Rīga +11°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
14
-
0
-
0
-
12
-
0
-
4
-
1
-
1960. gada 14. augusts. Mans vectēvs Dominiks devās mājās kopā ar savu jaunāko meitu Birutu, kas viņam allaž bija pielipusi kā dadzītis. Sākās negaiss. Vietējie cilvēki atcerējās, ka nekāds bargais tas nebija – tikai viena pārpasaulīgi koša, taisna un klusumu šķeļoša bulta virs meža. Cik stundu sešgadīgā meitene bija nogulējusi bezsamaņā, neviens nezina. Pamodās, raudāja, mēģināja modināt tēti un sunīti, bet nekas nesanāca. Uzlika Reksi tētim uz krūtīm, apsedza ar savu lakatu un mēģināja meklēt mājas, kas no liktenīgās vietas atradās vairāku kilometru attālumā.
Vietējie pamanīja mazu meiteni, kas viena staigā gar mežmalu.
Tētis un sunītis bija miruši, bet zibens bultas nežēlīgi sistā meitene izdzīvoja.
Tā bija manas mammas jaunākā māsa Biruta. Mana vecmamma Marcijana todien palika viena ar četriem maziem bērniem.
Visu dzīvi Biruta nodzīvoja savās dzimtajās mājās. Vispirms Birutas aizbildne bija viņas mamma, pēc tam – māsa, mana mamma Līvija. Cik atceros sevi, tik atceros Birutu.
Mūžīgais bērns
Biruta bija fiziski spēcīga un veselīga sieva sešgadnieces prātā. Viņa vienmēr bija mājās, bet par atslēgu īsti nederēja. Ja kāds klauvētu pie durvīm, Biruta jautātu: «Esi zaglis vai neesi zaglis?» Ja nācējs teiktu, ka nav zaglis, ticētu un vērtu durvis. Skaitīt, lasīt un rakstīt neprata, pulksteni nepazina, pati sevi apkopt arī īsti nevarēja. Maizes pusriku nogriezt spēja, putru vārīt ne, bija jāpalīdz gan mazgāties, gan sakopties. Toties varēja darīt ļoti vienkāršus mehāniskus darbus, kā tāds robotiņš – atnest ūdeni, malku, palīdzēt siena vākšanā. Arī ravēt varēja, tikai pirms tam rūpīgi bija jāpaskatās, vai visā vagā tiešām ir bietes. Ja Birutai pateica, ka jāatstāj bietes, tad viņa arī atstāja bietes. Ja pusvagā bija iesēti burkāni, izrāva visus pa tīro, palika melna zeme. Atceros, kā kopā braucām uz veikalu, – mēs, mazas meitenes, bijām pircējas, bet Biruta – smago tīklu nesēja.
Viņai ļoti patika mūzika, labprāt klausījās radio, skatījās televizoru, plaukstas berzēdama, priecājās par smieklīgiem raidījumiem.
Birutai ļoti patika daži politiķi, piemēram, Anatolijs Gorbunovs, kuru viņa sauca par šmuko puisi.
Un vēl – lietus, saule vai sniegs – Biruta gāja ārā, vienmēr – ar lakatiņu galvā. Mamma bieži jau ar stingru vārdu sauca māsu istabā. Ārā lija tā, ka plīkšķēja, bet Biruta jau ar pili deguna galā izmirkusi atkal un atkal atkārtoja, ka laiks skaidrojas, un dzenāja mākoņus. Iespējams, kāds viņai piedēvētu pārdabiskas spējas, jo ik pa laikam Biruta stāstīja – redzējusi, kā pa pļavas malu aiziet gripa.
Varu tikai nojaust, cik daudz no manas vecmammas un mammas prasīja gadu desmitiem ilga atbildība par mazo bērnu pieauguša cilvēka ķermenī. Kad kaut kur tramvajā vai uz ielas redzu mammas ar mūžīgajiem bērniem, es noliecu galvu. Apzīmējums mūžīgais bērns ir ļoti precīzs, bet tie, kam tā ir ikdiena, pie ikdienas pierod.
Esam izšūpotas
Atceros, cik ļoti pusaudzes vecumā kaunējos par savu jocīgo tanti. (Oi, Biruta, piedod, es atceros, kā tev nepatika šis apzīmējums – tante!) Bija brīdis, kad draudzenes ciemoties aicināju nelabprāt – baidījos, ko viņas par mani nodomās.
Biruta nerunāja tikai tad, kad bija aizmigusi. Gandrīz visu nomoda laiku viņai bija kāds temats, ko ar sevi skaļi apspriest – atcerēties, kas bija vai varēja būt. Kā tas varēja krist uz nerviem! Kad galīgi nevarēja izturēt un ļoti stingri Birutai pateicu, lai vienreiz apklust, viņa brīdi tiešām bija klusa, bet tad palēnām atsāka runāt: «Nerunāšu, nerunāšu, neteikšu vairs nevienu vārdu!» Kad man kāds brauca ciemos, mēģināju Birutu pierunāt klusītiņām sēdēt savā istabā un nebāzt ārā degunu, bet visi mani centieni parasti beidzās ar neveiksmi. Biruta ļo-o-oti labprāt iepazinās ar jauniem cilvēkiem, kļūdaini izrunāja viņu vārdus, latgaliski sauca par šmukām meitām un šmukiem puišiem un priekā berzēja plaukstas. Man tiešām bija kauns.
Domādama nevaru izdomāt, kurā brīdī Birutas loma manā prātā pilnībā mainījās. Iespējams, tas bija laiks, kad manī sāka mosties mammas instinkts, – Biruta no tantes lomas pārkāpa it kā mana bērna lomā. Ikreiz, kad braucu mājās no studijām Rīgā, centos kaut ko atvest arī Birutai – viņai patika gan našķi, gan mīkstās rotaļlietas.
Iespējams, tieši Birutas dēļ mūsmājās Ziemassvētku vecītis nāca vai vismaz maisu nolika arī tad, kad visi pārējie mājinieki no bērna prāta bija izauguši.
Katru gadu Biruta dāvanas saņemšanai skaitīja tautasdziesmu: «Eita, bērni, skatīties,/ Ko tās vistas kladzināja!/ Vanags tup ozolā/ Dzelteniem zābakiem.» Viņas izpildījumā gan tas bija notikuma pārstāsts ar ļoti skaļiem izsaucieniem par to, ka vanags, vanags tup ozolā! Cik sirsnīgi mēs katrreiz smējāmies! Atceros, cik man bija svarīgi, lai Birutu atved ciemos pie manis uz Balviem un lai viņa redz Jaungada salūtu pilsētā. Man vairs nebija kauns ne no draugiem, ne svešiem cilvēkiem.
Mamma mēdz teikt, ka mēs, viņas trīs meitas, tik gudras esam tāpēc, ka zīdaiņa vecumā mūs ļoti daudz šūpoja – par šādu sakarību viņa kaut kur esot lasījusi. Mazo Ivetiņu, Lolitiņu vai Mairitiņu ielika ratiņos, pasauca Birutu un parādīja, kā šūpot. Biruta šūpoja un šūpoja – nevis tik ilgi, kamēr bērns aizmiga, bet kamēr pamodās. Paldies, Biruta! Ne tikai par šūpošanu, bet arī par to, ka esam izaugušas par labiem cilvēkiem. Vairākkārt esmu aizdomājusies, ka tieši Birutas klātbūtne iemācīja gan pacietību, gan iecietību un empātiju.
Viņa nemirs
Līdz pat Birutas aiziešanai 2010. gada oktobrī man, jau pieaugušai sievietei, bija cerība, ka Biruta būs pirmais cilvēks pasaulē, kas dzīvos mūžīgi, jo viņa ļoti skaļi un bieži atkārtoja, ka nekad, nekad nemirs. Bērnībā bijusi tik tuvu nāvei, viņa no tās baidījās, tāpēc par nemiršanu runāja tik daudz un pārliecinoši, ka sāku tam ticēt – ja nu notiek brīnums…
Smagā zibens trauma darīja savu, un dažus soļus pāri pusmūžam Birutas ķermenī kā senā pulkstenī sāka bojāties viss, kas vien var sabojāties. Diez kas notika viņas prātā, saprotot un pieņemot, ka tomēr nebūs mūžīga? Man tiešām arī šobrīd ir asaras acīs, atceroties, kā savas dzīves pēdējos kapusvētkos
Biruta pienāca pie katra tuvinieka, saķēra aiz rokas un jautāja: «Tu atbrauksi uz manām bērēm?»
Ikreiz, kad esam Mastarīgas kapos, kur Biruta apglabāta, nodomāju: ja pat Biruta nomira, tad mēs visi nomirsim.
Viena no viņas pēdējām vēlēšanām bija pasēdēt uz krēsla. Kad 56 gadu vecumā Biruta savās mājās devās mūžībā, ģimenes ārsts teica – garš mūžs nodzīvots. Nebaidos teikt – laimīgs mūžs. Aprūpēta, pabarota, uzpasēta. Turklāt viņa nekad nebija kaut kur nogrūsta kā lieka un traucējoša, visos mājas svētkos sēdēja pie svinību galda un sapucēta devās uz godiem savējo lokā.
Dievs bija balts un tepat
Man ir kāds balts ziemas stāsts par Birutu. Tolaik viņa vēl turējās vesela kā zirgs. Zvanīja ļoti sabēdājusies mamma – Biruta esot pazudusi. Krēslā gājusi uz dīķi pēc ūdens un pazudusi. Nē, nē, dīķī nav iekritusi, jo āliņģis tik mazs kā pogcaurums. Mamma esot izsaukusies un izstaigājusies uz visām pusēm – nekur nav. Sēdos mašīnā un braucu uz laukiem, pa ceļam vēl piestāju policijā un apvaicājos, ko darīt. Dežūrdaļā atbildēja – ja prasīsim, lai brauc meklēt, viņi brauks, bet bija pagājis tik maz laika, ka ieteica vēl pagaidīt.
Bija skaista, rāma, maiga ziemas nakts. Kā gleznā redzu – abas ar mammu stāvam mājas kambara galā un skatāmies nekurienē. Snieg. Snieg un snieg. Nekustas ne zariņš. Cik vien tālu sniega atstarotajā tumsā sniedzas skatiens, visapkārt ir tik balts un gluds, it kā zeme būtu pārklāta ar baltu krēmu un pārbērta kokosriekstu skaidiņām. Nevienas pēdas ne uz vienu pusi – ne putna, ne cilvēka, pat manis iebrauktās mašīnas sliedes aizsnigušas. Pāri visam – nekaunīgi spoža pilnmēness gaisma un tāds klusums, ka dzird sniegpārslu čaukstēšanu. Mamma sauc: «Bi-ru-tā!» Bet neviens neatsaucas.
Mamma viņu atrada uz rīta pusi lielu kilometru no mājām – vietā, kur vispār nemēdzām iet, jo tur nekā nav. Biruta stāstīja, ka esot gājusi uz mēnesi, – tas bijis ļoti liels un tepat tuvumā. Visu nakti viņa nonesa ūdens pilnu spaini – lai cik piekususi, nebija iedomājusies to kaut kur atstāt vai vismaz izliet ūdeni. Mājās Biruta padzērās siltu tēju, paēda bagātīgas brokastis un nogulēja garu piekusuša cilvēka dienu.
Tonakt sniega klajumos starp āliņģi un mēnesi Dievs bija balts. Viņš noteikti bija tur, tikai mēs neredzējām. Tā ir dievišķa māka – staigāt tik viegli, ka pat pirkstgals nepieskaras zemei.
Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
