Rīga +1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ieva, kad pirms divdesmit gadiem uzsākāt šo ceļu, vai apjautāt, kurp tas aizvedīs?
Nē, tolaik nedomāju, ka tik tālu tiksim. Sākām ar labdarības pasākumiem divas reizes gadā un vasaras nometnēm, kurās smagi slimie bērni divas nedēļas dzīvoja bez vecākiem, mācījās patstāvību. Tikmēr mammām beidzot bija iespēja izgulēties un mierīgi aiziet pie friziera. Tas viss tika darīts no sirds, bet tā nebija regulāra, stabila darbība. Atceros, kā, pirmās telpas meklējot, teicu, ka derētu vienistabas dzīvoklītis, lai ir, kur kopā ar mammām tēju iedzert, aprunāties, ziedotās dāvanas nolikt… Bet nu mums Ventspilī ir sava māja ar dārzu! Taču, lai saprastu, ko esam paveikuši, ir jāatkāpjas atpakaļ pagātnē.
2000. gada Jāņos man piedzima bērniņš ar īpašām vajadzībām. Diagnoze bija ļoti smaga, mēs itin visu izmēģinājām un izbraukājām visu Latviju – medicīnas iestādes, ekspertus, netradicionālās medicīnas pārstāvjus, tantītes… Kad pēc pusotra gada bērniņu zaudēju, sapratu, ka mani interesē vairs tikai šis jautājums. Tas bija mans veids, kā iziet no depresijas. Zināju, ka bērnu ar īpašām vajadzībām vecākiem nav informācijas, ko un kā darīt, kā tālāk dzīvot, nav arī pasākumu, kas stimulētu šīs ģimenes iziet sabiedrībā. Dzīvojot Ventspilī, redzējām, kā ostā no prāmja ratiņkrēslos nobrauc zviedri, vācieši, lai apskatītu pilsētu, bet savējos cilvēkus ratiņkrēslos neredzējām. Drīz vien sapratu, ka ar labdarības pasākumiem un nometnēm ir par maz, jo ģimenēm un bērniem ar īpašām vajadzībām nepieciešams daudz plašāks pakalpojumu klāsts. Iesaistījāmies visās organizācijās, kas mums varētu kaut kā palīdzēt, paralēli visam citam sāku rakstīt projektus, lai saņemtu atbalstu. Taču bija grūti izkristalizēt, kas ir svarīgākais, ikdienā pats nepieciešamākais. Tāpēc pagāja laiks, lai līdz tam nonāktu un pamazām izveidotu sistēmu.
Turklāt to visu darījāt, vienlaikus strādājot algotu darbu?
Tajā laikā strādāju ar nosacījumu, ka turpināšu darbu ar bērniem ar īpašām vajadzībām. Parasti gan nonācu strupceļā –
ja es ko daru, tad gribu izdarīt maksimāli labi, bet vienlaikus paveikt divus darbus. Tā kā vienmēr izvēlējos par labu bērniem ar īpašām vajadzībām, atkal un atkal paliku bez darba. Tas bija liels mūsu ģimenes ieguldījums, paši maksājām, lai varu to darīt, – braucieni uz Rīgu, semināri, vecāku atbalsta grupu veidošana, visu gadu vācu dāvanas Ziemassvētkiem, dzīvoklis pilns ar lāčiem. Kaut gan tas bija manas dzīves jēgas piepildījums, neslēpšu, pienāca brīdis, kad piedzīvoju personīgo krīzi. Gaidīju bērniņu un sapratu, ka nevaru atļauties nemitīgi maksāt sabiedrībai, ir jāsāk domāt par savu ģimeni. Tāpēc tad, kad piedzima otrais bērniņš, biju gatava aiziet. Taču arī valstī sākās krīze, un sagadījies tā, ka lēcienu attīstībā vienmēr palīdzējusi izdarīt krīze. Mēs nekādi nespējām tikt pie savām telpām, lai izveidotu dienas centru bērniem ar īpašām vajadzībām. To iecerējām, lai bērns un viņa ģimene saņemtu maksimāli daudz palīdzības vienviet, turklāt tuvu dzīvesvietai. Centāmies gan pierādīt pašvaldībai, ka mēs to spējam un varam, gan valsts mērogā iesniedzām projektu pēc projekta, mēs tos rakstījām un rakstījām… Kārtējā projektā palikām pirmie aiz strīpas, kad valstī sākās lielā krīze un vairākas rehabilitācijas iestādes atteicās tās laikā darīt kaut ko jaunu. Tā tikām pie iespējas veidot dienas centru, ko ar lielu aizrautību izmantojām. Atpūtas ielā 16 izremontējām telpas, paši zīmējām mēbeles, lai atbilst mūsu bērnu vajadzībām, iegādājāmies visu, lai varam strādāt. Kas tikai juridiski nebijām līdz 2009. gadam, bet tad izveidojām jaunu organizāciju – atbalsta centru ģimenēm un bērniem ar īpašām vajadzībām Cimdiņš. Tolaik biju vienīgā NVO vadītāja, kam pašvaldība piekrita maksāt algu. Kad uzsākām dienas centra izveidi, tas bija paredzēts 20 bērniem, bet jau Cimdiņa atklāšanā 2011. gadā mums bija 70 bērnu.
Zinu, ka Cimdiņš ir daudz izdarījis, lai bērni ar īpašām vajadzībām uzdrošinātos iziet sabiedrībā, nevis paliktu dzīvokļos un mājās, kā diemžēl bija ierasts.
Sākumā man teica, ka šīs ģimenes jau nekur negrib iet, aizcērt durvis un noslēdzas. Bet tā notiek, ja cilvēki piedzīvo nepatīkamas situācijas, gūst sliktu pieredzi. Vēlējos to lauzt, un mums tas ir izdevies. Cimdiņa bērni nedzīvo noslēgti, mēs ļoti aktīvi visur piedalāmies – pilsētas svētkos, koncertos, zvejnieku svētkos, dažādos pasākumos utt. Tā ir reāla integrācija sabiedrībā, tagad ventspilnieki ir pieraduši pie mums, kaut gan gāja visādi. Atceros, kad ar bērniem sākām iet uz veikalu, lai viņi apgūtu iepirkšanās prasmes, pa vienam bērnam vēl nekas, bet ja bijām grupiņā ar pieciem vai sešiem… Tika izsaukta veikala apsardze, pat policija, jo pārdevējas gaidīja, ka mēs sāksim kliegt, bļaut, demolēt. Tāpat notika pirmajos koncertos, kurp gājām grupiņā. Mūs sēdināja tuvu izejai, lai ātri varētu evakuēt, visi bažījās, ka nu tik sāksies. Ar lielu lepnumu varu teikt, ka ar Cimdiņa bērniem, kuri zina, kā jāuzvedas, ko drīkst un ko nedrīkst, aiziet uz pasākumu ir daudzreiz patīkamāk nekā ar skolas bērniem. Protams, šīs prasmes ir pacietīga darba rezultāts. Gadu gaitā Ventspilī Cimdiņš ir ieguvis pozitīvu tēlu, kam gribas palīdzēt un atbalstīt. Gribu uzsvērt – mums nevajag, lai mūs žēlo! Jā, īpašas vajadzības nedod lielākas tiesības, bet mums visiem ir jābūt abpusējai cieņai citam pret citu. Stingri izturos arī pret mūsu bērnu mammām un viņām saku, ka no apkārtējiem nedrīkst pieprasīt, jo neviens mums neko nav parādā. Piemēram, nesen kafejnīcā gadījās pārdzīvojums – asistents bija sašutis, ka personāls palūdza viņam ar Cimdiņa klientu iziet paēst uz terases. Es nostājos kafejnīcas vadītāja pusē, jo zinu, ka jebkuru mūsu bērnu un pieaugušo, kuram ir rīšanas traucējumi vai ievietota stoma, iespējams korekti pabarot, nepiesaistot apkārtējo uzmanību.
Dienas centrs – vai tas nozīmē, ka vecāki no rīta bērnu šurp atved, aiziet uz darbu un vakarā atnāk pakaļ?
Ne tikai, jo Cimdiņš sevī ietver ļoti daudz ko. Tā kā savā jomā esam vienīgie Ventspilī un Ventspils novadā, palīdzam vairāk nekā 270 bērniem. Pie mums notiek gan individuālās, gan grupas attīstošās nodarbības, koriģējošā vingrošana, kanisterapija, fizioterapija, ergoterapija, darbojas dažādas atbalsta grupas – mammām, bērniem ar garīgiem traucējumiem, autismu, kustību traucējumiem utt. Lai palīdzētu pēc iespējas lielākam skaitam, esam sadalījuši klientus piecās grupās, kas pie mums nāk katra savā laikā. Ir arī bērni, kas pie mums uzturas visu dienu, viņu mammām ir iespēja atgriezties darbā. Zinu, cik vecākiem ir svarīgi, lai bērns saņem maksimāli daudz un kvalitatīvi. Jā, tas nav viegli, bet tas ir mūsu mērķis – ieguldīt bērnā tik daudz, lai sasniegtu ideālo situāciju, ka varam viņu aizsūtīt vispārizglītošajā skolā vai jebkādā skolā. Tāpēc esmu prasīga pret bērniem arī it kā sīkumos (protams, tiem, kas to spēj), piemēram, lieku iet pa kāpnēm, neizmantot liftu. Viņi centrā nogurst un mājās pārnāk noguruši, mierīgi, arī miegs labāk nāk, veidojas dienas ritms, un visi ir ieguvēji – gan bērns, gan ģimene.
Kopš šī gada sākuma Cimdiņam ir jaunas mājas, lūdzu, pastāstiet par tām!
Desmit gadus strādājām iepriekšējās telpās, bet tur mums sen jau bija par šauru. Atkal palīdzēja krīze. Tās laikā Ventspils pašvaldība iesaistījās valsts deinstitucionalizācijas projektā, un rezultātā Cimdiņš tagad darbojas Kuldīgas ielā 4. Mums ir māja ar dārzu, nojumi un šķūnīti, kur beidzot varam nolikt saimniecības lietas. Dārzā paši visu darām – pļaujam zāli ar mehāniskajiem, stumjamajiem pļāvējiem, ravējam puķu dobes. Un atkal ir noticis tā, ka jau ir par šauru un vēl īrējam papildu telpas. Bez savas lieliskās komandas es ne stundu nevarētu pastāvēt! Pašlaik esam 22 darbinieki. Līdz šim darbiniekus galvenokārt finansējām no projektu līdzekļiem, šobrīd, pateicoties deinstitucionalizācijas projektam, varam piesaistīt arī pašvaldības finansējumu. Tā ir problēma – dabūt labu speciālistu, turklāt ārpus Rīgas un ne par milzīgu samaksu. Līdz šim tas, par laimi, ir izdevies.
Pašā sākumā, kad meklēju atbalstu, apvienojāmies trīs mammas ar līdzīgu likteni un joprojām esam Cimdiņa kodols. Tomēr pēc pieredzes centra klientu mammas darbā ņemam nelabprāt. Jo mammai savs bērns ir prioritāte, bet te vajag skatīties no malas ar vēsu prātu, jāredz objektīvi.
Tā jau nebūtu Cimdiņieva, kā jūs bieži sauc, ja nedomātu par jauniem projektiem, vai ne?
Jā, pietrūkst telpas specializētām – keramikas, šūšanas, stikla un citām – darbnīcām. To izveide ir nākamais plāns. Mums jau ir keramikas un stikla krāsnis, taisām darbiņus. Tepat blakus prāmja terminālim ārzemju tūristi staigā garām mūsu mājiņai. Tad es nopirkšu vagoniņu, kurā varēsim tirgot savus darbiņus. Mums vienmēr ir idejas, ko īstenot.
Bet kā to visu iespējams apvienot ar privāto dzīvi un neizdegt?
Man tomēr prioritārs ir darbs. Vīrs diemžēl to neizturēja, bet mums ir labas attiecības. Meita to uztver vieglāk, jo citu dzīvi jau nav redzējusi. Jā, bija greizsirdības periodi, taču esam tam izgājušas cauri. Man ir vislabākais bērns pasaulē! Vēl ir suns, ar kuru pie jūras izskrienos, un zirgs – pie viņa ar bērnu aizbraucu. Man ir mantots purvs, kurā neko nedrīkstu, pat telti uzsliet nedrīkstu, bet tur aizbraucu un pasēžu no visiem projām. Smejos, ka bija dokumentālā filma Purva Inta, bet es ar laiku būšu Purva Ieva.
Vai citas pilsētas ir mēģinājušas jūs pārvilināt?
Ir gan, bet es esmu fanātiska ventspilniece, Ventspils patriote – šī ir mana vieta!
