​​​​​​​Stīgotājrozes kā Anglijā

Lai gan Latvijā stīgotājrozes nav nekāds jaunums, Rundālē gūtais iespaids ir plašāk atvēris tām vārtus uz mūsu privātajiem dārziem. Tomēr rožu šķirņu izvēlē jābūt ļoti uzmanīgiem, jo stīgotājrožu grupa ir vissarežģītākā. Jau Karls Linnejs (1707–1778) – botāniskās klasifikācijas pamatlicējs – ir teicis, ka rozes sagādā botāniķiem lielas problēmas. Rožu klasifikācija pasaulē ik pa laikam mainās. Tā bija, un tā būs! Rozes ir svešapputes augi, tādēļ rožu sugas grūti atšķiramas un grūti nosakāmas, jo jau savvaļā var atrast starpsugu hibrīdus. Vēl lielāks juceklis ir mūsdienās, jo, lai gan rozes starptautiskajā klasifikācijā sakārtotas pa grupām ar noteiktām pazīmēm, to robežas ir ļoti izplūdušas vai pat pārklājas. Tas skaidrojams ar to, ka nereti selekcionāri kādas jaunas rozes izveidei krustojumā izmanto pat līdz piecām dažādībām no dažādām grupām, strādā ar vēsturiskajām un savvaļas rozēm vai pat lieto molekulārās bioloģijas tehnoloģijas, mainot rozes DNS. Pie kuras grupas jaunā roze būtu pieskaitāma, ir tikpat kā neiespējami pateikt un paliek selekcionāra ziņā.

Arī Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis ar savām klimata kaprīzēm ievieš korekcijas kādas rožu šķirnes uzvedībā, radot pamatu apjukumam un neizpratnei. Šo Gordija mezglu atsiet nav iespējams, bet – var mēģināt izprast.

Stīgotājroze vai vīteņroze?

Ja raugāmies no botānikas viedokļa, par stīgotājrozēm botāniķi sauc visas rozes, kas veido garus, stīgojošus dzinumus. Vīteņi ir augi, kas pa balstu rāpjas bez cilvēka palīdzības – atsiešanas. Stīgotājroze, ja to neatsies, īslaicīgi ar dzeloņiem var pieķerties koka mizai un pat pacelties ievērojamā augstumā, tomēr pēc stiprāka vēja tā ložņās pa zemi, un tu nepārliecināsi dārza apmeklētāju, ka tava roze nav klājeniskā, ja garie dzinumi, eleganti izliekušies, būs noklājuši augsni. Nevar starp šiem vārdiem likt vienlīdzības zīmi!

Citi lasa

Santa.lv

Skandāls

Dzelzītis par skandālu: Ja sabiedrība mani publiski pakārtu, visi būtu apmierināti

Santa.lv

Holivuda

Amerika ir sajūsmā par latviešu kaķi! Ir lielas cerības pacīnīties par «Oskaru»

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Stīgotājrožu pamatiedalījums starptautiskajā klasifikācijā

1. Savvaļas rozes (Wild Roses, or Species) – tiek iedalītas stīgojošās un nestīgojošās, tad seko sugas, to formas un šķirnes. Dabā ir daudz stīgojošu rožu sugu, un liela daļa no tām cēlusies Vidusjūras reģionā (Irāna nav pie Vidusjūras??) – senajā Persijā, tagadējās Irānas teritorijā, no kurienes tās tika ievestas Grieķijā, tālāk jau Romā un vēlāk izplatījās pa visu Dienvideiropu. Tās ir gan vasarzaļas, gan mūžzaļas, gan arī daļēji mūžzaļas un lielāko tiesu ļoti siltummīlošas. Kultivāriem raksturīga dabīga krūma forma un vienreizēja ziedēšana.
2. Senās dārza rozes (Old Garden Roses) – šajā grupā ietilpst 18 rožu grupas, ko audzēja līdz 1867. gadam, kad tika selekcionēta pirmā tējhibrīdroze ‘Le France’. Labākās no savvaļas sugām, izlasot skaistākos īpatņus – ar spēcīgāku un lielāku augumu, atšķirīgas formas un krāsas ziediem vai lapām – atrada vietu dekoratīvajā dārzkopībā vertikālai apzaļumošanai un vēlāk arī selekcijas mērķiem. No tādām jāmin mūžzaļā roze (Rosa sempervirens), daudzziedu roze (R. multiflora), Vihura roze (R. wichuraiana), kas tika atvesta uz Eiropu no Japānas tikai 19. gadsimta beigās, Setigera roze (R. setigera). Šīs rozes kļuva par avotu jeb izejmateriālu daudzām dārza rožu grupām, un to gēni rodami arī mūsdienu jaunākajās rozēs. Aplūkojot pirmās divas grupas, rodas dabisks jautājums: kāpēc vienas sugas un to formas attiecinātas uz savvaļas rozēm, bet citas pieskaitītas pie seno rožu grupas? Rožu speciālisti uzskata, ka otrajā grupā iekļuvušas rozes ar daudz sarežģītāku hibrīdo izcelsmi un zaudējušas savvaļas rozei raksturīgo veidolu.
3. Mūsdienu dārza rozes (Modern Garden Roses) – ietilpst visas grupas, kas radītas pēc pirmās tējhibrīdrozes ‘Le France’ šķirnes izveides.

Stīgotājrožu sīkāks iedalījums pasaulē

Mums ir vaļā visa pasaule, un, meklējot stīgojošās rozes ārzemju katalogos un lasot informāciju speciālajā literatūrā, var sastapties ar dažādiem svešvārdiem. Tie ir svarīgi, jo šajos vārdos iešifrēts kultivāra apraksts, kas dod zināšanas par tā bioloģiskajām īpatnībām, no kā izriet audzēšanas un kopšanas atšķirības.

• Rambler – jāizprot, ka tās ir vienreizziedoši sīkziedu hibrīdi, kas zied uz iepriekšējo gadu gariem, lokaniem dzinumiem. To izcelsme saistīta ar daudzziedu (R. multiflora) un Vihura (R. wichuraiana) rozēm, sasniedz 2–4 un vairāk metru augstumu. Ziedu diametrs šīm rozēm neliels, vien 2–4 cm, tie ir vienkārši vai pildīti, sakopoti lielās ziedkopās visa pārziemojošā dzinuma garumā. Mūsu apstākļos ziedēšana ilgst 30–35 dienas, tomēr efekts šajā laikā ir fascinējošs, jo īpaši labos gados, kad aiz ziedu daudzuma lapojums nav pat redzams. Šīm rozēm nav nepieciešamos nogriezt vecos ziedus, un daudzām šķirnēm ir ļoti skaisti auglīši rudenī. Viszināmākās šīs apakšgupas šķirnes ir: ‘Adelaide d’Orleans’ – 1825. gads; ‘Dorothy Perkins’ – 1901. gads; ‘American Pillar’ – 1902. gads; ‘Wartburg’ – 1910. gads; ‘Excelsa’ – 1909. gads; neparastā purpurvioletā šķirne ‘Veilchenblau’ – 1909. gads. No mūsdienās radītām Rambler šķirnēm jāatzīmē: ‘Christine Helene’ – 2005. gads; ‘Golden Age’ – 2011. gads, ‘Lemon Rambler’ – 2014. gads.



• Super rambler = Climber/Rambler ir atkārtoti ziedošu sīkziedu stīgotājrozes. Piemēram, ‘Super Excelsa’ – 1987. gads. Šo rozi vācu selekcionārs Hetels radīja kā uzlabotu ziemcietīgās un populārās vecās šķirnes ‘Excelsa’ versiju. Tas bija viens no viņa pirmajiem hibrīdiem, kas saņēma prestižo ADR sertifikātu. Šķirne noturīgāka pret slimībām nekā ‘Excelsa’ un ziemcietīgāka. Šķirne nav tik spēcīgi augoša kā ‘Excelsa’, ziedi nelieli 3–4 cm diametrā, zied atkārtoti lielām, biezi pildītām, košas aveņkrāsas ar baltu vidu ziedkopām.
• Kordesa hibrīdi (R. x kordesii) – vēl viena īpaša stīgotājrožu grupa, ko izaudzēja vācu selekcionārs Kordess juniors un sāka pārdot 1954. gadā. Radusies kā spontānas rievainās un Vihura rozes hibrīda mutācija (R. rugosa x R. wichuraiana), no kurās, vēlāk krustojot ar dažādām citu grupu rozēm, iegūtas ziemcietīgas, pret slimībām noturīgas stīgotājrozes. Izceļas ar spēcīgiem, līdz 2 m gariem dzinumiem. Ziedi vienkārši vai blīvi pildīti ziedkopās. Ziedēšana ļoti bagātīga līdz pat salnām. Šīs stīgotājrožu apakšgrupas šķirnes ir vienas no populārākajām un pieprasītākajām. Amerikā un Krievijā izdalītas kā atsevišķa grupa, savukārt Eiropā un arī pati Kordes firma tās uzskata vienkārši par rambleriem. Populārākās šķirnes: ‘Dortmund’, ‘Parkdirektor Riggers’, ‘Ilse Krohn Superior’, ‘Sympathie’ un citas
 



• Climber – pēc klasifikācijas tās ir lielziedu atkārtoti ziedošās stīgotājrozes ar cietiem, paresniem, 2–3 m gariem dzinumiem. Ziedi 4–10 cm diametrā, pa vienam vai sakopoti nelielās, irdenās ziedkopās, kas veidojas uz tā gada dzinumiem. Dažas šķirnes ir ļoti smaržīgas. Pēc ziedu formas tās var būt pokālveida – ‘Coral Satin’, kausveida – ‘New Dawn’, plakanas vai kā tējhibrīdrozes.



• Climbing – īpaša krūmveida stīgotājrožu grupa. Tās ir kādas rožu šķirnes pumpuru mutācijas rezultātā radušies sporti, kad pēkšņi parādās atsevišķi, gari stīgotājdzinumi. Tāda mutācija novērojama gandrīz visās grupās, bet visbiežāk tējhibrīdrozēm. Šāda pazīme, kas mainās mutācijas ceļā, ir vairāk vai mazāk pastāvīga un izrādījās tik laba, ka atrastos dzinumus sāka izmantot pavairošanai. Tātad, ja stīgotājroze cēlusies no noteiktas šķirnes, tad šīs šķirnes nosaukumiem mēdz pievienot vārdu climbing, piemēram, ‘Climbing Super Star’. Šādas rozes izmanto arī selekcijas darbā, un jaunradītā roze izceļas ar augstu krūma formu, kā tas redzams Latvijā vispazīstamākajai un populārajai stīgotājrozei ‘Flammentanz’, kas pie mums izaug ap 2 m, īpašos gadījumos 3 m augsta, bet Kordes firma raksta, ka sasniedz 5 m augstumu. Vienreiz ziedoša, bet zieda izmērs ir 9 cm diametrā. Un atkal jautājums – pie kuras grupas īsti piederoša? Diemžēl novērots, ka šīs rozes ir mazāk ziemcietīgas nekā izcelsmes šķirnes un, pat ja cēlušās no atkārtoti ziedošām šķirnēm, nereti pie mums ir tikai vienreiz ziedošas.
• Starlet®Rozen – nu jau 7 gadus vācu firma Tantau piedāvā jaunu stīgotājrožu grupu, kas paredzēta audzēšanai 10–12 litru podos terašu un balkonu noformēšanai. Substrātam pievieno ilgstošas iedarbības (3–6 mēnešu) minerālmēslojumu. Pavasarī rozēm noņem augsnes virskārtu un uzber jaunu substrātu, kam pievienota jauna minerālmēslojuma deva, vai arī sezonā piebaro laistīšanas laikā ar rozēm piemērotu barības vielu šķīdumu. Vēlu rudenī, tuvojoties salam, podu līdz augšmalai ierok siltumnīcā vai uzglabā neapkurināmās telpās tāpat kā citus siltummīlošus augus. Rožu augstums sasniedz 1,5–2 m. Ziedu diametrs 4–6 cm, izņemot šķirni ‘Alina’, kam ziedu diametrs ir 2–4 cm. Pārstāvētas visas krāsu grupas, izņemot mirdzoši baltu, ziedi ir pildīti.

Latvijā vienkāršāk

Lai saprastu sarežģīto stīgotājrožu klasifikāciju, protams, ir jāizprot to pamatiedalījums. Taču Latvijas speciālisti visā šajā klasifikācijas jūklī uz šīm rozēm skatās vēsā mierā.

Dainuvīte Brūvere, kura ilgus gadus kopa Rundāles pils rožu dārzu, uzskata tā: «Stīgotājrozes iedala divās grupās – vienreiz ziedošās un atkārtoti ziedošās, jo atšķiras apgriešana.»

 Ilma Nereta, kas rūpējas par rozēm Nacionālajā botāniskajā dārzā, saka: «Pie mums stīgotājrožu iedalījums ir nedaudz vienkāršāks nekā citzemju dārzkopībā lietotais un literatūrā atrodamais. Latvijā izdalām vienreiz ziedošās un atkārtoti ziedošās stīgotājrozes. Kāda ir atšķirība? Vienreiz ziedošās stīgotājrozes sāk ziedēšanu pirmās, tas notiek jau jūnija sākumā vai nedaudz vēlāk. Ziedi izvietojas uz iepriekšējo gadu viengadīgajiem, divgadīgajiem un daļēji arī trīsgadīgajiem pārkoksnējušajiem dzinumiem, zied pārsteidzoši bagātīgi vismaz mēnesi, pat ilgāk, taču atlikušo vasaru augi saglabā vien skaistu zaļu lapojumu, bet ziedēšana nenotiek. Rozēm attīstās veselīgi jaunie dzinumi, kas uzziedēs tikai nākamajā vasarā. Savukārt atkārtoti ziedošajām stīgotājrozēm ziedpumpuri veidojas uz jaunajiem dzinumiem, un tās zied bagātīgi, ar nelieliem pārtraukumiem no jūlija līdz vēlam rudenim, turklāt teju katrs dzinums beidzas ar ziedu ķekaru galā. Saprotams, ka audzētāji labprātāk izvēlas tieši šīs grupas rozes, tādēļ atkārtoti ziedošo rožu šķirņu skaitliskais piedāvājums ir ievērojami bagātīgāks nekā vienreiz ziedošajām rozēm.»

Visas stīgotājrozes ietekmē vairāki faktori: klimats kopumā, konkrētā audzēšanas vieta dārzā, potcelms, uz kura roze potēta vai acota, arī rozes izcelsme.

«Mēdz gadīties, ka šķirne, kas Francijā vai Spānijā pieder atkārtoti ziedošajām, pie mums Latvijā pēkšņi uzvedas kā vienreiz ziedoša roze. Tāpēc, lai pārliecinātos, kurai no minētajām divām grupām kārotā stīgotājroze piederēs, jautā to audzētājam pirkšanas brīdī,» brīdina Ilma Nereta. Arī dažādie svešvārdu skaidrojumi Latvijā īsti nefunkcionē, tie tikai nevajadzīgi jauc galvu. Piemēram, redzot rozes aprakstā apzīmējumu climber, tas visdrīzāk norāda, ka krūmam būs vēlams balsts, jo garie dzinumi ar bagātīgajiem ziedu ķekariem var nebūt pietiekami noturīgi.»

Platums un augstums

Ilma Nereta saka tā: «Stīgotājrozes platumu ir grūtāk noteikt, jo paši varam to veidot, dzinumus pieliecot tuvāk citu citam vai – gluži pretēji – ar pamatīgu izvērsumu. Kamēr dzinumi vēl mīksti un maigi, viegli lokās, tos var novietot ļoti dažādos leņķos, pat pavērst gandrīz horizontāli uz vienu vai otru pusi, maigi nostiprinot pie balsta. Rožu krūma apjoms jeb izvērsums ne vienmēr ir precīzi prognozējams lielums, tomēr tas reti varētu būt mazāks par metru. Runājot par augstumiem (garumiem), tie pie mums Latvijā var arī nesasniegt ārzemju katalogos minētos, jo auguma korekcijas nereti nosaka mūsu klimats – vēsie, mitrie vēji, nepastāvīgās ziemas. Ja izdosies radīt rozei ideālus apstākļus, iestādot to saulainā, gaišā vietā, kur tā pasargāta no aukstajiem vējiem, nodrošinot barības vielām bagātu augsni, roze var sasniegt arī ļoti lielu augumu.»

Vai nenosals?

«Mūsu lielākā problēma ir nevis ziemas aukstums, bet gan mainīgais klimats – kad sali mainās ar atkušņiem un lietiem. Tas ir daudz postošāk nekā pastāvīgs sals ziemas mēnešos,» turpina Ilma Nereta. « Stīgotājrozes, tāpat kā visas citas, ziemā īpaši sargājamas no pārmērīga mitruma, kas rodas lietus, atkušņu un slapja sniega laikā. Tās jāpasargā arī no spēcīga sala un auksta vēja.

Vēlā rudenī, kad augsnes virskārta viegli uzsalusi, uz rožu krūmu saknēm uzber sausu substrātu, (sausu kūdru, zāģu skaidas, arī koku lapas), veidojot vismaz 35–50 cm augstu konusu, kas sekmēs zem pieseguma nonākušo apakšējo pumpuru drošu saglabāšanos.

Ja dzinumu resnums un lokanība pieļauj, rozi (apmēram oktobra beigās) laikus pieliec, tās zarus nostiprinot uz augsnes virskārtas. Iestājoties pastāvīgākam aukstumam, stīgotājrožu krūmus (īpaši tas attiecas uz vienreiz ziedošajām stīgotājrozēm) pārsedz ar pēc iespējas mazāk ūdenscaurlaidīgu materiālu, kā niedru pinumu, agrotīklu vai polietilēna plēvi, dzinumu nosegšanai ļoti labi noder arī skujkoku zari. Ja piesegumam izmanto polietilēna plēvi, to drīkst nostiprināt tikai no divām pusēm, abos galos obligāti atstājot vēdināšanas spraugas. Tāpat rozi nedrīkst iebāzt maisā, kur nav ventilācijas, tad dzinumi visdrīzāk izsutīs un aizies bojā. Ja rozi nav iespējams pieliekt, to konusa veidā var apņemt ar niedru pinumu vai agrotīklu. Šāds piesegums ir gaisa caurlaidīgs, elpo, augam piekļūst arī nedaudz gaismas, konusa slīpums ļauj labāk notecēt ziemas nokrišņu ūdeņiem, novirzot tos no sakņu centra zonas. Ziemā svarīgi nosargāt apakšējos dzinumus 0,70–1,20 m augstumā, lai roze labi augtu un ziedētu nākamajā sezonā.

Apgriešanas atšķirības

Vienreiz ziedošās rozes tikpat kā neapgriež, jo svarīgi saglabāt esošajā gadā izaugušos dzinumus, kas krāšņi uzziedēs tikai nākamajā sezonā. Ziemā tām jārada labvēlīgi apstākļi, lai jaunie dzinumi tiktu pasargāti no sala visā tā periodā. Atkārtoti ziedošajām rozēm oktobra otrajā pusē apgriež pēdējos noziedējušos ziedu ķekarus, arī jaunos dzinumus ar vēl neizziedējušiem pumpuriem (ja tādi ir), kas ir apmēram 1/3–1/2 no rozes auguma. Tā kā lielāka diametra griezuma vietas šajā laikā vairs īsti labi neaizaug, ziemas sals caur salīdzinoši svaigo rētu rožu krūmus var pamatīgi traumēt. Lai cik pārdomāti un rūpīgi rozes apgrieztu rudenī, tik un tā jārēķinās, ka pavasarī būs jāveic atkārtota griešana.

Ja zari būs sablīvēti, roze nevēdināsies un tas radīs lielāku brūnplankumainības un citu slimību riskus.

Skaistākās stīgotājrozes

Šobrīd starp rožu pazinējiem interese par senajām, vēsturiskajām rozēm piedzīvo īstu uzplaukumu. Tie, kuri audzē šos retumus, tiek uzskatīti par smalkiem patiesa skaistuma pazinējiem. Tas ir šodienas modes kliedziens Amerikā un vecajā Eiropā. «Arī Latvijā pakāpeniski ienāk stīgotājrozes, kam ir tā dēvētā vēsturisko ziedu forma un smarža. Dažas šķirnes esam ieguvuši arī mēs un vēl testējam, lai noskaidrotu, kā tās pie mums jutīsies, kā pieņems mūsu klimatu. Ja šis process noritēs veiksmīgi, pēc pāris gadiem izstādīsim Nacionālā botāniskā dārza rozārijā apmeklētāju vērtējumam,» saka Ilma Nereta.

Tas sasaucas arī ar Latvijā pašlaik populāro vēlmi pēc dārza kā angļu grāmatās, ierīkojot rožu arkas un pergolas. Tad jāstāda īpaši tam piemērotas rožu šķirnes, kas Latvijas apstākļos neizskatīsies pēc liela auguma krūmrozēm. Īstās, garo dzinumu rozes galvenokārt tiešām būs klasiskie rambleri, kas ir sala neizturīgāki, rudenī garo dzinumu dēļ būs ļoti grūti ieziemojami un pavasarī pieceļami. Bet, tos nesaglabājot, nebūs gaidītās ziedēšanas. Ieziemošana stāvus pagaidām garantēti darbojas tikai Latvijas siltākajā pusē, Liepājā, citur tā vēl jāpierāda.

Tāpat jāņem vērā, ka moderno dārza rožu grupas rozes mūsu apstākļos būs ar labāku veselību, bet kura no karalienēm skaistāka, jāprasa… spogulītim.