Rīga +7°C 
Daudzi joprojām atceras, cik skaisti dziedāja māsas Vambutes. Lolitas skaistākās dziesmas – «Balto bērzu zeme», «Es nelūdzu tev», «Es neesmu burve», «Tie sienāži», «Pīlādžu vīns»… Kādreiz ļaudis trina mēles, ka Lolitai esot romāns ar Andreju Lihtenbergu. Un vēl runāja, ka viņa kļuvusi par dzimtenes nodevēju un aizbēgusi uz Vāciju…
Tagad Lolita ar vienu kāju atkal ir Latvijā un pati var pastāstīt, kā toreiz īsti bija.
Lūkojos uz šarmanto, slaido dāmu, kas apbur ar dzirkstošu dzīvesprieku, stilu un izsmalcinātām manierēm, un prātoju: ja viņa būtu palikusi Latvijā, tagad es varbūt satiktu dzīves nastas saliektu pensionētu skolotāju. Tomēr – nē, tikai ne Lolita! Viņa ir kā mūžīgais dzinējs, vienmēr sapņu un mūzikas pārņemta, jaunu ieceru spārnota!
Sods par to, ka Lolita atļāvās aizceļot, bija viņas dziesmu svītrošana no radio un televīzijas programmām. Viņas daiļradi Latvijā ignorēja, tāpēc daļa klausītāju, kas Vambutes priekšnesumu šogad klausījās koncertos Siguldā, Talsos un Rīgā, varbūt nemaz nezina, kāda neparasta personība ir viņu priekšā. Savulaik viņa bija pirmā un vienīgā dziesminiece Latvijā, kas estrādes žanrā pati sacerēja un dziedāja savas dziesmas, atšķiroties ar lēnīgajiem latviešiem nepierastu, temperamentīgu priekšnesumu. Arī tagad, ģērbusies vakarkleitā vai džinsos, Lolita uz skatuves kāpj karaliskā stājā. Gadiem spītējot, viņa joprojām apgūst džeza dziedāšanas smalkumus un komponē, ceļodama starp Rīgu un Zolingeni.
Bērnība pie Gaisa tilta
Lolitas mamma bija mājsaimniece, tētis – šoferis. Viņu Otrā pasaules kara laikā nošāva sarkanarmieši. Mammai strādāja vairākās darbvietās, lai apgādātu sevi un abas meitas – pirmdzimto Regīnu un pastarīti Lolitu.
«Mamma bija darbā, māsa – skolā. Augu vientulībā, neviens pat nezināja, vai esmu paēdusi un muti nomazgājusi. Ārā mani nelaida, tāpēc no četriem līdz septiņiem gadiem mans vienīgais draugs bija klavieres. Man patika klausīties skaņas dažādos augstumos, notis iemācījos pašmācības ceļā. Mammu redzēju reizi nedēļā, jo brīva bija tikai svētdiena. Māsa, atnākusi no skolas, tūlīt skrēja laukā spēlēties ar citiem bērniem, kuriem arī kaklā bija atslēdziņas. Mums nebija ne leļļu, ne mašīnu, pat ne grāmatu. Mamma mani aizsūtīja uz skolu, sakot: «Pāriesi pāri Gaisa tiltam, pagriezīsies pa kreisi. Tur būs skola. Pateiksi, ka gribi mācīties.» Viņai laikam nebija citas izejas. Arī skolā es neatradu draugus. Vēlāk, kad jau abas ar māsu dziedājām, cilvēkos bijām ļoti daudz – kolektīvi izbraucieni, koncerti, televīzija. Bet vientulība man patīk joprojām.
Lai kaut kā rotātu pieticīgo apģērbu, bērnībā daudz šuvu, tamborēja, adīju. Reiz uz skolu aiznesu skaisti izrakstītus cimdus. Rokdarbu skolotāja teica, lai nesot atpakaļ māmiņai. Viņa nenoticēja, ka pati esmu tos adījusi. Daudz izšuvu, arī baltas krādziņas apdilušajai kleitiņai. Skolā, redzot skaisti ģērbtas meitenes, reizēm gan nobira pa asariņai, bet mammai nebija naudas pat kino, kur nu vēl labām drēbēm. Mierinājumu sniedza mūzika. Kad izdzirdēju klavieru skaņas, sirsniņa ietrīcējās. Man ļoti gribējās iemācīties spēlēt, bet apmeklēt mūzikas skolu man nebija iespēju.
Vēlāk mamma apprecējās otrreiz, varēja pat nestrādāt. Tas ir tik jauki bērniem, ja mamma ir mājās! Toreiz viņa mums, padsmitniecēm, jautāja: «Vai esat ar mieru, ka jums būs tētis?» Kad viņš atnāca, jautājām: «Kā drīkstam tevi saukt?» Viņš atbildēja – Tedis, bet mēs saklausījām – «tētis», un tā mēs viņu arī pieņēmām. Es ļoti labi sapratos ar tēti Teodoru. Viņš bija temperamentīgs un gudrs. Bet mamma mums ar māsu visu mūžu bija priekšzīme. Savu dzīvi viņa veltīja tikai mums. Viņai nekad nebija jāpaceļ balss – mēs sapratāmies bez vārdiem. Tikai reiz tādā nelaimīgā, mīļā balsī viņa prasīja: «Nu, kāpēc tu to izdarīji?…» Kad sāku strādāt, centos mammu apdāvināt. Pirms nāves mamma satikās ar savu draudzeni, un vēlāk es jautāju, par ko viņas runāja. «Tikai par jums,» mammas draudzene atbildēja.
Pēc itāļu un franču tradīcijām, ir tā: ja apsēžas pie galda, tad tur jānosēž puse dienas. Līdzīgi bija bērnībā, kad pie mammas klātā galda pavadījām pusi dienas un dziedājām. Manam krusttēvam bija operas solista balss, un viņš zināja visas ārijas. Iespējams, kaut ko esmu mantojusi no viņa.»
Vācijā viņa uzzinājusi, ka mūsu populārās galda dziesmas pārsvarā ir tulkojumi no vācu valodas. «Tolaik visi zinājām tās no galvas, jo vienīgā izprieca bija aiziet ciemos un kārtīgi izdziedāties. Man gan vienmēr gribējās ko vairāk – es labprāt klausījos klasiku.»
Meitene ar labām ausīm
Dziedāt Lolita sāka nejauši. Kad viņa mācījās astotajā klasē, vecākā māsa Regīna aizveda Lolitu uz Rīgas Elektromehāniskās rūpnīcas klubu, lai pieteiktos deju ansamblī. Brīvu vietu vairs nebija, un māsām piedāvāja dziedāt. Profesionālu pedagogu un koncertmeistaru vadībā abas tik veiksmīgi apguva vokālo mākslu, ka drīz vien kļuva ne tikai par vietējā kluba zvaigznēm, bet piedalījās dažādos konkursos un uzstājās televīzijā tolaik populārajās pārraidēs «50 raibās minūtes» un «Kad ielās iedegas spuldzes». Lolita apgalvo, ka māsai ir vēl labāka balss, tomēr Regīna neizvēlējās solistes ceļu, bet joprojām dzied Rīgas Latviešu biedrības korī. «Viņa vienmēr visu nodziedāja labi, nekad nekavēja mēģinājumus, bet dzinulis sasniegt ko vairāk bija man.»
Sākumā Lolita strādāja apavu rūpnīcā. «Ar āmuru apaviem izlīdzināju vīles un visiem teicu, ka šeit ilgi nepalikšu.» Tikmēr ļaudis zilajos ekrānos apbrīnoja viņu, glītās kleitās tērptu. Piemineklis tiem laikiem ir komponistes Elgas Īgenbergas dziesma par veco ratiņu «Cauri pilsētai», ko Lolita un Regīna iedziedāja kopā ar Arnoldu Liniņu. Īgenberga ne tikai ļāva un lika diendienā attīstīties Lolitas dziesminieces talantam, bet arī mudināja stāties Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā. «Māsa bija sabiedriskāka, nodarbojās ar sportu, gāja uz dejām, bet es gribēju tikai būt tuvāk klavierēm. Uz mediņiem gan aizgāju. Nostaigāju gar durvīm, katrām ausi pielikdama, un raudādama metos pie Īgenbergas, kas dzīvoja turpat netālu: «Nē, es to nespēšu!» Tā kā klavierspēlē tiešām nebiju varoša, Īgenberga ieteica kokles klasi, piezvanīja draudzenei, kas aizdeva kokli un ierādīja, kā jāspēlē.»
Lolita ar apskaužamu gribasspēku un mērķtiecību ķērās pie jaunā instrumenta. Pēc pāris nedēļām devās uz mediņiem, kur nokļuva uz konsultāciju pie pedagoga Jāņa Līcīša. Viņš jaunajā censonē pamanīja lielisku muzikālo dzirdi un ieteica, lai meitene «ar labajām ausīm» stājas Mūzikas teorijas nodaļā. Beidzot viņa nokļuva īstajā vietā! Mācībās negāja viegli, jo trūka bērnu mūzikas skolas pamatu, tomēr trešajā kursā sākās kompozīcijas stundas, kas atklāja jaunu Lolitas talantu, un skolotāji mudināja doties uz Konservatoriju.
1963. gadā Lolita Vambute nonāca izcilā simfoniķa profesora Jāņa Ivanova klasē. Laikabiedri atceras, ka Lolita bijusi viena no profesora mīļākajām skolniecēm, apveltīta ne tikai ar talantu, bet arī milzīgu gribasspēku un darbaspējām. Tas viss noderēja, arī apgūstot dziedātprasmi pie Herberta Ozolīša, kādreiz populārās dziedātājas Sandras Ozolītes tēva. Bet tagad ar tādu pašu neatlaidību lieliskās džeza dziedātājas Ingas Bērziņas vadībā Vambute apgūst džeza vokāla nianses. «Manas dzīves moto varētu būt: «Neapstājies likstu priekšā!» Vienmēr metos iekšā grūtākajā, un, kad esmu uzvarējusi, man ir brīnišķa laimes izjūta.»
Starp citu, izaicinājumus Lolita atrod ne tikai mūzikā. Būdama neapmierināta ar savu valodu, viņa izlasīja un no galvas iemācījās Imanta Ziedoņa «Kurzemīti». «Pēc tam es bieži vien runāju Ziedoņa vārdiem,» Lolita smejas.
«Mēs domājām tikai par mūziku…»
Līdzīgi savai priekštecei estrādē – Elgai Īgenbergai –, arī Vambute izvēlējās kopt dziesmas žanru, kaut mūzikas augstskolu absolvēja ar lieliski sacerētu, pašas instrumentētu un augsti novērtētu simfonisko poēmu. Viņa dziedāja vokālajā ansamblī «4+4», Ādažu ansamblī «Suvenīrs», ar kuru kopā 1972. gadā izcīnīja labākās vokālistes titulu festivālā «Liepājas dzintars», sajūsminot publiku un žūriju. Drīz pēc tam izdota dziedātājas vienīgā, turklāt tikai mazā skaņuplate ar četrām dziesmām. Viņa strādā arī par vokālo pedagoģi kultūras namos, dzied vārdā nesauktos, tā saucamajos haltūru ansambļos, kas apceļo kolhozus, un vasarā uz brīvdabas estrādēm. Ar savu šarmu viņa apbur publiku Viļņā, Tallinā, Maskavā. Ikvienu numuru Vambute iestudē pedantiski rūpīgi – katru kustību, katru žestu. Bet svarīgākā, protams, ir viņas balss – jutekliska, eksaltēta, maiga un kaislīga.
Un tad viņa sāk dziedāt kopā ar dāmu mīluli Andreju Lihtenbergu. Šo duetu izdomāja Radiofona estrādes orķestra galvenais diriģents Alnis Zaķis. «Visas meitenes skrēja viņam pakaļ, bet es ne, jo mana vienīgā interese bija klavieres. Mēs kopā dziedājām kluba «Draudzība» balles vakaros, un, tā kā tolaik apguvu vokālo pedagoģiju, Andrejs lūdza palīdzēt iestudēt arī savas dziesmas. Mums bija draudzīgas attiecības, bet ne romantiskas!» Lolita izgaisina senos mītus.
Tā kā Vambutes dzīslās rit poļu asinis, viņas repertuārā ir ne viena vien latviski tulkota poļu dziesma, no kurām populārākā bija «Mans dzimtais nams». Diemžēl pēc dziedātājas emigrācijas uz Vāciju Latvijas Televīzijā izdzēstas visas pārraides ar viņas piedalīšanos. Žēl, jo tie bija krāšņi solokoncerti ar skaistām kleitām un rūpīgu režisūru. «Katra kleita, ko pasūtīju Rīgas Modeļu namā, maksāja ap simts rubļiem, savukārt par televīzijas koncertu saņēmu tikai divpadsmit rubļu. Komiski!» Turpretim Radio visi Vambutes dziesmu ieraksti ir saglabāti, šķiet, dziedātājai tur ir bijis kāds nezināms labvēlis, kas lenšu ruļļus paslēpis no iznīcības.
Pirms aizbraukšanas Lolitai, pašai negribot, gadījās konflikti ar padomju ideoloģiju. Piemēram, dziesmu «Debesis ir kaķu saskrāpētas» nepieņēma «Mikrofona» aptaujā, jo tajā skan Māras Zālītes vārdi «ko es atkal par to, kā mums trūkst…». Cenzori aizrādīja, ka Padomju Savienībā ir vislabākā dzīve un mums nekā netrūkst!
«Mans jaukais patēvs bija Lāčplēša ordeņa kavalieris, un savulaik viņš, pieļaudams izsūtīšanas iespēju, bija sagatavojis koferi un filca zābakus. Viņam laimējās – mainīja dzīvesvietas, dzīvoja bez pieraksta… Bet mums patēvs mācīja savu gudrību: «Nevienos laikos nekad nesakiet, ko jūs domājat!» Viņš zināja, ko runā, jo bija karojis strēlniekos un pat pie Ļeņina, bet tad saprata, ka dara nepareizi, un pārgāja pretējā pusē. Patēvam taisnība – labāk būt noslēpumainai… Starp citu, arī Vācijā nav pieņemts runāt par politiku un reliģiju.»
Kad Lolita Radiofonā iesniedza savu dziesmu «Balto bērzu zeme», toreizējais mūzikas redakcijas vadītājs to noraidīja – nebūšot vis te nekāda dziedāšana par nacionālistiskajiem Latvijas bērziem! «Bet tie jau ir Ukrainas bērzi, kur es nesen biju koncertēt,» taisnojās autore. Dziesma tika pieņemta ar piebildi: «Katram jau par savu vietu jātrīc…»
Taču Lolita trīcēt negribēja un astoņdesmito gadu sākumā atraidīja čekas piedāvājumu kļūt par ziņotāju, sakot: neko par citiem nezinu, jo cauras dienas pavadu pie klavierēm. Reakcija sekoja zibenīgi – Vambuti izslēdza no Komponistu savienības, viņas dziesmas vairs neraidīja ne radio, ne televīzijā. Nonākusi absolūtā izolācijā, Lolita piedzīvoja sava mūža melnākās dienas. Daži paziņas norādīja: «Pati esi vainīga, tagad tavai karjerai ir beigas!»
«Togad mūs ar māsu nepalaida uz starptautisko jauniešu festivālu Maskavā, teica, ka tādām estrādes dziedātājām tur nav vietas. Kad mana dziesma uzvarēja konkursā un saņēmu uzaicinājumu braukt uz Dienvidslāviju, visi pēkšņi atcerējās, ka neesmu ne komuniste, ne komjauniete, pat oktobrēnos neesot bijusi… Protams, es nekur netiku. Man bija arī piedāvājums uzstāties Varšavā ar kolosālu programmu, scenārijā bija paredzēts, ka baltā kažokā sēžu pie melnām klavierēm un dziedu… Bet mani no Latvijas neizlaida. Un tas vēl bija tikai sākums… Mani pieņēma un pēc divām nedēļām izsvieda no Komponistu savienības. Drausmīga sajūta…»
Liktenīgais vīrietis
Gluži kā rāda seriālos, no izmisuma Lolitu izglāba vīrietis, kurš vēlāk kļuva par viņas vīru.
«Man bija biļete uz «Skroderdienām Silmačos». Blakus vajadzēja sēdēt draudzenei, bet viņa savā vietā atsūtīja paziņu, kas dzīvo Vācijā. Teica, ka viņš esot dzimis Cēsīs, agrāk strādājis Filharmonijā, spēlējis basa kokli. Atnāca brīnišķīgs vīrietis… Roberts Štarks, baltvācietis, runāja latviski, un mēs labi kopā pavadījām laiku. Pēc tam mēs pazudām viens otram no redzesloka. Bet laikam bija lemts… Pirms tam Roberts jautāja, vai man nevajag notis, un palūdza telefona numuru. Iedevu. Viņš piezvanīja un uzaicināja uz kafiju. Sākām satikties arvien biežāk. Tad Roberts mani bildināja. Vispirms domājām, ka es dzīvošu šeit, viņš tur, un atvaļinājumos kopā ceļosim. Bet, kad man piedāvāja kļūt par čekas ziņotāju, nolēmu no Latvijas aizbraukt pavisam. Atdevu prom visas savas mantas, pat fotogrāfijas. Man palika tikai glezna un pustukšs koferis ar mēteli un zābaku pāri… Tā arī devos uz Vāciju. Zolingenē saķēru galvu: «Kā es spēšu dzīvot šajā mazpilsētā!» Biju ieslēgta četrās sienās un pat bez klavierēm! Vīrs teica: ja jau esi tik nelaimīga, atgriezies. Taču es labi apzinājos, ko tas nozīmētu… Man vajadzēja trīs garus gadus, lai es iepazītu sevi jaunajā vidē… Roberts uzskata, ka sieviete ir laimīga tikai tad, ja ir ar sevi apmierināta. Jā, man ir ļoti jauks vīrs, ar kuru kopā dzīvodama neko neesmu zaudējusi – varu būt es pati! Vīrs man ļauj pilnīgu rīcības brīvību. Tā ir liela uzticēšanās. Bet kopā jau var dzīvot tikai tad, ja viens otram uzticas! Protams, ir sievietes, kas ģimenei ziedo visu dzīvi. Man tikai tagad sāk likties, ka bērni ir sievietes sūtība… Tas laikam tāpēc, ka bērnībā mammu redzēju reti un ar lellēm nespēlējos…
Reiz satiku senu paziņu, komponistu Zigurdu Rezevski, un stāstīju, kā man iet, cik labi saprotos ar vīru. Viņš sacīja: «Tas ir tavs nopelns. Viss ir atkarīgs no sievietes!» Droši vien viņam taisnība. Sievietei jāsaglabā sava stāja. Pa šiem divdesmit pieciem laulības gadiem neesmu mainījusies. Katru rītu cenšos būt jauka, rūpējos par savu izskatu, nekad neesmu atļāvusies pacelt balsi vai izteikt vīram pārmetumus. Ir muļķīgi censties otru pāraudzināt. Mēs abi taču esam pieauguši cilvēki. Piemēram, mums ir izveidojusies paraža – kad Roberts iet ēst agrās vakariņas, es dodos pie klavierēm. Dažreiz vīrs jautā: «Vai tad šovakar nespēlēsi? Man bez tavas mūzikas vakariņas negaršos!» Un es eju un dziedu… Dažreiz Roberts taisa pusdienas – noskatās slavenu pavāru televīzijas pārraides un nākamajā dienā šīs receptes izmēģina. Es sagādāju viņam visu nepieciešamo. Man ļoti garšo viņa ēdieni!»
«Protu sevi izklaidēt!»
Lai Lolitai būtu vieglāk apgūt valodu, ģimenē viņi sarunājās vāciski, kaut Latvijā dzimušais baltvācietis Roberts latviešu valodu pārvalda labi. Pirms Otrā pasaules kara atgriezies dzimtenē, viņš tika iesaukts vācu karaspēkā, vēlāk kritis gūstā un nometināts Sibīrijā. Tā kā Roberts dzimis Cēsīs, tātad Padomju Latvijā, gūstekņus apmainot, viņam neļāva atgriezties Vācijā. Par laimi, izdevās dabūt darbu Filharmonijā, kur viņš spēlēja basa kokli. Kad radās iespēja aizbraukt uz Vāciju, Roberts nekavējoties to izmantoja.
Vācijā Lolita sākumā strādāja par privātskolotāju – mācīja vācu bērniem dziedāt. Zolingenes mūzikas skolā viņa nostrādāja sešpadsmit gadu. Tas, kā viņa tur nokļuva, ir apbrīnas vērts stāsts! Klavierskolotāji skolā nebija vajadzīgi, tikai flautas pedagogi. Lolita īsā laikā apguva blokflautu. «Nopirku flautu un grāmatu un mājās mācījos. Pēc tam man gribēja dot mācīt arī basa un nez kādas vēl flautas. «Jūs tik labi spēlējat! Droši vien kopš bērnības esat flautiste!»
Vēlāk Vambute strādāja par klavieskolotāju, vadīja skolas vokālo ansambli, un viņas audzēkņi regulāri uzvarēja dažādos konkursos.
Diemžēl Vācijā Lolita nav nostrādājusi pietiekami daudz gadu, lai saņemtu pensiju, un viņu uztur vīrs. Roberts plāno arī ģimenes izdevumus – tajos obligāta sastāvdaļa ir sievas radošie ceļojumi uz dzimteni. Varbūt tāpēc lēnāk, nekā gribētos, top jaunu dziesmu aranžējumi un ieskaņojumi. Tagad dziedātāja sadarbojas ar Siguldas bigbendu un Gunāra Rozenberga vadīto Mirage Jazz Orchestra. Kopš 2006. gadā Lolitas Vambutes-Štarkas vārds ir atjaunots Komponistu savienības biedru sarakstā, un māksliniece cer savām trīssimt dziesmām pievienot vēl daudzas.
Māksliniece atklāj savas dzirkstošās enerģijas recepti: «Man katra diena ir kā jauns sākums. No rīta veselu stundu vingroju. Daru to katru dienu kopš 1971. gada līdz šodienai, bez izņēmuma, vienalga, kur atrodos! Jau sešpadsmit gadus oktobrī braucu uz Itālijas kūrortu Montegroto uz pērļu vannām un masāžām. Dažreiz iesēžos vilcienā un pēc pusstundas esmu Venēcijā, aizeju uz izstādi, pastaigāju pa Marka laukumu, pabraukāju ar gondolu pa kanālu. Viena pati! Arī brokastoju viena, neklausīdamās apkārtējo dāmu aicinājumam sēsties pie viņu galdiņa. Man patīk būt brīvai! Vakarā peldos baseinā, apsēžos krēslā un, ja nav neviena, dziedu savas dziesmas. Protu pati sevi izklaidēt…»
* * *
Starojoša, nogurusi, bet bezgala laimīga un ar ziedu klēpi rokās stāv Lolita Vambute. Piepildījies viņas senais sapnis – nupat viņa atkal dziedājusi dzimtās Latvijas publikai Kongresu namā koncertā «Rīgas džeza leģendas». Līdz tam bija jāgaida divdesmit pieci gadi…
