Rīga +10°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Anita Latvijas olimpiskās komandas sastāvā uz Tokiju devusies kopā ar Latvijas vadošo konkūristu Kristapu Neretnieku – viņš ir mūsu jātnieku sporta zvaigzne. Anitai ir 29 gadi un ļoti reta profesija. Šad tad Anita tiek dēvēta par zirgkopi, tomēr šis vārds neizsaka patieso atbildības un pienākumu apjomu. Viņa ir grūms – cilvēks, kas ikdienā kopj zirgus un palīdz jātniekam sagatavoties sacensībām.
«Esmu Kristapa lielākā palīdze – pazīstu viņa zirgus no nadziņiem līdz krēpju galiņiem. Es čubinu, tīru, segloju, izjāju ar zirgiem tad, kad pats jātnieks to nevar izdarīt, un nepārtraukti rūpējos par zirgu labsajūtu – man ir jāzina katrs skrāpējums, katra rēta, jānovērtē, vai zirgi jūtas labi, rūpīgi jāseko līdzi katra zirga kalēja un veterinārārsta apmeklējumam,» stāsta Anita.
Pašos spēka gados
Olimpiskajām spēlēm Kristaps sākotnēji kvalificējās ar citu zirgu – 16 gadu veco Moon Ray. Pandēmijas dēļ pērn olimpiāde nenotika, bet Moon Ray parādījās vecuma un veselības problēmas – viņš vairs nevarētu startēt tik augsta līmeņa sacensībās. Latvijas komanda izlēma zirgu mainīt, tāpēc Moon Ray iemīto taku turpina Valour.
Viņam ir 11 gadu – sportā zirgam tie ir paši spēka gadi, viņš ir liels, atlētisks zirgs ar plašu, spēcīgu lēcienu. Ar Valour Kristaps šopavasar izpildīja olimpisko normatīvu – aizlēca līdz otrajai vietai deviņu spēcīgu zirgu konkurencē Čehijā 150 centimetru maršrutā un nesīs Latvijas vārdu olimpiādē. Anita par zirgu rūpējas kā par zelta gabaliņu.
«Rītos, satiekot Valour (Anita saka: Valūr), ar viņu runāju kā ar mazu bērnu – ucinos un pucinos, uztaisu vismīlīgāko balstiņu un no malas noteikti izklausos smieklīgi. Saglāstu, apņemu, viņš ieliek man galvu plaukstās, un es viņam iečukstu ausī kaut ko labu,» saka Anita. «Ar saviem kreņķiem pie zirga neeju, nestāstu viņam, kā man klājas, un nesūdzu savas bēdas – nerādu, ka esmu dusmīga vai uztraukusies. Drīzāk cenšos noslēpt, ja kaut kas nav īsti labi, bet… tāpat jau zirgs pamana, ka neesmu omā.»
Un tagad mani slavējiet!
Valour piemīt visas labās īpašības, kas vajadzīgas zirgam, lai piedalītos intensīvās vairāku dienu sacensībās ar augstu lecamiem šķēršļiem. Tām ir ilgstoši rūpīgi jāgatavojas, un Valour to darīja ļoti nopietni, trenējoties pat divas un trīs reizes dienā. Savu fizisko formu viņš uzlaboja speciālā trenažierī, kurā gandrīz līdz zirga puskājai iepildīts ūdens, lai pastiprinātu slodzi un masētu zirga kājas – skrejceliņš kustas, un zirgs pa to aktīvi soļo.
«Valour ir personība,» saka Anita. «Viņam ļoti patīk uzmanība – lai pamana, pačubina. Valour ir labsirdīgs, ar jūtīgu dvēseli un lielu sirdi, bet vienlaikus – visai neprognozējams. Ar Valour ne mirkli nevar atslābt. Viņš var aiziet pa gaisu visnegaidītākajā mirklī, bet es jau vairāk vai mazāk esmu iemanījusies atpazīt šo brīžu tuvošanos. Ir daudz talantīgu zirgu ar fiziski spēcīgiem dotumiem, bet – ja viņiem nav vēlmes iet un darīt, tad nekas izcils nesanāk.
Valour pats grib iet un lēkt, viņš ļoti grib uzvarēt.
Ir zirgi, kam ir vienalga – nostartēt labi vai slikti. Valour nav tāds. Viņš vienmēr maršrutu grib izlēkt tīri, nevis pavirši, sagāžot barjeras. Ir zirgi, kas pēc šādas kļūdīšanās un slikti izlēkta maršruta izskatās apmierināti ar sevi un notikušais viņiem ir vienaldzīgs: nu un tad, ka šoreiz nesanāca!? Viņi pat nepamana, ka ir sagāzuši pusi maršruta, bet tikai gaida, kad saimnieks vai kopējs iedos kādu kārumu. Valour slikti izlēktu maršrutu ļoti pārdzīvo – ja nav izdevies, viņš ir sašļucis un noskumis, savukārt pēc laba starta gluži vai staro. Kad Valour ir finišējis un zina, ka darbs padarīts labi, viņš ar tādu apziņu arī nāk: nu, un tagad mani slavējiet! Viņš zina, ka tagad saņems daudz vairāk uzmanības – būs uzslavas, konfektes un burkāni, slavēšu gan es, gan Kristaps.»
Ir jātiek trīsdesmitniekā
«Lūdzu, lūdzu, pacenties šodien, cik vien vari, – iepriecini mūs visus!» Anita murrā Valour ausī olimpiādes sacensību rītā. «Es apsolu, ka pēc tam tev būs viss, ko vien vēlēsies, un vēl nedēļu pār tevi līs burkānu lietus,» tā viņa mīlīgi čukstēs glāstot un čubinoties.
Vairākas nedēļas pirms olimpiādes Latvijas jātnieku sporta komanda trenējās privātā zirgu stallī Vācijā. Ceļu uz Tokiju komanda sāka jau jūlija vidū, kad Valour kopā ar citiem olimpiskajiem zirgiem devās uz karantīnu Āhenē Vācijā. 25. jūlijā viņi ar īpašu reisu no Beļģijas izlidoja uz Japānu. Tas bija Valour pirmais lidojums ar lidmašīnu, bet Anita pirms tam bija pavisam mierīga – zirgiem pārlidojumi nav nekas traks, dzīvnieki tos panes ļoti viegli: «Esmu pāris reižu pavadījusi zirgus lidojumos. Viņu pārvešanai izmanto lielās kravas lidmašīnas, pacelšanās un nolaišanās ir gluda – nekad nekrata tik ļoti kā mazajās pasažieru lidmašīnās. Lidojuma laikā zirgs stāv mierīgi, un viņam tas ir pat daudz ērtāk, nekā braucot pa ceļu, kur mēdz būt bedres un pagriezieni, un zirgam jāķer līdzsvars, nogurstot daudz vairāk nekā lidojumos.»
«Mans mērķis Tokijā ir pirmajā un vienīgajā individuālajā kvalifikācijā nostartēt bez soda punktiem un kvalificēties individuālajam finālam 4. augustā. No 75 sportistiem, kuri izies uz starta pirmajā kvalifikācijā, finālam kvalificēsies 30 labākie. Tas mums nav viegls uzdevums, bet tas ir izdarāms,» tā saka Kristaps Neretnieks. «Mums ir jātiek trīsdesmitniekā,» viņam uzmundrinoši piekrīt Anita.
Ārste būt negribēja
«Kopš atceros sevi, man vienmēr patikuši zirgi,» saka Anita. «Esmu Rīgas meitene. Ļoti jūsmoju par zirgiem, un, kad mācījos sestajā klasē, mamma mani pieteica sporta grupā zirgu stallī Kleistos. Aizgāju un iemīlējos – neko citu man vairs nevajadzēja, tikai zirgi un zirgi. Pirms tam dejoju tautas dejas un sporta dejas, bet zirgu dēļ visu pabīdīju malā un prasīju vecākiem, lai mani ved uz stalli. Biju gatava darīt jebko, lai tikai varētu visu dienu būt pie zirgiem. No kurienes šī mīlestība, tiešām nezinu, bet zirgi mani fascinē, vilktin velk klāt,» stāsta Anita.
Pēc Āgenskalna Valsts ģimnāzijas beigšanas viņa gribēja studēt veterināriju, bet pēdējā brīdī pārdomāja un izvēlējās studēt medicīnu Latvijas Universitātes medicīnas fakultātē. «Abi mani vecāki ir ārsti – tētis ķirurgs, bet mamma bija acu ārste, nu jau gadu viņa ir tai saulē. Kad studēju, man jau bija pašai savs vecāku gādāts zirdziņš. Pastrādāju arī acu ārsta kabinetā, bet pēc divu gadu medicīnas studijām tomēr sapratu, ka medicīna – tas nav man. Jutu, ka strādāju, nemitīgi gaidot, kad paies stundas kabinetā, lai varētu braukt uz stalli.»
Tā Anita medicīnas studijas pameta. «Nevēlējos būt ārste, kas tikai peld pa straumi, gribēju darīt, augt un attīstīties savā jomā – pie zirgiem,» atceras Anita. Sākumā vecākiem šo meitas izvēli bijis grūti pieņemt, bet pēc tam, redzēdami, cik viņa ir laimīga, visu pieņēmuši un atbalstījuši.
«Esmu izgājusi C kategorijas treneru kursus, varu strādāt par treneri, bet pašlaik esmu nodarbināta, rūpējoties par Kristapa zirgiem. Es nekad nevarētu visu dienu sēdēt ofisā – tagad jūtos brīva, esmu svaigā gaisā un kopā ar dzīvniekiem,» saka Anita.
Ne tikai kolēģi
Anita un Kristaps ir ne vien kolēģi darbā, bet arī pāris ikdienā. Viņi iepazinās līdzās zirgiem – Kristaps braukāja uz Kleistiem, kur trenējas Anita, 
savukārt viņa brauca trenēties uz Limbažiem pie Kristapa, un tā abi pamazām satuvinājās. Sākumā viņa bija tikai palīdze Kristapa palīgiem, bet ar laiku jau pati ar visu varēja tikt galā: «Mēs darām vienu darbu, tāpēc viens otru ļoti labi saprotam. Trenējoties jātnieku sportā, sportistiem ļoti daudz laika nākas pavadīt prom no mājām, bet mums ir citāds stāsts – mēs prom esam abi.
Tomēr nav arī tā, ka esam visu laiku kopā. Es lielāko daļu dienas pavadu stallī, sagatavoju Kristapam zirgu, mēs dienā laiku pa laikam satiekamies, bet viņam ir ļoti daudz sava darāmā. Mācāmies nošķirt darbu no emocijām – nejaucam attiecības un darbu.»
Anita un Kristaps dzīvo īpaši pielāgotā vagoniņā – kompaktā dzīvoklī. Kad zirgam jāpārbauc uz kādu citu vietu, vagoniņu piekabina lielajai zirgu pārvadāšanas mašīnai aizmugurē, un aiziet – māja pārbrauc uz citu vietu. Pirms došanās uz olimpiādi Kristapa un Anitas dzīvojamais vagoniņš atrodas desmit soļu no staļļa, lai jebkurā brīdī Anita varētu būt blakus olimpiskajam zirgam.
Vēl Anitai un Kristapam ir divi suņi – Džeka Rasela šķirnes meitene un Austrālijas aitusuņa šķirnes zēns. Kur vien iespējams, abi brauc saviem saimniekiem līdzi. «Tas nemaz nav sarežģīti – mums ir tik liela mājpiekabe, ka visiem pietiek vietas,» saka Anita. Līdzi suņi nedodas tad, ja to liedz sacensību nolikums vai arī ir skaidrs, ka tur būs tikai stallis un asfalts – nebūs vietas, lai izskrietos. «Ar suņiem dzīve noteikti ir labāka – viņiem katru dienu viss ir kārtībā, viņi priecājas par pilnīgi visu,» uzskata Anita.
Dari ar mani, ko gribi!
«Kad skatos bildes no Latvijas, man ļoti sagribas uz mājām – pie mums ir tik skaisti, tik forši, un es tā ilgojos lauku mājās skriet plikām kājām. Ap Jāņiem uz dažām dienām biju Latvijā, tad atkal devāmies prom, bet pirms tam mājās nebiju veselu gadu. Iespējams, šo lasot, kāds domā: cik viņai forša dzīve – visu laiku ceļo! Jā, man tiešām ļoti patīk ceļot – ja man tagad būtu atvaļinājums, dažas dienas padzīvotos mājās, bet tad ņemtu savu mugursomu un dotos, kur acis rāda, – man nevajag ne all inclusive viesnīcu, ne ko citu,» saka Anita.
Taču viņas darba ceļojumi ir pavisam citādi. Augstākā līmeņa zirgiem vajadzīga augstākā līmeņa aprūpe – katram zirgam ir savs veterinārārsts, osteopāts un masieris, ir terapeitiskās segas. «Un viņiem esmu arī es – grūms,» stāsta Anita.
«Mans darbs ir arī fiziski smags – nesu pat 25 kilogramus smagus zirga barības maisus, siena ķīpas un ūdens spaiņus sacensībās. Ir dienas, kad esmu pārgurusi, bet vakarā apsēstos, skatos uz zirgiem un domāju: bet man taču viņi tā patīk, es viņus tik ļoti mīlu!
Katrs zirgu sniegums sacensībās, katra uzvara ir arī mans panākums – apzinos, ka esmu piedalījusies, lai tas varētu notikt.
Bet vislielākais gandarījums man ir, kad iemantoju kāda jauna zirga uzticību – kad viņš ieliek galvu man rokās, kad uzbubina un ļauj pieskarties, kur vien vajag. Ne vienmēr pie manis nonāk zirgi no labām rokām – gadās dažādi. Kad redzu – zirgs mani pieņēmis, ir sajūta, ka viņš man bubina: «Dari ar mani, ko gribi, es tev pilnībā uzticos!» Tas ir fantastisks brīdis.
