Rīga +23°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1.iespēja. Šļūtene ar smidzinātāju
Šis ir visvienkāršākais un lētākais variants zāliena aplaistīšanai. Smidzinātāju pievieno ūdens šļūtenei un vai nu vienkārši noliek zemē, vai iesprauž zālienā. Kad viena vieta pietiekami aplaistīta, smidzinātājs jāpārvieto uz citu, cenšoties notrāpīt, lai viss zāliens tiek aplaistīts vienmērīgi. Tāpēc arī šis nav pārāk ērts laistīšanas veids, sevišķi tad, ja teritorija ir plašāka.
Smidzinātāji
- Rotējošie smidzinātāji griežas un, izsmidzinot ūdeni, aplaista ap sevi pilnu apli 3–15 m rādiusā.
- Impulsa tipa laistītājiem iespējams iestatīt laistīšanas leņķi no 0 līdz 360 grādiem, tāpēc tie var aplaistīt tikai kādu apļa sektoru un atstāt sausas vietas, ko laistīt nevajag, piemēram, mājas stūri vai žogu. Parasti ar impulsa tipa laistītājiem var aplaistīt lielāku platību, vidēji 16–50 m2 atkarībā no ūdens spiediena.
- Atsevišķa grupa ir smidzinātāji, kas spēj aplaistīt taisnstūrveida laukumu, jeb tā sauktās kaķa muguras.
- Smidzinātāju darbība atkarīga no spiediena – jo lielāks spiediens, jo lielāku laukumu iespējams aplaistīt. Laistīšanai nepieciešamais darba spiediens ir 1–4 bāri. Mazam smidzinātājam vajadzīgais ūdens daudzums ir 6–7 litri minūtē, lielam – 23 litri minūtē. Ja ir pietiekams spiediens, vienlaikus var darbināt arī divus vai trīs smidzinātājus.
Šļūtenes
- Jo lielāka diametra šļūtene, jo mazāks būs spiediena zudums. Tas nozīmē, ka ūdenim būs vieglāk tikt pie laistītāja un līdz ar to varēs aplaistīt lielāku teritoriju. Parasti izmanto 1/2 collas šļūteni ar 12,5 mm iekšējo diametru, 5/8 collas ar 15 mm vai 3/4 collas ar 20 mm diametru. Viena laistītāja nodrošināšanai ar ūdeni parasti pietiek ar mazāka diametra šļūteni, bet divu vai vairāku laistītāju pieslēgšanai jau vajadzēs lielāku. Ja smidzinātājs jānovieto tālāk, tad jāizvēlas šļūtene ar lielāku diametru, jo tievā ir lielāks spiediena zudums.
- Šļūtenes kvalitāte atkarīga no izgatavošanas materiāla. Dārza šļūtenes mūsdienās vairs neražo no gumijas, jo tā ir ļoti smaga un dārga, bet gan no vairāku slāņu PVC (polivinilhlorīda) materiāla. Vienkāršām šļūtenēm ir trīs vai četri slāņi ar tekstila armējumu, kvalitatīvākajām – pat seši. Iekšējais slānis paredzēts saskarei ar ūdeni, un dārgākajām šļūtenēm tas veidots no materiāla, kas paredzēts saskarei ar pārtikas produktiem, tā ka akas vai ūdensvada ūdeni no šādas šļūtenes var pat droši padzerties. Ārējais slānis savukārt nodrošina šļūtenes stabilitāti ārējā vidē – nodilumizturību un izturību pret ultravioletajiem stariem. Ļoti svarīgs ir arī tehniskais pinums jeb armējums starp PVC slāņiem. Tas atbild gan par spiedienizturību, gan samazina cilpu veidošanos. Lielākajai daļai šļūteņu ir vienkāršs krustveida pinums, bet dažām – īpašs pinums, kura izskats atgādina adījumu, un tas pasargā no cilpām, kas ir īpaši svarīgi liela diametra šļūtenēm.
Vēl noderēs
- Ja teritorija ir neliela un laistītājus zālienā nevajadzēs pārvietot, tad šļūtenes sākumā var uzlikt taimeri, kas laistītāju iedarbinās noteiktā laikā.
- Spole un ratiņi noderēs, lai šļūteni ērti glabātu un pārvietotu. Tos pērkot, jāzina šļūtenes garums un diametrs, lai tai uz spoles pietiktu vietas. Cena atkarīga no ražotāja un materiāla – plastmasas vai metāla. Nelielas spoles, kas paredzētas 1/2 collu lielām šļūtenēm un uz kuras var uztīt 25 m.
2. iespēja. Pazemes automātiskās laistīšanas sistēma
Laistīšanas procesu var automatizēt, ierīkojot pazemes laistīšanas sistēmu. Noteiktajā iestatītajā laikā sistēma ieslēgsies, sprauslas pacelsies virs zemes, aplaistīs zālienu un pēc tam atgriezīsies vienā līmenī ar zemi, netraucējot zāliena izskatam un pļaušanai.
Ideāli būtu automātisko laistīšanu ierīkot pirms zāliena sēšanas, lai nevajadzētu to bojāt, ierokot zem zemes caurules un sprauslas. Taču nav nekas neiespējams ierīkot pazemes laistīšanu arī gatavā zālienā. Turklāt, ja platība nav ļoti liela, to var izdarīt arī pašu spēkiem.
- Vispirms jānoskaidro, vai ūdens apgādes sistēmā ir pietiekams (1–4 bāri) spiediens un kāds ūdens daudzums ir pieejams. Ja tas nav precīzi zināms, ieteicams iegādāties manometru, ko pievieno krānam. Krānu atverot, manometrs parādīs spiedienu, ar kādu strādā sistēma. Pieejamo ūdens daudzumu var noteikt, atverot krānu un pārbaudot, cik ātri 10 litru spainis piepildās ar ūdeni. Ja iztek vismaz 20–25 litri minūtē, var izveidot drošu pazemes laistīšanas sistēmu. Taču tas nozīmē, ka nevarēs izmantot sprauslas, kuru kopējais patēriņš pārsniegs pieejamo ūdens daudzumu. Ja spiediens nav pietiekams, tad jāizvēlas cits ūdens sūknis vai cits ūdens ņemšanas avots. Šādos gadījumos ieteicams konsultēties ar speciālistu.
- Kad noskaidrots spiediens un pieejamais ūdens daudzums, var izvēlēties sprauslas. Tās mēdz būt divu veidu: statiskās un dinamiskās. Statiskās paceļoties nepārtraukti izsmidzina ūdeni noteiktā platībā. Parasti šādām sprauslām ir neliels darbības rādiuss – ne vairāk kā 4,5 m – un ievērojams ūdens patēriņš – 6 litri minūtē. Izdevīgāk ir izmantot dinamiskās sprauslas, kas paredzētas lielākai platībai un griežoties izsmidzina 5–9 m garu strūklu ar nelielu ūdens patēriņu. Taču pirkt tās vērts tikai tad, kad veikti aprēķini, uzzīmēts plāns un ir pilnīgi skaidrs, cik un kādas tieši vajadzēs.
- Nākamais solis ir uzzīmēt savas zāliena laistīšanas sistēmas plānu, ar lineālu un cirkuli iezīmējot sprauslas kā aplīšus un laistīšanas rādiusus. Katras sprauslas laistīšanas rādiusam jāpārklājas ar blakus esošo, lai nodrošinātu vienmērīgāku laistīšanu un vietām zālienā neveidotos sausi dzelteni plankumi. Sprauslu tehniskajā raksturojumā norādīts, pie kāda spiediena sprausla strādā, sprauslas darbības rādiuss, kā tās pareizi jānovieto un kādam attālumam jābūt starp sprauslām, lai tās spētu vienmērīgi aplaistīt teritoriju. Tas viss jāņem vērā, veidojot plānu. Pieejamie ūdens resursi lielākoties nenodrošina ūdens daudzumu, kas nepieciešams, lai vienlaikus aplaistītu visu teritoriju, tāpēc sprauslas sagrupē līnijās, lai laistītu noteiktu zemesgabalu. Vienas līnijas sprauslu kopējais ūdens patēriņš nedrīkst pārsniegt pieejamo daudzumu, citādi sistēma nedarbosies.Atkarībā no platības un ūdens daudzuma dārzā būs vajadzīga viena, divas vai trīs laistīšanas līnijas. Katrai līnijai iestata atšķirīgu laistīšanas laiku, piemēram, saulainā vietā ilgāku, ēnainā – īsāku. Lai teritoriju aplaistītu vienmērīgi, vēlams, lai uz vienas līnijas atrastos viena tipa laistītāji – tikai statiskie vai dinamiskie. Ja uz vienas līnijas būs gan dinamiskās, gan statiskās sprauslas, var gadīties, ka tur, kur laista statiskās, veidosies peļķes, bet tur, kur dinamiskās, zāliens saņems par maz ūdens.
- Pēc tam atliek izvēlēties cauruļu diametru, kas atkarīgs no kopējā ūdens patēriņa un attāluma. Vispopulārākais risinājums ir PE 32 – polietilēna ūdensvada caurule ar 32 mm diametru. To izmanto kā maģistrālo cauruli, un no tās veido savienojumus ar mazāka diametra, piemēram, 25 mm, līniju caurulēm. Caurules ierok zemē 30–40 cm dziļumā 40–50 cm platās tranšejās. Rokot tranšejas jau gatavā zālienā, sevišķi svarīgi ir rūpīgi noņemt un pēc tam uzlikt atpakaļ velēnu. Pirms sistēmu ierakt zemē, to samontē, novieto uz zemes un iedarbina, pārbaudot, vai tā tiešām darbojas, un tikai tad iegulda un ierok zemē.
Sistēmas vadība
- Katras laistīšanas līnijas ieslēgšanos un izslēgšanos regulē savs elektromagnētiskais vārsts. Vārsti tiek izvietoti īpašā tiem paredzētā kastē, ko ierok zemē vienā līmenī ar zālienu.
- Elektromagnētiskie vārsti ir savienoti ar vadības bloku, kurā veic iestatījumus katrai līnijai atsevišķi – kad jāatver vārsts, kad jāuzsāk laistīšana un cik ilgi jālaista. Zāliens jālaista agri no rīta vai vakarā, kad saule nav zenītā, citādi zālīte apdegs un būs lieli ūdens zudumi, tam iztvaikojot. Vadības bloks maksā 80–300 eiro. Tas parasti nav mitrumizturīgs, tāpēc jānovieto zem nojumes, garāžā vai mājā, kur tam virsū nelīst lietus.
- Ļoti būtisks elements ir lietus sensors, kas arī ir savienots ar vadības bloku un dod komandu neieslēgt laistīšanu, kad līst, lai zāliens netiktu pārlaistīts.
Svarīgi jautājumi
Kas ar laistīšanas sistēmu notiek ziemā?
Rudenī sistēma ir jāieziemo. To var darīt divos veidos. Pirmais – katras līnijas galā ierīko tā saukto drenāžas vārstu. Tas palīdz iztukšot cauruli pēc katras laistīšanas. Kad sistēma nestrādā, tajā nekad nav ūdens, un arī ziemas sākumā tā būs tukša, sausa un droši varēs pārziemot salā. Otrs risinājums – izpūst ūdeni no sistēmas ar gaisa kompresoru. To var darīt gan pašu spēkiem, gan uzticēt speciālistam. Meistari, kas ierīko laistīšanas sistēmu, parasti veic arī tās apkopi un sagatavošanu ziemai.
Kādas problēmas var rasties, izmantojot automātiskās laistīšanas sistēmu?
Tās galvenokārt saistītas ar ūdens kvalitāti, it īpaši, ja to ņem no akas vai spices. Jārēķinās, ka uz sprauslas var veidoties kaļķakmens nogulsnes un tās ar laiku var aizsērēt. Ja nosēdumu nav daudz, var mēģināt sprauslas izskalot, bet, ja tās vairs nemaz nedarbojas, tad būs jāmaina.
Vai, pļaujot zāli, laistīšanas sprauslas nevar sabojāt?
Kad ierok pazemes laistīšanas sistēmu, laistītāju galvas uzstāda līdz ar zemi, un tās nevar nopļaut pat ar zemu ieregulētu pļāvēju. Ar laiku zeme var nedaudz nosēsties, bet laistītāji palikt vietā, jo pievienoti caurulei, kas nemaina savu atrašanās augstumu zemē. Tāpēc laistītāja galva it kā izlien no zemes, lai gan patiesībā nosēžas zeme ap laistītāju. Tad gan zemu ieregulēts pļāvējs var sabojāt laistītāju, tāpēc izmanto augstuma regulēšanas savienojumus, kas nav dārgi un vienkārši ļauj nolaist laistītāju līdz zemes virsmai.
