Zigmars Liepiņš: Pārlieku liela sapriecāšanās mani vienmēr dara uzmanīgu

Intervija publicēta žurnālā «Ieva» 2011. gada 35. numurā.

– Diriģents Romāns Vanags jūs raksturojis kā emocionālu un precīzu cilvēku. Vai emocionalitāte iet kopā ar precizitāti?

– Ir tāds labs teiciens: «Točnostj – ļubeznostj koroļej.» (Precizitāte – karaļu greznība.) Es neesmu karalis, bet man ļoti nepatīk kavēt. Ja jūtu, ka kavēju, diemžēl mēdzu pārkāpt satiksmes noteikumus un riskēt ar soda punktiem, lai tikai paspētu laikus. Arī attiecībā uz darba lietām cenšos būt precīzs. Vai esmu emocionāls? Es jau esmu drusku psihs. (Skaļi, nevaldāmi smiekli.) Tādā nozīmē, ka ļoti ātri varu eksplodēt. Tiklīdz man kaut kas šķiet ne pa spalvai, tā uzsprāgstu. Gadījies arī, ka vienu otru žurnālistu esmu novedis… Bet man nav pieņemami, ja uz interviju atnāk nesagatavojies. Tas ir līdzīgi kā ar neizpildītu mājasdarbu. Pats piecpadsmit gadu esmu strādājis radio un zinu, ko varu prasīt no žurnālistiem. Bet ar to eksplodēšanu sīkumu dēļ ir tā, kā ir.

– Nu, piemēram, ja jūs tagad netīšām uzplēstu savu skaisto džemperi, arī eksplodētu?

– Nē, nē, tas gan mani absolūti neuztrauktu. Saniknojos tad, ja pret mani izturas tā, kā neesmu pelnījis. No otras puses, emocionāli ļoti atbalstu tos cilvēkus, kas ir ar mani kopā.

– Jūs pats sevi esat raksturojis arī kā kašķīgu un lecīgu…

– Jā, tas kašķīgums sākas tajā pašā zonā.

Ja zinu, ka man ir taisnība, varu kašķēties līdz bezgalībai.

Zinu, ka daudzus tas kaitina, bet ko lai dara? Tāds es esmu.

Bet visas šīs iezīmes man nāk komplektā no viena vectēva – lauksaimnieka, kuram 1949. gadā atņēma visu, kas viņam piederēja, un viņš bija spiests braukt uz Rīgu pie Viļa Lāča taisnību meklēt. Šis vectēvs bija mūžīgais taisnības meklētājs. Šo iezīmi redzu arī savos bērnos. Bet tie jau ir gēni.

– Kad zvanīju, teicāt, ka uzreiz pēc Rīgas svētkiem ceļosiet prom. Vai ceļošana ir viena no šābrīža patīkamākajām nodarbēm jūsu dzīvē?

– Šoreiz tas ir tāds profesionāls brauciens – uz Zalcburgas operas festivālu. Bet vispār mēs abi ar sievu (dziedātāju Mirdzu Zīveri – V. V.) esam lieli ceļotāji. Kopš vairs neesmu biznesā, apstākļi ļauj ceļot pa pasauli. Brīvā laika ir vairāk, arī iespēju, – kāpēc gan ne?

Patiesībā, kad nerakstu mūziku, pārsvarā esmu kaut kur prom. Novembrī un februārī man trūkst saules, tāpēc ziemās vienmēr mēģinu izrauties uz siltajām zemēm. Bet noteikti nebraucu ceļojumos tādēļ, lai meklētu kaut kādus ekstrēmus.

– Jūs jau vairākus gadus esat prom no Radio SWH un šobrīd esat brīvs kā putns. Vai sajūta, ka varat darīt visu, ko gribas un kad gribas, jūs spārno?

– Ļoti grūti sevī iznīcināt domas par iesaistīšanos vēl kādā biznesa projektā. Taču, apskatoties reāli, man bieži vien jāsecina: atkal garām, te es neiešu, jo te ir par seklu un te – par dziļu. Tā kaut kā. Šajā saistībā atceros Feldmaņa kungu – latvieti, kas lielāko mūža daļu nodzīvoja emigrācijā Vācijā. Viņš bija pareizticīgais un ziedoja pirmos zelta krustus Pareizticīgo katedrālei Rīgā. Viņam jau bija krietni pāri astoņdesmit, taču tas viņam netraucēja joprojām domāt par uzlabojumiem savā biznesa jomā Rīgā, proti, veļas mazgātavām. Viņam visa kā bija gana, tostarp arī naudas, bet viņš nemitīgi bija kustībā un neapstājās ne uz mirkli.

Es arī pieļauju domu, ka vēl kaut ko varētu darīt biznesā, bet, racionāli paskatoties uz notiekošo, tomēr laikam ne.

– Vai jums netrūkst darba elpas pakausī?

– Gan agrāk, gan tagad joprojām apgalvoju, ka mans darbs vienmēr bijis mans hobijs. Sanāca tikai tā, ka tas kļuva arī par biznesu. Kāds varbūt nodomās, ka liekuļoju, bet es vispār nekad un neko dzīvē neesmu darījis naudas dēļ. Taču labprāt to esmu pelnījis un rūpējies par ģimenes labklājību.

– Vai jūs par kādu posmu dzīvē varat teikt: murgs kaut kāds – naudas nav, nav, kur dzīvot?

– Kā nu ne?! Bet tad, kad esi jauns, šādas grūtības vieglāk pārdzīvot. Un diez vai kāds dzīvē kopš dzimšanas staigājis pa sudraba taciņu. Katram ir kādas problēmas. Bet ļoti daudz ko šādos grūtos laikos nozīmē ģimene. Man patīk krievu teiciens: muž i žena – odna satana. Ja vīram ir tāda sieva, kas viņu atbalsta it visā, noteikti ir vieglāk. To sieviešu vīri, aiz kuriem mīļotās stāv kā mūris, ir stipri. 

– Gribat teikt, ka Mirdza ir jūsu mūris?

– Jā, absolūti.

– Jūs kopā esat trīsdesmit vienu gadu. Vai var teikt, ka jūsu attiecības izturējušas laika pārbaudi?

– Daudzi ir izbrīnīti, ka mēs tik ilgi esam kopā. Taču es nevaru iedomāties citu variantu. Man vienmēr mazliet komiski šķituši vecie vīri ar jauniem bērniem blakus. Kad kāds viņus uzrunā: «Vectētiņ!» – viņi pārlabo: es neesmu nekāds vectētiņš, es esmu tēvs. Nē, nu visādi jau dzīvē iegriežas, bet, manuprāt, viņi nav izturējuši kaut kādu pārbaudījumu.

Man dzīvē arī bijušas situācijas, kad esmu varējis paraut praciņu. Piemēram, 80. gados. Vēl tagad atceros, kā stāvēju Kanādā pie emigrācijas kantora un man piedāvāja emigrēt. Tolaik jau biju precējies ar Mirdzu, mūsu meitai Zanei bija nedaudz pāri gadiņam. Un tad es tā iedomājos – kā tas būs, ka mēs sadalīsimies? Man šāds modelis šķita neiespējams, jo ģimene bija svarīgāka.

– Bet ko jums iemācīja tas grūtais laiks?

– To, kā rūdās tērauds. (Smejas.) Bet šobrīd mūzikas jomā nekas daudz nav mainījies. Tāpat jāmācās izdzīvot tajā vidē, ieņemt savu vietu un pierādīt, kas tu esi. Tas viss prasa rūdīšanos. Jo ne jau visi tiek ar pārbaudījumiem galā.

Kāds neuzvar alkohola problēmas, kāds – naudas problēmas, kāds ģimenes problēmas, kādam trūkst talanta…

Tas ir ļoti dažādi.

– Un jums pašam šī rūdīšanās bijusi veiksmīga?

– Katrā ziņā diezgan daudz esmu iemācījies. Taisnības meklētāji jau norausies pa pieri jebkurā gadījumā. Es esmu dauzījis, un mani ir dauzījuši, bet vienmēr esmu pratis atrast izeju no sarežģītām situācijām.

– Cik ilgam laikam jāpaiet, lai gaisā virmojošu ideju ietērptu skaņās?

– To jau nevar izstāstīt. Kaut kādas idejas tevi var vajāt desmit, pat divdesmit gadu. Tā notika ar Parīzes Dievmātes katedrāli. Pirmo reizi uz šīs tēmas uzsēdos kādā 1973. gadā, kad uzrakstīju kādu no savām pirmajām dziesmām ar Māra Čaklā vārdiem –Nabaga Kvazimodo. Tā dziesma nekad netika ierakstīta, un nu jau tā vispār ir pazudusi. Taču šī tēma man nav likusi mieru. Pagāja divdesmit astoņi gadi, un es uzrakstīju operu Parīzes Dievmātes katedrāle. Ar rokoperu Lāčplēsis bija līdzīgi. Tās ideju sevī nēsāju kādus septiņus gadus.

– Kāds jūs esat, kad rakstāt? Vai apkārtējā pasaule aiziet otrā plānā?

– Nav jau tā, ka neaizeju pat līdz tualetei. (Smejas.)Taču, kad rakstu, nereti strādāju pat sešpadsmit stundu diennaktī. Daļu Parīzes Dievmātes katedrāles uzrakstīju savā kabinetā, vēl strādājot radio. Man nav tā – kad atnāk iedvesma, neko citu kā rakstīt nespēju. Vairāk piekrītu gleznotājas Maijas Tabakas teiktajam, ka gleznošana ir ikdienas rutīna. Kad sāku strādāt, strādāju ļoti daudz. Bet pēc tam varu kādu pusgadu vai pat gadu neko nedarīt.

– Vai tad jūs šobrīd nevarat atļauties paslinkot?

– Nē, nē, es esmu slinks pēc savas būtības un labprāt neko nedaru.

Taču manī ir divas galējības – vai nu nedaru neko, vai pārvēršos darbaholiķī.

Kad iestājas neko nedarīšanas periods, parasti domāju: «Kamdēļ vispār kaut ko rakstīt, neko nevajag!» Jo man patīk tā neko nedarīšana. Varu vazāties apkārt pa pasauli, priecīgi dzīvot, satikties ar draugiem, pamuldēt par politiku un skatīties savas mīļākās filmas un seriālus mājas kinozālē. Visiem ieteiktu noskatīties filmu The room (Istaba), kas skaitās labākā sliktākā filma pasaulē. Tas nu ir pilnīgs frīks! Šai filmai ir visidiotiskākais scenārijs, vispretīgākā montāža, visbriesmīgākais mūzikas pavadījums, un tajā spēlē ļoti slikti aktieri. Bet tā ir kļuvusi par kulta filmu. Fanātiķi Istabu zina no galvas. Pats to esmu noskatījies kādas trīs reizes un vienmēr esmu sajūsmā. Šajā mazbudžeta filmā ir viena satriecoša seksa aina. Var jau redzēt, ka erotiskajiem kadriem trūcis naudas, tāpēc viena un tā pati seksa aina filmā iemontēta divreiz. Bez desām var palikt, kaut ko tādu skatoties. Bet man jau reizēm pietiek ar sīkumu, lai sāktu ķiķināt.

– To, ka jums piemīt pašironija, pamanīju, lasot intervijas. Jums vienmēr ir kāds smieklīgs citāts vai atgadījums pa rokai.

– Es drīzāk esmu melnā humora cienītājs. Ko tur liegties, savulaik radītās BB brokastis, kuras joprojām vada vieni no labākajiem Latvijas komiķiem – Fredis un Ufo –, ir mans garabērns. Kādreiz ar humoru esmu arī pāršāvis pār strīpu. Kaut kad pasen kādā koncertā ieviesām instrumentālo gabalu ar nosaukumu Divatā, kurā izmantojām smieklu mašīnā ierakstītus smieklus. Divi Krievu drāmas teātra aktieri kādā ieraksta sesijā bija izveidojuši seksuālu smieklu ainu, kas noved līdz orgasmam. Šis process ilga pusotras minūtes. Un kaut ko tādu atskaņot publikai bija baigā ģeķība.

Savulaik – kādā 90. gadā – Rīgā uztaisīju arī pirmo lielo humora pasākumu ar nosaukumu Lirpa ļerpa (apgrieztā secībā – april un apreļ). Pasākums notika manēžā. Koncerta sākumā Gundars Āboliņš nostājās uz balkona, kas atradās publikas aizmugurē, un Brežņeva balsī paziņoja: «Jūs šodien visi esat apmānīti, jo būs tā kā Bībelē. Kas bija tie pirmie, būs tie pēdējie. Un tagad jums visiem jāpagriežas uz otru pusi. Un vispār es jums gribēju pateikt, ka koncerts nemaz nenotiks.» Varat iedomāties, cik piečakarēti jutās tie, kas bija nopirkuši dārgākās biļetes pašā priekšā. Galu galā pasākums izdevās ļoti jautrs, to atkārtoja vairākas reizes. Turklāt starpbrīdī darbojās anekdošu kioski, kuros tautā iecienīti aktieri – Šoriņš, Neimanis, Āboliņš un citi – par vienu rubli individuāli izstāstīja anekdoti. Mēs ampelējāmies uz pilnu klapi.

– Kā jums šķiet – prieka intensitāte ar gadiem mazinās vai kļūst spēcīgāka?

– Nezinu, vai tā vēl varētu palielināties. Turklāt nezinu, vai man nedraud tā saucamais vecuma īgnums. To laikam sauc par tādu vecišķu bažīgumu. Bet, kad lielkoncertā Gido Kokars savos deviņdesmit gados diriģēja Svētī debesīs šo zemi, aizdomājos par ultrapersonībām, kādas Latvijā uz rokas pirkstiem saskaitāmas. Šķiet, šādām personībām vecišķums iet garām. Man acu priekšā stāv arī Ēvalds Valters, kas vēl savos deviņdesmit deviņos gados ierakstīja dziesmu Trīnīt, manu sirdspuķīt. Vienkāršs, vecs vīrs, bet jauns savā garā, ar skaidru nostāju dzīvē un nemudžināšanos par nesvarīgām lietām. Katram vārdam, ko viņš pasacīja, manās acīs bija īpaša vērtība. Būtu priecīgs, ja arī man vecišķums ietu garām.

– Par Parīzes Dievmātes katedrāli saņēmāt Lielo mūzikas balvu, jums piešķirts arī Triju Zvaigžņu ordenis. Vai balvas jums nozīmē kaut ko īpašu?

– Dresleram ir tāds labs pantiņš: ordenis, kad pušķo krūti, tad tik tu pa īstam jūti, ka ir iedzimts tavā dabā – strādāt valsts un tautas labā. Jebkuram, kas atļaujas iziet uz skatuves, ir nepieciešamība būt novērtētam. Man tomēr pirmajā vietā ir publikas atzinība un tikai pēc tam balva. Man maz būtu prieka, ja pasniegtu balvu, bet publika par to darbu teiktu – mēsls!

Par Lāčplēsi arī dabūju balvu – LPSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka nosaukumu. Tolaik starp apbalvotajiem ar mani vienā kompānijā bija arī mākslinieki Rūdolfs Pinnis un Ilmārs Blumbergs, desmit bērnu māte un divi slīcēju glābēji. Vai nav forši?  

– Vai jums ir viegli uzrakstīt mūziku pēc pasūtījuma?

– Komplicēti, jo es neko nerakstu naudas dēļ. Līdz ar to mani neinteresē kādas atsevišķas dziesmas, bet lielākas izrādes. To, ko es gribētu, piemēram, rakstīt kinomūziku, man nepiedāvā. Tātad atliek pašam izdomāt izrādes. Šobrīd rakstu dziesmu ciklu, jo nākamgad esmu ieplānojis palielāku koncertsēriju. Jau zinu, ka 18. maijā notiks mana vijoļkoncerta pirmatskaņojums, kuru kopā ar Nacionālo simfonisko orķestri izpildīs vijolnieks Raimonds Ozols. Taču vēl rakstu dziesmas koncertam Tikai draugiem, kas notiks Nacionālā teātra Mazajā zālē.

Mirdza, kas jau sen ir paziņojusi, ka vairāk nekāps uz skatuves, garu pārrunu rezultātā piekritusi nodziedāt tās desmit vai divpadsmit dziesmas, ko viņai rakstu.

Bet man nemaz neiet tik viegli, jo ļoti grūti piemeklēt piemērotus latviešu dzejnieku tekstus. Iegāju grāmatnīcā un par kādiem simt latiem nopirku pēdējos gados izdotas dzejas grāmatas. Konstatēju – visi dzejnieki lielākoties runā par nāvi un bēdām. Ir jau arī izņēmumi. Piemēram, dzejnieks Knuts Skujenieks nemaz nav depresīvs. Bet ne visi teksti man der. Taču lēnā garā kaut kas top.

– Kā jums, Zigmar, šķiet – kāds ir vīrišķīgs vīrietis?

– Tas ir cilvēks, kas absolūti un līdz galam atbild par saviem vārdiem, ir godīgs pret sevi un citiem un nemelo. Starp citu, par vīrieti daudz ko pasaka viņa rokasspiediens. Vismazāk ar vīrišķību man saistās spēkonis, kas spējīgs pacelt divsimt piecdesmit kilogramu lielu smagumu. Vīrišķība tomēr ir garīga kvalitāte.

– Bet sievišķīga sieviete?

– Sievišķību es vairāk asociēju ar mātišķumu. Tieši sievietē mātē ir tā sievišķības kvintesence. Ne jau velti mūsu tautas simbols Milda ir sieviete, nevis vecis. 

Tas periods, kad sieviete ir smuka un iekārojama, tāpat kā vīrietim – beidzas ātrāk, nekā gribētos. Un tad mēs esam tikai smuki (smejas). Bet tas, kas mani biedē gan sievietēs, gan vīriešos, ir muļķība un dumjums.

– Līdz trīsdesmit gadiem parasti šķiet, ka jūra ir līdz ceļiem un pasaule vaļā. Kas notiek vēlāk?

– Te man atkal jāizstāsta anekdote. Četrus večus izmet vientuļā salā pēc kuģa avārijas. No rīta viņi pamostas un saprot, ka atrodas uz niecīga zemes gabaliņa. Taču, uzmanīgi raugoties, viņi pamana, ka tālāk atrodas vēl viena sala, kur kailas meitenes dodas peldēties. Kas notiek tālāk? Divdesmitgadīgais metas jūrā un peld prom uz salu. Trīsdesmitgadīgais no koka baļķiem būvē plostu. Četrdesmitgadīgais saka: gan jau viņas pašas atpeldēs šurp. Bet piecdesmitgadīgais piebilst: no šejienes tāpat visu labi var redzēt. Tā arī būtu tā atbilde uz jautājumu.

– Vīrieti daiļo rētas, bet kā viņš tiek ar tām galā?

– Kādas rētas jūs domājat? Tās, kas man uz deguna? (Zigmars rāda gluži nepamanāmas rievas degungalā?) Toreiz izgāju cauri stikla sienai, un patiesībā man viscaur ir rētas. Bet būšu atklāts – tas notika dzērumā. Taču citādas rētas… nedomāju, ka man to būtu īpaši daudz. Līdz šim esmu bijis pasaudzēts. Taču man negribas par šīm lietām runāt, jo nepatīk izaicināt likteni.

Pārlieku liela sapriecāšanās mani vienmēr dara uzmanīgu.

Labāk spēcīgās emocijas izlieku mūzikā. Tajā ir vieta visam kam – kaislībām, laulības pārkāpumiem, asarām, traģēdijām, priekam.  

– Vai attēlot mīlestību mūzikā ir viegli?

– Standarta mīlestība ir kā vāji erotiska literatūra, pat ne literatūra, bet video, jo nekas tāds tur nenotiek. Ja stabila laiva mierīgi slīd pa ezeru, nekā interesanta šajā skatā nav. Kaislības vienmēr sākas tad, kad parādās trešais. Deviņdesmit pieci procenti operu sižetu grozās ap šāda veida kaislībām.

Turklāt jāsaprot, ka mīlestība ir neprātīgā uzplaiksnījuma brīdī, pēc tam tā ir veselā saprāta jautājums. Kāpēc Parīzes Dievmātes katedrāles finālā skatītāji zālē vienmēr raud? Jo tur ir emociju kvintesence. Kad pats šo ainu rakstīju, arī sēdēju un raudāju. Bet dzīvē man tādas kaislības nevajag.

– Ko jūs gribētu novēlēt saviem bērniem?

– Abas manas meitas jau ir precējušās, līdz ar to nevaru viņām novēlēt labus vīrus, jo viņām tādi jau ir. Ceru, ka viņām ir arī saskanīga ģimenes dzīve. Jānim pagaidām ir tikai divdesmit trīs gadi, taču viņš ir izvēlējies grūto mūzikas taciņu. Orķestra diriģēšana, manuprāt, ir viena no smagākajām profesijām pasaulē. Izglītība viņam ir, talants arī, tāpēc vienīgais, ko varu viņam novēlēt, ir veiksme. Jo pat ļoti talantīgi cilvēki var negadīties īstajā laikā īstajā vietā un viņu vilciens var aiziet pa blakus sliedēm.

– Vai kaut ko no tā, kas ar jums noticis, arī nožēlojat?

– Nē. Nožēlot kaut ko vispār ir vissliktākais, ko var darīt. Dievs nemīl tos, kas maina savas domas un nožēlo. Tiklīdz tu nožēlo, ka krustcelēs esi aizgājis pa citu ceļu, tu jau esi lūzeris. Nevajag mētāties. Gan īsāks, gan garāks apkārtceļš tik un tā tevi novedīs līdz mērķim.

Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.