Pirmā intervija ar jauno ministru Čudaru: Pēdējo reizi cietumā biju 2000. gadu vidū

Nupat jūsu vadītā ministrija ievākusies jaunās telpās Maskavas ielā. Kā patīk?

Telpas ir funkcionālas, gaišas un modernas, kas, manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai darbs risinātos labāk. Tam, kur sēžam, ir izšķiroša nozīme. Atšķirībā no citām ministrijām neesam Rīgas centrā, bet par to neskumstu, jo esam rajonā ar milzīgu potenciālu un vēsturisku auru. Turklāt ceļš no Salaspils līdz Maskavas ielai man ir daudz īsāks nekā līdz centram. Tas gan nebija galvenais arguments, kāpēc izvēlējāmies šīs telpas.

Maskačkas rajons nebaida?

Ne īpaši.

Jo noalgots miesassargs?

Ministriem miesassargu nav. Nezinu gan, vai drīkstēju jums to teikt, bet Latvijā ministriem šāda ekstra nav paredzēta.

Ir tikai Valsts prezidentam, premjeram un Saeimas priekšsēdētājam. Nejūtu arī īpašu vajadzību pēc aizsardzības.

Cikos parasti sākas darbdiena?

Ap astoņiem rītā jau esmu birojā. Gandrīz vienmēr esmu klātienē. Protams, ministra darbdiena ir saistīta ar intensīvām tikšanām un pārrunām.

Jūs uz darbu ved šoferis vai braucat pats?

Ved šoferis. Tas ir veids, kā tikt galā ar visu to sarakstu, kas dienas laikā ir jāizdara. Es gan bieži izmantoju arī sabiedrisko transportu. Jau kopš jaunības man patīk vilciens. Ar to braucu gan uz skolu, gan studijām. Labprāt ar vilcienu pārvietojos arī tagad, ja labvēlīgi sakrīt apstākļi. Starp citu, vēl pavisam nesen braucu.

Un neviens jūs neatpazina?

Mēs esam pietiekami maza valsts un sabiedrība, turklāt es kāpju vilcienā, kurš brauc uz Salaspili vai no tās. Rezumēju, ka daļa mani atpazīst. Bet tas jau nekas. Mani tas neapgrūtina.

Jūsu bērnus uz skolu arī ved šoferis?

Nē, uz skolu viņi iet kājām. Skola nav tālu no mājām.

Vai pret bērniem skolā mainījusies attieksme, kopš esat kļuvis par ministru?

Šajā ziņā viņi bija sagatavoti. 13 gadus biju Salaspils domes priekšsēdētājs. Par to strādāju jau tad, kad manas meitas vēl gāja bērnudārzā. Tāpēc jau kopš pirmās dienas skolā viņas bija noliktas situācijā, ka viņu tēvs ir vadoša amatpersona. Manuprāt, viņas tīri labi tiek galā ar šo situāciju.

Cik jums bija gadu, ka kļuvāt par Salaspils mēru?

35 gadi.

Esat iegājis vēsturē kā visu laiku jaunākais mērs?

Domāju, ka ir bijuši arī jaunāki. Jāskatās statistika, jo kādreiz taču mums bija vairāk nekā 120 pašvaldības. Pirms kļuvu par mēru, astoņus gadus biju domes deputāts. Un tikai tad tiku ievēlēts par vadītāju. Būtu muļķīgi teikt – ak, tas nebija mans mērķis. Politika mani saistījusi jau kopš vidusskolas.

Kāpēc tad negājāt studēt politoloģiju, bet izvēlējāties jurisprudenci?

Politoloģija nav mācība, kā veidot politiku, bet mācība par pašu politiku. Līdz ar to politiķi un politologi ir divi dažādi cilvēki, vismaz teorētiski. Izglītībai politikā nav izšķirošā nozīme, to nevar iemācīties. Ārsti, inženieri, juristi, aktieri – politika ir atvērta pilnīgi jebkuram. Un tā ir liela priekšrocība. Piemēram, Vācijā juristi ir lielākā profesijas grupa, kas pārstāvēta Bundestāgā.

Politiķiem un juristiem ir daudz kopēja – jāmāk skaisti runāt un pārliecināt. Piekrītat?

Protams, juristiem priekšrocība ir tajā ziņā, ka viņiem ir strukturāla domāšana, normu zināšana, argumentācija. Bet tā absolūti nav noteicošā.

Jūs praktizējāt civillietās vai krimināllietās?

Pārsvarā tās bija civillietas un komerclietas, bet nevairījos arī no krimināllietām. Jebkurā gadījumā Centrālcietumā kā advokāts esmu bijis. Un vispār man liekas, ka esmu bijis gandrīz visos cietumos.

Nu, paskaitīsim – Rīgas cietumos esmu bijis visos, Liepājā esmu bijis, Daugavpilī. Ja atmiņa neviļ, neesmu bijis tikai Valmieras cietumā.

Un kurš ir komfortablākais? Kurā jūs pats gribētu «sēdēt»?

Pēdējo reizi cietumā biju 2000. gadu vidū. Kā advokāts. Visticamāk, pa šo laiku apstākļi daudzos cietumos ir mainījušies, tāpēc man grūti šodien objektīvi atbildēt, kurš ir tas labākais.

Jūs Salaspils mēra krēslā bijāt četrus sasaukumus. Kā jums liekas, kāpēc salaspilieši jums tik ļoti uzticējās?

Pašvaldību vienmēr esmu uzskatījis par pietiekami praktisku lietu. Mēs varam daudz skaisti runāt un taisīt šovus, bet, ja mēs nevaram nodrošināt pamatlietas, kas pašvaldībai jānodrošina, – infrastruktūru, siltumu, ūdeni, ēku renovācijas veicināšanu – nekas labs nesanāks. Tāpēc vienmēr esmu centies koncentrēties uz šīm pamatlietām, izvirzot tās kā galveno uzdevumu.

Esat kādreiz kādus svarīgus lēmumus pieņēmis pirtī vai naktsklubā?

Nekad. Pirtī eju tikai ar ģimeni un draugiem, bet nekad ar kolēģiem, sponsoriem vai sadarbības partneriem.

Kā ģimene uztvēra ziņu, ka esat nolēmis kandidēt Saeimas vēlēšanās?

Mana kundze, protams, pauda savu viedokli, bet viņa arī zināja, ka atrunāt mani no šī soļa nav jēgas. Kā teica Sprīdītis – es iešu un iešu.

Cik vētraini pagāja jūsu vēlēšanu nakts?

Vai, tā bija ļoti mierīga! Jau pulksten vienos naktī biju mājās un devos gulēt. Ja godīgi, «Jaunajā Vienotībā» nemaz nenotika lielas svinības, drīzāk bija nākotnes darba sajūta.

Draudzīgi klusiņām sēdējāt pie iedegtas svecītes?

Aptuveni tā.

Kas mainās vīrieša dzīvē, kad viņu ievēl par ministru?

Man gandrīz nekas. Publiska persona esmu bijis arī iepriekš. Protams, mainās darba lauks un profils, ņemot vērā specifiku un uzticēto jomu. Man īsā laikā jātiek galā ar milzīgu informatīvo apjomu. Ilgi iešūpoties nevaram, jo neviens mums to nepiedos un nevienam tas, piedodiet, neinteresē.

Runā, ka Salaspils 1. vidusskola dabaszinību kabinetos plāno pie sienas kārt jūsu portretu. Jūs tas nemulsina?

Mēs noteikti ar valdības lēmumu to aizliegsim.

Kas jums izvēlas uzvalkus un kaklasaites?

Diemžēl uzvalkus internetā pa lētu cenu ir ļoti grūti nopirkt. Turklāt tie ir jāuzmēra, lai tie pareizi «sēž».

Jums uzvalkus speciāli šuj?

Par laimi, vēl nešuj, jo kaut kādā standartā pagaidām esmu.

Vienīgi piedurknes žaketēm man parasti par garu, tās jāsaīsina.  

Jaunie deputāti parasti ļoti ātri apveļas, nokļūstot Saeimas krēslā. Kā ar jums?

Neesmu svēries, bet šķiet vēl turos pirmssaeimas rādītājos.

Maiņas apavus uz Ministru kabinetu ņemat?

Nē, bet, ienākot Klimata un enerģētikas ministrijas telpās, gan apavus nomainu.

Kāds esat kā priekšnieks? Padotie jūs labāk redz nākam vai ejam?

Tas jāprasa viņiem, sevi jau grūti redzēt no malas. Esmu uzsvēris, ka iekšējais darba process var būt ļoti dažāds, tas var sastāvēt arī no diskusijām un strīdiem. Galvenais ir rezultāts, sasniegtie mērķi. Katrā gadījumā man gribētos būt priekšniekam, kurš sekmē un veicina, ka darbinieki ir ar iniciatīvu un ieinteresētību tajā, ko mēs darām.

Esat elastīgs uz kompromisiem?

Man ir pārmetuši, ka esmu pietiekami stūrgalvīgs. Ja ko esmu ieņēmis galvā, no ceļa negriežos nost. Tā ir taisnība, un es to apzinos. Tajā pašā laikā esmu pietiekami fleksibls, lai panāktu mērķi.

Jūs kolēģiem esat vairāk draugs vai pieprasāt ievērot subordināciju un uzrunāt jūs par Čudara kungu?

Man būtībā vienalga, kā mani uzrunā. Tas nav tik svarīgi.

Vai pa šo laiku, kopš esat ministrs, jums ir piedāvāts kukulis?

Nē.

Diemžēl vai par laimi?

Par laimi. Ir ļoti daudz interešu, kas krustojas mūsu ministrijā, un ir ļoti daudz uzņēmumu, dažādi spēlētāji, kuriem ir svarīgi ministram vai amatpersonām izstāstīt savu redzējumu un viedokli. Un tas ir normāls darba process. Protams, katram ir arī savas biznesa intereses vienā vai otrā jomā. Bet tik un tā mums ir jārunā, jo mums ir jāzina, kas notiek nozarēs.

Kas būtu jāpiedāvā, lai pierunātu jūs lobēt kādu likumprojektu?

Tas nav iespējams! Tas, kas man ļautu lobēt, ir tikai mana iekšējā pārliecība, kas balstīta uz viedokļu apmaiņu un faktoloģisko materiālu, kas man dotu pārliecību, ka tas ir ceļš, pa kuru mums jāiet. Dažreiz tas sakrīt ar viena vai otra lobija interesēm.

Jūs savas runas mājās gatavojat vai improvizējat?

Protams, ar tēzēm man palīdz arī kolēģi, bet citādi tās rakstu pats.

Kā jūs vispār nonācāt Salaspilī? Jūs esat dzimis Rīgā un dzīvojāt Murjāņos.

Tur dzīvoju līdz pusotra gada vecumam. Mans tēvs Kārlis Čudars Murjāņu sporta internātskolā bija meiteņu volejbola treneris. Viņa meitenes vairākkārt bija gan Latvijas, gan PSRS jauniešu čempiones volejbolā, kas tam laikam bija ļoti liels sasniegums. Pēc trenera karjeras viņam piedāvāja Salaspils 1. vidusskolas direktora amatu, un ģimene no Murjāņiem pārcēlās uz Salaspili. Mana mamma pēc profesijas ir mediķe, un viņa savukārt kļuva par Salaspils poliklīnikas virsmāsu.

Vēl joprojām atceros medicīnas iestādes smaržu, jo bieži pēc skolas, kas bija turpat pāri ielai, skrēju pie mammas uz poliklīniku.

Tēva iespaidā jums nebija doma pievērsties sportam?

Bieži ar savējiem jokojam, ka ģimenē laikam esmu vienīgais, kas nav beidzis fizkultūras institūtu. To beidzis tēvs, mana māsa, māsas vīrs. Laikā, kad absolvēju Rīgas 25. vidusskolu, Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas viss strauji mainījās, tāpēc nolēmu studēt jurisprudenci.

Cik jums bija gadu, kad apprecējāties?

33 gadi.

Tad jau pavēlu.

Jā. Bet nevarētu teikt, ka es ļoti ilgi būtu meklējis to īsto un vienīgo. Ar Evu esam kopā jau kopš mazotnes. Dzīvojām vienā ielā. Viņa ir mana labākā drauga māsa, turklāt mēs kopā dejojām tautasdejas. Tāpēc mūsu laulība bija tikai loģiska. Mums ir divas meitas. Jaunākā – Pola Anna (13) un vecākā – Kerstina Marija (17).

Kerstina – kāds neparasts vārds!

Tas par godu viņas vecmāmiņai, kura bija igauniete vārdā Kersti. Esmu meiteņu ieskauts un par to esmu ļoti priecīgs. Par tēviem jau saka – visi gaida dēlus, bet mīl meitas. Tā ir. Turklāt, kamēr tev nav meitas, tikmēr ir maza saprašana par sieviešu pasauli. Man šķiet, ka vismaz nedaudz esmu to izpratis.

Esat stingrs tētis?

Man svarīgi, lai spējam sarunāties, smieties par jokiem, pasmieties cits par citu, pavilkt uz zoba, jo humora izjūta man ir ļoti svarīga. Pagaidām mums izdodas.

Puiši uz māju vēl netiek vesti?

Gaidu to mirkli ar zināmu satraukumu. Savu reakciju gan nevaru paredzēt, jo šāda pieredze vēl nav bijusi.

Jums ir kāds kaitīgs ieradums?

Nesmēķēju, azartspēles nespēlēju, šad tad iedzeru, bet ne daudz. Man neinteresē pat datorspēles.

Ja, no rīta pieceļoties, ieraudzītu, ka pie mājas izaudzis milzīgs naudas koks. Kur šo naudu tērētu?

Jo vecāks kļūstu, jo saprotu, ka nauda dzīvē nav izšķirošā. Un tā nav koķetērija, bet realitāte. Veselību par naudu nenopirksi. Arī labsajūtu, laimi un tuvinieku veiksmi. Bet, ja man tiešām no debesīm nokristu nauda, es to izmantotu ceļošanai – iepazītu pasauli, apmeklētu kultūras notikumus. Un vēl taču ir arī ziedošanas iespējas.

Jā, klimata aizsardzībai un enerģētiskās krīzes mazināšanai.

Kāpēc ne?

Kurā dienā svin enerģētiķu diena?

Man šķiet, tā bija nupat. To zinu tāpēc, ka biju mērs novadā, kurā ir Rīgas hidroelektrostacija, moderns saules paneļu parks un TEC 2, kas lielā mērā saistīti ar šo dienu.

Nu, vismaz kurā mēnesī?

Februārī?

22. decembrī. Un kurā datumā tiek atzīmēta Pasaules vides diena?

To arī jums nepateikšu.

Kādi jums ir hobiji?

Savulaik daudzus gadus dejoju tautasdejas. No sākuma tautudeju kolektīvā «Ūsiņš» Salaspilī, tad mūsdienu deju kolektīvā «Buras» ar Edīti Ābeltiņu priekšgalā. Tur dejoju līdz pat 2004. gadam. Tas bija viens skaists posms.

Kāpēc šo posmu pārtraucāt?

Tāpēc, ka uz skatuves nevajag kāpt veciem cilvēkiem. Īpaši jau dejošanā.

Nu, jau! Horeogrāfam Agrim Daņiļevičam drīz būs 60, bet viņš joprojām dejo. Tāpat arī Olga Rajecka…

Protams, tautasdejas var dejot, kamēr vien spēj palēkt, bet mēs «Burās» dejojām mūsdienu dejas. Tas ir pavisam cits līmenis. Jā, mēs ar kundzi varējām pievienoties kādam tautudeju kolektīvam, īpaši tagad, kad gaidāmi Dziesmu svētki un deputātiem biļetes uz tiem nedod. Bet kaut kā nesanāca.

Un kāds ir jūsu plāns šīs biļetes dabūt?

Mani ģimenes locekļi un radinieki dejo. Katrs no Dziesmu un Deju svētku dalībniekiem saņem vienu biļeti, kuru var dot tam, kam grib. Vismaz uz tautas deju koncertiem man biļetes jau aizrunātas.

Ģērbsieties tautastērpā?

Jā. Man ir Latgales Rundēnu tautastērps – zils ar baltām aprocēm.

Jums ir kāda saistība ar Latgali?

Protams! Čudari ir cēlušies no vienas sādžas, kas atrodas starp Rēzekni un Kārsavu.

Latgaliski protat runāt?

Saprast saprotu, bet runāt gan nemāku.

Un lībiski?

Arī ne. Es pārvaldu vācu, angļu un krievu valodu.

Bez dejām jums citu aizraušanos nav?

Ziemas periodā labprāt slēpoju ar distanču slēpēm un vienreiz gadā mēģinu ar ģimeni aizbraukt paslēpot uz kalniem. Šoziem darba intensitātes dēļ neizdevās, ceru, ka nākamgad braucienu īstenosim. Es labprāt gan distanču, gan kalnu slēpes sagatavoju.

Man sapirktas smēres, gludeklis un visa pārējā atribūtika, tāpēc mūsu slēpes slīd kā pa sviestu.

Vasarā labprāt staigāju kājām. Covid-19 laikā esmu krustu šķērsu izstaigājis visu Salaspils novadu. Pierakstīju, kur kas jāuzlabo, kur kādas problēmas. Klātienē to visu redzot, iespaids ir daudz precīzāks.

Kur ir jūsu iemīļotā vieta Salaspilī?

Mazās Juglas krasts. Tur manai ģimenei jau kopš dārzkopības laikiem ir sava vieta. Esmu tur pavadījis bērnību, mācījies peldēt, arī tēvam klēpī braukt ar automašīnu pa meža ceļu. Arī šobrīd tur vasarās pavadām laiku.

Kuru ielu Salaspilī jūs gribētu, lai nodēvē jūsu vārdā?

Mūsu novadā ir daudzas izcilākas personības, kas to būtu pelnījušas. Piemēram, dzejnieks Knuts Skujenieks, kurš pērn aizgāja mūžībā.

Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.