Rīga +13°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Esmu dzīvojis daudzviet pasaulē, redzējis daudz dažādu pieminekļu, bet šim nav līdzīgu. Šī nav kaut kāda glamūrīgā supersieviete, kādi ir daudzi pieminekļi. Tā ir māte, kas skatās lejup uz saviem bērniem. Tur stāvot, sajutu, ka esmu pamanīts, mani redz, uz mani skatās! Nespēju izskaidrot racionāli, bet tas viss mani dziļi aizkustina – kā daudz kas šeit, Latvijā. Skatieties! Mēs varam stāvēt tieši pieminekļa pakājē, varam atiet nostāk uz vienu, uz otru pusi, bet redzat? Viņa turpina mums sekot ar acīm! Tas skar manu sirdi,» mēs stāvam pie Brīvības pieminekļa, un Joahims Šuberts nespēj slēpt sajūsmu.
Viņš ir vācietis, kas uzaudzis Venecuēlā. Un tagad… viņš ir arī latvietis. Pirmo reizi pēc apmēram divdesmit gadu ilgiem savas dzimtas sakņu pētījumiem viņš ieradies Rīgā. Vietā, kur 1705. gadā piedzima viņa visnotaļ dižais priekštecis – Johans Šteinhauers.
Latvietis, par kuru mistiskā kārtā gandrīz neko nezina arī paši latvieši.
Tikai tagad vēsturiskā informācija lēnītēm nāk gaismā.
Pirmais latviešu miljonārs
Lai stāstītu par Joahimu Šubertu, vispirms jāiezīmē, kas bija Johans jeb Jānis Šteinhauers. Tas nemaz nav viegls uzdevums, un reiz par viņu tiks sarakstīta ne viena vien grāmata. «Šteinhauers bija pirmais latviešu oligarhs, bet tas būtu ļoti šaurs skatījums uz šo personību,» tā savulaik žurnālam Klubs izteicies arhitekts Pēteris Blūms, kurš astoņdesmitajos gados arhīvos nejauši uzdūrās informācijai par šo personību un visus šos gadus mēģinājis izpētīt un izprast, kas Šteinhauers īsti bijis.
Kopš divtūkstošo gadu sākuma otrā pasaules malā to pašu sāka darīt Šteinhauera septītās paaudzes pēctecis Joahims, un tikai salīdzinoši nesen abu izpētītais tika apvienots un saplūda kopā. Stāsts ir dižs un neticams vienlaikus – Šteinhauers ir vīrs, kas apstākļos, kad latvieši bija kalpi bez tiesībām, būtībā kļuva par ko līdzīgu oficiāli neatzītam muižniekam (viņam piederēja vairākas muižas). Mūsdienu izpratnē – pirmais latviešu miljonārs. Sācis ar no sava tēva pārņemtajām mastu koku šķirotāja amata prasmēm, viņš pamazām spēja kļūt par to, ko mūsdienās varētu apzīmēt kā lieluzņēmēmju, ietekmīgu sabiedrisko personību un mecenātu, sastrādāt pamatīgu turību un kļūt par bagātāko latvieti 18. gadsimtā.
Viņš arī gadiem tiesājās ar tā laika Rīgas vācu vadību par tiesībām kļūt oficiāli atzītam par Rīgas pilsoni (tas latviešiem tolaik bija nesasniedzams statuss), oficiāli uz sava vārda iegādāties nekustamos īpašumus un būt pilntiesīgam namīpašniekam savā zemē. Vēstures avoti liecina, ka tieši Šteinhauers bija hernhūtiešu kustības vadītājs Rīgā, tieši viņš aizsāka, piemēram, Zāļu dienas svinēšanu, ko visi darām vēl šobaltdien, un vēl neticamāk – viņa vārds atrodams ASV pilsētas Vinstonas-Salemas dibinātāju sarakstos, jo arī viņa ziedotās pamatīgās summas ļāva hernhūtiešiem tur nopirkt zemes gabalu, lai dibinātu savu kopienu.
Savā zelta kāzu gadadienā Šteinhauers paziņojis, ka atlaiž no dzimtbūšanas savai muižai piederīgos cilvēkus.
Tas, visticamāk, bija simbolisks žests, jo Šteinhauers pasauli skatīja caur demokrātijas prizmu. Taču, iespējams, Šteinhauers to paveica pirmais Livonijā. Viņš arī beigās uzvarēja visus gadiem ilgušos tiesas procesus pret Rīgas pilsētas vadību – tomēr jau pēc nāves. Tiesa atzina – ja cilvēks spējīgs maksāt nodokļus, tātad viņam ir tiesības būt atzītam par pilsoni ar tiesībām uz privātīpašumu.
Vēsturiskais aklums
Pirms trim gadiem iznāca arhitekta Pētera Blūma un režisora Ilgoņa Lindes kopīgi veidotā filma Šteinhauers un Blūms. Daudzus, kas to noskatījās, pārņēma sajūta – tas nu gan bijis viens latvietis! Un kā mēs par viņu līdz šim neko nezinājām? Tieši internetā publicētā filma neticamā kārtā palīdzēja dzīvē satikties filmas veidotājiem un vienam no Šteinhauera pēctečiem. Filmā tiek uzdots jautājums – kas īsti bija šis cilvēks? Apsviedīgs vīrs, kas izmantoja izdevību un kļuva turīgs? Pirmais latviešu politiķis, kas izmantoja jucekli tā laika likumos? Muižnieks de facto, bet ne de iure? Viņš cīnījās tikai par savām vai arī par citu Rīgas latviešu tiesībām? Vai tieši viņš bija pirmais signāls mūsu tautas Atmodai, kas sākās tikai gadsimtu vēlāk ar jaunlatviešu darbību? Kāpēc par Šteinhauera darbības mērogiem saglabājies tik maz fiksētu liecību, nav īsti skaidrs, jo no tiem puzles gabaliņiem, kas tomēr ir dokumentēti, šim cilvēkam bijis neticams darbības mērogs.
Iespējams, viņa sasniegumi varbūt tika piemirsti jaunlatviešu aktivitātes fonā, kas uz skatuves iznāca gadsimtu vēlāk. Bet varbūt tas vispār ir kāds vēsturiskā akluma moments, spriež filmas veidotāji? Šteinhaueram bija divpadsmit bērni, trīs nomira agrā vecumā. Lielākā daļa pēc tēva nāves izklīda pa visu pasauli, bija iesaistīti hernhūtiešu misijās dažādās valstīs. Šteinhaueru dzimtas līnijas vēlāk aizved uz dažādām vietām Eiropā, ASV, kā vēlāk atklājās – arī uz Dienvidameriku. Vienas Šteinhauera meitas – Johannas Magdalēnas Rīgelmanes – pēctecis ir Joahims Šuberts. Cilvēks, kuru šis atklājums iespaidojis tik ļoti, ka šiem pētījumiem veltījis daļu savas dzīves. Šovasar viņš ir Rīgā, te viņu sagaidīja tieši filmas veidotāji.
Pētniecība kā pašterapija
Gāž pamatīgs lietus. Sēžam terasē zem jumta turpat netālu no Brīvības pieminekļa. Runāšana par Šteinhaueru un savām saknēm Joahimu dara emocionālu, viņš neslēpj – esot grūti būt objektīvam. «Viss sākās 2002. gadā. Tobrīd personīgajā dzīvē gāju cauri lielai krīzei – par to tagad nerunāšu. Piedalījos ģimenes sistēmisko izkārtojumu treniņā pēc Helingera metodes Maiami ASV – esmu tur desmit gadus dzīvojis. Šajos izkārtojumos tiek skatīts, kā dzimtas un paaudžu pagātne ietekmē mūsu šodienu. Tā man radās interese par savām saknēm, un es pat varbūt varētu teikt – zināma apsēstība. Būtībā tas bija vienīgais, kas man dzīvē tolaik tiešām patika un sagādāja prieku. Brīžiem tā tiešām jau kļuva kā apsēstība, jo es varēju pētīt dokumentus divas, trīs dienas bez gulēšanas.
Zināju, ka mani vecāki ir vācieši, un no tēva puses viņa dzimtā ir saistība ar Brāļu draudzi jeb hernhūtiešiem.
Tā sāku vākt informāciju un tiku līdz 18. gadsimta vidum un Johannai Magdalēnai – Šteinhauera meitai. Viņa bija precēta ar Frīdrihu Rīgelmani, kas darbojās Brāļu draudžu centrā Hernhūtē Vācijā un bija tur jurists. Manu uzmanību saistīja tas, ka viņa, izrādījās, ir dzimusi Rīgā. Tā es sāku meklēt vairāk informācijas par Šteinhaueriem no Rīgas.»
Dažādi arhīvi, datubāzes, baznīcu grāmatas bija pieejami internetā, Joahims iegrima pētniecībā. To noteikti atviegloja tas, ka viņš mierīgi varēja lasīt arhīva dokumentus senajā vācu valodā. «Tā es uzzināju par viņas tēvu – Johanu Šteinhaueru. Sāku pētīt citus ģimenes locekļus – darīju visu, lai atrastu vairāk Šteinhaueru. Jo vairāk info ienācās, jo vairāk aptvēru, cik neparastas lietas Johans darījis. Vācu informāciju vairākus gadus, Hernhūtē Vācijā arhīvā atradu viņa paša savas dzīves aprakstu – būtībā autobiogrāfiju.»
Nebija pat šķirkļa Vikipēdijā
«Jāsaprot, ka Šteinhauers uzauga pasaulē, kur latvieši bija kalpi – tikai kripatiņu kas vairāk nekā vergi. Viņi bija kāda īpašums, viņus varēja nodot tālāk mantojumā. Bija pavisam niecīgs skaits profesiju, ko latvieši varēja darīt kā brīvi cilvēki, – un vieni no tiem bija mastkoku meistari. Visi pārējie bija zemnieki, kas nemācēja lasīt un rakstīt. Jā, bija latviešu valoda, bet nebija rakstu valodas. Tik limitētas iespējas, kur latvietis būtu varējis attīstīties, bet Johans Šteinhauers to izdarīja! Mani aizkustināja viņa biogrāfijā rakstītais, ka līdz brīdim, kad tēvs viņu kā padsmitgadnieku paņēmis līdzi uz Poliju mācīties mastu koku šķirošanas prasmes, sevi uzskatījis par tādu ne īpaši gudru, nu – muļķi būtībā. Tieši tur viņš pirmo reizi saprata, ka padodas šis arods, ka viņam tiešām sanāk! Tā, iespējams, arī sākās viņa izaugsme. Nu, kurš no mums dzīvē kādā brīdī nav juties līdzīgi – ka esi kā muļķis? Šis stāsts mani tā aizkustina! Tā viņš kļuva par lielu cilvēku tik dažādās sfērās. Liktenis Johanam piespēlēja iespēju, un viņš ielēca tajās kurpēs.
Informāciju vācu pa kripatiņām. Piemēram, Letonikā bija niecīgs daudzums informācijas, un tad es sapratu, ka viņam pat nav sava šķirkļa Vikipēdijā! Mūsdienās pat ielu bundziniekam tāds ir! Bet Johanam nebija. Uzrakstīju to, ieliku atsauces uz visiem saviem pētījumiem. Tur ir daudz informācijas – viņu var uzskatīt par vienu no Salemas pilsētas ASV dibinātājiem. Tajos laikos – tas taču ir kas neticams!
18. gadsimtā viņš bija pirmais latvietis, kas darīja to, kas citiem latviešiem bija liegts gadsimtiem! Būtībā Šteinhauers latviešiem bija kā Mārtins LutersKings melnādainajiem cilvēkiem ASV! Pirmais cilvēktiesību aktīvists – cīnītājs par latviešu tiesībām! Tā es viņu redzu.
Viņam bija tik daudz naudas, ka viņš būtu varējis doties uz jebkuru vietu pasaulē un dzīvot kā karalis, bet viņš to nedarīja!
Viņš palika šeit un veltīja daļu savas bagātības cīņai ar Rīgas vadību, cīnoties par tiesībām kļūt pilsētas pilsonim, jo latviešiem tolaik tas nebija iespējams. Jā, viņš cīnījās primāri par sevi, bet viņš to darīja arī par citiem latviešiem! Mans skatījums uz viņu, protams, nevar būt pilnīgi objektīvs, esmu viņa pēcnācējs. Bet es tiešām izjūtu saikni ar viņu. Manās acīs viņš patiesi ir neparasts cilvēks!»
Beidzot – uz Latviju
Daudzus gadus Joahims pētniecību veica viens. Pārējiem ģimenē tobrīd tas nešķita svarīgi. Tā gāja gadi, līdz likās – visi pieejamie avoti izpētīti. Taču ik pa laikam viņš mēdza interneta meklētājā uzrakstīt sava slavenā priekšteča vārdu – ja nu izlec kas jauns? Un pirms trim gadiem izlēca – filma Šteinhauers un Blūms. Viņš atrada filmas veidotājus un uzrunāja caur sociālajiem tīkliem. Tas bija mirklis, ko arhitekts Pēteris Blūms un pārējie bija gaidījuši gadiem, – īsts, dzīvs Šteinhauera pēctecis! Turklāt pats pieteicies!
Un tā šovasar Joahims pirmo reizi mūžā ieradās Latvijā – turklāt tieši Dziesmu un Deju svētku laikā. Šeit pieredzētais dziļi saviļņojis viņu, turklāt nu varēja apvienot visu pagaidām izpētīto – to, ko paveicis Pēteris Blūms un Ilgonis Linde un ko pats. Tagad Joahims mēģina saprast, ko darīt ar savu jaunatklāto senču dzimteni, kas izrādījusies tik nesaprotami sirdij tuva. «Latvijā jūtos ļoti sazemējies. To grūti izskaidrot, bet laikam labākais veids, kā savu sajūtu aprakstīt, – te es jūtos kā mājās. Man te tik ļoti patīk kultūra, lepnums par tradīcijām, cilvēki! Savā dzīvē esmu pabijis daudzās vietās pasaulē, dzīvoju Venecuēlā, bet nekur neesmu juties viegli un mierā.
Es izjutu kaut kādas ilgas…
Gribēju te nokļūt jau senāk, bet tad bija pandēmija… Priecājos, ka beidzot esmu te. Mani sagaidīja kolosāli cilvēki – Pēteris Blūms, Ilgonis Linde, Edvīns Inkēns… Viņiem visiem manā stāstā ir liela nozīme.»
Stāvu krustcelēs
Tagad Joahimam esot sajūta, ka dzīve kļuvusi arī sarežģītāka. Šis stāsts mainījis viņu pašu, un nu jāsaprot, ko ar to iesākt. «Esmu dzimis Venecuēlā vecākiem, kas ir vācieši. Kad biju jaunāks, šī situācija manī radīja krīzi, jo tās tomēr bija divas ļoti dažādas pasaules, kas īsti labi negāja kopā. Vācu kultūrā viss ir ļoti organizēts, spēkā ir likumi. Venecuēlā dzīvi varētu aprakstīt ar vienu vārdu – haoss. Savulaik piedzīvoju grūtus brīžus, jo nevarēju atbildēt jautājumam – kas es esmu? Vācietis? Venecuēlietis? Tas bija konflikts un zināma identitātes krīze. Sapratu, ka man jāmēģina paņemt labāko no abiem un jābaro sevī labākais no abām pasaulēm. Jāatrod līdzsvars. Ja esi organizēts – labi, bet ja organizēts ir pilnīgi viss un nav vietas nekādai improvizācijai, tas padara dzīvi neciešami garlaicīgu. Līdz ar to manī bija kāda daļa, kas pēc kaut kā ilgojās, un man šķiet, ka tas, ko meklēju, ir te – latviešu kultūrā.»
Vienīgā lieta, par ko esot žēl, – Joahims nezina latviešu valodu, bet pat dzirdētā dzeja, dziesmas, mūzika viņam šķiet tuva un saprotama. Viņš te arī plāno drīz atgriezties, jo izlemts, ka filmai Šteinhauers un Blūms būšot turpinājums – jau ar pēcteča Joahima piedalīšanos.
«Šeit tik daudz lietu runā ar manu sirdi un manu dvēseli! Es tiešām apbrīnoju to, kā cilvēki šeit dara lietas no sirds, tik kaislīgi, ka manī tas izraisa emocijas. Biju pasaules latviešu 3×3 nometnē, kur cilvēki dziedāja – redzēju viņu laimi, man vienkārši pietrūkst vārdu, lai to aprakstītu… Es šeit cilvēkos redzu dziļu respektu pret viņu saknēm, kultūru. Varbūt tas tā nav visiem un visur, bet šajā īsajā ceļojumā Latvijā satiku noteiktus cilvēkus, un šāda sajūta man rodas. Tas te ir visapkārt, redzu rūpes, kas veltītas šai pilsētai, ēkām, parkiem, puķudobēm – tajā visā ir respekts. Tas man atgādina, kā pasauli redzēja hernhūtieši un Šteinhauers – nebūt pret kaut ko, bet par kaut ko labāku. Tas ir atšķirīgs veids, kā redzēt pasauli. Man ļoti grūti ielikt vārdos to, ko jūtu un gribu pateikt. Katrā ziņā – es vairs nejūtos viens, jo dzīvē tā ir bijis, ka jūtos ļoti viens. Kādreiz esmu mēģinājis izskaidrot, kā jūtos, bet redzu, ka cilvēkiem to ir grūti uztvert un saprast. Latvijā kaut kā ir citādi… Ko ar šo visu darīšu tālāk – nezinu. Nav ne jausmas, kādas durvis tas man varētu pavērt, bet te man ļoti viss patīk, tajā visā ir nedaudz arī no manis. Kad atradu Šteinhaueru, sajutos, ka esmu atradis radniecīgu dvēseli. Būtībā viņā es atradu savu iedvesmu, jo man bija jādomā, ar kādām patiesām grūtībām dzīvē saskārās viņš.
Pētot savas saknes, mans vecais «es» pārstāja eksistēt, un vietā radās kas jauns.
Tu mainies un pēkšņi redzi lietas sev apkārt citādi.»
