Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
«Māris bija sācis repot un teica – reiz es norepošu savu dziesmu cilvēku pūļiem,» smaidot atceras Alise – Cepurīšu ģimenes jaunākā atvase. Puiša sapnim nebija lemts piepildīties – 2018. gada vasarā Māris šo pasauli pameta. Viņa piemiņai un citu grūtībās nonākušu jauniešu atbalstam Cepurīšu ģimene izveidoja festivālu Ogle. Tajā ikreiz tiek svinēta arī Māra dzimšanas diena. Šogad viņam būtu 31…
Norvēģijā pazaudēja sevi
«Mārim ar vecāko brāli bija tikai viena gada starpība, taču viņi bija ļoti atšķirīgas personības. Cik nopietns un mērķtiecīgs ir Jānis, tik Māris – pa gaisu,» stāsta Alise.
«Māris bija nemiera gariņš, visu laiku vajadzēja būt kustībā. Viņam patika jautrība.
Tiklīdz viņš ienāca telpā, visi sarosījās un kļuva priecīgi. Brālim pēkšņi varēja ienākt prātā aizceļot uz Igauniju vai Lietuvu, un jau nākamajā mirklī viņš, pasitis padusē skeitbordu, bija ceļā. Lai kur viņš dotos, pēc stundas jau atrada draugus un naktsmājas. Viņš bija spontāns, nedomāja vairākus gadus uz priekšu. Labi, ja zināja, kāda būs rītdiena,» atceras viņa.
Kad Mārim bija 20 gadu, visi trīs Cepurīšu bērni aizbrauca līdzi mammai Irēnai uz Norvēģiju, kur viņa strādā par medmāsu. Jaunākā atvase Alise uzsāka mācības norvēģu skolā, arī vecākais dēls Jānis atrada darbu un ātri vien iedzīvojās svešajā zemē. Tikai Māris nekādi nevarēja samierināties ar pārmaiņām. «Viņam Norvēģijā nepatika. Māris bija savas zemes patriots. Viņam uz rokas bija uztetovēts Latvijas karogs, un brālis plānoja iestāties mūsu armijā. Ikreiz, kad viņam bija biļete uz Latviju, brālis staroja no prieka,» atceras Alise. Ar nelieliem pārtraukumiem Māris Norvēģijā nodzīvoja gandrīz četrus gadus.
Narkotikas un vajāšanas mānija
«To, ka viņš jau kādus divus gadus smēķē marihuānu, mēs zinājām. Vecāki, protams, šādu ieradumu pieņemt negribēja un bija lielas diskusijas, tomēr ar laiku uz to tika mazliet pievērtas acis. Pagājušajā ziemā situācija saasinājās. Māris divus gadus bija kopā ar meiteni no Taizemes un gribēja viņu bildināt. Taču neizdevās sakārtot dokumentus, lai viņa varētu pastāvīgi uzturēties Norvēģijā. Tas brāli pamatīgi izsita no sliedēm. Drīz pēc tam viņam sākās problēmas ar darbu, un tad Māris sapinās ar ne pārāk labu kompāniju, kurā pamēģināja LSD,» stāsta māsa, kas tolaik apmaiņas programmas laikā mācījās Austrālijā un neko daudz par notiekošo brāļa dzīvē nezināja.
«Aprīlī, kad atkal satikāmies, Māris man pateica, ka ir lietojis LSD jau kādas trīs reizes.
Tas šķita diezgan traki, taču viņš pats bija pārlaimīgs. Apgalvoja, ka beidzot jūtas super, jo esot sapratis šo pasauli. Māris lūdza, lai neko nesaku vecākiem, un es nezināju, kā man būt,» atklāta ir viņa.
«Pērn maijā Māris kādu vakaru pēkšņi sameta somās savas mantas un lūdza, lai mamma nosūta tās uz Latviju, jo viņš lido uz Rīgu. Tas izskatījās kā bēgšana,» atceras Alise. «Narkotiku lietošanai bija sekas – Mārim šķita, ka viņu kāds izseko un nevienam vairs nevar uzticēties. Brālis izdzēsa sevi no sociālajiem tīkliem, izmeta telefonu un paziņoja, ka dosies uz lauku māju – dzīvos meža ielokā mierā un klusumā, ēdīs veselīgi, daudz trenēsies un pēc gada stāsies armijā. Taču drīz vien mēs sapratām, ka patiesībā viņš dodas trenēties, lai sevi aizsargātu no iedomāta ienaidnieka,» stāsta viņa. Tuvinieki sākuši meklēt palīdzību, taču vīlušies – piedāvājums bijis gaužām neliels. «Mārim būtu palīdzējusi uzturēšanās kādā rehabilitācijas centrā, bet pie mums ir iespēja doties tikai uz psihoneiroloģisko slimnīcu. Turklāt visi teica – nekas nepalīdzēs, ja viņu centīsies aizvest ar varu. Māris bija pārtraucis kontaktēties pat ar tuvākajiem draugiem, kā gan viņš uzticētos citiem? Brālis pat izšķīrās no savas mīļotās meitenes, jo uzskatīja, ka arī viņai uzticēties vairs nevar.» Ik pa laikam Māra sliktās dienas mijās ar labajām, kad šķita – viss ir kā senāk. Taču tad atkal atgriezusies trauksme un depresija. «Viņš noslēdzās un kādu laiku pat negribēja runāt ar brāli, jo viņš mēģināja piedabūt Māri kaut ko darīt lietas labā. Jo vairāk mēģinājām palīdzēt, jo sliktāk kļuva…»
Mīklainā pazušana
Nedēļu pirms Jāņiem Māris lauku mājās bija viens. Alise un tētis bija Rīgā, bet mamma un brālis Jānis vēl nebija atgriezušies no Norvēģijas. Cepurīšiem bija noruna ar radinieci, kas regulāri gāja uz lauku māju pabarot Cepurīšu mājdzīvniekus. Un kādu dienu viņa paziņoja – jau labu laiku neesot manījusi Māri. Taču drīz vien ģimene saņēma ziņu, ka puisis esot redzēts skeitojam netālu no mājām. «22. jūnijā atbraucām uz Neretu, bet Māri nesastapām. Ievietojām sociālajos tīklos aicinājumu – ja kāds Māri redzējis, lai paziņo mums. Kāds informēja, ka Māris redzēts skeitparkā Rīgā, cits – ka stopojot uz Lietuvu. Māris bija diezgan pamanāms – ar tetovējumiem un tuneļiem ausīs, tāpēc cerējām, ka cilvēki nekļūdās. Turklāt šīs versijas izklausījās ticamas,» atceras Alise. Tomēr nemiers urdījis un mājinieki nolēmuši pārmeklēt Māra istabu. «Nopietni sākām uztraukties tad, kad atradām viņa skeita dēli. Bez tā Māris nekad nekur nedevās… Kad atklājām, ka pazudis arī velosipēds, paziņojām policijai par Māra pazušanu un izziņojām, ka meklējam divriteni.»
Drīz vien Cepurīši saņēma ziņu, ka līdzīgs braucamais redzēts pie upes. «Ritenis bija nolikts Susējas krastā pretī pludmalei, kur mēdzām peldēties. Izstaigājām apkārtni, bet neko neatradām. Joprojām bija cerība, ka Māris riteni ir atstājis un tālāk ar kādu kompāniju devies ar auto,» atceras puiša māsa.
Taču nākamajā dienā no policijas pienāca ziņa – Māris ir atrasts. Miris.
«Viņš bija pakāries mežā netālu no vietas, kur atradām riteni. Labi, ka tētis, kurš tovakar apstaigāja apkārtni, viņu neatrada…»
Bērēs skan hiphops
«Kad izziņojām bēres, tuvējā apkaimē tika izpirktas visas puķes. Uz kapiem atnāca aptuveni 300 cilvēku, un tas mums lika domāt, cik ļoti viens mazs cilvēciņš patiesībā var ietekmēt citus,» saka Alise. «Māris bija atšķirīgs, tāpēc arī bērēm jābūt citādākām. Nolēmām, ka zārkā brāli neguldīsim. Tā kā viņš bija stāstījis, ka grib aizbraukt uz Igauniju, tad mēs viņu kremējām tur. Daži vecākās paaudzes radinieki pauda neizpratni – kāpēc nav zārka? Un vai tad mācītāju var saukt, ja pašnāvība baznīcai nav pieņemama? Bet mācītājs bija, un viss mums bija pieņemams. Arī tas, ka nebija ierastās bēru mūzikas. Tās vietā skanēja mūzika, kas brālim bija sirdī, – hiphops.»
«Brālim bija tetovējums – ozola lapas, un arī mājas pagalmā aug trīs ozoli, kas simbolizē mūs – trīs bērnus. Kad Māris pazuda, viņa ozolam pēkšņi nošķīlās liels zars. Tāpēc pasūtījām īpašu urniņu ar zemi un viņa pelniem, un kapsētā tajā iestādījām mazu ozoliņu. Otra urniņa ar brāļa pelniem palika mūsu mājās, jo tā gribēja tētis,» stāsta Alise.
«Vakarā devāmies uz skeitparku mūsu ciematiņā, kur ar Māra iniciatīvu tapa minirampa. Strādājot Norvēģijā, brālis sapirka skeitbordus un deva tos vietējiem bērniem ar noteikumu: ja tu trenēsies mēnesi no vietas, varēsi skeitbordu sev paturēt. Mēs iededzām svecītes, un sanāca tik daudz jauniešu, lai kopā atcerētos Māri. Vakars pagāja, dziedot latviešu dziesmas, jo viņš bija arī liels zaļumbaļļu apmeklētājs,» ar smaidu atceras māsa.
Ietetovē brāļa vārdus
«Vecākais brālis Jānis mums teica, lai nedomājam par to, kā varēja būt. Mums bija jāpieņem situācija tāda, kāda tā ir. Tādēļ necenšamies sevi mocīt ar jautājumu – kāpēc Māris to izdarīja? Mēs esam tik dažādi, un, kas vienam ir tīrais sīkums, citu var iedzīt depresijā,» sapratusi Alise.
«Iepriekš mēs kā ģimene ļoti maz darījām kopā. Nelaime mūs ir satuvinājusi,» saka viņa. Gatavošanās festivālam Cepurīšu ģimenei gada garumā bijis liels mierinājums. Just, ka ar savu sāpīgo pieredzi kāda dzīvi var vērst labāku, ļāvusi izturēt smagākos brīžus. Mammai Irēnai palīdzējis arī profesionāls psiholoģiskais atbalsts, ko viņa saņēmusi Norvēģijā, un daudz devusi nometne, kurā apgūta īpaša elpošanas tehnika, kas ļauj kontrolēt emocijas.
«Sēras nav kā taisna līnija. Tāpēc brīžiem ir labāk, brīžiem – sliktāk.
Mēs jaunieši vieglāk pieņemam un paužam savas emocijas. Paaudzei, kurai pieder mans tētis, tā nav. Viņš audzis ar pārliecību, ka vīriešiem jābūt stipriem, nedrīkst savu nelaimi izraudāt. Tētis strādā Latvijā, tāpēc cenšamies, lai šeit viņš nebūtu visu laiku viens. Pēc dabas tētis ir vientuļnieks. Viņam vajag aizbraukt uz laukiem, pabūt klusumā. Gadās, ka piezvanu un jautāju, ko tētis dara, un viņš saka: sēžu, runājos ar Sauleszaķīti – tā mēs saucām Māri,» saka Alise. «Māra istabā vēl aizvien viss ir kā dienā, kad viņš pazuda. Kad atbraucam uz laukiem un pie mums ciemojas draugi, vienmēr kāds pasaka – aiziešu parunāt ar Māri…»
40. dienā pēc Māra nāves 20 viņam tuvi cilvēki – arī mamma un tētis – uztetovēja zīmīgus vārdus angļu valodā. «Mārim patika dokumentēt savu dzīvi. Bēru dienā rādījām kādu Norvēģijā tapušu video. Brālim, par spīti vecāku iebildumiem, patika mežonīgā ātrumā braukt ar skeitbordu. Vienā tādā reizē priekšā bija cilvēks. Māris kliedza, lai iet malā, bet cilvēks nereaģēja, brālis strauji bremzēja un nokrita. Kad viņš, turpinot filmēt, piecēlās kājās, varēja redzēt, ka āda ir pamatīgi nobrāzta un rēgojas ribas. Viņš tikai pasmējās – varēja būt sliktāk!» stāsta Alise. Arī viņas roku rotā šie brāļa vārdi, kas kopš bērēm dažādās situācijās citēti bieži. Tie atgādina, cik pozitīvs un dzīvespriecīgs savulaik bija Māris un cik patiesībā vērtīga un skaista ir dzīve.
