Ainars Virga: Tā riktīgi mīlējis esmu tikai dažas

Intervija publicēta žurnālā «Ieva» 2011. gada 48. numurā.

– Kā tev šobrīd klājas?

– (Pauze.) Nesūdzos. Esmu tas, kas esmu. Ko es daru? Brīvajā laikā rakstu dziesmas. Gan sev, gan citiem māksliniekiem. Atpūšos… Oi, zini, par ko man ir liels prieks! Man atbrauca dēls no jūras. Mans Rūdolfs Ozijs. Viņš mācās Liepājā Jūrniecības koledžā. Kā matrozis bija divus mēnešus praksē tālā braucienā. Taivāna, Ķīna. Sešas stundas uz «vača». Uz riktīgi liela kuģa, kur visādas tehnoloģijas. Pēc tam, kad kādam kuģim uzbruka pirāti, viņiem bija baigā apsardze. Kad iebraukuši ostā, viņu kuģi apsargājuši vīri ar automātiem. Dēls zvanīja un stāstīja. Es vairāk vai mazāk biju mierīgs. Galvenais – domāt, ka viss būs labi. Ja kaut kam būs lemts notikt, tas notiks.

– Jums, liepājniekiem, jūra laikam ir asinīs.

– Jā, jā, asiņu vietā caur sirdi plūst jūras ūdens! (Smejas. Pauze.) Droši vien… Es par to nekad neesmu domājis. Man jūra ir par aukstu, lai peldētos. Tikai ar lielu pierunāšanu karstā vasarā mani var piedabūt ieiet jūrā. Man patīk vētra. Vētrā stāvēt pie jūras ir viens, bet līst iekšā ūdenī pavisam kas cits. Es atceros pirmo vētru savā bērnībā. Tas varēja būt sešdesmit astotais gads. Mēs ar vecotēvu no rīta gājām skatīties, kas pilsētā noticis. Parkā koki ar visām saknēm bija izrauti. Tā bija nenormāla vētra. Briesmīga.

– Vai tu jūru no savas mājas dzirdi – to, kā tā dun?

– No mājas, kur tagad dzīvoju, nedzirdu, bet iepriekšējā bija tuvu jūrai. Pie pašiem «Pūt, vējiņiem». Tad gan jūru varēju dzirdēt. Vēls rudens nav mans mīļākais gadalaiks, bet šogad ir superīgs laiks. Citus gadus visu rudeni līst, drēgnums lien līdz kauliem. Ja Liepāju varētu aizcelt uz Losandželosu, kur pusotra gada dzīvoju, kad otrajā piegājienā biju Amerikā, labprāt tur apmestos: vienmēr silts, saulīte spīd.

– Vai nekad neesi gribējis no Liepājas aiziet prom? Pārcelties uz Rīgu?

– Rīgā noteikti būtu vairāk iespēju, bet tie divsimt kilometri… Tas ir tālu. Bišķi par traku, lai varētu izbraukāt. Pavisam pārcelties… Zini, nav bijusi tāda vēlēšanās. Rīgā sals liekas kodīgāks, Liepājā tas ir mērenāks. Te ir siltāk un mājīgāk. Pierasts pie Liepājas vējiem.

– Neviena sieviete tevi nav gribējusi aizvest uz Rīgu?

– (Pauze.) Es nepilnu pusgadu esmu dzīvojis pie sievietes Rīgā, bet pašķīrāmies. Atgriezos pie saknēm.

– Vai tavā dzīvē bijušas daudzas sievietes?

– Tā riktīgi mīlējis esmu tikai dažas. Pirmo sievu, otro. To, pie kuras uz Rīgu aizgāju, un tagadējo draudzeni.

– Citas bijušas vienas nakts gadījumi?

– Arī, bet tas bija jaunībā. Nezinu, vai tagad uz kaut ko tādu «parakstītos». Visticamāk, nekam tādam vairs neļautos. Es tā vismaz domāju…

Lai uz vienu nakti aizietu kādai līdzi, tajā meitenē kaut kam ir jābūt… Bija jābūt…

– Kā tu pats domā, kāpēc tu sievietēm patīc?

– (Pauze. Smejas.) Es kautrējos uz tādu jautājumu atbildēt. Neesmu arī īsti par to domājis. Sliktie puiši vienmēr meitenēm patīk labāk. (Smejas.) Bet apprecas viņas tomēr ar pareizajiem un kārtīgajiem. Lai būtu drošāk un mierīgāk. Ko es sievietei varu dot? Tikai savu mīlestību. Neko citu. Mūziku.

(Ainara balss intonācija un acu skatiens, kurā, kā man šķiet, ir bezgalīgas skumjas arī tad, kad viņš smejas, brīžiem rada tādu smeldzi, ka gribas apraudāties. Iespējams, Ainars tik smeldzīgi nemaz nedomā. Es viņu nepazīstu, bet viņa skatuves tēls radījis iespaidu, ka Virga ir skarbs, sūrs un dzēlīgs. Sarunā man blakus sēž cilvēks, par kuru zinu, ka viņš, kā raksta mūzikas speciālisti, ir vistalantīgākais latviešu ģitārists, viena no rokmūzikas leģendām. No presē lasītā zinu, ka dzīve viņu situsi nežēlīgi, tāpēc baidos pajautāt ko tādu, uz ko saņemtu noraidošu atbildi vai nebeidzamu klusumu. Baidos sāpināt, jo no Ainara nāk siltums un sirsnība.)

– Vai kādai, ko esi mīlējis, kādu dziesmu esi uzrakstījis?

– Jā, esmu! Mana pirmā sieva bija dziedātāja Līga Poškus. Es viņai dažas dziesmas rakstīju, bet tās nav zināmas. Tas bija sen. Tolaik biju jaunais, talantīgais ģitārists. Sāku spēlēt grupā «Neptūns». Līga tur dziedāja. Viņa bija precējusies ar grupas basistu.

– Tu aizvīli grupasbiedram sievu?

– Tā iznāca. Es biju jauns. Septiņpadsmit gadu. Varbūt jau astoņpadsmit… Ai, nē, manus astoņpadsmit mēs jau nosvinējām kopā ar Līgu! Viņa bija kādus gadus vecāka. Mēs apprecējāmies.

– Un visi kopā turpinājāt muzicēt? Arī Līgas bijušais vīrs?

– Atklāti sakot, viņš bija ļoti slikts muzikants. Neatceros vairs, kā viss notika, bet viņš ar mums kopā vairs nespēlēja.

– Tu biji laimīgs tajā laulībā?

– Tajā brīdī jā. Tā laimes izjūta man turpinājās, kamēr satiku savu otro sievu Andu. Viņa arī bija precējusies.

– Kad nāk mīlestība, vai ar prātu nesver, cik tas ir morāli?

– Nekādā ziņā! Mana tagadējā draudzene Anija arī ir precējusies. Vienu brīdi dzīvojām kopā, tagad vairs ne, bet viņa ir mana draudzene vēl arvien. Es viņu mīlu.

– Viņas vīrs to zina?

– Jā, bet viņš dzīvo ārzemēs. Norvēģijā. Pa telefonu esam izrunājušies. Viņš man piezvanīja. Tā nebija patīkama saruna.

– Anda tavā dzīvē taču bija ļoti svarīgs cilvēks. Kāpēc beidzās mīlestība?

– (Pauze. Ilgs klusums. Ainars skatās kaut kur tālumā, un es saprotu, ka atbildes nebūs.) Kāpēc beidzās?… Es nevaru teikt, ka Andu tagad nemīlu. (Pauze.) Viņa vēl arvien man ir svarīgs cilvēks. Labs draugs. Mēs ļoti bieži runājam, kāpēc tā viss ar mums notika.

– Kad šķiries, vai tavās izjūtās atpakaļceļa vairs nav? Kas bijis, tas bijis?

– Apmēram tā. Kad ieej citā fāzē, citās attiecībās, viss mainās. Tagad tu to uzrakstīsi, un kādai sāpēs tas, ko pasaku. Tu man uzdod tādus jautājumus…

– …kurus nevajag uzdot.

– Apmēram tā. Negribu nevienu sāpināt, kaut ko pārmest. Pārmest varu vienīgi sev. Viena pagale nedeg. Kad mēs ar Andu šķīrāmies, viens no otra laikam bijām noguruši.

– Bet kā viņa ienāca tavā dzīvē?

– Tas ir garš stāsts. Uz krūtīm man ir pamatīga rēta. Jaunībā man bija barības vada trūce. Rīgā «Stradiņos» dakteris Mārtiņš Liepiņš mani grieza un sašuva. Gulēju vienā palātā ar Andas tēvu. Viņa no Ventspils brauca ciemos, sēdēja pie tēva. Viņš turpat palātā nomira. Tā mēs ar Andu iepazināmies. Kad izgāju no slimnīcas, Saldū man bija koncerts, uz kuru atbrauca arī Anda. Pēc koncerta teicu, lai viņa mani pagaida, kamēr pārģērbjos. Aizgājām uz restorānu. Tā viss sākās.

– Aizbrauci mājās un Līgai pateici – piedod?!

– Apmēram tā. Viņas abas satikās, izrunājās.

– Un ko Līga? Atgriezās atpakaļ pie Poškus?

– Zini, jā! Tā tas patiešām notika. Mēs laulībā nebijām nodzīvojuši pat gadu. Pirms tam kādus trīs četrus gadus satikāmies.

– Un cik laulības gadu tev bija ar Andu?

– Divdesmit divi. Man nekad nebūs tā, kā maniem vecākiem. Viņi jau zelta kāzas ir nosvinējuši.

– Kas tev palicis atmiņās no bērnības?

– (Ilgs klusums.) No bērnības… (Pauze.) Man bija stingri vecāki, un es biju labs bērns. Nemaz nevarēju būt nepaklausīgs. Tēvs bija, vēl arvien ir, Liepājas Jūrniecības koledžas direktors. Mamma strādāja kadru daļā. Par nedarbiem dabūju pērienu.

Man ir bijusi gan siksna, gan žagari, gan pļaukas.

(Pauze.) Es arī savam puikam divreiz esmu ar plaukstu uzšāvis pa dibenu. Meita vēl tagad atceras, ka es viņai reiz dusmās esmu iekniebis ausī.

– Tu Ilzei nemaz nedrīkstēji kniebt. Viņa nav tava meita.

– Tā tas ir, bet Ilze mani toreiz izveda no pacietības. Oficiāli viņa nav mana meita, bet es viņu esmu audzinājis no četru gadu vecuma. Pēc nedēļas kopā dzīvošanas Ilze man pajautāja, vai drīkst saukt mani par tēti, un vēl šobaltdien viņa mani sauc par tēti, arī par mīluli. Viņas meitai Annijai esmu opis. Viņa ir Annija Vītola, tāpat kā komponista Jāzepa Vītola sieva. Annijas tēva – Ilzes dzīvesdrauga – mamma ir Jāzepa Vītola mazmeita.

– Vai tagad sirds lietās tevī ir miers?

– Jā, manī tagad ir miers. Lai arī mēs ar Aniju diendienā neesam kopā, es zinu, ka man viņa ir, un manī ir miers.

– Vai tev vajag, lai tevi reizēm samīļo, pasaka – nebēdājies, nav jau tik slikti, noglāsta tavus sirmos matus?

– Protams. Katram cilvēkam to vajag, ja viņam ir sirds krūtīs. Tādus vārdus – nebēdājies – man pasaka gan Anda, gan Anija.

– Tev kādreiz sevis kļūst žēl?

– (Klusums.) Ir bijuši tādi gadījumi, jā… Tad, kad esmu viens. (Pauze.) Ar mani nav bijis viegli nevienam. Es pārāk daudz savā dzīvē esmu apdullinājies ar visādām muļķībām. Kad reiz attapos, sapratu, ka esmu aizgājis no mājām, noīrējis divistabu dzīvokli…

– Visvairāk par dēliem sirds sāp mātēm…

– Mamma vienmēr mani ir sapratusi un atbalstījusi. Kāds viņai bija teicis, ka es lietoju narkotikas. Mamma neticēja, ka tas tā var būt. Arī Anda ļoti ilgi to nezināja. Kādus desmit gadus. Es pats viņai beigās to pateicu.

– Anda taču ir mediķe, zobārste! Un nesaprata?

– Nē! Kad mēs iepazināmies, es jau ar visu ko apdullinājos. Bija gan alkohols, gan narkotikas, gan mūzika, un grūti pateikt, no kā biju tādā dvēseles stāvoklī, kādā kuru reizi biju.

– Tagad sabiedrībā zināmi cilvēki propagandē, ka vieglās narkotikas ir nekaitīgas.

– Kas ir vieglās narkotikas?! Tās visas ir ļoti bīstamas. Es jau arī sāku it kā pavisam nevainīgi. Man bija daudz draugu, kas dūrās. Paši taisīja no visādiem medikamentiem. Vasarā no magonēm. Sašķin klēpīti, un sanāk tīrs opijs. Mani arī mēģināja ievilkt. Stāstīja, cik būs labi. Es ļoti ilgi turējos pretī. Baigi turējos, bet reiz, kad biju sadzēries, mani pielauza – un tā tas sākās. Toreiz spēlēju grupā «Liepājas kvartets». Mums bija koncerts Stučkā, kas tagad ir Aizkraukle. Naktī staigājām pa pilsētu, un čaļi mani pielauza. Pirmo reizi pamēģināju narkotikas, kritu un pārsitu zodu. Manis dēļ dabūja atcelt koncertu. Visu atpakaļceļu uz Liepāju vēmu. Man bija nenormāli slikti.

– Ja pēc pirmās reizes bija tik slikti, kāpēc turpināji?

– Es nevaru pateikt, kas tā bija par sajūtu, kas tomēr vilka. No alkohola ir dulla galva, bet ar narkotikām tā nav. Jo ilgāk turpini, jo vairāk pie tā pierod un grūtāk apstāties.

Visu ko esmu izmēģinājis. Arī heroīnu, kokaīnu… Visu…

Pie tā pierod un fiziski nevar vairs iztikt. Abstinence un tādas lietas. Tas nav izstāstāms, kas notiek. Man tas gāja ilgi, bet vienā brīdī apnika. Vienkārši piegriezās.

(Iezvanās Ainara telefons, un viņš klausulē saka: «Jā, māmulīt! Es esmu «Fontēnā». Tūlīt aiziešu.» Kad Ainars pēc brīža atgriežas, pasaka: mamma atnesa pusdienas.)

Izvārījusi man zupiņu. Kad man dežūra, mamma vienmēr atnes pusdienas. Šodien atnesa pupiņu zupu ar žāvētu gaļu. Viņai sagādā prieku par mani parūpēties. Lai man nav jānāk ēst uz «Fontēnu». Tas ir dārgi. Kad nav dežūras, mājās pats uztaisu.

– Darbs uz kuģīša tev ir romantika?

– Kāda tur romantika? Te man maksā algu. Kāda kapeiciņa atlec. Arī zināma stabilitāte. Sociālo nodokli par mani samaksā. Kaut kas pensijai tiks. Kāda romantika var būt uz kuģīša? Auksts. Nāku sildīties uz «Fontēnu». Arī uz tualeti te nāku. Uz kuģīša nav. Nezinu, kur mani pārinieki iet. Domāju, te viņi nenāk.

– Ko tu dežūras laikā dari?

– Pārsvarā lasu grāmatas. Ir bijuši gadījumi, kad uzrakstu kādu dziesmu. Naktī atnāk kāda melodija. Nezinu, kā atnāk un no kurienes. Vienkārši – sāk skanēt. Tas pilnīgi neiet kopā ar dvēseles stāvokli, kādā tobrīd esmu. Vienkārši atnāk tā dziesma, un viss.

– Kurā dziesmā ir tava dzīve?

– Tomasa Kleina «Tikai tev un man raudāja vējš». Varētu teikt, ka tā dziesma ir par manu dzīvi, lai gan tā nav mana mūzika. Vārdus uzrakstīja Račs, un tie ir par mani. Guntars droši vien zināja, ka es to dziedāšu, un man tos vārdus uzrakstīja. Tie noteikti ir par mani. Guntars mani pazīst.

– Tu par brāli bieži iedomā?

– Par brāli, par Janci, par Jaķīti… Bieži viņus atceros. (Klusums.) Aizeju uz kapiem. Vienkārši gribas tur būt un eju. Domāju par Danielu, notek asara… Trūkst man viņa. Jankas (Jānis Grodums – L. B.) trūkst. Viņu visu. Aizeju reizēm līdz Ērikam Ķiģelim. Viņš arī ir Liepājas Centrālajos kapos, kur Daniels. Mēs ar Ēriku ļoti labi satikām. Viņš man bērnībā bija kā elks. Vēlāk kā skolotājs. Es gribēju rakstīt dziesmas kā viņš, spēlēt ģitāru kā viņš.

– Vai avārijai uz Daugavpils šosejas esi ticis pāri?

(2003. gada jūlijā atceļā no koncerta Daugavpilī gāja bojā Ainara brālis Līvu bundzinieks Dainis Virga un skaņu režisors Juris Jakovļevs. Mašīnā bija arī Jānis Grodums. Pie stūres Ainars.)

– Laikam nekad netikšu. Paldies vecākiem, ka viņi toreiz mani atbalstīja, uzturēja pie dzīves. Iedrošināja. Neteica, ka es vainīgs. Es arī tajā avārijā varēju aiziet bojā. Man ir bijusi vēl viena avārija. 1989. gadā. Toreiz Anda gaidīja Rūdolfu. Mēs braucām no Liepājas uz Ventspili. Mašīnā bija arī Ilzīte un Andas mamma. Līkumā nebiju uzmanīgs, iebraucu grāvī, uztraukumā nospiedu nevis bremzi, bet gāzi un ietriecos kokā. Par laimi, vienīgais cietējs biju es. Pārsitu zodu un sadragāju celi. Labajai kājai taisīja divas operācijas.

– Kad tu nosirmoji?

– Lūk, to es nezinu! Divdesmit piecus gadus jau krāsoju matus. Man tie bijuši visādās krāsās. Pirms trim gadiem izdomāju, ka vajadzētu redzēt, kādi tie ir īstenībā. Izrādījās – sirmi… Nezinu, cik gados un kurā naktī nosirmoju.

– Vai tu kādreiz esi juties tik bezcerīgi, ka neesi gribējis dzīvot?

– (Klusums.) Laikam tomēr ne.

Lai cik sūdīgi kādā brīdī bijis, man nav nākusi prātā doma aiziet no dzīves.

Vienmēr agrāk vai vēlāk atrodu motivāciju, kāpēc iet tālāk. Vislielākā motivācija parasti bijusi mūzika. 

– Vai savu dzīvi ar prātu kādā brīdī esi dzīvojis?

– Domāju, ka ne. Mani vairāk vada emocijas un sirds. Ar prātu nevarētu veikt to, ko esmu darījis. Nevienu dziesmu ar prātu neesmu uzrakstījis. Kad paņemu rokās ģitāru, spēlēju no sirds.

– Tava muzikālā izglītība ir kordiriģents.

– Es reiz diriģēju Liepājas simfonisko orķestri. Tas bija «Līvu koncertā». Superīga sajūta! Skudriņas skrēja pār muguru. Tā bija Daniela ideja – «Līviem» koncerts kopā ar simfonisko orķestri. Kad tas notika, viņa vairs nebija… Diemžēl. Mums bija vairāki koncerti: Liepājā, Rīgā. Spēlējām Kongresu namā, Operā. Jēkabs Ozoliņš stāvēja malā, skatījās. Vienmēr bija pozitīvi noskaņots, un es jau arī diriģēju ar sirdi, nevis prātu. Es baudīju to mirkli. Es visu daru ar sirdi. Citādi nemaz neprotu.

– Ja tev būtu jāizvēlas starp sievieti un ģitāru, kas tev ir lielāka mīlestība?

– (Pauze.) Es tomēr ņemtu ģitāru. Sievietes vēl būs, bet ģitāra ir viena vienīgā. Puisim ar ģitāru vienmēr būs sievietes. (Smejas.) Lai cik tas banāli izklausītos, bet tā tas ir. Jaunībā to vēl neapzinājos. Baigi daudzus gadus neapzinājos. Nepievērsu tam nekādu vērību.

– Lielākais notikums tavā dzīvē ir Līvi?

– No vienas puses, «Līvi», bet liels notikums un milzīgs emocionāls pārdzīvojums man bija, kad pasaulē nāca mans dēls un es viņu pirmo reizi paņēmu rokās. Biju klāt viņa piedzimšanas brīdī. Tas bija Ventspilī.

– Vai tu kaut ko no savas dzīves nožēlo?

– Neko. Bez visa tā, kas ar mani noticis, es nebūtu tas, kas esmu. Arī tās sāpīgās lietas, kas ar mani notikušas, mani ir izaudzinājušas, pārmainījušas, iedevušas sitienu. Katrs sitiens un zaudējums bijis arī kāds ieguvums. Tajā brīdī, kad tas notiek, pats to neapzinies. Tad tas šķiet nežēlīgi.

– Kuru laiku, ja varētu, tu gribētu savā dzīvē atgriezt atpakaļ?

– Neko negribētu atgriezt atpakaļ. Lai viss iet tālāk savu gaitu. Ir labi tā, kā ir tagad. Savā ziņā esmu kļuvis prātīgāks, bet tad, kad vajag darīt blēņas vai uzjautrināties, esmu tāds pats, kāds biju sešpadsmit gados. Domāju, ka manī nekas kopš tiem laikiem nav mainījies. Saprotu vienīgi to, ka jautrs var būt arī neapdullinājies.

– Tu to vairs nedari?

– Narkotiskās vielas nelietoju vairāk nekā gadu. Ar to lietu esmu beidzis. Kādu laiku arī nedzeru. Būs vairāk nekā mēnesis. Man tas ir daudz. Centīšos noturēties pēc iespējas ilgāk.

(Iezvanās Ainara telefons. «Es vēl ar «Ievu» runāju. Es arī tevi mīlu.»)

– Anija?

– Jā.

– Tev ir viens tāds īsti labs draugs?

– Man ir daudz draugu, bet tas, kurš bija īsti labs no bērnības, ir miris. Viņam bija iesauka Čaplins. Mēs bijām no vienas sētas. Viņš nomira tajā pašā gadā, kad aizgāja bojā Daniels un Jaķītis. Vienā gadā zaudēju trīs tuvus cilvēkus. Manam draugam arī bija nepareizā dzīve, kas traģiski beidzās.

– Kas ir briesmīgākais, ko tu negribētu piedzīvot?

– Trāpīt armijā vai cietumā. Lai jaunībā nebūtu jāiet «krievos», notēloju psihiski nelīdzsvarotu personu. Daudz nevajadzēja piestrādāt. Ārstu komisija pajautāja, vai gadījumā es neesmu radošs cilvēks. Teicu, ka esmu. Varēju braukt ar mašīnu un darīt visu, vienīgi armijā nevarēju iet. Mani tas pilnībā apmierināja.

– Vai sargeņģelis tev ir?

– Pilnīgi noteikti! Par to nešaubos. Ja nebūtu, nekā no tā, kas dzīvē man labs iedots, arī nebūtu. Un iedots man ir daudz.