Rīga 0°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Lai gan Kristaps lielāko daļu sava laika pavada ārzemēs, mums izdodas viņu uz sarunu noķert tepat Latvijā, kur sportists uz īsu brīdi ieradies tieši pēc olimpiskajām spēlēm. Pats jātnieks smej, ka kopā ar komandu dzīvojot kā gājputni – ziemas pavada Spānijā, pavasarus un vasaras Vācijā. «Paši uzbūvējām zirgu pārvadājamo transportu, kurai aizmugurē pielikām lielu piekabi, ko esam ierīkojuši kā dzīvojamo daļu. Visu gadu tur arī dzīvojam un braucam visur, kur vajag. Tādi mums tie apstākļi ir, tāds ir šis sports, un ar to kaut kā jāsadzīvo. Visur kaut kas ir jāziedo – savs laiks, darbs, apstākļi. Taču, ja gribi sasniegt savu mērķi, ir jāspēj izkāpt no komforta zonas, paskatīties uz pasauli citādi.»
Bērnībā par jātnieku kļūt nesapņoja
Zirgā Kristaps esot jau divdesmit gadu, kopš mamma laukos nopirkusi pirmo zirgu. Uz jautājumu, kurš bija brīdis, kad sportists nolēma jāšanai pievērsties nopietnāk, jātnieks atbild, ka tāda nav bijis, tas noticis ļoti dabiski – pašplūsmā. Agrā bērnībā, skolas pirmajās klasītēs, kad skolotāji jautājuši, par ko gribētu kļūt, Kristaps, līdzīgi kā citi puikas, atbildējis, ka varētu būt policists. «Tolaik lielākā daļa teica – policists, ugunsdzēsējs. Tas, protams, nebija nopietni, par to vēlāk nekādu domu nebija.
Patiesībā es nekad tā apzināti neesmu domājis par to, kas es gribētu būt.
Vienkārši darīju to, kas patīk. Skolas laikā līdzās jāšanai man patika arī skrūvēt mašīnas, mopēdus, rollerus. Man arī ļoti patika spēlēt basketbolu. Es gan nekad neesmu domājis, ka būšu profesionāls basketbolists, vienkārši patika spēlēt. Tomēr zirgi prasīja tik daudz, ka nekam citam laika nemaz tā īsti neatlika.»
Motivē uzvaras garša
Jaunībā galvenā lieta, kas Kristapu piesaistījusi tieši jāšanai, bija panākumi. Pēc pirmajām uzvarām sacensībās esot bijis āķis lūpā, un uzvaras garša motivējusi trenēties un braukt tālāk uz nākamajām sacensībām – lēkt vēl augstāk un uzvarēt vēl vairāk. «Bija grūti, bet kaut kā man tas padevās. Ja nesanāktu un neuzvarētu, varbūt arī nebūtu turpinājis un būtu gājis mācīties ko citu. Par policistu gan visdrīzāk ne,» viņš smej. Lai gan sākotnējais dzinulis bija gūtās uzvaras, palikt jāšanā arī vēlākos gados Kristapu virzījusi šī sporta specifika un augošā sarežģītības pakāpe. «Ar zirgiem nav kā mašīnām – iekāp, spied pedāļus, un tā dara tikai to, ko tu pats liec. Ja zirgam liec kaut ko darīt, viņš ne vienmēr klausa, katrs savs mērķis, darbība ar zirgu ir jāsarunā. Tas noteikti šo sportu padara grūtāku. Līdzīgi ir ar maršrutu sarežģītību – jo grūtāki maršruti, jo interesantāk tos pieveikt.»
Konkūra maršrutā sarežģītības pakāpi veidojot ne vien šķēršļu augstums, bet arī to izkārtojums dažādās kombinācijās un veicamās trajektorijas, attālums starp šķēršliem. Jātnieks skaidro, ka, lai veiksmīgi pieveiktu maršrutu, jāpārzina sava zirga biomehānika un jāliek lietā arī matemātiskās dotības. «Maršruts pirms jāšanas ir jāizplāno, jāizmēra attālumi starp šķēršļu kombinācijām, jāizskaita katrs centimetrs, lai izdotos to pieveikt bez soda punktiem.
Arī katram zirgam ir sava specifika. Viena no lietām, kas jāņem vērā, ir lēkša jeb soļa izmērs.
Valour, zirgam ar ko startēju olimpiskajās spēlēs, lēksis ir milzīgs, man ir jāizdomā, kur to lēksi likt, un jābūt ļoti, ļoti precīzam. Mana ilggadējā partnera Moon Ray lēksis ir mazāks, ar to jājāj savādāk. Toties ar viņu ir grūtāk sarunāt – mūsu domas ne vienmēr sakrīt, dažkārt viņam gribas maršrutā darīt citādi.»
Ceļš uz Tokiju
Vēl tikai pirms desmit gadiem olimpiskās spēles Kristapam likušās kā nesasniedzams sapnis. «Kad sāku lēkt maršrutus ar augstumu līdz 150 cm un vēlāk arī 21 gada vecumā startējot jauniešu konkurencē, olimpiskās spēles likās kā tāds kosmoss, domāju, ka uz tām man neaizjāt nekad. Tolaik tas pat nebija mans mērķis, biju pārliecināts, ka mums, parastajiem mirstīgajiem cilvēkiem, tas nav sasniedzams, kur nu vēl no Latvijas,» stāsta Kristaps. Viss mainījās 2012. gadā, kad viņš sāka sadarbību ar Federovsku ģimeni no Krievijas, kas jātnieku nodrošinājuši ar augsta līmeņa zirgiem, dodot iespēju strauji kāpt pasaules jātnieku reitingos un kļūt par pirmo jātnieku, kas Latviju pārstāvēja Pasaules kausa konkūrā finālsacensībās. To Kristapam izdevās paveikt trīs gadus pēc kārtas. Pirmo reizi jātnieka karjeras laikā viņam dalība olimpiskajās spēlēs neesot vairs likusies tik nesasniedzama. Lai gan sadarbība ar Federovsku ģimeni beidzās, sapnis par olimpiskajām spēlēm palika.
Kristaps smej, ka par to, kā viņš kopā ar komandu nonācis līdz kvalifikācijai olimpiskajām spēlēm, varētu uzrakstīt veselu grāmatu. Lai to sasniegtu, iziets cauri milzu grūtībām un izdzīvota plaša emociju gamma. Vislielākais izaicinājums bijis atrast zirgu, ar ko būtu iespējams kvalificēties dalībai olimpiskajās spēlēs. Bija jāsameklē Moon Ray un pēc tam jādabū viņš savā stallī. «Mūsu ceļš uz olimpiskajām spēlēm noteikti bija daudz grūtāks nekā vismaz 90% pārējo jātnieku, kas tur piedalījās. Ja tev ir lielu sponsoru nauda, to atrisināt ir daudz vieglāk. Ja tik lielu sponsoru nav, jāizdomā, kā zirgu nopirkt pašam.
Tāda līmeņa zirgs, kas varētu startēt olimpiskajās spēlēs, teiksim, pēc gada, maksā aptuveni pusmiljonu.
Zirgs, ar kuru vari tāda līmeņa sacensībās piedalīties uzreiz, maksās jau virs miljons eiro. Pusmiljonu atrast nav viegli, un ar to jau visas izmaksas nebeidzas – tas ir dārgs sporta veids, otrs dārgākais pasaulē uzreiz aiz golfa. Arī ar Valour bija līdzīga situācija,» atzīst Kristaps. Sākotnēji Kristaps nezināja, vai Moon Ray tiešām spēs izpildīt kvalifikāciju olimpiskajām spēlēm. «Ar Moon Ray vienmēr bija riskanti – viņš varēja maršrutā apcirsties un aiziet citā virzienā. Viņš ir īpaša personība, dažkārt viņš nolemj, ka grib padauzīties, nevis lēkt. Tomēr svarīgākie starti ar Moon Ray mums izdevās, un tad arī sapratām – tā turpinot mēs varam kvalificēties olimpiskajām spēlēm. Un tā milzīgais risks, milzīgās saistības, ko uzņēmos ar Moon Ray, mums atvēra durvis uz olimpisko kvalifikāciju un Tokiju,» stāsta jātnieks.
Lai gan olimpiskajām spēlēm Kristaps kvalificējās ar savu ilggadējo partneri Moon Ray, zirga veselības dēļ uz Tokiju viņam nācās doties ar citu zirgu – Valour, ar kuru sadarboties bija sanācis vien pusgadu, kas šajā sporta veidā ir ļoti maz. Lielākā daļa olimpisko jātnieku ar saviem zirgiem startē vairākus gadus un dažkārt zirga karjeras laikā paspēj piedalīties pat vairākās olimpiskajās spēlēs. Valour raksturs gan esot vienkāršāks nekā Moon Ray, taču arī viņam ir sava specifika. «Valour ir fiziski grūtāk jājams – liels, ar garām kājām un milzīgu lēksi. Man fiziski grūtāk ir viņu izveidot pirms un pēc šķēršļa, lai viņš sekmīgi to pārlēktu. Ja ar tik lielu zirgu maršruta laikā neko nedarīsi, viņam būs grūti, zirgs nespēs veikt pareizas distances un lēciena amplitūdu. Tas viss ir jāvada.»
Zirgs, kam patīk uzvarēt
Kāds tad īsti ir zirgs, kas Latvijas sportistam atvēra durvis uz olimpiskajām spēlēm? Kristaps stāsta, ka Moon Ray esot inteliģentākais zirgs, kādu viņam savā dzīvē gadījies sastapt. «Moon Ray patīk uzvarēt. Kad viņš izlec tīri, viņš ir priecīgs – spēlējas, mētā kaklu un purina galvu, uzsper ar pakaļkājām un izrādās. Ja maršrutā kaut ko nogāž vai kaut kas nesanāk, arī viņš nāk ārā no laukuma sašļucis, nokārtu galvu. Pat burkānu ņem ar garu degunu.»
Kristaps uzskata, ka galvenā veiksmes atslēga ir zirga dvēselē un sirdī – tur jāmīt cīnītāja garam.
«Spēks un tehnika nav pat tik daudz no svara, lielākajās sacensībās lec visvisādi zirgi, bet uzvar tie, kas ir cīnītāji, kuriem ir raksturs. Protams, talants, spēks un tehnika ir vajadzīgi, bet, ja zirgam nav dvēseles, tad lielais sports laikam nebūs īstā vieta un zirgs jāorientē citā virzienā.»
Kristapa stallī Limbažos dzīvo arī Moon Ray jaunākais brālis, kuram šobrīd ir divi gadi. Kristaps domā, ka arī viņš, iespējams, būs mantojis lielā brāļa īpašo personību. «Mums jāšanas laukums ir blakus aplokam. Kad mēs trenējamies, viņš vienīgais no visa bara nāk laukuma malā skatīties, ko mēs darām. Pabubina un pazviedz zirgiem uz laukuma, skrien gar aploka malu, palecas – izrādās, kā viņš arī māk. Raksturs viņam varētu būt ļoti līdzīgs, bet visādi citādi – jāskatās. Viņš vēl ir ļoti jauns, vēl jāpaaugās, lai redzētu kāds zirgs viņš būs. Plānot jau mēs varam, ko gribam, bet zirgs ir zirgs, kāds izaugs, tāds viņš būs.»
No sporta Moon Ray vēl neatvadās
Smago lēmumu par zirga maiņu tieši pirms olimpiskajām spēlēm nācās pieņemt, jo sešpadsmit gadu vecajam Moon Ray pasliktinājās veselība, kas liedza nodarboties ar sportu tik augstā līmenī. Tomēr pavisam no sporta Moon Ray vēl neesot gatavs atvadīties. Pēc gara ārstēšanās un rehabilitācijas perioda zirgs šobrīd Limbažos lēnām uzņemot vieglu slodzi, un, iespējams, nākamajā sezonā viņu varēsim redzēt kādās vietējās sacensībās, lecot mazos maršrutus. «Lielajā sportā Moon Ray vairs neatgriezīsies, bet domāju, ka savam priekam viņš noteikti vēl kaut ko palēkās. Viņš jūtas ļoti labi un ir priecīgs, vakar vēl gandrīz nometa pļavā manu galveno palīdzi un draudzeni Anitu – skrien, skrien un tad pēkšņi metās uz otru pusi, ceļas divkājās. Moon Ray vēl ir ļoti dzīvespriecīgs, un viņam patīk braukt uz mačiem, viņam ir azarts sacensties, un tāda iespēja viņam vēl noteikti būs. Kaut kad mēs rīkosim viņam arī svinīgu atvadu ceremoniju no sporta, bet vēl tas laiks nav pienācis.»
