Kulināre Signe Vanaga atklāti par šķiršanos: Es salauzu ne tikai viņa dzīvi, bet arī savu

Signe Vanaga ir uzņēmēja, kuras mīlestības valoda un darba instruments ir ēdiens. Patiesībā – viss skaistais. Pēdējos gados viņas dzīve ir mainījusies strauji. Pirms nepilniem trim Signe ar ģimeni pārcēlās uz Lionu Francijā. Pērn – pati apzināti salauza sapni par laulību līdz mūža galam un pārtrauca 18 gadu kopdzīvi. Šodien viņa atzīst – nekad agrāk tik daudz nav bijusi viena ar savām domām. Signe ir sieviete skaistā pilnbriedā – drosmīga, radoša, ar spēju radīt starptautiskus projektus un reizē saudzīgi kopt to, kas tikai sāk dīgt. Šajā sarunā viņa runā vienkārši un ārkārtīgi patiesi.

Iveta Dzērve

24. septembris

Foto: Aiga Rēdmane. Stils: Laila Trilopa

– Kad tevi uzrunāju intervijai, vēl biji Meirāne, nu – Vanaga. Kāpēc tev pēc šķiršanās bija svarīgi mainīt uzvārdu?
– Manī vēl aizvien ir iekšējs dialogs par to. Redzi, janvārī saņēmu vēstuli, ka miris mans tēvs. Man bija divpadsmit, kad vecāki izšķīrās, kopš tā laika tēvu biju satikusi vien trīs reizes. Pieaugusi mēģināju sazināties – galvenokārt meitu dēļ. Dažādi cilvēki iedeva vienu un to pašu telefona numuru, kas tomēr izrādījās nepareizs. Pēc tam jau bija par vēlu. Tēva nāve mani sāpināja vairāk, nekā biju domājusi.

Pēc tās daudz meditēju, runāju par to terapijā, un hipnozē pie manis atgriezās piemirsti bērnības notikumi. Sapratu – tolaik patiesu mīlestību man devis tikai viens cilvēks: ome, tēva mamma. Viņa nomira, kad man bija desmit. Tas joprojām ir mans lielākais zaudējums.

Man teica: ja turpināsi uzvesties kā līdz šim, tavi bērni izaugs, aizies un nevēlēsies pat braukt ciemos.

Biju apaļīgs, dzīvespriecīgs un aktīvs bērns, tāpēc citi mani bieži komandēja, lai nedaru to un šo. Tikai ome mani pieņēma tādu, kāda esmu. Mēs varējām pusnaktī cept kartupeļus ar bekonu un smieties – viņa bija mana drošības sajūta. Hipnozē atvērās sāpe, ka neesmu izdzīvojusi viņas zaudējumu. Soli pa solim pietuvojos vēlmei mainīt uzvārdu kā cieņas apliecinājumu omei, lai saglabātu saikni ar tuvinieku, kurš man deva spēku. Lūk, tāpēc kopš aprīļa beigām nesu viņas uzvārdu!