Rīga +7°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Sākām mēs kā suņu audzētāji. Kad mums parādījās akitas, nolēmām pirmo suni apmācīt. Sākumā paklausību, bet tālāk jau tas aizgāja līdz sporta veidam, – ir tāds sports, kur suņi meklē cilvēkus,» stāsta Guntis Skrodelis, biedrības Helper Latvia dibinātājs. «Tad vienā gadā bijām uz apmācībām Igaunijā, kur bija atbraukuši arī instruktori no Somijas. Viņi mums prasa – ko tad jūs īsti gribat? Ejam uz sporta atestāciju vai tomēr gribam reāli dzīvē meklēt cilvēkus? Abi ar sievu padomājām un nolēmām, ka ir jādara arī kas sociāli nozīmīgs un labs. Sapratām, ka varam palīdzēt ne tikai izaudzināt labus šķirnes suņus, bet varam viņiem arī kaut ko iemācīt un palīdzēt cilvēkiem. Tā pirms divpadsmit gadiem izveidojām savu biedrību Helper Latvia. Šobrīd biedrībā esam desmit cilvēki, kas ar saviem suņiem aktīvi darbojamies.»
Divi gadi apmācības
Vai kuru katru suni var apmācīt atrast pazudušu cilvēku? Guntis saka – vieglāk šis darbs tomēr padodas medību suņiem un putnusuņiem. Četrkājainajiem mīluļiem ar īsiem deguniem esot grūti ostīt pēdas un meklēt. Helperu vidū ir gan vācu aitusuņi un borderkolliji, gan veimārietis un retrīvers, gan arī bezšķirnes suņi un, protams, Gunta paša akitas. Visi suņi pirms tam individuāli izgājuši pamata paklausību, un Gunta audzētavā, kur notiek treniņi, viņi apmācīti meklēšanā.
Katrs suns ir izskolots vienā no meklēšanas veidiem, un to pavisam ir trīs.
Ir suņi, kas apmācīti iet pa smaržas koridoru. Viņam iedod cilvēka smaržas paraugu, un, ejot pa šīs smaržas koridoru, viņš nonāk līdz meklētajam cilvēkam. Tad ir suņi, kas apmācīti cilvēku meklēt teritorijā – šie suņi atrod gan dzīvu cilvēku, gan arī mirušu, visbiežāk paziņojot par to rejot, tā teikt – nāc šurp, es atradu! Un visbeidzot suņi, kas māk atrast mirušu cilvēku, tiek apmācīti meklēt viņu arī zem ūdens. Guntis saka – tā ir visgrūtākā apmācības metode. «Kad cilvēks noslīkst, trešajā dienā no viņa sāk izdalīties līķa sadalīšanās gāze, kas iznāk ūdens virspusē. Mēs kopā ar suni braucam laivā, suns to saož un paziņo – re, tur apakšā ir meklējamais,» stāsta Guntis.
Iespējams, kāds tagad, šo izlasot, nodomās – varbūt arī mans suns var kļūt par helperi? «Tad mēs varam paņemt viņu uz treniņu un paskatīties, cik suns ir spējīgs un cik pats saimnieks. Pašam cilvēkam arī jābūt labā fiziskā formā, jo noiet pa mežu desmit kilometrus ir pavisam kas cits nekā pa ceļu vai stadionā noskriet desmit kilometrus. Noteikti skatāmies, vai suni vairāk interesē teritorija vai pēdu darbs. Katram sunim ir sava specifika – viens suns nevar būt gan pēdu meklētājs, gan teritorijas suns, jo tās ir divas dažādas lietas, ko nedrīkst jaukt kopā. Tāpat tiek izvērtēts, cik nopietni cilvēks ir gatavs ar suni strādāt. Lai suni šim darbam sagatavotu, nepieciešami apmēram divi gadi. Tas tomēr ir ilgs mācību process, un ne visiem ir tāda pacietība.
Pārsvarā jau suņu saimniekiem patīk sacensībās iegūt kausu, tā izjūtot prieku un gandarījumu. Savukārt mums gandarījumu sniedz tas, ka varam palīdzēt. Mums nav balvas kausu, mēs darbojamies paši ar saviem līdzekļiem un resursiem.» Guntis uzsver, ka visi helperu suņi ir pozitīvi, uz cilvēku orientēti un meklēšana viņiem esot vislabākā spēlē, kāda vien var būt, – pretēji policijas dienesta suņiem, kas vairāk mācīti cilvēku aizturēt.
Palīgā sauc gan policija, gan iedzīvotāji
«Mūs aicina palīgā tie, kas par mums zina, bet ir arī noslēgts līgums ar Valsts policiju, un tad, kad tai nepieciešama mūsu palīdzība, tiekam iesaistīti arī mēs. Pēc policijas aicinājuma piedalījāmies arī varmākas un slepkavas Rusiņa meklēšanā. Suņi mūs no viņa automašīnas, kas bija pamesta mežā, netālu no Aiviekstes upes, aizveda līdz ceļam, un tur pēdas beidzās. Tāpēc viena no versijām – slepkava ir kaut kur aizbraucis –, bet versijas pastāv dažādas,» saka Guntis. Tomēr vairumā gadījumu viņa izveidotajai biedrībai sanāk meklēt cilvēkus, kuru pazušana saistīta ar veselības problēmām. Piemēram, kovida laikā Mežciemā bija pazudusi kāda sieviete. Četros no rīta viņa vēl bija mājās, bet astoņos, kas pamodies viņas vīrs, sievietes vairs nebija. «Atradām viņu Biķernieku kapos – tur sieviete slēpās konteinerā. No bailēm saslimt kaut kas viņai bija aizgājis ciet. Bieži cilvēki sastrīdas un strīda karstumā aizskrien prom no mājām. Šos cilvēkus, kas pārvietojas, ir visgrūtāk atrast. Vieglāk atrast tos, kas, piemēram, sēņojot vai ogojot ir apmaldījušies. Bijuši gadījumi, kad atrodam cilvēku, kurš, saprotot, ka apmaldījies, sēž uz vietas un gaida. Tādu atrodam un aizvedam mājās. Savukārt tie, kas pārvietojas, var sataisīt apļus, vienā un tajā pašā vietā esot divas un trīs reizes, un pēc tam atkal aiziet citā virzienā. Sanāk, ka mums viņš visu laiku jāķer… Bieži aizklīst cilvēki ar demenci. Kad atrodam, zvanām radiniekiem, lai brauc pakaļ un ved mājās.» Līdz četrām dienām pazudušos meklē ar pēdu suņiem, pēc tam, kad jau ir aizdomas, ka cilvēks vairs neatnāks mājās, pie darba ķeras teritoriju suņi.
Palīgā dodas, kas var
Kad biedrība saņem palīgā saucienu, šī ziņa nonāk Helper Latvia izveidotajā WhatsApp grupā, un tas, kurš tajā brīdī var palīdzēt, tas arī atsaucas. «Visi esam brīvprātīgie, visi strādājam, bet iespēju robežās palīdzam. Tie, kas tiekam, savācamies un braucam. Kad jābrauc kaut kur tālāk, cenšamies kooperēties un vienā mašīnā sasēsties divatā un trijatā. Mums ir palīdzējuši labi cilvēki, un līdz ar to mums ir speciāla suņu piekabe, kurā varam ielikt sešus suņus. Piemēram, mums ar sievu pašiem ir gan pēdu suņi, gan teritoriju suņi, paņemam līdzi divus trīs, paņemam vēl divus pasažierus, braucam un strādājam. Speciālā piekabe suņu pārvadāšanai ir liels atbalsts – tajā suņi ir izolēti, katram sava vieta, ziemā tur ir silti, vasarā suņi nepārkarst, jo iekšā ir ventilators.
Lielākā daļa darba mums ir Pierīgā, taču mēs strādājam arī Kurzemē, jo Talsos mums ir izveidojusies grupa, tāpat trīs cilvēki mums Grobiņā. Līdz ar to ir cilvēki, kas var palīdzēt arī ārpus Rīgas,» stāsta Guntis. Un piebilst
– ja vien cilvēku var atrast dzīvu vai mirušu, viņi to atrod.
«Mēs parasti tā arī sakām: ja cilvēks tur ir, mēs viņu atradīsim. Ja viņa tur nav, tad ir kaut kur aizbraucis. Ir gadījumi, kad cilvēki ir noslīkuši. Meklējām arī meitenīti, kas bija pazudusi Siguldā pie Gaujas. Redzējām, ka pēdas aiziet līdz upei, un tālāk sekoja jau citu darbs, kas brauca un viņu atrada gandrīz desmit kilometru attālumā no peldvietas… Divas reizes mēnesī mums sanāk kādu meklēt. Policija bieži izmēģina visus variantus un, kad vairs netiek galā, tad sauc mūs. Mēs gribētu, lai esam nevis pēdējais glābšanas salmiņš, bet starp pirmajiem, jo tad iespēja atrast pazudušo ir daudz lielāka, nekā ja teritoriju jau izstaigājusi zemessardze, armija un policija. Savukārt meklēt pazudušus bērnus vienmēr ir grūti – tik daudzi iesaistās, ka beigās sunim savu darbu padarīt ir ļoti sarežģīti. Rogovkā, kur pazuda meitenīte, mēs arī bijām – pārbaudījām vietu, no kurienes viņa aizgāja, pārbaudījām tās vietas, kur viņa varēja būt aizgājusi, jo suns ļoti labi parāda, ja cilvēks ir kādā vietā bijis, un parāda arī to, ka cilvēks te nav bijis.»
Jo ātrāk, jo labāk
Ja kāds ir pazudis, uzreiz vajag saukt palīgā, norāda Guntis. «Mūsu pieredzē ir gadījumi, kad esam atraduši cilvēku arī pēc četrām diennaktīm, tomēr, jo ātrāk sauc mūs palīgā, jo ātrāk atrodam. Cilvēks dienā var noiet 50 kilometru, un šādā rādiusā viņu atrast ir ļoti grūti. Kad mācām sunim pēdu darbu, dabīgi, ka suns jau pats stundu vecas pēdas vairs nevēlas meklēt, jo saprot, ka pēc stundas medījums būs tik tālu, ka vairs nenoķers. Viņam labāk šķiet dzīt pēdas un atrast to, kas aizgājis pirms desmit minūtēm. Taču mēs liekam meklēt pēc dienas, divām, trijām un iemācām viņam, ka jebkuras pēdas, ko prasām, ir svarīgas, atrodamas un meklējamas. Lai nav tā, ka suns pasaka – nē, šīs ir dienu vecas, re, kur svaigas pēdas, labāk es iešu pa tām…»
Tāpat Guntis stāsta, ka pēdu meklēšanai ļoti svarīgi paņemt tādu lietu, kas satur pēc iespējas tīrāku pazudušā cilvēka smaržu.
«Tā, piemēram, bijām aizbraukuši uz vienu Pierīgas ciematu, kur bija pazudis tēvs. Ieejam mājās, skatāmies – kurpes, diezgan jaunas. Un mums saka – jā, dēlam nederēja, viņš tās atdeva tēvam. Prasām – tēvs tās kurpes valkāja? Jā, tās ir tēva kurpes, viņš tās valkāja. Iedodam sunim paostīt, viņš meklē. Un mēs skatāmies – suns iet, bet ne tā, ka kāds būtu maldījies vai būtu pazudis. Viņš ieiet vienā sētā, pēc tam pagriežas nākamajā pagriezienā. Nu ļoti interesanti iet. Beigās apejam riņķi, atnākam atpakaļ, un suns norāda uz dēlu. Un tad arī atklājās, ka tās tomēr ir dēla kurpes un tēvs tās pat īsti nav vilcis. Suns devās meklēt tēvu, bet aizgāja pa dēla pēdām. Līdz ar to kurpes meklēšanai neder. Labākais priekšmets ir spilvendrāna, veciem cilvēkiem – kabatlakatiņš, ko viņi mēdz turēt zem spilvena, arī apakšveļa. Tam priekšmetam, ko dodam ostīt sunim, jābūt tīri tā cilvēka, jo smaržas parauga paņemšana ir ļoti svarīga. Tāpēc grūti, piemēram, atrast smaržu paraugu vietā, kur vairāki bērni dzīvo vienkopus, jo viņi savstarpēji mainās lietām, arī spilveniem un segām. Pansionātos bijis tā, ka pat ķemmes maina, līdz ar to bieži ir ļoti grūti iegūt meklējamā cilvēka individuālo smaržu, ar kuru sunim var pateikt – mums vajag šo, nevis vēl tos četrus, kas tajā istabā… Mūsu pieredzē bijusi arī tāda traka lieta, ka aizejam uz pansionātu un mums saka – mēs jau viņa veļu novācām un aiznesām uz mazgāšanu. Kā lai mēs strādājam? Kā lai pasakām sunim, ko viņam meklēt? Tāpēc svarīgi maksimāli neaiztikt pazudušā cilvēka mantas – ne mammai, ne tētim, ne brālim, ne māsai. Un tādēļ mēs paši ejam mājā un meklējam priekšmetu, ko cilvēks ir aizticis kā pēdējo.» Guntis arī stāsta, ka sadzīt pēdas no pansionāta pazudušam cilvēkam nav nemaz tik viegli. «Tur ir nianse, uz ko trenējam arī suņus. Proti, cilvēks pa šo savu teritoriju staigā katru dienu – vienu riņķīti, otru, līdz ar to pēdas ir krustām šķērsām un atrast pēdējās, kas iziet no tā pēdu mudžekļa ārpus ierastās teritorijas, ir ļoti grūti. Bet mēs cenšamies un suņiem to mācām – pieredze mums ir.»
