Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kāpēc tāds šķirnes nosaukums?
Pirmās asociācijas ar vārdu grifs – liels putnveidīgs pūķis ar spārniem, gariem nagiem un līku degunu. Grifoniem, kad viņi rotaļājas vai medī, apmatojums uz skausta patiešām saceļas uz augšu – kā pūķim zvīņas uz muguras. Kad šos suņus ieraudzījis Beļģijas karalis, viņi aizrautīgi medīja un izskatījās pēc maziem pūķīšiem. No tā tad arī cēlies šķirnes nosaukums – grifons.
Mazā, amizantā sunīša izcelsme ir vairāku gadsimtu sena. Brabantes grifoni izsenis bijuši uzticami beļģu jūrnieku draugi. Pirmie brabantu attēli ar viņiem raksturīgo ārieni redzami mākslinieka Jana van Eika gleznās. Visvecākā no tām datēta ar 1434. gadu.
Brabantes grifons, kas nosaukts par godu vienai Beļģijas provincei, ir viens no trim grifonu paveidiem. Viņa raksturīgākā iezīme – īsais un gludais apmatojums. Savas eksistences laikā šie mazie sunīši vairākkārt mainījuši greznas pilis pret pieticīgām jūrnieku būdām. Slavenas grifonu cienītājas bija Anglijas princese Marija Henrieta un Serbijas karaliene Draga Mašina.
Mašinas mīļotais sunītis pat zaudēja savu dzīvību, glābjot karalieni, – viņš bija pieradināts nogaršot visus ēdienus pirms savas saimnieces un gāja bojā no spēcīgas indes.
Brabantes grifoni kā šķirne cēlusies no mazajiem beļģu metisiem un vācu afenpinčeriem, kas ir vistuvākie mūsdienu grifonu senči. Ilgu laiku brabanti ķēra žurkas uz kuģiem un jūrnieku mājās. Kopš tā laika šķirnei saglabājusies māka labi peldēt un naids pret grauzējiem.
19. gadsimts kļuva par šīs šķirnes uzplaukumu. Grifoni lielā skaitā dzīvoja pilīs, lepnās muižās, viņi brauca kopā ar saimniekiem karietēs un izklaidēja viesus, šo mazo sunīšu audzēšana tika uzskatīta par ļoti prestižu galma dāmu nodarbi. Tomēr tieši šā perioda laikā šķirne pamazām sāka zaudēt savas darba īpašības – priekšroka tolaik tika dota maziem, trausliem un maigiem sunīšiem, kas nekādi neveicināja izturīgas un par sevi pārliecinātas šķirnes saglabāšanu.
Pirmais grifonu šķirnes standarts pasauli ieraudzīja 1904. gadā. Par vissmagāko periodu brabantiem kļuva Otrais pasaules karš, pēc kura grifonu skaits Beļģijā bija kritiski zems. Grifoni, kuriem izdevās izvairīties no iznīcības, dzīvoja ASV un Lielbritānijā. Tiesa, šajās valstīs šķirnes attīstība bija visai savdabīga. Rezultātā – šķirnes tips kļuva nedaudz citāds. Jau 60. gados beļģi pārstāja būt galvenie šīs šķirnes audzētāji, šo misiju pārņēma amerikāņi un angļi. Pēc vairākkārtējas svaigu asiņu pieliešanas un dizainiskiem uzlabojumiem izveidojās trīs šķirnes paveidi. Pēdējais oficiālais šķirnes standarts tika publicēts 1963. gadā un ir spēkā joprojām.
Gribu grifonu!
Brabantes grifons ir viens no trim grifonu paveidiem, kas radies, krustojot četru šķirņu suņus – afenpinčeru, miniatūršnauceru, Jorkšīras terjeru un mopsi. No katra senča kaut kas viņos saglabājies – šnaucera asā spalva, Jorkšīras terjera veiklums un izturība, afenpinčera degungals, mopša acis… Grifoniem gan nepiemīt īso purnu suņu šķirņu raksturīgā skaļā elpošana un gārgšana. Īsāk sakot, visiem šiem pērtiķa ģīmīšiem ir kopēja izcelsme, un viņi atšķiras vien pēc apmatojuma. Brabantes grifons ir īsspalvains, bet Beļģijas un Briseles grifoni – asspalvaini.
Lienes Fridrihsones ceļš līdz viņas pirmā grifona iegādei bija ļoti ilgs. «Aptuveni piecus gadus domāju par suni. Ilgi meklēju šķirni, kas būtu man piemērota. Gribēju nelielu suni kompanjonu. Tā tas turpinājās, līdz internetā ieraudzīju Briseles grifona fotogrāfiju. Sāku aktīvi interesēties par šo šķirni, pētīt visu iespējamo informāciju un sapratu – jā, es gribu tieši grifonu,» stāsta Liene.
Tā pirms 11 gadiem viņas ģimenē ienāca pirmais šīs šķirnes pārstāvis – Briseles grifons, vārdā Džensons. Kā jau tas notiek ar daudziem suņu mīļotājiem, pēc pirmā suņa iegādes nepaiet ilgs laiks, kad sāk jau aizdomāties par otru suni. Izņēmums nebija arī Liene. «Man šķita, ka manam grifonam vienam ir garlaicīgi, kamēr esmu visu dienu darbā, tāpēc, lai viņam nebūtu tik vientuļi, nodomāju – vajag otru suni.
Domas materializējās, jo pēc neilga laika man piezvanīja mana pirmā grifona audzētāja un teica, ka viņai ir grifonu metiens. Bet tie ir Brabantes grifoni. Braucām kucēnus skatīties vairākas reizes, jo es sākumā īsti nebiju droša, vai gribu Brabantes grifonu. Taču viens no kucēniem bija tik rotaļīgs un aktīvs, pilnīgs pretstats manam nosvērtajam Briseles grifonam, un sapratu – tas ir manējais,» viņa stāsta, piebilstot, ka ne mirkli nav nožēlojusi šo izvēli.
«Pēc dabas arī esmu ļoti mierīga, tāpēc Brabantes grifons, kura vārds ir Fendijs, mūsu mājās ienesa zināmu dzīvesprieku un jautrību.»
Džeisons sākumā bijis greizsirdīgs uz jaunāko brāli, jo bija pieradis būt uzmanības centrā. «Pirmās divas nedēļas tiešām bija grūtas, bet pēc tam vienā jaukā dienā Fendijs uzaicināja mūsu mazo mīļo bumbulīti spēlēties. No tā brīža viņi ir nešķirami draugi,» priecājas suņu īpašniece.
Sportiski un izturīgi
Vēl pirms vairākiem gadiem pieprasīti bija Briseles grifoni, bet beidzamajā laikā popularitāti iekaro arī brabanti. Kas cilvēkus šajā šķirnē tik ļoti saista? Liene atklāj, ka ir cilvēki, kas ir sajūsmā par šiem plakanajiem ģīmīšiem, kādi ir grifoniem vai, piemēram, mopšiem.
Otrs – brabantiem ir ļoti izteiksmīga mīmika. Viņu purniņā tik tiešām var ieraudzīt visu emociju gammu – neviltotu prieku, patiesas skumjas, domīgumu un, protams, arī mīlestību pret savu saimnieku.
Turklāt atliek vien ieskatīties viņu lielajās, tumši brūnajās, acīs ar cilvēcisko skatienu, kad neviļus prātā iezogas doma – grifoni tikai izliekas par suņiem.
Treškārt – tie ir mazi sunīši, kas spējīgi darīt lielus darbus. «Brabanti uzrāda labus rezultātus paklausības nodarbībās un lieliski startē arī adžiliti sacensībās. Viņiem tiešām padodas! Jā, varbūt viņi nav tik ātri kā šeltiji, borderkolliji vai citi darba suņi, taču tas neliedz viņiem pārvarēt dažādas šķēršļu trases,» stāsta Liene.
Uz grifonu var attiecināt teicienu – neskati vīru no cepures. Jo, par spīti mazajam izmēram, grifons ir ļoti izturīgs, sportisks un dinamisks suns, kas dievina garas pastaigas pa parku vai pilsētu. Viņš ir laimīgs jebkur, kur ir viņa saimnieks un kur var ieraudzīt kaut ko jaunu un interesantu. Grifons vispār ir ļoti ziņkārīgs.
Viņš vienmēr ir labā noskaņojumā, reti ir kaprīzs un – galvenais – nav no rējējiem.
«Viņam nepatīk riet bez jēgas. Protams, ja pie durvīm atskanēs zvans, viņš, priecīgi riedams, skries sagaidīt nācēju, taču citādi sava balss saites nepiepūlē. Brabants var paust savu viedokli, bet to nedarīs aiz gara laika.»
Suns visai ģimenei
Grifons – vienalga, vai tas būtu Briseles, Brabantes vai Beļģijas – ātri kļūst par visas ģimenes mīluli. Viņa nemitīgās blēņas, dauzīšanās un rotaļas neatstāj vienaldzīgu nevienu.
Mammai grifons ir elegants sunītis, tētim – jautrs kompanjons pastaigu laikā, bērniem – uzticams rotaļu biedrs un draugs, bet vectētiņam un vecmāmiņai – visu saprotošs sarunu biedrs un mīlulītis, kuru vecumdienās lolot.
«Es gan neieteiktu ņemt grifonu ģimenēs, kurās ir ļoti mazi bērni, kas, paši to negribot, var nodarīt mazajam sunītim pāri. Tāpēc mazus bērnus nekādā gadījumā nedrīkst atstāt ar suni kopā bez pieskatīšanas. Tas neattiecas tikai uz grifoniem, bet visiem suņiem bez izņēmuma. Jebkurš, pat visizturīgākais suns, ja viņam nodarīs lielas sāpes, var uzrūkt vai kā citādi sabiedēt bērnu,» uzsver Liene.
Jāsargā no pārkaršanas
Brabantes grifons ir viena no šķirnēm, kas ideāli piemērota dzīvei pilsētas dzīvoklī. Neliels izmērs, īss apmatojums, kas neprasa sarežģītu kopšanu, laba veselība un māka sadzīvot ar citiem mājdzīvniekiem. «Grifonam nav problēmu ar veselību, viņš ir ļoti rūdīts. Viņam nav ne alerģijas, ne kādu ģenētisku slimību,» norāda Liene.
«Vienīgais, no kā jāuzmanās, ir acu traumas, jo viņiem acis ir lielas, nedaudz uz āru izvirzītas, tāpēc skrienot var tās savainot ar kādu zariņu vai ko citu,» piebilst Liene.
Tāpat nedrīkst grifonam dot aukstu ēdienu no ledusskapja, jo suns var ātri saaukstēties. Karstās vasarās uzmanīgi jāseko līdzi, lai sunītis nepārkarst, jo grifonam ir īss purns. «Viņš ļoti ātri gan atdziest, gan sakarst. Tāpēc brabantu vajag saudzēt no krasām temperatūras maiņām. Karstās vasaras dienās pastaigās labāk doties agri no rīta un vēlu vakarā, kad ārā vairs nevalda tāda svelme, kas dzīvnieciņam ir mokoša,» iesaka Liene.
Šķirnes priekšrocības
- Kompakts izmērs
- Piemērots turēšanai dzīvoklī
- Viegla kopšana
- Veselīgs, nav alerģisks
- Mīl bērnus, labi sadzīvo ar citiem mājdzīvniekiem
- Labi padodas apmācībai
Šķirnes trūkumi
- Slikti pacieš vientulību
- Barības ziņā izvēlīgi
- Salīgi
- Mēdz būt stūrgalvīgi
Cik maksā kucēns?
700–1000 eiro.
EKSTERJERS
Galva: apjomīga un apaļa, labi izliekta piere.
Degungals: vienmēr melns, liels.
Purns: galēji īss.
Žoklis: apakšžoklis nedaudz garāks par augšžokli, sakodiens – apakšējie zobi izvirzīti mazliet priekšā augšzobiem.
Acis: ļoti lielas, melnas, apaļas formas.
Ausis: augstu novietotas.
Ķermenis: kvadrātveida.
Krūtis: diezgan platas un dziļas.
Kājas: taisnas, vertikāli novietotas attiecībā pret zemi, paralēlas, vidēja garuma.
Ķepas: īsas, apaļas un kompaktas; spilventiņi un nagi melni.
Aste: augstu pacelta virs muguras.
Augstums (skaustā): 18–20 cm
Svars: 2,5–5,5 kg
Apmatojums: īss. Pieļaujamās krāsas – sarkanbrūna, melna un melna ar lāsumiem. Melna maska nav trūkums.
Dzīves ilgums: 12–15 gadi.
