Rīga +7°C 
Lieliskais aktieris INTS BURĀNS jau sen vairs nespēlē Nacionālajā teātrī. Viņš vispār nekur nespēlē un, tā vien šķiet, ir zaudējis cīņā ar alkoholu. No spožās skatuves viņš kritis problēmu pilnajā ikdienā un tagad aizvada savas stundas, aizstaigādams uz točku un skatīdamies televīziju Deglava ielas dzīvoklī.
Kad aizmieg, satiekas ar kolēģiem
Ierodoties uz tikšanos Rīgas kafejnīcā «Mans mīļais», kas atrodas blakus degvielas uzpildes stacijai Statoil, Intam Burānam nedaudz trīc rokas. Viņš apsēžas pustukšajā krogā pie loga un gaida, kad oficiants atnesīs kafiju un degvīnu. Kad pasūtījums ir saņemts, viņš izdzer simts gramus šņabja un sāk runāt. «Kā saņemšu pensiju, uzreiz iegādāšos mobilo. Tas ir pilnīgs vāks – dzīve bez sakariem,» spriež Burāns.
Intervija ar aktieri bija sarunāta jau pirms vairākām dienām, bet tā diemžēl nenotika. Pārpratuma dēļ Burāns bija ieradies citā vietā, un kļūmīgajā situācijā lieti būtu noderējis mobilais tālrunis.
Uzzinājis, ka kafejnīcā nedrīkst pīpēt, aktieris skaļi secina: «Vispār man vajadzētu atmest smēķēšanu. Tagad cigaretēm tik augsta cena, ka ar savu pensiju vairs nespēju pavilkt.» Viņš esot pīpmanis ar lielu stāžu – smēķējot kopš divdesmit gadu vecuma. «Man ir sešdesmit septiņi, bet veselība vēl turas. Reiz televīzijā redzēju, kā uzstājas kāds profesors. Viņš teica: «Ja jums no rīta nav klepus, pīpējiet! Bet, ja ir klepus, metiet nost!» Tā ka es vēl varētu pīpēt, jo neklepoju. Man nekad nav bijušas veselības problēmas cigarešu dēļ. Tāpēc uzreiz nemetīšu nost, bet palēnām samazināšu devu,» prognozē aktieris.
Jautāts, vai tiekas ar saviem bijušajiem kolēģiem no Latvijas Nacionālā teātra, Burāns atbild noraidoši. «Teātrī nostrādāju četrdesmit gadu, un tā bija visa mana darba dzīve. Aiziešana no teātra bija likumsakarīga. Deviņdesmitajos gados teātrī ienāca jaunie aktieri, un es pamazām izkritu no repertuāra. Kaut pagājuši daudzi gadi, kopš neesmu teātrī, nespēju to izsvītrot no savām atmiņām. Katru nakti sapņoju, ka spēlēju… Katru nakti tiekos ar kolēģiem, bet visbriesmīgākais – satieku arī mirušos aktierus. No rītiem sieva man saka: «Tu atkal naktī kliedzi.» Tiešām – es miegā bieži kliedzu, jo satikt nelaiķus. Tas ir šaušalīgi. Bieži vien pamostos lielā uztraukumā un dodos uz virtuvi iedzert siltu tēju. Pamazām nomierinos un eju atkal gulēt,» nosaka Burāns. Vēl piebilst, ka reālajā dzīvē ar kolēģiem nesatiekas. «Dzīvoju pilnīgā izolācijā savā Deglava ielas dzīvoklītī. Gluži viens gan neesmu – man ir dzīvesbiedre Maruta. Kaut oficiāli neesam precējušies, es viņu saucu par sievu. Dzīvojam kopā deviņus gadus. Man ir arī dēls un meita no iepriekšējās laulības. Abi jau pieauguši, viņiem ir savas ģimenes. Bieži apciemoju savu mammu, kurai ir astoņdesmit septiņi gadi. Arī viņas dēļ man vajadzētu iegādāties mobilo telefonu. Mammai ir stacionārais tālrunis, bet man vispār nav nekāda. Gribu paslavēt, ka mamma turas ļoti braši – pati iet uz veikala pēc produktiem. Mana māsa nopirka mammai štoku, bet viņa to atsakās lietot.»
Izmalts labās dzirnavās
Nacionālā teātra režisoram Mihailam Kublinskim gan ir nedaudz cita versija par Burāna aiziešanu no teātra. «Ja nebūtu problēmu ar alkoholu, Ints vēl tagad varētu spēlēt, un viņš būtu vienkārši super.» Kublinskis pazīst Burānu jau kopš jaunības – abi studējuši Latvijas Valsts konservatorijā. «Jaunības gados pāris reižu biju pie viņa mājās Berga bazārā. Atceros, Inta mamma bija liela teātra cienītāja un ļoti priecājās, ka dēls kļuvis par aktieri. Burāns bija izmalts labās dzirnavās, Konservatorijā skolojās pie Smiļģa, Amtmaņa-Briedīša, Baļunas, Vecumnieces, Pētersona un citiem izciliem pedagogiem. Intam bija skaista balss, un viņam bieži piedāvāja lomas radio iestudējumos. Viņš arī izmēģināja spēkus režijā un jāteic – diezgan veiksmīgi.» Kublinskis atceras, ka Burānam piemitusi tieksme pēc visatļautības. «Kad iestudējām izrādi «Vasara Noānā», es viņam aizrādīju, ka pietiks staigāt uz bufeti, bet viņš neklausīja. «Ko tu man vari padarīt?» viņš toreiz atcirta.» Talantīgais aktieris mēģinājis savienot bohēmu ar teātra mākslu, bet tas viņam neesot izdevies. «Vēlāk Intā kaut kas salūza, un tāds aizlauzts ilgu laiku staigāja. Tad sāka arvien vairāk dzert, tomēr savu pamatbūtību – labestību – saglabāja. Kad sākās roku trīcēšana un alkohola radītas histērijas, bija spiests aiziet no teātra.»
Izšķīrās aizņemtības dēļ
Ieminos par ģimeni… Burāns skatās laukā pa logu. Iepriekšējā laulība esot izjukusi viņa aizņemtības dēļ. «Vispār mums ar sievu nebija konfliktu, vienīgi viņa jutās neapmierināta, ka pārāk maz laika veltu ģimenei. Tolaik aktīvi strādāju teātrī – no rītiem bija mēģinājumi, vakaros – izrādes. Tagad viņai ir cita ģimene.»
Aktieris stāsta, ka ar tagadējo dzīvesbiedri Marutu iepazinies ļoti prozaiski. «Mēs dzīvojām kaimiņos, un viendien devos viņai palīdzēt remontēt dzīvokli. Aizremontējāmies līdz vēlai naktij, un Maruta teica: «Kur tu naktī iesi? Paliec pie manis.» Tā arī paliku. Un sākām dzīvot kopā.»
Aktieris piebilst, ka no tuviem cilvēkiem saņēmis pārmetumus par to, ka dzīvesbiedre nestrādā. «Maruta ir divdesmit gadu jaunāka par mani, un es brīnos, ka viņa mani vēl pacieš. Tā sanācis, ka viņa nestrādā, un mēs cenšamies iztikt ar manu pensiju, kura ir nedaudz zem simts latiem. Mums nemaz nav citas izvēles, mums jāizvelk ar manu pensiju, jo citu ienākumu – vienkārši nav. Mana sieviņa ir brīnišķīga adītāja, bet naudu ar to viņa nepelna. Ada, kad uznāk. Ja ir attiecīgs noskaņojums, var uzadīt burvīgas zeķes…»
Aktieris smagi nopūšas un iesāk stāstīt par saviem dzīves apstākļiem. «Ja jūs ienāktu manā dzīvoklī, droši vien nesaprastu, kā var tā dzīvot. Skats nav iepriecinošs. Diemžēl mums ar sievu nav naudas, lai dzīvoklī uztaisītu pamatīgu remontu. Protams, nesakārtotā mājvieta rada negatīvas emocijas. Paldies Dievam, ka mums ir mīļš sunītis – Zibīte. Maza krancīte, un mēs viņu ļoti mīlam. Kad Zibīte vēl bija kucēns, viņai uz galvas parādījās balta svītriņa. Sieva teica, ka šīs svītriņas dēļ sunītis jānosauc par Zibeni. Iebildu, jo sunītim vajadzīgs kāds mīļāks vārdiņš. Nu lūk – saucam par Zibīti. Sunītis ir tik jauks, ka viņa klātbūtnē pazūd visas negatīvās domas. Ja kādreiz Zibītes vairs nebūs, noteikti braukšu pie Ilmāra Līdakas uz zoodārzu pēc jauna sunīša. Tur netrūkst ne sunīšu, ne kaķīšu – tos vairumā piegādā Zoodārza lauvām.»
No kurienes aktierim šāda informācija, man neizdodas noskaidrot…
Nespēja realizēt ideālus
No pirmās laulības Intam Burānam ir divi bērni – Krista un Gints. Krista Burāne ir ieguvusi maģistra grādu Latvijas Universitātes Vēstures un Filozofijas fakultātes Filozofijas nodaļā un vairāk pazīstama kā literāte un fotogrāfe. Nupat, līdz 25. martam, Andrejsalā Laikmetīgās mākslas centrā bija skatāma viņas izstāde – fotostāsts «Pasakas par bezmiegu», kas tapis, uzturoties Parīzē. Dēls Gints Burāns ir mākslas galerijas «Centrs» vadītājs. Jautāju Kristai par tēva problēmām ar alkoholu… Tā esot sāpīga tēma, un viņa to nevēlas apspriest publiski. «Deviņdesmito gadu sākums bija lielo pārmaiņu laiks, un tas radīja asus pagriezienus daudzu cilvēku dzīvēs. Ne visi spēja pielāgoties un veiksmīgi iekļauties jaunajos tirgus apstākļos. Arī mans tētis nespēja,» atzīst aktiera meita.
Tēvs viņai galvenokārt saistās ar divām lomām – ar monoizrādi «Kaija Džonatans Livingstons» un Ričardu izrādē «Lauva ziemā» astoņdesmitajā gadā. Uz šo izrādi skatītāji biļetes gaidījuši mēnešiem ilgi, jo Aktieru zālē bija tikai simts vietas. Elzai Radziņai (vai arī Lidijai Freimanei) tolaik bija divi izrādes partneri – Harijs Liepiņš un Ints Burāns…
Kristasprāt, šo lomu kontekstā arī skaidrāk atklājas tēva būtība un traģēdija. «Abas šīs lomas ir par ļoti augstiem ideāliem un brīvības meklējumiem. Abas lietas tēvam bija raksturīgas – viņš vienmēr bija sava ceļa gājējs un cilvēks ar augstiem ideāliem. Bet diemžēl nespēja sabalansēt savus augstos ideālus ar piezemēto dzīves realitāti…»
Krista atceras, kā bērnībā ar tēvu bieži staigājusi gar jūru, kā abi baudījuši tās plašumu un lūkojušies uz neaizsniedzamo apvārsni. «Kad bijām mazi, tēvs man un brālim daudz lasīja priekšā, un katru vakaru mūsu obligātais literārais piedzīvojums bija tēta lasītais romāns «Meistars un Margarita». Romāna tulkotājs dzejnieks Ojārs Vācietis bija uzdāvinājis mūsu tēvam vienu cenzūras neskartu eksemplāru…»
Vasaras Burāni bieži pavadījuši Vecāķos – Drāmas teātra vasarnīcā. Tur otrajā stāvā atradies liels dzīvoklis, kur dzīvojušas Ulda Dumpja, Ģirta Jakovļeva un Inta Burāna ģimenes. «Katrā ģimenē bija divi bērni, un mums noorganizējās riktīga bērnu kompānija, kas dauzījās gan pagalmā, gan jūras krastā. Starp mums izveidojās ļoti draudzīgas attiecības, jo vasarās aktieri periodiski filmējas, un, kurš bija brīvs, tas arī pieskatīja kolēģu bērnus.»
Vairāk runāt par tēvu un viņa likstu Krista izvairās. Vien piebilst, ka tēvam ir mēģināts palīdzēt, bet… «Palīdzēt var tikai tam, kas to vēlas…»
Alkohols pie pusdienām un vakariņām
«Dīvaini, bet man nedod mieru kāda pagātnes epizode,» kafejnīcā pēkšņi saka Burāns. «Kad biju vienpadsmit gadu vecs puika, tiku aizvests pie radiem uz Ventspili. Man uzticēja ganīt govi, un es to pārvedu pāri Ventas tiltam. Vecais koka tiltiņš šūpojās, bet mums tomēr izdevās veiksmīgi tikt tam pāri. Pļavā iesitu mietiņu un sāku lasīt grāmatu. Netālu no ganībām atradās dzelzceļa sliedes, uz kurām stāvēja ripojošas platformas malkas pārvadāšanai. Netālu no sliedēm pamanīju zaļu vardīti. Toreiz pie sevis noteicu: «Tev te nav jālēkā.» Es viņu uzliku uz dzelzceļa sliedes un pārbraucu pāri ar platformu – nožļerkstēja vien…
Tagad esmu spiests atzīt, ka šis ļaunais darbs nāk man atpakaļ – es to nespēju aizmirst.
Bet vispār… manās atmiņās ir daudz mīļuma. Tas saistīts teātri un bijušajiem kolēģiem. Neņemot vērā tagadējās grūtības un problēmas, nevienu mirkli nenožēloju, ka strādāju teātrī. Tas bija skaists laiks.»
Aktieris neslēpj, ka kļuvis atkarīgs no alkohola. «Ar grādīgajiem cenšos mazināt lielo tukšumu, kas radās pēc aiziešanas no teātra. Katru nakti sapņoju par izrādēm, bet, kad pamostos, – nekā nav. Ne jau es vienīgais tāds bēdubrālis. Glābiņu alkoholā meklējuši vairāki mani kolēģi, un daži jau devušies aizsaulē. Esmu nodzīvojies līdz situācijai, kad katru dienu ap pēcpusdienu man gribas iedzert. Mēs ar dzīvesbiedri regulāri iepērkamies točkā – tur pārdod tīru mantu, nevis kaut kādu logu tīrāmo. Puslitrs maksā astoņdesmit santīmu. Uz konkrēto vietu ejam jau deviņus gadus, un ne reizi mums nav iesmērēts nekvalitatīvs dzēriens. Esmu gan pamanījis, ka daži klienti, kas dzēra lielos apjomos, ir pazuduši. Laikam nomiruši. Mēs ar sievu dzeram ar mēru – nedaudz pie pusdienām un vakariņām.»
Burāns iemalko vēl simts gramus šņabja un turpina: «Kāds paziņa man teica: «Tu vēl uzspēlēsi!» Nav taisnība – es nekad vairs neuzspēlēšu. Labi apzinos, ka neviens mani neaicinās. Reiz gāju garām Nacionālajam teātrim un nolēmu ieiet. Devos cauri dienesta ieejai, bet dežurants mani neatpazina un apturēja. Palūdzu, lai kāds no administrācijas nonāk lejā un ielaiž. Bet dežurants atbildēja, ka es teātrim neesmu vajadzīgs, un mani aizdzina. Ko lai dara?!… Katram savs laiks. Esmu samierinājies. Esmu samierinājies, ka man jāsēž mājās pie televizora un nekur nav jālien. Tomēr tas nav tik vienkārši. Teātrī es negāju pa virsu, bet izliku, kas vien manī bija. Būt uz skatuves – tā ir laime un posts. Tu teātrim atdod visu, bet vēlāk vairs neesi tam vajadzīgs. Jaunībā pat neaizdomājos, ka pensijas gados man radīsies šādi sarežģījumi…»
Aktieris teic, ka reizēm viņam rodas vēlme atvērt teātra durvis, pieiet pie ziņojuma dēļa un izlasīt, kas tur notiek. «Kaut labi apzinos, ka sen vairs neesmu Nacionālā teātra aktieris, tik un tā gribas izbaudīt tā gaisotni. Tā tiešām ir nelaime – teātris iesūcis manu dzīvi, un tagad no tā grūti atbrīvoties…»
Kad mūsu tikšanās ir galā, Burāns aizņemas nedaudz naudas un iziet ārā uzpīpēt. Tad atvadās un nesteidzīgi dodas uz mājām – savu Deglava ielas dzīvokli.
