Ievainotā dzenskrūve

«Tiesnesis skatījās uz mani un gaidīja atbildi. Un es, desmitgadīgs puišelis, pateicu: gribu dzīvot pie tēta!» atceras dziedātājs, šova «Zvaigžņu lietus» dalībnieks IVO FOMINS. Pavasarī, 4. martā, viņš nosvinēja savu četrdesmito jubileju, taču trīsdesmit gadu senās sajūtas Ivo atmiņā iegūlušas pamatīgi un viņa sīksto kurzemnieka skatienu joprojām spēj aizmiglot ar asarām…

Kavalieri bija svarīgāki

«Ja man vēlreiz būtu jāizvēlas, kas zina, kā es rīkotos. Mamma ir vajadzīga katram cilvēkam. Vismaz es visu mūžu esmu izjutis viņas trūkumu.

Mamma… Var teikt, ka viņa mani vienkārši pameta, un tad es aizgāju dzīvot pie tēta. Mamma par mani neinteresējās, skolā man sāka parādīties ļoti sliktas atzīmes… Tētis tolaik jau bija aizgājis no mums, jo ģimenē sākās nesaskaņas. Vecāki izšķīrās.

Tētis piedāvāja iet dzīvot pie viņa. Es piekritu, jo jutu, ka mammu es neinteresēju. Un tas nebija tāpēc, ka viņa daudz strādātu, jo no darba viņa nāca mājās laikus. Mamma noteikti bija aizņemta ar saviem kavalieriem. Viņa bija ļoti skaista sieviete, un kavalieru viņai bija daudz. Arī mans tētis bija ļoti skaists.» Un atkal Ivo balss nodevīgi aizlūst.

Pavisam īsu mirkli valda klusums, un tad viņš turpina stāstu. Taču nu jau kā pavisam cits Ivo – nevis tas, kas runāja pirms mirkļa. Jā, Ivo Fomins vienmēr iet paceltu galvu un tikai tajos retajos brīžos, kad sarunas laikā aizmirstas atmiņās, ārā izlien pa kādam pārdzīvojumam. Taču Ivo attopas ātri un, izmetis kādu joku, turpina stāstījumu:

«Mammai esmu vienīgais bērns. Un īstenībā tolaik, kad tiesnesis man, mazam puišelim, prasīja, pie kā gribu dzīvot, man bija grūti pieņemt šo lēmumu – pārvākties uz dzīvi pie tēta. Es gan cerēju, ka mamma mani tomēr meklēs, interesēsies par mani. Nu, vismaz dzimšanas dienās atnāks ciemos, parunāsies… Bet viņa pat svētkos nekad mani neapsveica. Ja būtu palicis pie mammas… Varbūt tad man trūktu tēta? Bet man tomēr šķiet, ka mamma ir svarīgāka, jo bērns taču veidojies mātes puncī.

Es neturu ļaunu prātu uz savu mammu. Ja viņa būtu dzīva, noteikti aizietu pie viņas izrunāties un pajautātu, kāpēc tiku atstumts. Kāpēc? Ja mani negribēja, vajadzēja to darīt citādi. Nu… nu… ir taču visādas iespējas, kā atbrīvoties. Tad vajadzēja pieņemt tādu lēmumu, bet… Viegli tas man nebija. Kurš gan grib, lai viņu atstumj.

Arī tad, kad vecāki vēl dzīvoja kopā, mājās nekad neko labu neredzēju – tētis ar mammu nemitīgi strīdējās. Mēs nebijām materiāli labi situēti, trīs cilvēki dzīvojām divpadsmit kvadrātmetru istabiņā, tualete bija ārā. Diezgan smagi. Bet tad tētis saņēmās, sāka celt pats savu māju, kurā es joprojām dzīvoju un droši vien nodzīvošu visu mūžu. Jo man tā māja ir ļoti mīļa un pat svēta. Vienu brīdi gribēju to pārdot, bet tad apsēdos un prātoju: nē, es taču esmu te uzaudzis, te visa mana bērnība pagājusi, tētis to cēlis ar mīlestību savai ģimenei, es te katru kaktiņu zinu. Tā arī te dzīvoju. Kaut ko rekonstruēju –realizēju tēta ieceres. Tā ir trīsstāvu māja, bet dzīvojam divos stāvos, jo trešajā ir tikai liela istaba, kādi divdesmit kvadrātmetri. Tagad esmu to aiztaisījis ciet, jo nezinu, ko tur darīt.

Vienu brīdi man bija doma uztaisīt tur tādu kā kluba gaisotni – ielikt klavieres, bāra leti, atbilstošus krēslus… Atnāktu draugi, mēs tur pasēdētu, uzspēlētu klavieres, padziedātu. Bet tam visam nav laika, jo tagad man ir citas idejas.»

Bez piecām minūtēm motosportists

«Vēl es Liepājā gribēju uztaisīt mūzikas naktsklubu vecākiem cilvēkiem – tā no trīsdesmit pieci un uz augšu. Jo Liepājā mums tiešām nav, kur aiziet. Jau meklēju telpas, ievadīju sarunas, bet tad sākās TV šovs, un vairs nav laika šo ieceri īstenot. Taču esmu nolēmis – tiklīdz viss beigsies, ar sirdi ķeršos tam atkal klāt un izdarīšu līdz galam. Esmu diezgan uzņēmīgs, tāpēc domāju, ka tieši tā arī notiks. Šim projektam gan ir vajadzīga liela nauda, bet cilvēkiem nekad neko neesmu lūdzis, tāpēc sponsorus laikam nemeklēšu. Ir taču bankas, kur var paņemt kredītu… Es gan vienmēr visu desmitreiz nomēru un tikai tad pieņemu galīgo lēmumu. Šoreiz esmu jau visu nomērījis un zinu, ka mans iecerētais klubs ir tas, ko vēlos, un ka tas ir vajadzīgs cilvēkiem. Pēc tam tas paliks maniem bērniem, tāpat kā viss pārējais, piemēram, ierakstu studija, ko pirms diviem gadiem Liepājā atvēru.

Jaunākais dēls – septiņgadīgais Rihards Ričards (mēs viņu gan saucam vienkārši par Riču) – tiešām labi dzied. Bet Deivids Deivis, kuram nu jau ir divpadsmit gadu, ļoti nopietni aizrāvies ar basketbolu. Es par to priecājos, lai gan sākumā man šķita – ko ta’ viņš tur dara, tikai iet, pamētā bumbu, un viss. Kad pāris reižu pavēroju viņa spēli klātienē – super, tāds talants! Es viņu noteikti atbalstīšu. Viņš sapņo satikt Andri Biedriņu, un, domāju, es viņam to noorganizēšu. Arī man šis basketbolists ļoti patīk. Vispār fantastiski, ko Biedriņš savā vecumā sasniedzis!» Ivo acis burtiski mirdz. Sports viņam ir īpaši mīļa tēma. Kas zina, kā viss būtu izvērties, ja ne tās problēmas ar plaušām. Visticamāk, Jānim Vinteram vajadzētu pasvīst vēl vairāk, jo Ivo bija sasniedzis vērā ņemamus panākumus ne tikai boksā, bet arī motosportā.    

«Nebiju domājis dziedāt, es gribēju sportot. Nodarbojos ar futbolu, basketbolu, motosportu, boksu, riteņbraukšanu… Ar visu, ko vien var iedomāties. Jaunības maksimālisms. Biju azartisks, traks puika, jau bērnībā dienas vidu nekad negulēju. Ilgi nodarbojos ar boksu, ar motosportu. Pēdējais sporta veids, ar ko nopietni nodarbojos, bija motosports. Pametu to tikai tāpēc, ka bija slikti ar plaušām – klepus nepārgāja, iekšā viss burbuļoja… Ārsti man ieteica un arī pats sapratu, ka jāmet miers, jo pret vēju braukt nedrīkstu. Bija žēl, protams, tā uzreiz visam svītru pāri, bet labāk gribēju būt vesels.

Tad sekoja periods, kad nedarīju neko, ja neskaita skolas apmeklējumu, kur tāpat nemācījos. Vispār skolā biju baigais huligāns. Ko tik es nedarīju?! Metu pa mašīnām ar sniega pikām, trāpīju šoferim pa seju, pēc pamatīgas pakaļdzīšanās mani noķēra un aiz auss veda pie mammas. Tad vēl dzīvoju kopā ar viņu.

Skolā man nepatika, ka lielie vienmēr aiztika mazākos. Lai kaut kā viņiem atriebtos, pusdienas pārtraukumā, kamēr citi ēda, saliku lielajiem somās ķieģeļus. Tās no smaguma daudziem saplīsa. Es, protams, neatzinos, ka esmu vainīgs.

Atceros, man bija vēl kāds niķis. Visiem bērniem bija riteņi, bet man ne. Tad es gāju uz šķūnīšiem, atmūķēju tos, paņēmu riteni un vizinājos. Biju tik godīgs, ka vienmēr atliku tos atpakaļ. Dažreiz mani izmantoja lielie bērni – viņi iedeva pavizināties ar saviem riteņiem, bet man vajadzēja par to maksāt.

Pats pie sava riteņa tiku sešu gadu vecumā. Vecāki man to beidzot uzdāvināja dzimšanas dienā. Cik priecīgs biju! Braucu, kritu – ak Dievs, ko tik es nedarīju. Bet visdārgākā, mīļākā dāvana man ir… Pati, pati lielākā ir no manas sievas – viņa man ir dāvājusi divus bērniņus! Un arī šogad viņa man dzimšanas dienā uzdāvināja lielu un mīļu dāvanu – divu nedēļu ilgu ceļojumu uz Franciju. Šovs beigsies 27. aprīlī, bet jau pēc trim dienām mēs laidīsimies prom. Divi vien. Bērni paliks pie omas, pie sievas mammas Valentīnas. Man pašam vairs nav ne tēta, ne mammas, ne omas…»

Svētdienās cepam pankūkas

«Ar tēti kopā nodzīvoju gadus desmit. Viņš strādāja par taksistu, tāpēc mājās bija reti. Es pārsvarā dzīvojos ar omīti. Pati mīļākā omīte man gan bija no mammas puses. Viņa man deva naudu, es pat čiepu to no viņas maciņa, un oma zināja, bet neko neteica. Viņa mani ļoti, ļoti mīlēja. Tas bija skaists laiks – mēs visur kopā gājām, viņa mani lutināja…

Savukārt tēta mamma bija diezgan šerpa, taču sadzīvojām labi. Viņa ļoti garšīgi gatavoja ēst, rūpējās par mani. Domāju, no tēta mammas man ir ticis arī tas pavāra talants. Jā, pēc izglītības esmu pavārs tehnologs!

Liepājas 5. vidusskolā pabeidzu pamatskolu – klasi ar vācu valodas novirzienu. Sekmes bija sliktas, pats huligāniņš, tāpēc man pat draudēja ar specskolu. Lai es tur nenokļūtu, tētis mani gandrīz ar varu aizsūtīja mācīties uz Kandavas sovhoztehnikumu. Pieteicos automehāniķos. Konkursu, protams, neizturēju. Nopriecājos, taču tētis teica: nē, atpakaļ uz Liepāju nebrauksi! Mācies vienalga par ko, bet atpakaļ nebrauksi. Nolēmu – davai, jāmēģina iestāties pavāros. Uh, super, tagad esmu pavārs tehnologs! Strādājis savā profesijā gan neesmu, izņemot to mazo laiciņu, kad gāju praksē, bet iemaņas man ir un pagatavot ēdienu protu labi. Tagad šīs zināšanas īstenoju mūsu ģimenes virtuvē. Man patīk gatavot, tikai nav laika un pie plīts stāvēt sanāk reti. Svētdienās pie Fominiem parasti cep pankūkas. Tiesa gan, šova laikā cepšana notiek tikai tad, kad atbraucu es – darba nedēļas sākumā. Taču šo tradīciju mēs noteikti atjaunosim un svētdienās mūsu māja atkal smaržos pēc rauga pankūkām.

Varbūt kādreiz man tās pankūkas jau ir līdz kaklam, bet process, kad puikas paši raudzē mīklu, paši cep un paši dara visu pārējo, tas ir ko vērts. Viņiem ļoti patīk ņemties pa virtuvi. Varbūt dienās būs pavāri. Un es būšu resns, jo bērni mani paēdinās, kad būšu sirms, vecs onkulis. (Smejas.) Jā, starp citu, tā man ir tāda klusa sāpe – gribu būt resnāks, bet nesanāk… Ēdu labi, arī jūtos normāli, bet labumā neiet. Bērnībā gan biju diezgan apaļīgs puika, bet tad augu un kļuvu arvien tievāks. Kad aizbraucu koncertēt uz kādu citu pilsētu un izeju pastaigāties, tad arī sākas. Ja vēl trāpās aiziet uz tirgu… Parasti dzirdu vienu un to pašu: re, kur Fomins, nabadziņš. Tev mājās nedod ēst? Še, ņem…

Mājās braucu ar pilnām rokām – man sadod kartupeļus, burkānus, medu… Vispār no cilvēkiem esmu mazliet noguris. Nekāds mājās sēdētājs gan arī neesmu, drīzāk tāds impulsīvs – kā dzenskrūve kuģim. Man nemitīgi rodas jaunas idejas, nevaru mierā nosēdēt. Un, lai gan ar ģimeni vairāk laika it kā pavadām mājās, es tik un tā atrodu, ko darīt. Man mūžīgi vajag ar kaut ko paķimerēties. Agrāk pats taisīju remontu, tagad gan to visu uzticu speciālistiem, lai gan māku pat flīzes likt. Nav vairs laika…

Līdz šovam vienīgā brīvdiena man bija svētdiena, tagad pat tās vairs nav, jo piektdienās un sestdienās koncertēju. Ģimeni nedēļā redzu divas dienas. Taču bieži vien sieva brauc man līdzi uz šovu. Bērni gan retāk, jo pirmdienās viņiem agri jāceļas uz skolu un stundas bieži nedrīkst kavēt.

Vispār piedalīties «Zvaigžņu lietū» piekritu pēc ilgām pārdomām. Man pēkšņi piezvanīja no LNT un paziņoja, ka izskatījuši manu kandidatūru. Pakonsultējos ar draugiem. Daudzi teica, lai nepiedalos, citi – lai noteikti izmantoju izdevību. Nu, rezultāts ir zināms. Protams, ja man nepateiktu, ka pārī ar mani dziedās Ieva Pļavniece, diezin vai būtu piekritis. Viņa ir laba aktrise, arī dzied un labi izskatās. Bez augstpapēžu kurpēm viņa nav garāka par mani, mums abiem sakrīt gaumes… Teicu: labi, es dziedāšu. Kaut kur taču ir jāpiedalās, turklāt gribēju izmēģināt sevi citā ampluā. Līdz šim esmu tikai dziedājis, bet te arī aktiermāksla jāprot un daudz kas cits. Nenoliegšu, arī atpazīstamība noder.»

Vispirms – kolhoza ansamblis

«Dziedāt sāku nejauši. Reiz aizgāju Liepājā uz deju vakaru, satiku Tomasu Kleinu. Sadraudzējāmies, un Tomass man piedāvāja pamēģināt dziedāt Durbes kultūras namā, kur viņiem bija paredzēts spēlēt. Es, protams, teicu nē. Tomēr aizbraucu viņiem līdzi un uz skatuves nodziedāju divas sava brāļa Igo dziesmas. Visiem patika, meitenes pat sajūsmā spiedza, un tad sapratu, ka tomēr spēju dziedāt. Arī Tomass teica, ka man ir talants.

Drīz vien zvejnieku kolhoza ansamblim «Neptūns» vāca jaunu sastāvu, pieņēma arī mūs ar Tomasu. Man bija kādi sešpadsmit septiņpadsmit gadi. Sapratu: lai noturētos kolektīvā, ir jāmācās, – un sāku apgūt dziedāšanu. Pie privātskolotājas Zentas Bukšēvicas nomācījos kādus desmit gadus.

Pēc «Neptūna» ar Tomasu nodibinājām grupu Libau, vēlāk esmu dziedājis arī krievu projektā «Mistika» un blūza grupā The Cucumbers. Tām sekoja grupa «Melnā princese», ar kuru bieži braucām koncertēt uz Dāniju. Spēlējām gan klubos, gan skolās. Ja nemaldos, tā vizinājāmies kādus septiņus gadus. Ļoti nogurdinoši, turklāt bieži kavējām prāmi. (Smejas.) Kad nomira mūsu menedžere Ingrīda Reitmane (viņa bija Latvijas kultūras atašejs Dānijā), viss lēnām noklusa.

Tagad nekur ārpus Latvijas nebraukāju, jo man pietiek darba šeit uz vietas. Man gan ir doma tuvākajā laikā iedziedāt dziesmas krieviski, jo ir parādījies robs, pa kuru varētu iebāzt degunu Krievijā. Jāmēģina – ja nesanāks, nesanāks.

Vasarā uzstāsimies kopā ar Ievu, mums jau ir daudz piedāvājumu. Gan Rīgā, gan ārpus tās. Jau šova laikā kopā dziedāto dziesmu mums ir daudz. Uh, sanāks vesela programma!

Bet tāda pirmā, īstā grupa, kurā muzicēju, bija «Fomins un Kleins». Projekts bija veiksmīgs un būtu joprojām, bet mums ar Tomasu sākās nelielas personiskas nesaskaņas. Arī krīze bija iestājusies, vairs nebija ko teikt cilvēkiem. Tukšums! Sapratu, ka neko vairs nevar glābt, un uztaisīju savu projektu «Ivo Fomins». Ar Tomasu mēs joprojām sveicināmies, bet draugi… Nu… Dažreiz aprunājamies, jo galu galā pazīstam viens otru tik ilgi. Esmu pat bijis vedējs viņa otrajās kāzās.

Drīz pēc tam, kad aizgāju no «Fomina un Kleina», tapa mana dziesma: «Viņa raud, un viņai līdzi raud mākoņi./Viņa raud, bet tu jau tālumā nedzirdi…» Mani uzaicināja uzstāties «Muzikālajā bankā». Vajadzēja dziesmu, un tā atnāca pati no sevis. Pēkšņi sāku spēlēt, man galvā kaut kas pavērās… Līdz tam nekad nebiju rakstījis mūziku. Tā bija mana pirmā nopietnā dziesma. Tātad varu rakstīt mūziku un man sanāk! Jo «Fominā un Kleinā» dominēja tikai Tomass, citu idejas viņš noraidīja. Varēju piedāvāt jebko, viņš to neņēma vērā. Biju tikai izpildītājs. Šeit esmu mūzikas autors un izpildītājs. Cik varu noprast, cilvēkiem patīk mana mūzika. Un man jau ir vēl idejas. Pašlaik top jaunais albums.

Bet dziesma «Viņa raud» atnāca vienkārši. Mājās kaut ko dungoju. Bija skumīgs noskaņojums, laukā lija, skatījos pa logu, un kaut kā man tā tēma aizgāja. Aizskrēju uz studiju un ierakstīju. Tekstus gan nevienai dziesmai pats neesmu rakstījis. Mēģināju, bet diezin vai man sanāk tik labi kā cilvēkam, kurš ir lietpratējs šajā jomā. Tāpēc aizsūtīju Guntaram Račam melodiju, un viņš teica: man ir ideja. Zinu tavu būtību, zinu, kādu tekstu varētu uzrakstīt. Viņam sanāca vienkārši ģeniāli. Pats interesantākais, ka man daudzi cilvēki tagad raksta un saka: vecīt, cik tev ir bijis grūti. Jo visās dziesmās ir skumjas, smeldze. Un daudzi nezin kāpēc domā, ka esmu palicis viens – bez sievas, bez bērniem… Tad nu esmu spiests skaidrot, ka man, paldies Dievam, joprojām ir ģimene. Patiesībā šajā dziesmā ir mana bērnības sāpe, kas visu laiku sēdējusi iekšā un tagad veļas ārā. Tas nav par šodienu, bet par pagātni. Un Guntars ļoti labi zina arī manu bērnību, tāpēc viņam sanāk tik ģeniāli teksti.»

Spoki aizdzen uz Vāciju

«Savu karjeru gan sāku ar brāļa dziesmām, taču viņš par to neko nezināja. Ar Igo, kas patiesībā ir mans pusbrālis – mums ir viens tētis –, man ir ļoti labas attiecības. Kad esmu Rīgā, dzīvoju pie viņa. Faktiski viņš man ir kā tētis. Igo priecājas par manu veiksmi, pamāca mani. Es arī uzklausu, pretī nelecos, jo viņš ir vecāks, pieredzējušāks. Mums ir sešu gadu starpība.

Kad Igo pateica, ka ir slims ar C hepatītu, reaģēju pilnīgi normāli. Arī pārbaudīties negāju. Zinu, ka esmu vesels, lai gan analīzes joprojām neesmu nodevis. Toreiz neiespringu par to. Bet ļoti smags laiks man bija, kad Igo cieta avārijā. Pirms nepilna gada bija miris mūsu tēvs. Viņš gāja bojā traģiski, tas bija tik nevajadzīgi… pat muļķīgi. Nelaimes gadījums – viņu nosita elektrība. Bija agrs vasaras rīts, zāle vēl rasā, bet tētis plikām kājām pļāva zāli. Raujot ārā vadu, viņš kaut kā nejauši pieskārās kontaktam un uz vietas bija beigts. Tētim bija gandrīz sešdesmit gadu, bet viņš izskatījās tikai uz četrdesmit. Man bija ļoti smagi. Visur rādījās tādi kā spoki, mājā nevarēju ieiet, murgoju… Jutos tik slikti, ka nolēmu aizbraukt. Kādus trīs mēnešus dzīvoju un strādāju pie draugiem Vācijā.

Kad Igo cieta avārijā, domāju – cauri būs ar viņu. Šķita, labākajā gadījumā viņš visu mūžu paliks uz gultas. Ieraugot Igo slimnīcā, man kļuva slikti, gandrīz noģību, mājās pēc tam bieži raudāju. Taču, skat, kā viņš dzied, skrien… Es apbrīnoju Igo spējas. Viņš ir stiprs cilvēks, un tas noteikti viņu arī paglāba.

Bērnībā mēs ar brāli redzējāmies reti, jo dzīvojām katrs savā rajonā. Kad tētis gāja apciemot lielo dēlu, viņš ņēma mani līdzi. Tā mēs pamazām sapratām, ka esam brāļi, un sākām tusēt kopā. Raksturi mums mazliet ir līdzīgi – abi esam radoši, pārpilni ar idejām.

Pirms diviem gadiem Liepājā nodibināju pats savu ierakstu studiju «FMSOUNDSTUDIO». Nu jau tā ir ļoti noslogota… Pat mūziķi no Rīgas brauc ierakstīt dziesmas. Pēdējais lielākais projekts, kas ierakstīts manā studijā, ir Andra Ērgļa soloalbums. Ar Andri esam kopā muzicējuši grupā «Fomins un Kleins», kurā viņš spēlēja bungas.

Kad Andris «Zvaigžņu lietū» bija žūrijā, viņš smējās – «Viņa raud» esot Laimoņa dziesma. Patiesībā tas mums Liepājā ir tāds joks, jo pie mums uz studiju nāk kāds cilvēks ar garīgām problēmām. Savulaik viņš ļoti gribējis kļūt par mūziķi. Reiz viņš atnāca un teica: «Tu te beidz, Fomin, «Viņa raud» ir mana dziesma!» Un tā tas arī aizgāja. Patiesībā viņš ir ļoti labsirdīgs. Agrāk Laimonis bija «Līvu» fans. Kad sāku spēlēt ar Tomasu, viņš palika tā kā pa vidu – te pie mums, te pie «Līviem»… Laimonim ļoti patīk roks.

Bet vispār manā studijā dziesmas ieraksta daudzas Liepājas jaunās grupas. Nav jābrauc uz Rīgu, jāmaksā par benzīnu, par autostāvvietu, ēdienu… Jaunajiem arī mēģinu palīdzēt, piešķirot atlaides. Mēs pat paši dažkārt kādu finansējam – ja jūtam, ka puikām ir potenciāls. Man dzīvē neviens nekad tā nav palīdzējis, un es zinu, cik man toreiz bija grūti. Ir jāpalīdz citiem. Dievs to visu redz, un gan jau tev tas nāks atpakaļ.

Man ir ideja izveidot savu ierakstu studiju Liepājā, piemēram, «Liepājas rekords» vai «Liepājas ierakstu kompānija». Liepāja taču ir mūzikas galvaspilsēta! Vismaz noteikti bija. Un arī būs!»

Domā par kāzām

«Man patīk mašīnas un ātrums. Šodien gan vairs ātri nepabrauksi, punktus viens divi salasīsi un naudu sodos iztērēsi. Tfu, tfu, tfu – man, paldies Dievam, nav sodu. Mēģinu ievērot ceļu satiksmes noteikumus. Protams, kā jebkuram šoferim, man arī ir niķītis braukt pa šoseju nevis ar deviņdesmit, bet ar simt desmit kilometriem stundā. Tas ir normāli. Kāpēc braukt trīs stundas, ja galamērķī vari nonākt divās?! Man nav laika, lai to lieki šķērdētu.

Vēl nesen braucu ar perlamutra zaļu BMW, bet pirms divām nedēļām iegādājāmies jaunu, gaiši pelēku Rexton džipu. Visu laiku esam to gribējuši, un beidzot mūsu sapnis ir piepildījies.

Jaunībā man bija hobijs – makšķerēšana. Domāju, tiklīdz šovs beigsies, noteikti brauksim ar dēliem uz copi. Nav būtiski, ko noķersim – foreles vai ķilavas. Svarīgs ir pats process – relaksācija, miers, daba… Un es ar dēliem makšķerējot to visu baudu! Viņi to ļoti gaida.

Esmu apņēmies pēc šova atsākt braukt ar riteni. Mums katram ir savs divritenis, un mēs ļoti bieži braucam gar jūru, peldamies. Mums jau ir pašiem savs maršruts – gar parkiem, pa mūsu īpašajām taciņām. Mēģinu iesaistīt arī savus kolēģus un viņu ģimenes. Ja kādam nav riteņa, mēs aizdodam, jo mums to ir daudz. Nopērc jaunu – ko ta’ veco metīsi ārā?! Tagad ar mums kopā brauc arī sievasmāte.

Dzīvojot pa Rīgu, gan neko nedaru, jo tāpat jau ir liela slodze – mēģinājumos pavadu ļoti daudz laika. Bet pārsvarā sēžu mašīnā: Rīga–Liepāja; Liepāja–Rīga. Visu ceļu zinu no galvas, katru bedrīti. Es pat varētu satiksmes ministram detalizēti pateikt, kuru bedrīti jāaiztaisa ciet.

Pēc šova iznāks mans jaunais albums. Albuma nosaukums būs sThe best of Ivo Fomins – labākās Ivo Fomina divdesmit gadu laikā dziedātās dziesmas. Pēc tam varētu būt liela tūre – albuma atrādīšana cilvēkiem. Ir doma apbraukāt visus Latvijas miestiņus. Protams, tas atkarīgs arī no sponsoriem. Ceru, ka viss izdosies un tie tiešām būs svētki katrā pilsētā un miestiņā. Rudenī ir gaidāms vēl viens soloalbums ar pilnīgi jaunām dziesmām. Šis man varētu būt ražīgs gads.

Tagad ļoti gaidu mūsu braucienu uz Franciju. Pirmais mūsu kopīgais ceļojums ar sievu bija uz Turciju – viņa man brauca līdzi uz Eirovīziju.

Pērn visa ģimene braucām Somiju. Speciāli nopirkām busiņu, paņēmām ēdamo un kopā ar bērniem kādas divas nedēļas kārtīgi izbaudījām skaisto Somiju. Bija ļoti jauki.

Ja būtu vairāk laika, es bieži gribētu tā ceļot kopā ar ģimeni. Esmu laimīgs, ka man ir tāda ģimene. Ar Ivetu esam precējušies divpadsmit gadu. Iepazināmies Igo nodibinātajā klubā «u.t.t.». Es tur dziedāju. Un tad kādu vakaru ieraudzīju ļoti skaistu meiteni. Man uzreiz bija skaidrs, ka viņa ir īstā. Sāku viņai dancot apkārt – paņēmu telefona numuru, pat naktīs zvanīju. Dusmīga par to viņa nebija, jo jutu, ka arī Ivetai bija aizšķilta dzirkstelīte. Vēlāk jau speciāli cēlos un no rīta ap pulksten septiņiem sagaidīju viņu pie mājas, lai vestu uz darbu. Sākumā gan teicu, ka nejauši braucu garām, jo negribēju tā uzreiz izrādīt savas jūtas, bet tad lēnām, lēnām mūsu attiecības pārauga draudzībā, viņa biežāk nāca uz klubu, biežāk bijām kopā. Un pēc tam jau Iveta sāka nākt pie manis uz mājām, līdz kādu dienu atnāca un tā arī palika pie manis. Ivetas mamma, protams, nāca pie manis, draudēja, teica, ka izsauks policiju. Iedomājies, meita aiziet no mājas, mātei neko nesakot! Viņai tolaik bija kādi divdesmit gadi. Bet nu… Sākām savu dzīvi.

Kad gaidījām mūsu pirmo dēliņu, apprecējāmies. Ivetai jau bija liels puncis. Tādu īstu kāzu mums nebija, jo nevarējām neko šiku atļauties. Pat baltas kleitas Ivetai nebija. Reiz teicu, ka apprecēšu viņu vēlreiz, jo katrai sievietei taču ir sapnis uzvilkt īstu līgavas kleitu un justies kā princesei. To vēl neesam izdarījuši. Varbūt šo ieceri īstenosim piecpadsmit gadu kāzu jubilejā. Nav vairs ilgi jāgaida – nieka trīs gadi! Hm, vispār laba ideja…»