Vanaga.

Kā skaidro Izglītības un zinātnes ministrijā, valsts nodrošina budžeta finansējumu studijām pilna un nepilna laika studiju programmās izglītības un atbalsta jomā – īpaši tādās kā speciālā izglītība, logopēdija un psiholoģija. Turklāt, reaģējot uz nozares profesionāļu un sociālo partneru paustajām bažām par šādu studiju programmu pieejamību, IZM ciešā sadarbībā ar augstākās izglītības iestādēm ir attīstījusi vairākas mērķētas iniciatīvas, katru gadu no valsts budžeta līdzekļiem nodrošina pedagogu profesionālās kompetences pilnveides kursus par aktuālām tēmām, tostarp arī pirmsskolas izglītības jomā.

Bērni, kurus tomēr negrib

Sarunās ar skolu direktoriem izskan atzīšanās, ka ir vispārizglītojošās skolas, kas bērnus ar psihiska rakstura traucējumiem labāk redz ejam nekā nākam, tāpēc vecākus, kas izvēlas viņu skolu, cenšas kā karstu kartupeli pārvelt kaut kur citur: ejiet tur, tur lielāka pieredze, labākas iespējas. Respektējot vecāku izvēli, kādai vispārizglītojošajai skolai bērns ar psihiska rakstura traucējumiem tomēr ir jāuzņem, reizēm pārkāpjot noteikumus, cik šādu skolēnu var būt vienā klasē.

Par konflikta dzirksteļu uzšķilšanos starp vecākiem un skolas administrāciju zina arī Inga Vanaga. Gadās, ka vecāki vēlas, lai bērns mācās tieši šajā skolā, bet skola atbild, ka viņiem nav šādu iespēju – iekļaujošā izglītība ir dārga. Kāda lauku skolas direktore stāsta, ka jau tā trūcīgajā budžetā viena bērna dēļ viņiem nācās akreditēt speciālās izglītības programmu, kas izmaksāja 1000 eiro. Tikmēr vecākiem ir tiesības pastāvēt par sava bērna interesēm.

Skolas reizēm nonāk ķīlnieka lomā: atteikt uzņemt bērnu nevar, vienlaikus rēķinoties – jo smagāka diagnoze, jo daudzveidīgāka atbalsta komanda vajadzīga.

«Realitātē tur, kur atbalsta personāla trūkst, situāciju lāpa mācību priekšmetu skolotāji,»

saka Inga Vanaga. Viņa uzskata, ka šāds risinājums no skolas administrācijas puses ir ļoti netaisnīgs un tuvredzīgs, jo ved uz skolotāju profesionālo izdegšanu: «Ir nesamērīgi prasīt, lai viens cilvēks aizvieto daudzveidīga atbalsta personāla komandu! Ja skolotājs, risinot viena vai divu bērnu vajadzības, būs spiests būt cilvēks orķestris – psihologs, logopēds un sociālais pedagogs –, cietīs pārējie skolēni.» Sekas tam, ka trūkst pedagogu, daļa nav sagatavoti darbam ar bērniem ar speciālām vajadzībām un vide nav pielāgota, ir acīmredzamas: «Sabiedrības attieksme kļūst rezervēta, un arvien skaļāk parādās jautājums par to, kas notiek ar vairākumu – jā, mēs respektējam un esam atvērti, apzināmies, ka mums jābūt tolerantiem pret ģimenēm un bērniem ar speciālām vajadzībām, bet visam ir savas robežas.»

Skolām, kas saskaras ar iekļaušanas problēmām, jāmeklē risinājums. «Es pati personīgi labprāt parunātu ar katru, kas nezina, kā risināt iekļaujošās izglītības problēmas. Ir jāapbruņojas ar tiem ieročiem, kas mums ir, – ar metodiku. Daudz ko var izdarīt. Ja nevar – jārunā ar citiem pedagogiem, jādalās pieredzē, jāvēršas speciālās izglītības atbalsta centros,» saka Zane Ozola, atgādinot, ka atbalsta personāls skolām ir – tam atvēlēts valsts budžets, bet atbalsta personāls (viens vai vairāki speciālisti) bez kompetenta pedagoga un direktora tāpat nevarēs sasniegt labus rezultātus, tāpēc svarīgi ir nemitīgi izglītot gan skolotājus, gan direktorus, gan vecākus.

Gaismas stars šajā situācijā ir vispārizglītojošajām skolām valsts papildus piešķirtie līdzekļi – 2025./2026. mācību gadā IZM uzsāks darbu pie Programma skolā finansēšanas modeļa ieviešanas. Tā pirmajā posmā tiks nodrošināts papildu finansējums, kā arī profesionālās pilnveides iespējas atbalsta personālam, arī speciāliem pedagogiem pašvaldībās. No 2025. gada 1. septembra būs pieejami papildu līdzekļi atbalsta personāla darba samaksai. 2025. gadā šim mērķim paredzēti 6 851 454 eiro.

Ej kārties! Ej kārties!

Un tagad – kādas sievietes stāsts, kas iezīmē vēl kādu iekļaujošās izglītības problēmu.

«Pērn mana dēla klasē sāka mācīties kāds zēns. Pagāja kāds laiks, un dēls teica, ka negrib iet uz skolu, jo jaunais puika viņu nejauki apsaukājot:

«Gejs. Pimpis. Dalbajobs. Kroplis.»

Jaunais puika sakot arī: «Ej nošauties! Ej pakārties!» Sākumā domāju – varbūt dēls pārspīlē. Ieteicu nekādās sarunās neiesaistīties, vienkārši pagriezties un iet prom, bet arī tad puika gājis aiz muguras un atkārtojis: «Gejs! Gejs! Gejs! Gejs!» Kad teica, lai atšujas, kliedza: «Ej kārties! Ej kārties!» Cik ilgi to var izturēt? Dēls sacīja – viņš tam puikam ņemšot un gāzīšot! Man kļuva neomulīgi. Dēls ir sportists, liela auguma, spēcīgs. Ja viņš nesavaldīsies un tam zēnam sitīs, būs slikti, dēls būs vainīgs, puika cietis! Sazinājos ar citu bērnu mammām, viņas teica to pašu:

visa klase to vairs nevarot izturēt.

Skolotāju klātbūtnē puika turoties, bet tad uz visiem nekontrolēti bļaujot rupjības divtik. Saukājot rupjos vārdos arī mazos bērnus, pirmklasniekus.

Klusās sarunās parādījās informācija, ka zēnam ir psihiskās veselības traucējumi.

Rakstot iesniegumu skolas direktoram, sapratu, cik grūti šāda problēma ir risināma – mammai šķiet, ka viss ir kārtībā, turklāt rupjais puika mācās labi. Un ko lai šādā situācijā dara? Man žēl gan sava bērna un viņa klasesbiedru, gan rupjā puisēna, kam noteikti vajadzīga palīdzība. Agri vai vēlu kāds viņa uzvedību neizturēs un puika cietīs. Kurš viņu aizstāvēs?»

Pedagogi piekrīt: diemžēl ne vienmēr vecāki pievērš pietiekamu uzmanību bērna psihiskās veselības traucējumiem un noraida ieteikumu vērsties pie ārsta, sakot: «Kāds ir, tāds lai ir – es savu bērnu ne ar kādām zālēm nebarošu!» Visai ierasta šādos brīžos ir arī asa vēršanās pret skolotājiem: «Tu manu bērnu par muļķi nesauksi!» Šīs ir sarežģīti risināmas situācijas.

«Pat tad, ja skolai izdodas panākt, lai bērns tiek aizvests pie psihiatra, vecāki nepaslinko apstaigāt pat desmit speciālistus, līdz saņem apstiprinājumu, ka ar bērnu viss ir kārtībā. Skolotājiem nekas cits neatliek kā bezspēcībā pievērt acis,» saka Ilze Dzene. Viņa uzskata, ka pašreizējā sistēmā būtu kaut kas jāmaina. Proti, ja bērns ir agresīvs, nav būtiski – tā saucamais mācību kods ir vai nav, garīgās attīstības traucējumi ir vai nav –, šis bērns nedrīkst atrasties skolā bez asistenta vai sava vecāka. «Ja bērns ir agresīvs, skolai jāpiedāvā cits izglītības iegūšanas veids. Neviens bērns nedrīkst ciest no cita bērna agresijas! Ja nav asistentu, tad risinājums būtu klusāka telpa, kur bērns krīzes gadījumā mācās individuāli pie skolas atbalsta personāla, ja tāds ir,» uzsver Dzene.

Bailēs no zīmoga

Sauksim lietas īstajos vārdos: vecāki mēdz no skolas slēpt bērnu psihiskās veselības diagnozi. Iespējams, vecāki negrib, ka bērnam tiek uzlikts nelāgs zīmogs, tomēr viņa aicina nebaidīties un nekautrēties, jo vispirms jau tas ir viņu pašu bērnu labā: «Ja skolas komanda zinās patiesību, būs daudz vieglāk bērnam labāk palīdzēt – kādu metodi vai mācību līdzekli izmantot un kādu atbalsta personālu piesaistīt, lai veicinātu bērna izaugsmi.»

Ja skolas komanda redz, ka vecāku vienaldzīgā attieksme rada vai var radīt kaitējumu bērnam vai apkārtējiem, var izmantot iespēju vērsties pie noteiktām institūcijām, piemēram, bāriņtiesā, lai problēmu risinātu. «Neatbalstu sūdzēšanās kultūru, bet vienlaikus jāapzinās: ja vecāks izvairās savu bērnu aizvest pie ārsta, viņš dara pāri savam bērnam, kuram vajadzīga palīdzība,» saka Zane Ozola.

Te nu jāatgādina, ko paredz Izglītības likums: vecākiem ir pienākums sadarboties ar izglītības iestādi un informēt par bērna veselības stāvokli, ja tas var ietekmēt paša bērna vai citu skolēnu drošību un veselību. Ja šo pienākumu nepilda, vecākiem var uzlikt naudas sodu pat līdz 700 eiro.

Pedagogi nav dakteri

Tikmēr psihoterapijas speciālists Nils Sakss Konstantinovs saprot arī vecākus: «Vecākiem ir viss pamats būt piesardzīgiem bērnu diagnozes izpaušanā – ir tikai normāli nevēlēties, lai bērns tiktu stigmatizēts.» Te nu pedagogi iebilst: iekļaujošajā izglītībā jādomā arī par pedagogu, jo diagnozes zināšana ir nevis stigmatizēšani, bet tam, lai bērnam palīdzētu un zinātu, kā rīkoties. Kāda skolotāja stāsta par klasē jaunpienākušu zēnu, kas katrā skaļākā situācijā palīda zem galda un vaidēja. Kad skolotāja sazvanīja mammu, viņa beidzot atzinās, ka zēnam ir autisms – reizēm smagāka stresa brīžos viņš pat mēģinot izlēkt pa logu vai kļūstot agresīvs. Vai skolotājai tas nebija jāzina laikus?

Tikmēr Konstantinovs novērojis, ka diemžēl skolas vecāku sniegto informāciju mēdz izmantot, lai no problemātiskā bērna atbrīvotos, nevis viņam palīdzētu: «Patiesībā nav nekāda pamata skolai stāstīt par bērna medicīniskajām diagnozēm, jo tās attiecas uz medicīnu, bet skola nav medicīniska iestāde un pedagogi nav ārsti. Skolām pietrūkst resursu, tāpēc tās vecākiem saka: vediet bērnu pie psihiatra, lai ar medikamentiem mēģinātu risināt skolēna uzvedību. Pat ja bērnam ir psihiska rakstura traucējumi, tās problēmas, kas viņam rodas skolā, var atrisināt tikai skolā, nevis psihiatra kabinetā,» uzskata Konstantinovs. Viņš piedāvā risinājumu, ka bērniem ar augsta riska vajadzībām ir jāmācās nevis vispārizglītojošajās, bet atbilstoši pielāgotās speciālajās skolās: «Ir nereāli cerēt, ka mums visās vispārizglītojošajās skolās būs atbalsta personāls, psihologs un logopēds. Tās ir falšas cerības, kuras nemaz nevajag piepildīt. Lielākajai daļai bērnu, kas mācās vispārizglītojošajās skolās, nekādu īpašu atbalstu nevajag, līdz ar to arī nav saprātīgi tajās visās nodrošinās visus atbalsta speciālistus.»

Kura skola bērnam labāka?

«Ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā arvien aktuālāki kļūst jautājumi, vai sabiedrība ir gatava vispārizglītojošajās skolās iekļaut visus bērnus ar speciālām vajadzībām,» saka Inga Vanaga. Savu daļu risinājuma varētu dot vecāki, uzklausot profesionāļu ieteikumus, kura skola bērnam ar konkrēto diagnozi būtu visvairāk piemērota. «Nevaru pārmest vecākiem, kuri dara visu, lai bērns ar psihiskās veselības traucējumiem tomēr mācītos vispārizglītojošajā skolā. Mums ir maz skolu bērniem ar īpašām vajadzībām, tāpēc vecāki nonāk strupceļā: speciālās skolas ir tik tālu no mājām, ka vienīgā izvēle ir bērnu tur atstāt pa nedēļu internātā. Ko lai šie vecāki dara? Ko valsts viņiem var piedāvāt?» jautā Ilze Dzene.

«Iekļaušanas idejai jārealizējas, vienlaikus saglabājot speciālās izglītības iespējas,»

saka Zane Ozola, uzsverot, cik būtiski runāt par abu veidu izglītības iespējām un priekšrocībām, jo bērniņš ar īpašām vajadzībām var piedzimt jebkurā ģimenē, un kaut kas var notikt arī dzīves laikā, piemēram, pēc smagām slimībām vai traumām.

«Nevajag iedomāties, ka jebkurš bērns par visām varītēm jāiekļauj vispārizglītojošajā skolā,» saka Ozola. «Ir jāpastāv skolām bērniem ar speciālas izglītības vajadzībām. Latvijā ir vairāki ļoti labi piemēri. Man pašai ir bērns ar Dauna sindromu, un viņš mācījās nevis vispārizglītojošajā, bet gan speciālās izglītības skolā. Vecākiem vajadzētu saprast, ka tavs bērns ir tava atbildība – tev jāpieņem godīgs lēmums, tāds, kas der arī bērnam. Labi apzinājos, ka manu bērnu nevarēs iekļaut vai arī tas būs ļoti grūti. Viņš nav agresīvs un apkārtējos neapdraud fiziski, bet jāsaprot, ka intelektuālajā attīstībā viņš ir tālu aiz muguras vienaudžiem un kopīga mācīšanās nav iespējama – šajā procesā kāds būs zaudētājs. Lai gan pašreizējā iekļaujošās izglītības politikā man būtu tiesības bērnam izvēlēties mācības vispārizglītojošajā skolā, es joprojām to nedarītu, jo saprotu, ka tas viņam nenāktu par labu. Tāpēc uzskatu, ka ir ļoti svarīgi izglītot sabiedrību, lai atvieglotu vecāku izvēli, kura izglītības programma bērnam derēs vislabāk.»

Vienlaikus Zane Ozola sauc vairākus piemērus, kas parāda iekļaujošās izglītības saulaino pusi. Reiz kāds bērns nolika iestājeksāmenu ģimnāzijā, izturēja konkursu, bet netika uzņemts, jo viņa vēsturē parādās kods: «Ja bērns būtu mācījies bez koda parastā skolā ar ikdienas atbalstu, viņš bez lieka stresa savus vienaudžus pamazām panāktu un dzīvotu normālu dzīvi. Šādu bērnu bez kodiem ir daudz, kaut gan vēl daudzi tiem klasificētos, bet izglītoti pedagogi to redz un lieto atbilstošas metodes. Pilnas skolas ir ar grūtām galvām! Tā ir mūsu ikdiena. Un mēs darām savu darbu pēc labākās sirdsapziņas.»

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par diskusiju un problēmrakstu cikla «Sievietes izaicinājumi» saturu atbild Žurnāls Santa.