Rīga +7°C 
«Es vienmēr kaut ko aizmirstu un apmaldos uz līdzenas vietas,» smej Valmieras drāmas teātra aktrise REGĪNA DEVĪTE. Svešinieki uz ielas viņu gan mēdz uzrunāt par Zentu, jo, tieši pateicoties seriālam «Neprāta cena», kur Regīna veiksmīgi iejutusies Mildiņas nešpetnās vedeklas tēlā, viņu tagad sveicina teju uz katra stūra. Taču aktrise iebilst, ka ar Zentas tēlu patiesībā viņai neesot nekādas līdzības…
Pumpas «Mērnieku laiku» dēļ
Esmu pat pārlieku strādīga atšķirībā no Zentas. Bieži sev pārmetu, ka man ir tāda apsēstība ar darbu. Pat ja man kādreiz nav, ko darīt, es tik un tā sev izdomāšu kādu darbiņu. Taču Zenta nemaz tik slikta nav. Viņa vienkārši nekad nepadomā, pirms kaut ko dara. Tādas kā Zenta ir bez bremzēm! Viņai šķiet, ka dzīve pret viņu bijusi netaisnīga. Un tad arī Zenta sastrādā visas tās nelietības. Esmu pārāk emocionāla, lai kaut ko tādu darītu reālajā dzīvē. Protams, arī man reizēm ir sava zirga kāja un sava slota… Bet ārkārtīgi lielā emocionalitāte man bieži traucē.
Atceros, maza būdama, noskatījos filmu «Mērnieku laiki». Pēc tam dabūju iet pie ārsta, jo uz nervu pamata man uzmetās pumpas. Biju ārprātā. Nesen Latvijas Televīzija rādīja briesmīgo filmu «Padomju stāsts», un es arī, protams, to noskatījos. Šoreiz gan emocionāli distancējos, bet tāpat līdz diviem naktī negulēju.
Agrāk vecmamma man bieži stāstīja par karu, un tad man vienmēr likās, ka izaugšu liela un man ne no kā nebūs bail, jo karš ir beidzies… Bet, jo tu ilgāk dzīvo, jo vairāk saproti, ka pasaulē nekas nav kārtībā. Piemēram, Tibeta. Neviens tai nepalīdz… Par to man ļoti sāp sirds.
Jā, bet emocijas man nekad nav traucējušas vajadzīgajā brīdī sakoncentrēties un izdarīt to, kas darāms. Es gan neesmu sistemātiska, drīzāk varu paveikt tādus kā varoņdarbus – sasprindzinos un izdaru… Tāpat es arī koncentrējos lomām, jo var nospēlēt jebko, lai kāds tu pats esi. Piemēram, spēlējot Zentu. Neviens cilvēks jau nav ļaunuma iemiesojums, vienmēr ir iemesls, kāpēc viņš kaut ko dara, arī ļaunu. Un es izdomāju, kāpēc Zenta Martai saka vienu, bet Līgai – pavisam citu. Sev noformulēju, kāpēc viņa rīkojas tieši tā, un tad to lomu var nospēlēt. Bet, kad saņēmu tekstu un lasīju par Zentas neģēlībām, pēc tam visu nakti nevarēju gulēt. Man bija drausmīgi slikts garastāvoklis…
Vispār loma seriālā – tā bija nejaušība. Gandrīz no gultas izkritu, kad man piezvanīja. Bija rīts, es vēl gulēju, jo tolaik biju sameklējusi sev papildu darbiņu, tāpēc gulēju katru brīvu brīdi, kas gadījās reti. Un torīt man piezvanīja no Rīgas. Teātrī bija atvaļinājuma laiks, domāju – nu, kas mani var traucēt? Tagad man kā izrāžu vadītājai prasīs, kurš aktieris ir brīvs… Bet man sacīja: «Mums ir maza lomiņa seriālā, un mēs jūs tai apstiprinājām!» Man tā bija tāda laime – vērienīgākais seriāls Latvijā, un es tajā spēlēšu!
Manas lomas krustmāte ir kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa. Pirms tam viņa man taisīja kostīmu «Hamletā». Kad seriāla uzņemšanas laukumā runāja par to, ka šai lomai vajadzīgs aktieris, viņa ieminējās par mani. Tā bija nejaušība, jo tikpat labi viņa varēja neko neteikt vai nebūt klāt, kad notika šī saruna.
Pēc tik ilga laika ieraudzīt sevi televizora ekrānā… Sakodu zobus, jo skatīties uz sevi no malas ir grūti. Mēs katrs sevi redzam citādi, nekā patiesībā esam. Un, kad ieraugi sevi no malas ar kameras acīm… parasti tas ir drausmīgi. Bet «Neprāta cenas» dēļ mani tagad uz ielas bieži sveicina, saka paldies… (Smejas.) Tāpat arī tagad esmu pamanīta, jo līdz šim trīsdesmit gadu laikā, ko nostrādāju teātrī, nekad neviens par mani nav painteresējies. Nu mani pat intervē. (Smejas.)
Starp citu, filmēšana bieži ievelkas līdz pat divpadsmitiem naktī, un tad es vairs netieku mājās, jo autobusi uz Valmieru tik vēlu nekursē. Šādās reizēs man izpalīdz režisora Vara Braslas kundze Rasma. Viņa dzīvo centrā un dod man naktsmājas – guļu viesistabā uz dīvāna.
Dzimusi būdā
Smieklīgi, bet manu mammu arī sauc Zenta. Reiz ar mammu braucām autobusā, un kāda tante teica: «Re, kur Zentiņa!» Mēs abas automātiski pagriezāmies. (Smejas.)
Vispār es dzimu Krievijā, jo mammu un tēti četrdesmit devītā gada pavasarī izsūtīja no Burtnieku pagasta. Viņiem tolaik bija sešpadsmit gadu. Mammu paņēma no skolas, bet tētis man tā arī nav stāstījis, kā viss notika. Mamma ļoti pārdzīvoja, ka viņu sūta bez vecākiem, jo tikai Valmieras stacijā viņa atrada savu mammu. Un tad viņa Krievijā iepazinās ar manu tēti, bija lielā mīlestība, abi apprecējās – un piedzimu es. Tas bija piecdesmit sestajā gadā, bet jau nākamā gada pavasarī mēs atgriezāmies Latvijā. Tad maniem vecākiem bija īstās kāzas luterāņu baznīcā, bet man – kristības. Krievijā viņi ciema padomē tikai sarakstījās. Tolaik visi kāzu viesi bija ģērbušies melnā, jo nekā nebija un rīkot kāzas tā skaitījās liela greznība.
Krievijā mani auklēja mammas draudzene Skrastiņmamma. Lai gan piedzimu, kad mammai bija divdesmit četri gadi, viņa tik un tā bijusi ļoti jauna un dumja un neesot lāgā zinājusi, ko ar bērnu darīt. Tad Skrastiņmāte nākusi palīgā pieskatīt mani, visu stāstījusi, skaidrojusi. Esmu dzimusi pašā ziemas aukstumā – 18. janvārī – būdā, kuru bija grūti piekurināt. Tur jau nebija ārstu, nemaz nerunājot par slimnīcu. Vispirms viņus aizsūtīja uz stepi. Latvieši jau dārzā pie mājām iestādīja kartupeļus un daudz ko citu, taču tad lielie kungi nolēma, ka tautas ienaidnieki jāpārsūta vēl tālāk. Izsūtītie nonāca Amūras apgabalā netālu no Ķīnas robežas. Mammas brālis taigā netīšām apmaldījās un pārgāja pāri Ķīnas robežai. Taču viņu neviens nepamanīja un pats atnāca atpakaļ. Viņš jau esot redzējis ķīniešu mājas…
Mamma ir stāstījusi, ka viņi tur mēģinājuši šūt kleitas un uz draudzenes kāzām no marles ar zariņiem taisījuši pat plīvurus. Reiz kaut kā jocīgi saģērbušies un aizgājuši uz krievu klubu dejot, vietējie viņiem plēsuši tās drēbes nost, jo tā neesot pieņemts ģērbties. Sākumā bijis ļoti grūti. Visu nopelnīto naudu izlūdzās un izņēma pirms laika, bet, kad pienāca algas diena, nekā vairs nebija. Pēc tam, protams, izsūtītie iedzīvojās, kopa dārziņus, mamma strādāja taigā…
Viens no šausmīgākajiem stāstiem ir tāds: taigā strādājošās sievietes nebija izpildījušas normu, un brigadieris nakts melnumā dzina viņas atpakaļ uz taigu dedzināt zarus. Viņas strādāja un dziedāja, lai nebūtu bail, jo apkārt spīdēja vilku acis. Šausmīgi. Nebija arī, ko ēst. Tur bija dabūjami tikai zaļi milti un siļķes, kas izmestas aiz veikala stūra. Un to viņi ēda. Sākumā arī vietējie iedzīvotāji pret izsūtītajiem bija slikti noskaņoti, teica, ka fašisti atbraukuši. Vēlāk sarada, sadraudzējās un, kad bija jāšķiras, raudāja.
Mamma Sibīrijā dzīvoja ar savu mammu un brāli, bet tēti izsūtīja ar vecmammu un pusmāsu. Vispār mūsu ģimenes vēsture ir ārkārtīgi sarežģīta, sanāktu grāmatas cienīgs sižets. Mana vecmāmiņa no tēta puses negribēja, lai viņš prec manu mammu, jo viņai likās, ka tētis pelnījis citu sievu. Un arī mana otra vecmamma ne īpaši gribēja to puisi, bet viņi par spīti apprecējās. Tad piedzimu es, un pēc diviem gadiem – 1958. gadā – jau Latvijā piedzima māsa. Kad atbraucām atpakaļ, arī nekāda prieka nebija. Bet mani vecāki nepieļāva pat tādu domu, ka varētu palikt Sibīrijā. Manas vecmammas ģimeni pēc Staļina nāves reabilitēja pirmo, un viņa uzreiz atbrauca uz Latviju, bet mamma vēl palika ar tēti un viņa ģimeni. Uz Latviju braucām ar vilcienu. Ceļš bija garš, Maskavā vajadzēja pārsēsties. Laikam tajā visā jezgā uz kādu brīdi mantas palika nepieskatītas, un man nozaga drēbes, arī kažociņu…
Bet par to dzimtas vēsturi… Mammas mamma, kas man bija ļoti, ļoti mīļa un mani audzināja, diezgan ilgi – līdz trīsdesmit gadu vecumam – nebija precējusies. Viņa strādāja Burtniekos par meitu. Reiz viņa sastrīdējās ar saimnieci, kas bija ļoti neganta. Droši vien vainīga bija saimniece, jo vecmamma bija ārkārtīgi strādīga un lādzīga… Pēc strīda viņa gāja pa ceļu raudādama, garām brauca pajūgs un piestāja viņai blakus. Ratos sēdēja bagātais Pommeru saimnieks, kas bija kļuvis atraitnis. Viņš raudošajai meitenei piedāvāja nākt pie viņa strādāt. Tad viņš dikti samīlējās un lūdza, lai vecmamma precas ar viņu. Bet vecmamma neparko, un tad Pommers teica, ka ies kārties… Beigās viņa tomēr piekrita, bet milzu nelaime bija tā, ka Pommeram no pirmās laulības bija četri dēli. Jaunākais, Aleksandrs, dzīvoja kopā ar tēvu un nevarēja pieņemt domu par tēva otrreizējām kāzām ar jaunāku sievieti. Tas abu pušu pāridarījums vēl aizvien nav aizmirsts… Piemēram, kapos blakus manam vectēvam vienā pusē guļ viņa pirmā sieva Marija, otrā – mana vecmamma. Kad Aleksandra radi brauc apkopt kapus, vecmammas kapiņu viņi vienmēr atstāj… To pusi pat nenogrābj!
Viss beidzās ļoti bēdīgi. Manai mammai bija dzimšanas diena – četri vai pieci gadiņi –, un todien vectēvs nokrita ar sirdstrieku. Viņš nomira. Bija ūtrupe, tika sadalītas mājas, visiem līdzīgi, bet manai vecmammai ar diviem bērniem iedeva pliku zemes gabalu… Viņa pūlējās māju uzcelt, bet tā arī nekad neuzcēla. Bija tikai klētiņa, no kurienes viņu arī izsūtīja. Latvijā atgriezāmies arī tajā pašā nelaimīgajā klētiņā. No savas bērnības atceros, ka bija grūti izrakt aku – ūdens nebija. Ziemā mēs katlā kausējām sniegu, vasarā gājām uz lejas aku, bet tur bija slikts ūdens. Kaut kad vēlāk tomēr izraka aku, bet vajadzēja divpadsmit grodu, lai gan ūdens tāpat bija maz…
Kad tētis sāka strādāt kolhozā par šoferi, dabūjām dzīvokli. Saimnieki bija ārzemēs, tāpēc māju sadalīja pa dzīvokļiem, ko piešķīra kolhozā strādājošajiem. Mamma gan iemanījās no kolhoza izvairīties. Viņai vienmēr pārmeta – kā tu tā vari sēdēt mājās un tikai audzināt bērnus? Tiesa gan, bietes arī viņai vajadzēja ravēt – tās milzīgās, garās vagas.
Banāni ar pipariem
Arī (TE VAJADZĒTU VECMAMMAS VĀRDU!!!) otrai manai vecmammai bija fantastisks liktenis. Es tā kādreiz pārdomāju un velku paralēles ar savu dzīvi. Viņa savulaik Maskavā studēja, bet gan viņa, gan mans tētis tagad ir miruši, tāpēc īsti nezinu, ko viņa tur mācījās. It kā par zobārsti… Uz Latviju vecmamma atbrauca ar meitu, tēta pusmāsu. Šeit viņa apprecējās ar septiņpadsmit gadu jaunāku puisi, bet šī laulība izjuka. Mans vectēvs aizgāja dzīvot pie brāļa sievas Martas, jo kara laikā brālis aizbēga uz Austrāliju. Tēta tēvs bija liels mūziķis, Burtniekos arī tagad pazīst Devīšu kapelu.
Dzimtas mājas, kur tagad saimniekoju, piederēja tēta vecmammai (ARĪ VĀRDS!!!). Viņas brāli Edvardu izsūtīja atsevišķi – pirmo, un viņš vairs neatgriezās. Esot Karagandā nomocīts… Viņš bija galvenais strādnieks, bet pēc tam rūpes par ģimeni vajadzēja uzņemties vecmammai.
Tagad apdzīvojam tikai pusi mājas – kā ar nazi pārgriezts. Izsūtījuma laikā jumts tika nopūdēts. Kad bija iespēja atgūt īpašumus, paņēmu līdzi kolēģi un aizbraucu apskatīt savas mājas. Tur dzīvoja sveši cilvēki, un es domāju – ko lai dara? Iespējas bija vairākas – paņemt kompensācijas sertifikātus, atlīdzību naudā vai īpašumus. Stāvēju pie bērza un domāju. Bet tā vieta mani uzrunāja un izlēmu, ka gribu māju. Tā ir ļoti skaista vieta Valmieras rajona Burtnieku pagastā. Pa taisno sanāk tuvu ezers. Tur ir kalns un lejā tek maza upīte. Tik maza, ka varde lec pāri. (Smejas.) Man ir daudz zemes. Kad to atguvu, sasparojos – nu tagad es briesmīgi saimniekošu! Bet nav jau tik vienkārši. Viss bija aizaudzis, pat pagalms ar mežrozēm… Man ļoti palīdzēja kolēģis, aktieris Andris Vidiņš. Viņš ir dārznieks. Pārraka man visu pagalmu, puslokā ierīkoja akmens dārzu. It kā jau lauku darbus zināju, jo tikai vidusskolā aizgāju uz Valmieru, līdz tam mācījos Burtniekos. Tad nu sadomāju sēt rudzus. Pļava nebija arta nez cik gadu. Uzaru, iesēju, bet apakšā sēju āboliņu. Domāju, kad nopļaus rudzus, būs skaists āboliņš. To sēj pavasarī. Tad, kad ir visintensīvākā saule. Un es tā apdedzināju seju… Man pat kaļķis bija jāinjicē. Āda sačokurojās kā savītis ābols.
Protams, rudzi izauga, āboliņš arī, bet tik garš, ka kombains nomocījās ne pa jokam, kamēr visu nopļāva. Ar to arī viss apstājās, jo tolaik rudziem nebija nekādas cenas. Atdāvināju tos draugiem, kam bija lopi. Bet kaut kas taču jādara. Mēģināju baldriānus audzēt… Taču, strādājot teātrī, ir maz brīvā laika, tāpēc nekas no saimniekošanas nesanāca. Tagad jau arī man ir dārziņš, bet tur mamma ņemas. Pārējā zeme ir izrentēta. Kopumā man ir apmēram sešdesmit hektāru. Un mammai ir tikpat daudz.
Māja mums pieder uz pusēm ar māsu Andu. Starp citu, esmu līdzīga tētim, bet māsa ir mammas meita. Jaunībā biju apaļīga. Mani vienmēr ļoti interesējis teātris, bet, kad sāku uz sevi skatīties spogulī, man bija kauns kādam teikt, ka būšu aktrise. Taču tik un tā man ļoti patika fotografēties, tāpēc ir tik daudz bilžu. Nekad nekādas diētas neesmu ievērojusi. Es kā mēness – te pieņemos, te nokrītos… Mazliet jau ir jādomā, ko ēd, es eju arī peldēt.
Reiz bija interesanti. Manas kolēģes māsa ir žurnāliste, un viņas avīzē bija humoristisks raksts «Atpūta laukos». Es tā īpaši neiedziļinājos, tikai apskatījos bildes un izlasīju «diēta» – mīksti banāni, karsts ūdens un melnie pipari. Domāju, šito gan es varu, jo banāni man garšo. Pēc tam kolēģei stāstu, ka sāku ēst banānus ar pipariem, bet viņa smejas – muļķe, tas taču bija joks! (Smejas.) Bet es tāpat to diētu nebūtu ilgi izturējusi. Starp citu, vai jūs zināt, ka arī zemenes var ēst ar melnajiem pipariem? Ļoti garšīgi. Piparus vajag drusku, drusku, jo tie pastiprina zemeņu garšu. Pamēģiniet. Šoreiz tas nav joks.
Šobrīd dzīvoju Valmierā. Uz Burtniekiem braucam tikai tad, kad ir laiks. Tagad jau arī mans dēls Artūrs ir liels. Nu viņš vadā manu mammu uz laukiem. Esmu ļoti laimīga, ka toreiz izvēlējos māju, jo Artūram lauki patīk. Viņš ar laiku būs saimnieks un izdarīs to, ko es neizdarīju. Šogad viņš pabeidza vidusskolu, 21. jūnijā bija izlaidums. Artūram ir deviņpadsmit gadu, un viņš ir apsēsts ar tehniku. Viņš stūrē no bērna kājas. Sākumā uz laukiem braucām ar autobusu, vēlāk mūs veda draugi ar mašīnu. Nogriežoties no lielā ceļa, vienmēr puikam ļāvām stūrēt. Kad viņš paaugās, likām spilvenu zem dibena, lai redz pāri. Tā arī sāka braukt. Artūram patīk mašīnas. Viņš Valmierā ir noīrējis garāžu, pēc devītās klases pats nopirka žiguli, kuru pilnībā pārtaisīja… Kad zvanu un prasu: «Dēliņ, kur tu esi?» – parasti atbilde skan: «Garāžā!»
Artūrs tagad domā par augstāko izglītību, iešot uz tehnisko koledžu. Bet pirms mēneša viņš paziņoja – mammu, es beidzot gribu aiziet uz Dziesmusvētkiem! Tāpēc šogad visi brauksim skatīties noslēguma koncertu. Mans tēva tēvs Burtniekos vadīja kori, vijoli un akordeonu spēlēja, bet man ausis zilonis nobradājis. Nevar teikt, ka man vispār nav muzikālās dzirdes, bet īpaši muzikāla neesmu. Dēlu pagaidām interesē tikai tehnika un dzelži. Lai gan pieļauju, ka viņš vēlāk mainīsies, jo man jau šķiet, ka Artūram ir citi talanti. Viņam patīk zīmēšana, vēsture – humanitāras lietas.
Kā aptracis taurenis
Precējusies neesmu. Man bija iespēja, un es gribēju… Tā sieviete, kas varēja būt mana vīramāte, atdeva man ielūgumu kaudzīti, kas ir tukša. Tā arī neapprecējos, un viņš arī nav mana bērna tēvs. Ja godīgi jāsaka, laikam jaunībā biju vieglprātīga. Daudz lasīju grāmatas, tāpēc tā ir… Kā tāds aptracis taurenis skraidīju no puķes pie puķes. Man likās, ka jābūt lielākai mīlestībai – tādai, kā romānos raksta. Domāju, daudziem vīriešiem esmu pāri nodarījusi, bet man ar viņiem ir labas attiecības. Nav jau man bijuši tūkstoši un arī simti ne, bet… Tagad saprotu, ka mīlestība nav mūžīga. Kādreiz man likās, ka jālido mūžīgi. Ja tā nav, tad man nevajag neko.
Mamma ar tēti izšķīrās pēc divdesmit viena gada kopdzīves. Un man vienmēr bijis un joprojām ir tāds sapnis: ja apprecēšos, tad mēs dzīvosim kopā ilgi, ilgi… Bet šis sapnis vēl nav piepildījies. Lai gan daudzas vēlēšanās, ko esmu iedomājusies, tiešām piepildās. Man pat reizēm kļūst bail.
Pašlaik man nav neviena, kas dāvina ziedus vai konfektes. Acīmredzot man jāizcieš sods par saviem grēkiem… Pirms gadiem trim mēģināju dzīvot kopā ar puisi, kas bija par mani jaunāks. Diemžēl nekas nesanāca. Tas gan nav attaisnojums, bet pagājušajā gadā man bija tik daudz darba, ka nebija laika pat sev. Starp darbu un mājām negadījās man tas princis ceļā. Būtu jau skaisti, ja būtu, kas palīdz, bet tas viss ir likteņa ziņā.
Runājot par darbu, esmu gan izrāžu vadītāja, gan arī, protams, pati spēlēju lomas. Pēdējos gados runāt par karjeru teātrī tā īsti nevar, taču tas ir likumsakarīgi, jo lugas jau raksta par mīlestību. Tad ir mātes, vecmammas… Tās gan vēl neesmu spēlējusi, toties kalpones lomas man bijušas bagātīgi. Smējos, ka man beidzot apnicis tās spēlēt. Bet mums ir fantastiskas izrādes, aktieri un režisori. Arī teātris, kurā ir trīs zāles – Lielā, Apaļā, kādas nekur citur nav, un Mazā zāle. Plašs repertuārs. Nevienā citā teātrī es negribētu strādāt. Mūs ļoti mīl, pat no Rīgas brauc skatīties.
Man kā izrāžu vadītājai jānodrošina, lai visi ierodas darbā, lai ir vajadzīgie rekvizīti, lai viss būtu savās vietās, – tā teikt, visiem jāstaigā pakaļ. Tā ir liela atbildība. Tiklīdz kaut kas notiek, uzreiz jāatrod risinājums. Kādreiz ir tā, ka pēc tik ilgiem darba gadiem nostrādā sestais prāts – ejot no mājas ārā, ir nelāga sajūta. Pat nezinu, kāpēc. Un tad teātrī kaut kas atgadās! Bija mums izrāde «Ministrienes kundze», kur spēlēja aktieris no Rīgas. Viņam bija maza lomiņa, bet vajadzīga. Pēkšņi man paziņoja, ka viņš nav ieradies. Biju jau iesākusi izrādi, lai gan nedrīkstēju, jo pirms tam man jāpārbauda, vai visi ir darbā. Neko darīt, ātri pārģērbu citu aktieri un uzsūtīju uz skatuves. Tas gan man nedara godu, tomēr, redz, izeju atradu.
Pavisam nesen, pagājušajā sezonā, nesaukšu nevienu vārdā, bet man atkal neatbrauca aktieris no Rīgas, un es spēlēju viņa vietā. Biju nikna kā irsis. Tekstu nezināju, bet tajā izrādē uz skatuves varēja iet arī ar eksemplāru rokās.
Gadās jau visādi… Man pašai kādreiz jaunībā tā bija – aizbraucu uz laukiem, aizstrādājos un aizmirstu, ka jāspēlē. Tolaik jau vēl nebija mobilo telefonu. Vistrakāk ir tad, ja mainās izrāžu laiki vai lūdz ielikt papildizrādi, kas mēneša sākumā nebija paredzēta. Parasti visus apziņo par izmaiņām, bet tik un tā kādam var piemirsties.
Rokas ar stikliem
Skolas gaitas sāku Burtniekos. Mana pirmā – Pilskalna pamatskola – bija fantastiska. Klasē bijām trīs bērni – divas meitenes un viens puika. Tolaik mazajās lauku skoliņās vienā telpā uz maiņām mācījās otrā un ceturtā klase un pirmā un trešā klase. Tad vēl nebija jābaidās, ka pa ceļam uz skolu kāds varētu bērnu nolaupīt. Mamma mani drusku pavadīja, un tālāk tos pāris kilometruscauri mežam gāju viena. Līdz pašai skolai mamma mani pavadīja tikai tad, kad ziemā bija dziļš sniegs.
Skolā mums bija liels koka galds, un bērniem no mājām vajadzēja nest produktus – bija saraksts, kas katram jānes. Vienu dienu piens, pēc tam kāposti, tad kaut kas cits… Un saimnieces taisīja pusdienas. Vienmēr esmu bijusi milzīga aizmārša, tāpēc savus produktus diezgan bieži aizmirsu atnest. Tas bija drausmīgi. Zvanīju no skolas mammai, un viņa to visu stiepa. Man bija kauns… Skolai bija arī internāts, kur varēja palikt bērni, kas dzīvoja tālāk. Īpaši ziemā. Apskaudu viņus, domāju – kaut es vismaz vienu reizīti varētu palikt kopā ar visiem! Reiz mamma aizbrauca ekskursijā, un mans sapnis piepildījās. Man tas bija milzīgs piedzīvojums.
Skola bija koka mājā, tagad tā ir nodegusi. Bet tur riņķī bija skaists dārzs, smuka daba. Vispār es pa skolu gurķojos, jo lasīt biju iemācījusies, visu pārējo arī, tāpēc pirmās četras klasītes beidzu kā teicamniece. Pēc tam sekoja pamatskola, kas atradās Burtniekos centrā. Un gribēju gurķoties tālāk… Atzīmes pasliktinājās. Parasti, pārejot uz citu skolu, tev vairs nav veco nopelnu un sekmes krītas. Taču saņēmos, un viss bija labi. Pabeidzu astoņas klases un aizgāju uz Valmieras 4. vidusskolu, tagad tā ir Pārgaujas ģimnāzija. Mamma Valmierā sarunāja man īrēšanai istabiņu. Mums bija jauka klase. Kad pabeidzu, man skola vēl ilgi sapņos rādījās, jo man likās, ka esmu no tās izmesta. Ļoti žēl bija šķirties.
Pēc vidusskolas gāju uz Konservatoriju, jo tieši togad uzņēma aktieru kursu. Pēc dabas biju ļoti kautrīga. Laukos iegāju veikalā un nevarēju paprasīt, ko man vajag. Un te es ieeju Konservatorijā pa lielajām durvīm, dodu dokumentus, bet sieviete, kas tos pieņēma, tā paskatījās uz mani… Laikam man nebija nekāds spožais apģērbs… Viņa teica: «Ziniet, mums ir tik daudz dokumentu uz aktieru kursu, mēs vairs nepieņemsim.» Es, protams, nodūru acis un aizgāju. Nesaprotu, kāpēc viņa tā darīja, jo dokumenti ir jāpieņem. Vienalga, vai ir simts vai miljons gribētāju. Bet laikam tas bija liktenis…
Mana labākā draudzene no Valmieras vidusskolas gāja strādāt uz Valmieras stiklšķiedras rūpnīcu. Tolaik kaut kas tāds nebija iedomājams, ka tu nekur nemācies un nestrādā, tāpēc arī es aizgāju uz to pašu rūpnīcu. Sākumā mans darbs bija liet šķiedrai virsū spirtotu šķīdumu un skatīties reakciju – kļūst šķiedra rozā krāsā vai ne. Bet man kļuva garlaicīgi, iemācījos strādāt par krāšņu operatori. Tas bija maiņu darbs, rokas pilnas ar stikliem, karstums, un pēc kāda laika sapratu, ka rūpnīca nav mans aicinājums.
Iestājos Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā. Pabeidzu Kluba darbinieka un režijas nodaļu. Faktiski tur gatavoja pašdarbības kluba režisorus. Bet man taču gribējās būt par aktrisi, nevis režisori! Turklāt kluba darbs man negāja pie sirds. Tie scenāriji… Šķiet, nekad nevienu savā mūžā līdz galam tā arī neuzrakstīju. Zināju, ka nevienā klubā nestrādāšu, ka nevaru balles organizēt, jo mani interesē tikai teātris. Sarunāju Valmieras teātrī darbu. 1978. gada 18. janvārī – tieši savā dzimšanas dienā – iesniedzu dokumentus. Sākumā mani noformēja par kāda orķestra aktrisi, kur strādāju tikai trīs dienas, tad biju ģērbēja un pēc laika jau darīju pilnīgi visus darbus – ģērbu aktierus, biju rekvizitore un vienā no pirmajām dienām tiku arī uz skatuves. Tolaik tie, kam bija interese, Valmieras teātrī varēja pamēģināt, vai kaut kas iznāks. Es to, protams, izmantoju. Tika spēlēta izrāde «Pirms saules rieta», veltīta Pētera Lūča jubilejai. Man iedeva kleitu un lika dejot polonēzi. Deju jau biju iemācījusies un kāpu uz skatuves. Tā bija pirmā reize, kad kāpu uz Valmieras teātra skatuves. To es atceros ļoti spilgti – visas tās izjūtas, skaistās prožektoru gaismas…
Mana pirmā pašas loma bija Putniņa lugā «Pasaulīt, tu ļaužu ēka…». Spēlēju Zanīti. Viegli nebija, bet beigās es tajā izrādē gan spēlēju, gan vadīju izrādi, biju rekvizitore, gludināju… Visu uzspēju. Tolaik mēs daudz braukājām apkārt ar izrādēm. Tagad tā vairs nespētu, taču apbrīnoju aktierus, kas tolaik bija tādā vecumā kā es tagad. Autobusi auksti, viesnīcas – tikai dažas normālas, pārējās šausmīgi sliktas…
Tobrīd mitinājos mazā jumta dzīvoklītī ar krāsns apkuri. Tante, pie kuras skolas laikā īrēju istabiņu, nomira, tāpēc man iedeva šo dzīvokli, faktiski pažobeli, ļoti aukstu. Parasti pēc izrādēm mājās atgriezāmies vēlu. Iekurināju tikai krāsni un likos gultā ar visām drēbēm, pat nenovelkot kažoku. No rīta, kad modos, jau bija drusku iesilis. Es gan nebiju vienīgā, kas tā dzīvoja, tāpēc mēs, meitenes, mēdzām cita pie citas nakšņot – lai siltāk.
Iegāza Ļeņins
Pastrādāju teātrī un astoņdesmito gadu sākumā aizbraucu uz Maskavu stāties Teātra mākslas institūtā. Pirmajā gadā mani nepieņēma. Jau teicu, ka esmu tik emocionāla, ka reizēm man tas traucē… Skaitīju dzejolīti, man bija sausa mute, mēle pielipusi pie aukslējām tā, ka nevarēju parunāt. Mani vienkārši izgāza – prasīja kaut ko par Ļeņinu, bet es neko nezināju. Bija jābrauc mājās. Sakodu zobus un pateicu: «Braukšu kaut desmit gadus pēc kārtas, bet es te mācīšos, jo es tā gribu un tā būs!» Otrajā gadā iestājos! Jau zināju, kas ir kas, bija vieglāk, un par Ļeņinu man vairs neko neprasīja. Tur nomācījos piecus gadus. Maskavas laiks man bija kultūras pārpilns – nepārtraukti gājām uz izrādēm, izstādēm, arī uz tādām, kur divas stundas jāstāv rindā, lai tiktu iekšā. Man ļoti patika Sarkanais laukums. Nesen tur atkal biju – nu tā… Viss mainījies. Kādreiz man patika arī metro, speciāli braukāju pa apli – no galapunkta uz galapunktu – un pētīju visas stacijas. Tagad metro ir noplucis.
Maskavā ieguvu dramatiskā teātra un kino aktrises diplomu un atgriezos Valmierā, kur visu laiku arī strādāju. Reiz filmējos – mākslas filmā «Salavecīša privātā dzīve», turklāt galvenajā lomā. Spēlēju Elizabeti. Kinolente kaut kādu iemeslu dēļ nebija īpaši veiksmīga un plašākai publikai to neparādīja. Godīgi sakot, šajā filmā spēlēju ļoti slikti, jo… gribēju būt ļoti laba. Tas arī bija viens no maniem sapņiem, kas piepildījās un nekādu laimi man nenesa. Pārcenšanās nekad nenāk par labu. Tieši otrādi – no efekta pārvēršas defektā.
Man ir vairāki vēl nepiepildīti sapņi. Pirmais – kad beidzot pienāks pensija, gribu mierīgi dzīvot laukos, iegādāties suni, kura man nekad mūžā nav bijis, un zīmēt ikonas. Jā, ikonu zīmēšana ir mans otrais sapni. Tas ir domāts man, jo ikonas nedrīkst sacerēt, tās var tikai pārzīmēt. Turklāt – jo vecāka ikona, jo labāk. Tagad man tam nav laika, bet reiz, kad uz Rīgu atveda Brīnumdarītāja ikonu un visi stāvēja garā rindā, lai to apskatītu, manās rokās nonāca brošūriņa ar šīs ikonas attēlu. Paņēmu mēbeļu kartonu, krāsas un uzzīmēju to pati sev. Tā ir liela māksla, esmu savākusi tik daudz grāmatu par šo tēmu…
Man patīk ziedi – ņemos ar puķēm, ja parādās kāda jauna šķirne, uzreiz pērku un stādu. Tad skatos, kas sanāk. Jāņos parasti visiem pinu vainagus…
Un vēl man ir daudz grāmatu par akmeņiem, jo arī tie man patīk. Šodien man ap kaklu ir Sandas Kaņepes taisītās krelles. Starp citu, arī pašlaik es mācos – semināru veidā Dabas muzeja rīkotajos vides gidu kursos. Tur nemāca, ko stāstīt grupai, bet kā organizēt ekskursijas dabā, atrakcijas, kā sarīkot pasākumu tā, lai cilvēks iemīl dabu. Jāmācās divus gadus. Gribu iemācīties arī itāliešu valodu. Mazliet jau to protu, jo Itālijā man ir draugi. Ceru, ka visi šie sapņi reiz piepildīsies…
