Rīga +19°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
No dejām līdz boksam
Beatrise Rozentāle nojauc visus stereotipus par sievietēm boksā, vēsta žurnāls «Privātā Dzīve». Viņā nav ne miņas no vīrišķības, gluži otrādi – absolūts sievišķības iemiesojums. Uz viņu raugoties, pat grūti iedomāties, ka šī ārēji trauslā 21 gadu vecā jauniete nodarbojas ar šādu sporta veidu.
Boksā Beatrise sāka trenēties vēlu – tikai 15 gadu vecumā. 2021. gadā izcīnīja bronzas medaļu pasaules jauniešu čempionātā, pērn guva tāda paša kaluma godalgu Eiropas U-22 meistarsacīkstēs. Viņa nolēmusi spert nākamo soli – uzsākt profesionālas sportistes karjeru. Pirmo cīņu profesionālajā boksā «Arēnā Rīga» Rozentāle aizvadīs jau 7. oktobrī. «Esmu ļoti saviļņota. Latvijā nekad neesmu boksējusies arēnā. Ir patīkams satraukums, zinot, ka skatītājos būs visa ģimene, draugi. Taču, izejot profesionālajā ringā, nejūtu tik lielu spiedienu, kā nesot Latvijas vārdu pasaulē,» saka sportiste. Stājoties pretī ungārietei Viktorijai Takāčai, latviete gatava tikai vienam iznākumam. «Uzvara būs mana!» pārliecināta ir viņa.
«Sports vienmēr ir bijis klātesošs manā dzīvē, jo visa ģimene ir sportiska.
Mana mamma Birute visu mūžu spēlējusi basketbolu, un arī es no 4. klases sāku trenēties šajā sporta veidā. Tētis Māris Rozentāls ir piedalījies divās olimpiādēs, viņš ir bobslejists. Vectēvs nodarbojās ar vieglatlētiku, bet vēlāk pievērsās boksam. Arī visi manas mammas brāļi, izņemot vienu, ir bokseri. Nu un, protams, bokseris ir arī mans brālis Francis,» uzskaita Beatrise. Tomēr bērnudārza un pirmsskolas gados vecāki viņu veda nevis uz sporta, bet deju pulciņiem. Beatrise dejoja gan modernās, gan tautasdejas. «Man vienmēr ir paticis dejot. Mamma to pamanīja un ievilka mani dejošanā.
Sporta dejās man bija labi panākumi, taču uz treniņiem gāju ar nepatiku. Tāpēc dejošanai metu mieru un pievērsos basketbolam,» atminas sportiste. Tikmēr Beatrises pusotra gada vecākais brālis jau trenējās boksā. «Kādā dienā pēkšņi izdomāju – gribu aizvadīt vienu cīņu boksā. Vienkārši tāpat. Sāku paralēli basketbolam iet uz boksa treniņiem. Basketbola treneriem, protams, tas nepatika, jo vajadzēja izlaist treniņus. Bija jāizdara izvēle – basketbols vai bokss. Izvēlējos boksu,» atceras viņa.
«Boksa treniņos man lieti noderēja iegūtās dejošanas prasmes – kāju darbība, ritms, koordinācija, koncentrācija. Biju arī iemācījusies uzstāties publikas priekšā, paust un kontrolēt emocijas. Bokss būtībā arī ir kā deja,» saka Beatrise un atzīst – kārtīgi izdejoties viņai patīk joprojām. «Taču Rīgā vairs nav palicis neviens normāls klubs, kur izdejoties,» piebilst Beatrise. «Arī sporta dejas vēl neesmu aizmirsusi. Tā kā mani mierīgi var aicināt uz šovu «Dejo ar zvaigzni», galīga iesācēja neesmu,» pasmejas viņa.
Nemāk zaudēt
«Pirms pievērsos boksam, neko daudz par to nezināju. Kad visi vīrieši ģimenē skatījās boksu, arī es ar vienu aci vēroju. Novērtēju: «O, šis vīrietis labi izskatās, tad var paskatīties,» pasmaida Beatrise. «Šad tad mājās brālis man pamācīja arī boksa pamatus.» Taču īsto boksa garšu Beatrise jutusi tikai pēc savas pirmās cīņas. «Tas bija Daugavpilī, mazā, piesmakušā zālītē. Man svarīgi bija tas, lai brālis būtu blakus, un cīņu es uzvarēju. Nākamajā dienā bija vēl viena cīņa, arī tur plūcu uzvaras laurus. Kopš tā brīža āķis bija lūpā. Sajūta, kad tiek pacelta tava – uzvarētāja – roka, ir neaprakstāma,» neslēpj viņa. Beatrise lielāko daļu aizvadīto cīņu ir uzvarējusi, bet zaudējumus ļoti pārdzīvo.
«Savu pirmo zaudējumu ārkārtīgi pārdzīvoju, ļoti raudāju.
Lai arī piekāpos par sevi daudz vairāk pieredzējušai sportistei. Nekas nav mainījies arī tagad, acīmredzot nemāku zaudēt. Arī basketbolā mums bija trenere, kura teica: «Vienmēr visur jābūt pirmajam!» Pēc tāda principa arī dzīvoju.»
Par vīriešu uzmanību nesūdzas
Kad Beatrise sāka trenēties boksā, viņas vienaudzes jau interesēja ballītes, puiši. Beatrisei bija tāds režīms, ka nekam tādam neatlika laika. «Arī tad, kad trenējos basketbolā, pret treniņiem izturējos ar lielu atbildību. Zināju – ja gribu sportā kaut ko sasniegt, par izklaidēm jāaizmirst. Es biju ļoti meitenīga, man patika un vēl aizvien patīk pucēties, tomēr sports vienmēr ir bijis pirmajā vietā,» uzsver Beatrise.
Tā ir arī tagad, un nopietnām attiecībām viņai laika neesot. «Lielāko daļu laika pavadu sporta zālē. Dzīvoju viena – bez suņa, kaķa un vīra. Diemžēl. Taču nākotnē ļoti gribu bērnus, ģimeni. Visam savs laiks,» uzskata viņa. Beatrise saka – pārsteidzošā kārtā vīrieši, uzzinot, ka viņa ir boksere nevis nobīstas, bet tieši otrādi – kļūst vēl ieinteresētāki.
Beidzot ringā varēs izcelties
Jautāta, vai, izejot ringā, nebaidās, ka pretiniece varētu pabojāt viņas ārieni – uzsist acis, salauzt degunu vai izsist zobus –, Beatrise smejas: «Mani tas pārāk nesatrauc.
Jā, nav forši, kad ir zilumi, taču tas pieder pie lietas un agrāk vai vēlāk pāriet.
Man vēl nekad nav bijušas tā uzdauzītas acis, lai es neko neredzētu. Un, pat ja man tiešām salauztu degunu, ķirurgs to saremontētu. Vienīgi par zobiem nedaudz uztraucos. Zobārstniecība mūsdienās ir dārga.»
Vaicāta, vai piekrīt teicienam, ka labs boksa mačs ir tad, ja bokserus pēc cīņas var atpazīt tikai pēc šortiem, Beatrise atbild: «Vīriešiem noteikti. Taču, ja nu kas, katram gadījumam pateikšu – pirmajā cīņā profesionālajā boksā man būs smuki šorti – rozā ar melnu. Eiropas un pasaules čempionātos ringā nevarēju izcelties. Uz tērpa nedrīkstēja būt rakstīts nekas, tikai valsts, kuru pārstāvi. Visiem formas bija vienādas. Profesionālajā sportā vari ģērbties, kā vien vēlies. Pat kails vari iet ringā,» saka Beatrise. Bokserim ienākot arēnā, skan viņa izvēlēta dziesma. «Man ir divas idejas, kura tā varētu būt. Vienu izpilda latviešu grupa, otru – ārzemju. Nāciet uz cīņu, tad dzirdēsiet!» aicina Beatrise.
