«Kurš gan var iz­skai­tīt zvaig­znes!»

«Kurš gan var iz­skai­tīt zvaig­znes!»

VA­LEN­TĪ­NA BU­TĀ­NE ir Lat­vi­jas es­trā­des pirm­ā dī­va. Diem­žēl ano­nī­mi ne­lab­vē­ļi Lat­vi­jas Ra­di­o fono­tē­kā iz­dzē­su­ši vis­maz pus­i vi­ņas ie­rak­stu. Pa­li­ku­šas ti­kai ap­mē­ram trīs­des­mit Bu­tā­nes ie­dzie­dā­tas dzies­mas. Ne­jau­šī­ba? Pa­vir­šī­ba? At­rie­bī­ba so­lis­tei par vi­ņas prin­ci­pi­ali­tā­ti? Bet var­būt… skau­dī­ba?

Pie­lū­dzējs Va­šin­gto­nā

Lat­vi­jas Ra­di­o ār­zem­ju sa­ka­ru die­nes­tu pirms pār­is ga­diem pār­stei­dza ame­ri­kā­ņu virs­nie­ka Ro­ber­ta Mak­le­la­na vēs­tu­le no Va­šin­gto­nas:

«Ko­le­džā es sa­drau­dzē­jos ar di­vām jaun­ām dā­mām – Zai­gu Vol­diņš un Va­len­tī­nu Va­kau­zas no Lat­vi­jas un Lie­tu­vas. Pa­tei­co­ties vi­ņu ie­dro­ši­nā­ju­mam, sa­vam ma­ģis­tra grā­dam iz­vē­lē­jos tē­mu – ne­at­ka­rī­bas kus­tī­ba Bal­ti­jā XIX gad­sim­tā, sa­lī­dzi­not un pre­tsta­tot līdz­īgo un at­šķi­rī­go. Kopš tā lai­ka vārds «Lat­vi­ja» man vairs ne­bi­ja tuk­ša ska­ņa.

1962. ga­dā, Bos­to­nas liel­vei­ka­la Jor­dan Marsh mū­zi­kas no­da­ļā bi­ja pla­ša ame­ri­kā­ņu un ār­zem­ju kla­si­kas, dže­za un fol­kmū­zi­kas iz­vē­le. Tur es ie­gā­dā­jos četr­us ie­rak­stus – trīs lat­vie­šu un vie­nu lie­tu­vie­šu dzies­mu ska­ņu­pla­ti. Tās bi­ja iz­de­vu­si kom­pā­ni­ja Mo­ni­tor Re­cords kā vel­tī­ju­mu tiem, kas in­te­re­sē­jas par Austrum­ei­ro­pas mū­zi­ku. Vie­nā no pla­tēm bi­ja di­vas Bu­tā­nes dzie­dā­tās dzies­ma – «Zvaig­žņo­tā Rī­ga» un «Rī­gas bul­vā­ri», kam pa­va­dī­ju­mus at­ska­ņo­ja Rī­gas sek­stets, kā arī da­žas tau­tas­dzies­mas, ku­rās pa­va­dī­ju­mu Bu­tā­nei at­ska­ņo­ja Alek­san­dra Vih­rev­ska. Ma­na mī­ļā­kā dzies­ma bi­ja «Rī­gas bul­vā­ri», un šo dau­dzo ga­du lai­kā es bie­ži se­vi pie­ķē­ru to svil­po­jam. Es to ie­ko­pē­ju arī ka­se­tē.

Ga­diem ri­tot, es­mu daudz­kārt pār­vā­cies un dau­dzas ska­ņu­pla­tes ir pa­zu­du­šas, ta­ču «Bul­vā­ru dzies­ma» ir pa­li­ku­si ar ma­ni. 2004. ga­dā es cie­mo­jos Vā­ci­jā un ti­kai Bu­tā­nes kun­dzes skais­tās balss dēļ aiz­li­do­ju arī uz Lat­vi­ju – lai mū­zi­kas vei­ka­los at­ras­tu vēl kā­du vi­ņas dzies­mu. Bet ne­viens no jaun­ajiem cil­vē­kiem ne­bi­ja par vi­ņu pat dzir­dē­jis… Ma­nā ot­ra­jā ce­ļo­ju­mā uz Lat­vi­ju 2005. ga­dā sa­mek­lē­ju gi­du, kas ma­ni pa­va­dī­tu uz Si­gul­du. Tas bi­ja Lud­vi­ķis Bēr­ziņš, un ne­jau­šī­bas dēļ viņš pa­zi­na Bu­tā­ni. Ar vi­ņa starp­nie­cī­bu sa­zi­nā­jos ar Lat­vi­jas Ra­di­o, kur man sa­ga­ta­vo­ja Va­len­tī­nas Bu­tā­nes trīs­des­mit dzies­mu iz­la­si.

Ne­spē­ju no­ti­cēt, kad ša­jā iz­la­sē dzir­dē­ju dzies­mu Cherry Pink and Ap­ple Blos­som White (lat­vis­ki «Ķir­šu dārzs» – D. M.), kas piec­des­mi­ta­jos ga­dos bi­ja Pe­re­sa Pra­do iz­pil­dīts mil­zu grā­vējs ASV. Tik sa­vā­di bi­ja to dzir­dēt piec­des­mit ga­dus vē­lāk lat­vie­šu va­lo­dā. Bu­tā­nes kun­dzei ir brī­niš­ķī­ga balss, kas no­teik­ti var sa­cen­sties ar vi­ņas lai­ka­bied­rēm Ame­ri­kā Kat­rī­nu Grei­so­ni, Džū­li­ju End­rjū­su un Džei­nu Pa­ue­lu. Bu­tā­nes kun­dzes vo­kā­lais lī­me­nis ir lie­lisks. Vis­vai­rāk es bū­tu vē­lē­jies vi­ņu dzir­dēt ope­re­tē «Jaut­rā at­rait­ne». Un es ce­ru pie­dzī­vot vēl dau­dzus ga­dus, kad va­rē­šu sa­vā kab­ri­ole­tā no­laist jum­tu un pil­nā ska­ļu­mā at­kal klau­sī­ties «Rī­gas bul­vā­rus».»

Pirm­ā ska­tu­ve – kāp­ņu tel­pā

Ta­gad pirm­ā lat­vie­šu es­trā­des zvaig­zne Va­len­tī­na Bu­tā­ne mi­ti­nās daudz­dzī­vok­ļu na­mā Do­be­lē, pār­tie­kot no ne­lie­las pen­si­jas un ne­daudz pie­pel­no­ties ar pri­vāt­stun­dām kla­vier­spē­lē. Šīs mā­jas dzī­vok­lī­ši at­gā­di­na kop­mīt­ni – garš, ko­pīgs gai­te­nis, ku­rā sa­tie­kas un cits par ci­ta ne­die­nām vi­su uz­zi­na kai­mi­ņi.

Sve­ši­nie­kus Bu­tā­ne sa­vā dzī­vok­lī ie­laiž ne­lab­prāt, var just, ka māk­sli­nie­ce mulst sa­vas pie­ti­cī­gās ie­dzī­ves dēļ. Vi­ņa sū­ro­jas, ka vairs ne­var aiz­braukt uz Rī­gu – uz kon­cer­tiem, uz ope­ru. Un ne ti­kai tā­pēc, ka nav nau­das. Nav arī ve­se­lī­bas. Dzie­dā­tā­ja il­gus ga­dus mo­cī­ju­sies ar sa­vu os­te­ohon­dro­zi, tā­pēc ār­pa­sau­lē var no­kļūt ti­kai div­reiz ne­dē­ļā ar so­ci­ālā dar­bi­nie­ka pa­lī­dzī­bu. Ne­sen vi­ņai veik­ta ceļ­ga­la pro­te­zē­ša­nas ope­rā­ci­ja, un nu priekš­ā ilg­stošs at­lab­ša­nas pro­cess, ku­rā at­kal ne­iz­tikt bez pa­lī­giem. Un, pro­tams, ta­ga­dē­jā Va­len­tī­nā vairs nav at­pa­zīs­ta­ma tā ēte­ris­kā, slai­dā, skais­tā un paš­ap­zi­nī­gā būt­ne, kas ar sa­va li­ris­kā sop­rā­na treļ­ļiem ap­bū­ra es­trā­des un mu­zi­kā­lā te­āt­ra cie­nī­tā­jus. Dzie­dāt vi­ņai pa­tīk jo­pro­jām, paš­ap­zi­ņas un lep­nu­ma arī ne­trūkst, ta­ču nu jau dzī­ve vai­rāk sa­stāv no at­mi­ņu ka­mo­la pār­tī­ša­nas, un ta­jā sa­vi­ju­šies ti­kai vi­ņas vo­kā­lās māk­slas dzī­pa­ri. Par pri­vā­to dzī­vi Bu­tā­nes kun­dze at­sa­kās ru­nāt, un šķiet, ka tā gan­drīz iz­slēg­ta no vi­ņas at­mi­ņām – ta­jās viss skais­tā­kais sais­tīts ti­kai ar mū­zi­ku!

Va­len­tī­na nāk no Dau­gav­pils. Vi­ņa ļo­ti mīl sa­vu pil­sē­tu un, par bēr­nī­bu ru­nā­jot, ne­spēj val­dīt asa­ras. Vi­ņas ve­cā­ki ir no Nau­je­nes, tēvs strā­dā­jis Dau­gav­pils past­a kan­to­rī par ie­rēd­ni – pie kā­da vā­cu spe­ci­ālis­ta viņš bi­ja ap­gu­vis kla­vie­ru ska­ņo­ša­nu, tā­pēc va­rē­jis dar­bo­ties arī kā piln­tie­sīgs kla­vie­ru ska­ņo­tājs. Tēvs bi­ja sa­krā­jis stī­gu in­stru­men­tu ko­lek­ci­ju – man­do­lī­nu, ba­la­lai­ku, vi­jo­li, ģi­tā­ru, un vi­sus viņš arī pats mā­cē­ja spē­lēt. Se­viš­ķi skais­ti vi­ņam ska­nē­ja vi­jo­le, uz ku­ras tēvs at­ska­ņo­ja arī im­pro­vi­zā­ci­jas par po­pu­lā­ru dzies­mu tē­mām. Vi­ņam bi­ja lie­lis­ka balss. Va­len­tī­nas mā­mi­ņa bi­ja māj­saim­nie­ce ar ļo­ti skais­tu bal­si. Bēr­nī­bā mam­ma Va­len­tī­nai daudz dzie­dā­ja priekš­ā.

Sko­lā starp­brī­žos Va­len­tī­na daž­reiz spē­lē­ja kla­vie­res – to dzir­dē­jis sko­lo­tājs un aici­nā­ja vi­ņu pa­va­dīt ci­tu kla­šu vin­gro­tā­jus. Ja jau mei­te­ne ir tik mu­zi­kā­la, vi­ņai jā­stā­jas mū­zi­kas sko­lā! Tur vi­ņai kla­vie­res mā­cī­ja Fe­li­ci­ta Tom­so­ne, kas pēc­ka­ra ga­dos sa­ce­rē­ja bēr­nu ope­ru «Sprī­dī­tis». Kla­vier­stun­das tur­pi­nā­jās arī ka­ra ga­dos, un tad par Va­len­tī­nas jaun­o aiz­rau­ša­nos kļu­va vā­cu fil­mas. Sko­lē­niem gan bi­ja aiz­liegts iet uz ki­no, bi­ļe­šu ie­lai­dē­jas bi­ja stin­gras, to­mēr abas ar drau­dze­ni pa­gu­va ie­la­vī­ties vis­maz die­nas se­an­sos.

«Kad rā­dī­ja «Gas­pa­ro­ni» ar Ma­ri­ku Re­ku – de­jo­tā­ju, kas bi­ja ak­tri­se un dzie­dā­tā­ja, es pa­ma­nī­jos pat četr­reiz vie­nā ne­dē­ļā aiziet uz ki­no. Re­dzē­ju arī da­žas fil­mas ar Zā­ru Le­an­de­ri, ār­kār­tī­gi spē­cī­gu ak­tri­si ar skais­ti tem­brē­tu bal­si. Bi­ja arī fil­ma «Ka­ra­lie­nes sirds», ko no­ska­tī­jos di­vas rei­zes un pēc tam ve­se­lu ne­dē­ļu rau­dā­ju.»

Ma­zā Va­ļa pir­ka vā­cu žur­nā­lus, iz­grie­za ak­tie­ru ģī­met­nes un lī­mē­ja tās lie­lā grā­ma­tā. Kad Bu­tā­nu mā­ju sa­bom­bar­dē­ja, ģi­me­nei bi­ja jā­do­das bēg­ļu gai­tās, un vie­nī­gais, ko mei­te­ne pa­ņē­ma līdz­i, bi­ja šis dār­gums – žur­nāls ar ak­tie­ru bil­dēm. «Lai mam­ma ne­re­dzē­tu, es to pa­slē­pu zem mē­te­lī­ša, ie­po­gā­ju pie krū­tīm, un tas man bi­ja līdz­i vi­sās blin­dā­žās un ir pie ma­nis vēl šo­dien.»

Ta­ču bēr­nī­bas vi­sag­rā­kais sap­nis Va­len­tī­nai bi­ja kļūt par de­jo­tā­ju – pirm­ās de­ju iz­rā­des no­ti­ka kāp­ņu tel­pā, un ska­tī­tā­jas bi­ja drau­dze­nes. «Kad mam­ma gā­ja uz tir­gu, es vi­ņai no­pa­kaļ pa ie­lu gā­ju de­jo­da­ma, un vi­ņai par to bi­ja kauns. Tad pra­sī­jos ve­cā­kiem, ka es arī gri­bu iet uz ba­let­sko­lu, bet vi­ņi at­tei­ca, ka pie­tiek jau ar ma­nu de­jo­ša­nu uz ie­las…» Kas cits at­li­ka, va­ja­dzē­ja vien pie­vēr­sties kla­vier­spē­lei un dzie­dā­ša­nai. Sko­las ga­dos Va­len­tī­na no bib­li­otē­kas ņē­ma dzies­mu no­tis, dzie­dā­ja un pa­va­dī­ja se­vi uz kla­vie­rēm.

Reiz, at­brau­ku­si uz Rī­gu pie krust­mā­tes, Va­len­tī­na no­pir­ka skais­tu Zā­ras Le­an­de­res bil­di – arī tā vi­ņai sa­gla­bā­ju­sies šo­balt­dien – un pir­mo­reiz aiz­gā­ja uz ope­ru. To­reiz Va­len­tī­na Rī­gā pie pa­zi­ņām sa­sta­pu­si kā­du mei­te­ni, kas gro­zī­ju­sies spo­gu­ļa priekš­ā un sa­cī­ju­si: «Kad iz­aug­šu, bū­šu dzie­dā­tā­ja.» Va­len­tī­na stā­vē­ja vi­ņai bla­kus un ne­tei­ca ne­ko, bet do­mā­ja tie­ši to pa­šu…

Va­len­tī­na mo­di­na gu­ļo­šos

1942. ga­dā pie­dzi­ma Va­ļas jaun­ākais brā­lī­tis Pē­te­ris*, ta­gad pa­zīs­tams kom­po­nists, Lie­lās Mū­zi­kas bal­vas lau­re­āts. Va­ļa, pro­tams, gā­ja ar ma­zo past­ai­gā­ties, sa­vu­kārt Pē­cis bi­ja spiests stun­dām il­gi klau­sī­ties Šo­pē­nu, Bēt­ho­ve­nu un gam­mas, kat­ru ska­ņu lai­žot caur se­vi. Arī tē­tis, pār­nā­cis no dar­ba, ņē­ma ro­kās vi­jo­li un spē­lē­ja dē­lē­nam pol­kas, ka­mēr tas gul­ti­ņā lē­ca no prie­ka! Va­len­tī­na Bu­tā­ne at­zīs­tas, ka ti­kai brā­ļa dēļ nav aiz­bē­gu­si uz Vā­ci­ju. Kad tu­vo­ju­sies pa­dom­ju ar­mi­ja, vi­ņa cie­mo­ju­sies pie krust­mā­tes Og­rē. To­brīd vi­si mu­ku­ši prom ar ku­ģiem un vil­cie­niem, un tā va­rē­ju­si da­rīt arī vi­ņa, ta­ču at­ce­rē­ju­sies sa­vu ma­zo brā­lī­ti un at­grie­zu­sies pie ģi­me­nes.

Pēc ka­ra Dau­gav­pils kļu­va glu­ži tuk­ša, te­āt­ra vairs ne­bi­ja, kul­tū­ras dzī­ve ap­stā­jās, ta­ču sko­lā māk­sli­nie­cis­kā paš­dar­bī­ba jo­pro­jām bi­ja ob­li­gā­ta. Reiz Va­len­tī­nu pa­mu­di­nā­ja kla­ses va­ka­rā kaut ko no­dzie­dāt. Tā nu de­vī­ta­jā kla­sē vi­ņa uz­stā­jās ar sa­vu pir­mo so­lo. Dzie­dāt vi­ņai ļo­ti pa­ti­ka, tā­pēc Va­len­tī­na no­or­ga­ni­zē­ja mei­te­ņu sek­ste­tu – pa­ti sa­mek­lē­ja dzies­mas un spē­lē­ja pa­va­dī­ju­mu. Kla­vier­spē­lē vi­ņa ap­gu­va ar­vien sa­rež­ģī­tā­ku re­per­tu­āru, ta­ču pa­ti ju­ta, ka ro­ka nav tik lie­la, lai vei­do­tu pi­anis­tes kar­je­ru.

1949. ga­dā Va­len­tī­na ie­stā­jās mū­zi­kas vi­dus­sko­las vo­kā­la­jā no­da­ļā, kur mā­cī­jās trīs ga­dus. Vi­ņas sko­lo­tā­ja bi­ja Ber­ta Braun­fel­de (starp ci­tu, sa­vu­laik arī Mar­ga­ri­tas Vil­cā­nes mū­zi­kas pe­da­go­ģe). Ta­ču ar mu­zi­cē­ša­nu vien bi­ja par maz, va­ja­dzē­ja pel­nīt mai­zī­ti, un Va­len­tī­na kļu­va par Dau­gav­pils Krie­vu drā­mas te­āt­ra pi­anis­ti. 1952. ga­dā vi­ņa de­vās uz Rī­gu, lai stā­tos sa­vā sap­ņu augst­sko­lā – Kon­ser­va­to­ri­jā, kur vo­kā­la­jā no­da­ļā to­gad bi­ja četr­des­mit piec­i gri­bē­tā­ji uz sep­ti­ņām vie­tām!

Ek­sā­mens. Da­ži pro­fe­so­ri sēž pie gal­da, bet vie­na gal­va pat guļ uz gal­da! Va­len­tī­na uz­kāpj uz ska­tu­ves un, lai ma­zāk uz­trauk­tos, no­lemj ska­tī­ties ko­mi­si­jai pār­i, uz zā­les vi­ņu ga­lu. Va­len­tī­na dzied San­tu­cas ro­man­ci no ope­ras «Zem­nie­ka gods». Pēc kā­das augst­as nots vi­ņa pa­ma­na, ka arī gu­ļo­šā gal­va bei­dzot pie­sle­jas…

Un Va­len­tī­na ie­kļu­va uz­ņem­to sa­rak­stā! Par Bu­tā­nes sko­lo­tā­ju kļu­va Do­ra Bru­tā­ne – piec­des­mi­ta­jos ga­dos bie­ži pa ra­di­o dzir­dē­ta vo­kā­lis­te. «Vi­ņa bi­ja ār­kār­tī­gi mī­ļa blon­dī­ne lie­lām, gaiš­zi­lām acīm – sa­ro­ko­jā­mies un pa­ru­nā­jām par to, ka mums ir līdz­īgi uz­vār­di. Vi­ņa ma­ni sau­ca par Va­li­ju…»

Pa Rī­gas bul­vā­riem

Pie­pel­no­ties stu­di­ju ga­dos, Va­len­tī­na dzie­dā­ju­si pirms fil­mu se­an­siem ki­no­te­āt­ros «Kom­jau­nie­tis» un «Lāč­plē­sis», kā jau tas piec­des­mi­to ga­du vi­dū bi­ja pie­ņemts. Dzie­dā­ju­si arī kon­cer­tos Ļe­ņin­gra­dā un Mas­ka­vā, ie­ska­ņo­ju­si lat­vie­šu un krie­vu so­lo­dzies­mas ra­dio­fo­nā. Jau stu­di­ju ga­dos da­ži prog­no­zē­ja vi­ņai ope­re­tes dzie­dā­tā­jas kar­je­ru, ta­ču augst­sko­las ce­tur­ta­jā kur­sā no­ti­ka lie­lais pa­grie­ziens Va­len­tī­nas dzī­vē. Di­vi Kon­ser­va­to­ri­jas stu­den­ti – kontra­ba­sists Egils Švarcs un pi­anists Rai­monds Pa­uls – bi­ja no­di­bi­nā­ju­ši sa­vu in­stru­men­tā­lo es­trā­des sek­ste­tu, ku­ru at­zi­na Lat­vi­jas Ra­di­o māk­sli­nie­cis­kais va­dī­tājs sim­fo­ni­ķis Jā­nis Iva­novs. Sā­kās jaun­a ēra lat­vie­šu es­trā­dē: šis bi­ja pir­mais pro­fe­si­onā­ļu ko­lek­tīvs, kas ra­dio­fo­nā ofi­ci­āli drīk­stē­ja ie­ska­ņot es­trā­des mū­zi­ku – gan po­pu­lā­ras pa­dom­ju un ār­zem­ju dzies­mi­ņas, gan lat­vie­šu au­to­ru pirm­ās, vēl ne­dro­šās kom­po­zī­ci­jas.

Sek­ste­tam va­ja­dzē­ja dzie­dā­tā­ju. Ti­ka iz­mē­ģi­nā­ti vai­rā­ki, to vi­dū Ve­ra Da­vi­do­ne, vē­lā­kā ope­ras zvaig­zne, Al­frēds Viš­ņev­skis. Reiz stu­dij­bied­ri uz mē­ģi­nā­ju­mu uz­ai­ci­nā­ja arī Va­len­tī­nu. Tie­ši vi­ņa 1956. ga­da ap­rī­lī ie­dzie­dā­ja pir­mo Rai­mon­da Pa­ula ori­ģi­nāl­dzies­mu «Ne­no­sū­tī­tā vēs­tu­lī­te» ar Dai­nas Avo­ti­ņas vār­diem. Ti­ka ie­rak­stī­tas arī ci­tas me­lo­di­jas, ta­ču svīt­ru la­bi ie­sāk­ta­jam pār­vil­ka to­rei­zē­jā par­ti­jas un val­dī­bas at­tiek­sme pret es­trā­des mū­zi­ku. Tas ta­ču bi­ja laiks, kad sak­so­fo­nus jo­pro­jām gri­bē­ja iz­liekt tais­nus un spē­kā bi­ja sa­kām­vārds: «Kto sej­čas ig­ra­jet džaz, zav­tra ro­ģi­nu pro­dast!»**

«Kad sā­ku dzie­dāt ko­pā ar Pa­ulu un Švar­cu, Kon­ser­va­to­ri­jā ne­vie­nam to ne­tei­cu, ti­kai mei­te­nes kop­mīt­nēs zi­nā­ja, ka eju uz Ra­di­o. Bet, kad ie­rak­stī­ja Du­na­jev­ska un Hreņ­ņi­ko­va dzies­mas, kas iz­ska­nē­ja ra­di­o, vi­si da­bū­ja to zi­nāt! Ma­na sko­lo­tā­ja drau­dē­ja, ka vi­ņu ķer­šot sirds­trie­ka, mūs vi­sus iz­sau­ca pie rek­to­ra un brī­di­nā­ja: ja tā tur­pi­nā­sim, ne­da­bū­sim dip­lo­mus! Vēl at­ce­ros, ka pro­fe­so­ram Vi­ļu­ma­nim vai­cā­ju: kā tad igau­ņiem Ge­orgs Otss drīkst dzie­dāt es­trā­di ko­pā ar Ra­di­o or­ķes­tri?! Viņš ti­kai at­me­ta ar ro­ku… Zē­ni gan tur­pi­nā­ja in­stru­men­tā­lās mū­zi­kas spē­lē­ša­nu, bet es pār­trau­cu līdz 1957. ga­dam, kad sa­ņē­mu dip­lo­mu. Tū­līt pēc tam at­sā­kām in­ten­sī­vu dar­bu Ra­di­o.

Pirm­ās Rai­mon­da dzies­mas bi­ja tā­das skum­jas un man ļo­ti pie­stā­vē­ja. Mēs sa­ti­kā­mies Kon­ser­va­to­ri­jā, viņš man no­spē­lē­ja dzies­mu «Dzēr­ves» (diem­žēl arī iz­dzēs­ta Lat­vi­jas Ra­di­o fono­tē­kā – D. M.), un tad es kā vo­kā­lis­te lū­dzos: «Vai tu ne­va­ri kaut ko maz­lie­tiņ pār­tai­sīt – ie­likt man kaut vie­nu augš­u, lai va­ru se­vi la­bāk pa­rā­dīt…» Rai­monds vē­lāk kā­dā in­ter­vi­jā tei­ca: «Tā Va­len­tī­na nu gan bi­ja pra­sī­ga, – vien­mēr man vi­ņai kaut kas bi­ja jā­la­bo, un vien­mēr vi­ņa bi­ja ne­ap­mie­ri­nā­ta…» Bet man tas li­kās pats par se­vi sa­pro­tams!»

Vēl ta­gad vi­ņa at­ce­ras ik­vie­nu no šīm pir­ma­jām es­trā­des dzies­mām lat­vie­šu va­lo­dā. To­laik Va­len­tī­na Bu­tā­ne ie­dzie­dā­ja arī El­gas Īgen­ber­gas hi­tu «Rī­gas bul­vā­ri». «El­ga tik skais­ti spē­lē­ja kla­vie­res un bi­ja ļo­ti dās­na ar kom­pli­men­tiem. «Va­len­tīn, jūs esat vie­nī­gā un ap­bu­ro­šā­kā, es­mu pār­lie­ci­nā­ta, ka ne­viens cits tā ne­bū­tu va­rē­jis ie­dzie­dāt!», vi­ņa man tei­ca.»

Ie­spē­jams, Īgen­ber­gai bi­ja tais­nī­ba, jo Bu­tā­nes balss pa­tie­si ir uni­kā­la, to va­rē­tu sa­lī­dzi­nāt ar ksi­lo­fo­nu, kas arī kat­ru ska­ņu pa­da­ra tī­ru un ska­nī­gu kā stik­liņš. Vien­lai­kus tā ir jūs­mī­ga un sta­ro­jo­ša. Tur­klāt Va­len­tī­nai ir lie­lis­ka dik­ci­ja, un vi­ņas pa­ci­lā­jo­šais priekš­ne­sums dā­vā bau­du un dzī­ves­prie­ku.

Sla­va at­nā­ca un aiz­gā­ja…

Pēc Kon­ser­va­to­ri­jas beig­ša­nas (vi­ņas dip­lom­darbs bi­ja Ta­mā­ras lo­ma Ru­bin­štei­na ope­rā «Dē­mons») Va­len­tī­nu Bu­tā­ni pie­ņē­ma dar­bā Lie­pā­jas mu­zi­kā­la­jā te­āt­rī. Tur vi­ņa ie­stu­dē­ja gal­ve­nās lo­mas ope­re­tēs «Za­ļā pļa­va», «Trej­mei­ti­ņas», at­vei­do­ja Kris­tī­ni Jā­ņa Kal­ni­ņa ope­rā «Ugu­nī». To­mēr dzie­dā­tā­jas lie­lais sap­nis bi­ja tur­pi­nāt stu­di­jas. «Bi­ju ar mie­ru pa­likt Kon­ser­va­to­ri­jā vi­su mū­žu – es tur tik la­bi ju­tos un bi­ju tik lai­mī­ga! Ne­zi­nā­ju, ko es vē­lāk ie­sāk­šu, to­mēr no­lē­mu pēc ie­spē­jas ātr­āk do­ties uz as­pi­ran­tū­ru, šo­reiz jau uz Ļe­ņin­gra­du (ta­ga­dē­jā Pē­ter­bur­ga – D. M.).»

Bez no­rī­ko­ju­ma, kā jau ne­kom­jau­nie­te un bez­par­te­jis­kā, Va­len­tī­na uz sa­vu ro­ku aiz­brau­ca vis­maz no­skaid­rot, kā­das tu­rie­nes augst­sko­lā ir pra­sī­bas un kon­ku­ren­ce. Diem­žēl kop­mīt­nes caur­vē­jos vi­ņa sa­sal­dē­jās – uz ek­sā­me­nu aiz­gā­ja ap­sli­mu­si, da­bū­ja čet­ri­nie­ku un brau­ca mā­jās, uz Lie­pā­ju.

Tā­pēc jau dzī­ve ne­bei­dzās. 1957. ga­dā ti­ka no­di­bi­nāts Rī­gas es­trā­des or­ķes­tris, un tā di­ri­ģents – Va­len­tī­nas kur­sa­biedrs Rin­golds Ore – aici­nā­ja dzie­dā­tā­ju uz sa­dar­bī­bu. Vi­ņa ie­dzie­dā­ju­si Ores sla­ve­no ro­man­ci «Es ti­cu, draugs» un ci­tas dzies­mas, arī In­du­ļa Kal­ni­ņa po­pu­lā­ro «Si­la­vas val­si» du­etā ar Ed­ga­ru Zve­ju, pie­da­lī­ju­sies vai­rā­kos kon­cer­tos. Tā nu, strā­dā­da­ma Lie­pā­jā, turp­mā­ka­jos pār­is ga­dos vi­ņa no­tē­rē gan­drīz vi­su al­gu, brau­kā­da­ma uz Rī­gu, uz ie­rak­stiem. «Ga­dī­jās, ka ie­brau­cu no Lie­pā­jas, zē­ni at­vēl man tuk­šu tel­pu, ie­dod no­šu la­pu un sa­ka – ma­nā rī­cī­bā ir div­des­mit mi­nū­tes, lai ie­mā­cī­tos jaun­o dzies­mu. Vi­ņi zi­nā­ja, ka man ar no­šu la­sī­ša­nu iet la­bi.» Ti­ka iz­do­tas arī vai­rā­kas ma­zās ska­ņu­pla­tes ko­pā ar Pa­ula un Švar­ca sek­ste­tu ie­ska­ņo­tām me­lo­di­jām. Tā­pat Va­len­tī­na Bu­tā­ne sa­dar­bo­ju­sies arī nā­ka­mo ra­di­o pro­fe­si­onā­lo es­trā­des ko­lek­tī­vu – Iva­ra Ma­zu­ra un Igo­ra Ja­kov­ļe­va va­dī­to sek­ste­tu.

Ta­ču es­trā­des mū­zi­ka ir ti­kai vie­na no Bu­tā­nes in­te­re­sēm, un pēc di­viem ga­diem vi­ņa spī­tī­gi at­kal mē­ģi­na ie­kļūt as­pi­ran­tū­rā. Šo­reiz dzie­dā­ša­nas ek­sā­me­nā Va­len­tī­na no­pel­na piec­nie­ku. Ta­ču la­bi ie­sāk­tais pār­trūkst pus­ce­ļā. Dzie­dā­tā­jai iz­vei­do­jas ģi­me­ne, un mā­cī­bas ir jā­pār­trauc.

«Kad ap­pre­cē­jos, Žor­žiks – Pa­ula sek­ste­ta ģi­tā­rists Ge­orgs Sla­vec­kis – man tei­ca: «Ja abi­žo, nāc sū­dzē­ties, mēs vi­ņam sa­do­sim!»

Pra­su – vai tad abi­žo­ja arī? Va­len­tī­na ti­kai no­pū­šas…

Un tā 1963. ga­dā bei­dzas Va­len­tī­nas es­trā­des dzie­dā­tā­jas kar­je­ra. Kā­pēc – vi­ņa at­sa­kās at­bil­dēt. Tas skar dzie­dā­tā­jas per­so­nis­ko dzī­vi. «Viss ie­grie­zās tā, ka vairs ne­va­rē­ju dzie­dāt. Var­būt arī la­bi, ka aiz­gā­ju tik ātr­i – ma­nā vie­tā ta­ču pa­li­ka Mar­ga­ri­ta Vil­cā­ne.»

Pēc Lie­pā­jas te­āt­ra lik­vi­dē­ša­nas Va­len­tī­na do­das uz Jel­ga­vu, kur bei­dzot tiek pie sa­va dzī­vok­lī­ša. Turp­māk vi­ņa strā­dā par mū­zi­kas pe­da­go­ģi Jel­ga­vas mū­zi­kas vi­dus­sko­las vo­kā­la­jā no­da­ļā, līdz pat aizie­ša­nai pen­si­jā mā­ca ob­li­gā­to dzie­dā­ša­nu to­po­ša­jiem kor­di­ri­ģen­tiem. Va­len­tī­nas Bu­tā­nes audzēk­ņi bi­ja arī No­ra Bum­bie­re, Sol­vei­ga Ra­ja, ta­gad pa­zīs­ta­mā te­no­ra Jā­ņa Kur­še­va mam­ma Zi­ta Son­do­re, Mar­gi­ta Frei­den­fel­de. Četr­us ga­dus vi­ņa strā­dā arī par mū­zi­kas re­dak­to­ri Lat­vi­jas Ra­di­o bēr­nu re­dak­ci­jā. Dzie­dā­tā­jas kād­rei­zē­jie dar­ba­bied­ri Lat­vi­jas Ra­di­o sa­ka: vi­ņa ir ļo­ti prin­ci­pā­la un al­laž sa­ka, ko do­mā, pat ja šī pa­tie­sī­ba ir ne­ēr­ta.

…ir ti­kai mū­zi­ka!

Kad jau­tā­ju, cik es­trā­des dzies­mu vi­ņa sa­vā mū­žā ie­dzie­dā­ju­si, Va­len­tī­na ko­ķe­ti at­trauc: «Es­mu tik tā­lu no kaut kā­das grā­mat­ve­dī­bas… Un kas tad var iz­skai­tīt zvaig­znes?»

Un tie­šām – sva­rī­gā­kā jau nav sta­tis­ti­ka, bet dvē­se­le un skais­tums, kas skan no ik­vie­na Va­len­tī­nas Bu­tā­nes balss ie­rak­sta. Un tas šo­brīd tik ļo­ti kon­tras­tē ar kād­reiz tik po­pu­lā­rās māk­sli­nie­ces ik­die­nu.

Vi­ņa dzī­vo ko­pā ar dē­lu An­dri, kas sa­vos četr­des­mit četr­os tik vien spēj pa­lī­dzēt kā šad tad aiziet uz vei­ka­lu un ap­tie­ku, bet ci­tā­di ir tik­pat ap­rū­pē­jams kā ta­gad mam­ma. Diem­žēl pret šā­dām kai­tēm zā­ļu nav. Viņš gan dzied Do­be­les baz­nī­cas ko­rī, tā­tad man­to­jis Bu­tā­nu dzim­tas mu­zi­ka­li­tā­ti… Ne ti­kai rai­zes par An­dra nā­kot­ni no­māc dzie­dā­tā­ju: «Iz­eju div­reiz ne­dē­ļā ār­ā, dzī­vo­ju četr­ās sie­nās, bet skum­jā­kais ir tas, ka man nav do­mu­bied­ru. Daž­reiz, pro­tams, kā­dam pie­zva­nu, bet tad mē­ne­ša bei­gās at­nāk rē­ķins…»

Tā nu Va­len­tī­na pār­ci­lā sa­vus ie­rak­stus ka­se­tēs, jo vi­ņai nav pat dis­ku at­ska­ņo­tā­ja. Šķiet, dzies­mas vi­ņai ir kā pa­šas bēr­ni – vi­sas tik mī­ļas, lo­lo­ja­mas, sva­rī­gas. Par spī­ti gan­drīz piec­des­mit ga­du at­tā­lu­mam, pat kat­ru vi­ņa var kaut ko past­ās­tīt. Pie­mē­ram, reiz Rī­gā vie­so­jies es­trā­des or­ķes­tris no Un­gā­ri­jas, un vi­ņa pēc kon­cer­ta di­ri­ģen­tam iz­lū­gu­sies par­ti­tū­ru, lai pa­ti va­rē­tu šīs skais­tās me­lo­di­jas ie­dzie­dāt ra­di­o. «Es ne­mū­žam ne­va­rē­tu ie­do­mā­ties se­vi ci­tā pro­fe­si­jā! Man nav ne­kā­du ci­tu do­tī­bu, ti­kai mū­zi­ka!» sa­ka mū­su pirm­ā pēc­ka­ra lai­ka es­trā­des dī­va.

Bet kaut kur Va­šin­gto­nā bi­ju­šais virs­nieks, la­bas mū­zi­kas pa­zi­nējs, no­laiž sa­va kab­ri­ole­ta jum­tu un klau­sās, kā Va­len­tī­na sa­vā kris­tāl­tī­ra­jā sop­rā­nā dzied «Rī­gas bul­vā­rus». Tik­pat skais­ti kā Kat­rī­na Grei­so­ne, Džū­li­ja End­rjū­sa, Džei­na Pa­ue­la. At­šķi­rī­ba vien tā, ka pa­sau­le zi­na vi­ņu, ne­vis mū­su Va­len­tī­nas vār­du…