Vijolītes virsraksts??

Ilga Riekstiņa

Ilgajā vācu baronu valdīšanas laikā ir tikai viens vienīgs dokumentāri apstiprinātais gaidījums, kad barons mīlestības dēļ nostājas pret muižniecības tradīcijām un salaulājas baznīcā ar zemākas kārtas jaunavu. Šo izaicinājumu viņam nepiedeva, un baronu vajāja līdz mūža galam, taču par Bieriņmuižas saimnieka Heinriha fon Rautenfelda cēlo rīcību, mīlu un ciešanām klīst leģendas vēl arvien.

Māja alejas galā

Veco muižas ceļu, tāpat kā senāk, ieskauj simtgadīgi koki, veidojot krāšņu aleju. No ceļa gala var redzēt sarkanbrūno muižas ēku, kas pārlaidusi divus karus un joprojām dzīvo savu dzīvi, par spīti nesakoptajai apkārtnei. Te, Mārupītes attekas ielokā, ap 1870. gadu baronu fon Rautenfeldu dzimta šo muižu izvēlējās par savu jauno vasaras mītni un to pārvaldīja vairākās paaudzēs. Pirmais Bieriņu muižas īpašnieks ir Heinrihs Eberhards Bērens fon Rautenfelds (1822–1895). Otrais – Heinrihs Augusts Bērens fon Rautenfelds (1850–1896) – traģiski iet bojā medībās, nokrītot no zirga.

Tad Bieriņmuižu manto nākamais Heinrihs fon Rautenfelds (1882–1929), kuram tobrīd ir tikai četrpadsmit gadu. Pēc testamenta nosacījumiem, līdz jaunā barona pilngadībai viņam ieceļ aizbildņus no tuvākajiem radiniekiem. Ģimenē līdz ar Heinrihu ir vēl septiņi bērni – trīs brāļi un četras māsas. Par īpašumu pārvaldītāju de facto kļūst Heinriha māte baronese Anna Margarēta fon Rautenfelda. Tieši viņa uzaicina latviešu zemnieka meitu Emīliju Kuģenieci nākt strādāt muižā par istabeni, neparedzot, cik ļoti šis lēmums mainīs arī viņas pašas turpmāko dzīvi.

Puķu meitene Emīlija

Emīlijai ir tikai sešpadsmit gadu, viņa ir jauna un čakla. Ar sevišķu rūpību Emīlija kopj nelielo puķu dārzu vecāku mājās netālu no Lielvārdes stacijas. Viņas mīļākā krāsa ir debeszilā, bet mīļākie ziedi – sarkanas rozes. Pirmoreiz baronese meiteni ierauga pļavā, kad Emīlijas skanīgā balss pieskandina visu mežmalu. Todien saule svilina tik nežēlīgi, ka baroni, sakarsuši sedlos uz zirgu slapjajām mugurām, lūdz Emīlijai padzerties pienu. Baronesei Annai Margarētai meitene ļoti iepatīkas, un viņa to aicina uz Renbātes muižu. Emīlijas tēvs, dzelzceļa pārmijnieks, ar savu latvieša zemnieka piesardzību tomēr baidās laist meitu uz muižu, sak, vai mazums dzirdēts, kā jaunām meitām muižā klājas…

Tomēr baronese Anna Margarēta vecākus pierunā, apsolot par Emīliju gādāt kā par pašas meitu. Šī izvēle kļūst liktenīga visiem. Jaunais barons Heinrihs drīz vien iemīlas savas mātes istabenē. Būdams romantiķis, viņš sapņo par kopīgu nākotni ar Emīliju. Kad Emīlijai pienāk iesvētību diena, kas iekrīt tieši Jāņos, barons Heinrihs ierodas baznīcā apsveikt viņu ar sarkanām rozēm. Par jaunā barona rīcību baznīcēni ir pārsteigti. «Kā tad tā! Pats barons ar sarkanu rožu klēpi sveic Emīliju! Nevar būt!» spriež zemnieki.

Domas par Emīliju neiziet Heinriham no prāta arī turpmāk, tās atgriežas atkal un atkal. Lai atbrīvotos no mokošās neskaidrības, Heinrihs dara to, ko parasti mēdz darīt grūtos brīžos – viņš iedzīvina savas jūtas mūzikā. Heinriha vijoles stīgas pauž mīlas laimi un sāpes. No Hendeļa mesas skaņām parkā mostas putni. Vakaros, kad muižas apkārtnē dzirdama vijole, tās smeldzīgās melodijas neatstāj vienaldzīgu arī Emīliju. Heinrihs spēlē tā, ka šķiet – viņš cieš fiziskas sāpes. Emīlijai sirds krūtīs vai lūst, viņa klausās un neapjauš, vai atrodas uz zemes vai debesīs. Heinrihs mīl un solās Emīliju nekad neatstāt – būt kopā, līdz nāve viņus šķirs… Un Emīlija Heinriham tic. Mūziķu aprindās cilvēki ir pārliecināti, ka vijolniekiem ir nelokāma griba. Tātad arī Heinriham. Vienīgi gribasspēks var likt cilvēkam cēla mērķa labad upurēt savu dzīvi.

Neiespējamās laulības

Barons Heinrihs nolemj Emīliju apprecēt. Tomēr meitene saprot, ka starp viņiem ir milzu plaisa: toreizējie muižniecības likumi neatļauj augstas kārtas muižniekam stāties laulībā ar zemākas (zemnieku) kārtas jaunavu. Turklāt Heinriha māte dēlam jau izraudzījusies līgavu no dižciltīgas muižnieku dzimtas. Taču Heinrihs atsakās pildīt mātes prasības un nemaina savu nodomu būt kopā ar Emīliju. Tas arī ir traģēdijas sākums.

Vakaros, kad Heinrihs atkal ņem rokās vijoli, notiek viņa fiziskā pašiznīcināšanās. Jo skaudrākas ir jaunā barona ciešanas, jo jutekliskāk skan vijole.

Heinriha māte nespēj saprast dēlu un tic, ka viņš zaudējis prātu, saslimis ar nerviem. Baronese Anna Margarēta pakļaujas radinieku un aizbildņu lēmumam nosūtīt Heinrihu ārstēties. Faktiski viņa ievieto savu dēlu vājprātīgo iestādē «Aleksandra augstumos». Arī Emīlija tiek pazemota un padzīta no muižas. Abu mīlestībai iestājas smags pārbaudījuma laiks. Kur Emīlija atrada patvērumu, kā pārdzīvoja atšķirtību no Heinriha? Par to ziņu nav. Arī Heinrihs nespēj samierināties ar mātes un radinieku nodevību. Katra diena garīgi slimo vidū viņam sagādā ciešanas. Jaunā barona vienīgais mierinājums ir sapņi par Emīliju – būt kopā, līdz nāve viņus šķirs…

Pēc vairākiem mēģinājumiem Heinricham ar latviešu zemnieku palīdzību izdodas bēgt. Vēsturiski Heinriha fon Rautenfelda mīlestība sakrita ar zemnieku nemieriem un muižu dedzināšanu. Varbūt tieši tas baronam palīdzēja labāk saprast zemnieku beztiesisko stāvokli. Kādu laiku zemnieki Heinrihu slēpj un palīdz viņam atrast arī Emīliju.

Jaunā barona atbalsts latviešu zemniekiem vēl vairāk sanikno baronesi Annu Margarētu un vācu muižniecību. Viņi sāk izbēguša Heinriha vajāšanu. Taču Heinrihs ir cieši apņēmies Emīliju apprecēt. Viņa vijoļspēle joprojām maģiski iedarbojas uz cilvēkiem. Draugi viņam sarunā privātskolotāja vietu turīgās ģimenēs. Diemžēl dzīve sagādā jaunus pārbaudījumus – luterāņu draudzes mācītāji atsakās Heinrihu un Emīliju salaulāt, laikam jau baidās no baronu dusmām. Tikai pareizticīgo baznīca neliek šķēršļus viņu laulībām. Un tā Heinrihs un Emīlija salaulājas pareizticīgo baznīcā Jelgavā. Pēc laulībām Emīlija sāk lietot otru vārdu – Elizabete.

Jaunā ģimene apmetas uz dzīvi Jelgavā mazā divistabu dzīvoklītī. Lai sagādātu uzturlīdzekļus, Heinrihs turpina vijoļspēles pasniegšanu privātskolēniem, bet Emīlija strādā par aukli rakstnieka Plūdona ģimenē, pieskatīdama viņa sešus bērnus. Kad par to uzzina Heinriha māte, viņa apzvana skolēnu vecākus un pastāsta tiem par dēla slimību. Tā Heinrihs paliek bez darba. Tieši šajā laikā, 1911. gadā, piedzimst abu pirmais dēls Johans. Viss dzīves smagums gulstas uz Emīlijas pleciem. Pēc gada piedzimst otrs dēls Georgs, taču miers un laime jaunajai ģimenei nav ilgstošs.

«Neaiztieciet manu dēlu!»

Kādu vakaru aiz durvīm dzirdams troksni – kāda sieviete sauc pēc palīdzības. Heinrihs izskrien uz ielas, bet tur nevienu neredz. Ienākot atpakaļ gaitenī, viņš satiekas ar kādu vīrieti, kura stāvs šķiet pazīstams. Automātiski pavēris svešā apmetni, Heinrihs ierauga pie svešā krūtīm cieši piespiestu savu dēlu. Viņš izrauj to no vīrieša rokām un atpazīst arī vīrieti – tas ir mātes galvenais sulainis. Tātad Heinriha māte likusi savam sulainim nozagt bērnu! Pārdzīvojums ir tik liels, ka Heinrihs un Emīlija nolemj doties uz muižu un lūgt mātei piedošanu un svētību viņu laulībām.

Kad baronese Anna Margarēta uzzina dēla ierašanās iemeslu, viņa atsakās atzīt laulības. Pēdējo reizi viņa piedāvā dēlam atteikties no Emīlijas. Heinrihs nepiekrīt, jo nespēj iedomāties savu dzīvi bez sievas. Tad sadusmotā baronese dodas uz otru istabu un piezvana ārstam Šēnfeldam. Ar viņu jau iepriekš sarunāts: ja Heinrihs parādīsies muižā, viņu sagūstīs kā izbēgušu no vājprātīgo nama. Par to dakterim Šēnfeldam, slimnīcas vadītājam un īpašniekam, samaksāts 30 000 cara zelta rubļu, kas toreiz bijusi liela nauda. Īstenībā baronam Heinricham ar to ir parakstīts nāves spriedums.

Lode tieši sirdī

Kad Šēnfelds ierodas muižā, viņam līdzi ir revolveris un Bieriņos notiek īsta drāma. Heinrihs pretojas vardarbīgai aizvešanai, abi sāk cīkstēties, un ierocis negaidīti izšauj. Lode trāpa ārstam Šēnfeldam tieši sirdī. Heinrihu tūdaļ apcietina par slepkavību un aizved uz Centrālcietumu. Tā kā Šēnfelds jau bija parakstījis dokumentus, kas apstiprina, ka Heinrihs ir vājprātīgs, viņu pārved un iesloga Šēnfelda nervu privātklīnikā. Tā domāta turīgiem ļaudīm un atrodas Vienības gatvē 87, skaistā vietā pie Rīgas robežas. Tagad Heinrihs fon Rautenfelds tiek īpaši uzmanīts un apsargāts. Par to radinieki Šēnfelda mantiniekiem maksā bargu naudu.

Šeit Heinrihs pavada sava mūža pēdējos astoņpadsmit gadus. Heinriha radinieki, pastāvot uz to, ka viņš ir rīcības nespējīgs, vēlas anulēt laulību ar Emīliju un atņemt viņai un bērniem mantošanas tiesības, taču baronu fon Rautenfeldu dzimtas nolūkos pārtrauc Latvijas valsts nodibināšana. Baroni zaudē savas privilēģijas, muižas un īpašumus. Turpinoties Latvijas valsts zemes reformai, jaunā Bieriņu muižas ēka līdz ar divpadsmit hektāriem zemes tika piešķirta Heinriha fon Rautenfelda sievai Elizabetei Emīlījai Bērenei fon Rautenfeldei un viņu abiem dēliem.

Tā par pēdējo Bieriņmuižas īpašnieci kļūst latviete, ko barons Heinrihs fon Rautenfelds apprecēja pret ģimenes gribu. Gadiem ilgā atrašanās vājprātīgo iestādē ir sagrāvusi Heinriha veselību. Viņa garīgie un fiziskie spēki zūd. Vēl pēdējoreiz Heinrihs redz savu vijoli, dzird tās skaņas muižas parkā. 1929. gada februārī viņš mirst.

Nav miera pat pēc nāves

Emīlija pretēji baronu gribai savu vīru apglabā Matīsa kapos. Pēdējā gaitā viņu pavada tūkstošiem rīdzinieku. Vienīgi Heinriha māte un viņa radinieki vēro bēru ceremoniju no tālienes. Pie Heinriha kapa neviens no viņiem tā arī nepienāk.

Pēckara gados kapu regulāri apmeklē un kopj Emīlija. 1968. gadā 28. martā arī viņa aiziet no šīs pasaules. Emīlija apglabāta Ziepniekkalna kapos. Tā beidzas barona Heinriha fon Rautenfelda un viņa kundzes Emīlijas traģiskais mīlas stāsts.

Tagad uz Heinriha fon Rautenfelda kapa uzlikts mazs vainadziņš. Pieminekļa nav, tikai uz kapa apmales uzraksts: Heinrihs fon Rautenfelds (1882–1929). Kā stāsta Matīsa kapu pārraudze Dainas kundze, klīduši nostāsti, ka barona Heinriha radinieki drīz pēc apbedīšanas Heinriha zārku izrakuši un aizveduši. Interesanti, ka arī 1929. gada kapu apbedījumu sarakstā Heinriha fon Rautenfelda vārds nav atrodams. Emīlijas mazmeita Benita fon Rautenfelde pieļauj, ja Heinrihs ir pārapbedīts Lielajos vācu kapos, kur fon Rautenfeldiem ir dzimtas kapliča, taču šai versijai nav oficiāla apstiprinājuma. No piederīgajiem neviens pie kapa vairs nenāk. To sakopj dažas vecāka gadagājuma kundzītes, kuras vēl atceras barona Heinriha smeldzīgo mīlas stāstu. Vēl pie kapa saglabājies čuguna lējuma soliņš vienai personai. Laikam jau tas izgatavots Emīlijai. Heinrihs viņu joprojām gaida…

Pateicamies Emīlijas mazmeitai Benitai fon Rautenfeldei-Zīvertei par palīdzību, izzinot Heinriha un Emīlijas traģisko mīlas stāstu.