Rīga +22°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
MARUTA UN IMANTS RUTKI
- Dārzs Jaunpils novada Viesatu pagastā. Savā īpašumā saimnieko 19 gadus. Imants te ziemo jau 12 gadus, Maruta – septīto.
- Visu mūžu nostrādājuši Rīgā: Imants – Latvenergo, pēc tam Zemessardzē, Maruta – Bolderājas kokapstrādes rūpnīcā un pēc tam bērnudārzā par auklīti.
- Zemes platība, kur tagad izvērsties, – 18 hektāru.
- Maruta ir Facebook draugu kopā No sēkliņas līdz stādam (par tomātu audzēšanu) un hortenziju grupā.
- Te pabijuši novada Puķu draugi, bet šogad abu veikumu citi pieteikuši konkursam par novada skaistāko dārzu.
«Mums dārzs nav pēc likumiem. Nav tā, ka pa perimetru aizmugurē aug augstākas, priekšā zemākas un vēl zemākas puķītes. Nē, man ir mikslis – zemie augi kopā ar augstākiem, ziemcietes ar krūmiem, kokiem skujeņiem un akmeņiem, krāšņais ar ēdamo. Es varu skatīties no visām pusēm uz savu dobi!Un priekšdārza arī man nav. Ja nu vienīgi apaugušo kalnu par tādu var uzskatīt. Vai Skrejceļa dobi,» saka Maruta.
Vēl viņai ir Akas dobe, Pujeņu dobe, Trijstūra dobe, Šķūnīša dobe, Sliedes dobe. «Kāds kaut ko iedod vai paši nopērkam, un tad staigāju ar lāpstu pa dārzu un meklēju, kur drīkst stādīt. Jo man jārēķinās ar pļaušanu – lai starp dobēm Imants var izbraukt ar traktoriņu. Un, ja kādu vietu vairs nevar izpļaut, tad ir jāpierok – tur vajag atkal dobi uztaisīt! Tā tas mūsu dārzs pamazām ir veidojies!» priecājas Maruta.
«Vislabāk man savs dārzs patīk vasarā – kad viss vairāk zied. Bet rudens ar nav slikts,» Maruta pasmaida.
«Re, vēl flokšiem ziedi! Stirnas man palīdz – viņas nogalotņoja, un tāpēc tagad flokšiem ir pumpuri.»
Esmu pabijusi dažādos dārzos, arī tādos, kuri varētu derēt par daiļdārzniecības paraugiem, augstāko pilotāžu, reizumis tie sit pušu pat viena otra augsti skolota ainavu arhitekta un daiļdārznieka kompetences līmeni. Visas šķirnes akurāti iegrāmatotas, par katru augu zināms gan izmērs, gan tā prasības. Var teikt – dārzs bez kļūdām. Bet šeit, pie Marutas un Imanta, jau no pirmajam sekundēm jaušams – viņu dārzs dzīvo saimniekiem un kopā ar saimniekiem. Arī ar ciemiņiem, kas šeit tāpēc labprāt uzkavējas – gan pašu trīs meitas ar ģimenēm, gan citi radi un draugi. Te ir laba aura šī vārda jēgpilnākajā un skaistākajā izpratnē. Pagaidu mājele, kurā Imants un Maruta, kā saka, ziemo, ir maza, necila kukažiņa, bet pilna ar tāāādu sirsnību! «Kara beigās te visu nopostīja – divas nedēļas no vietas bumboja. Lielās mājas vietā tika uzcelta pagaidu mājele. Tā te nodzīvoja mana vecātēva brālis, un tagad mēs. Bērnībā te tiku skraidījis, netālu, pāri upei, ir manas dzimtās mājas, tagad tur brālis saimnieko,» saka Imants.
Viss te smaržo pēc āboliem, tomātiem, ķiplokiem, tējām, puķēm! Ozolzīles no kuplā ozola, ja uzkavējies pagalmā, krīt uz galvas kā pamatīgas lietus lāses (vispār te ir divdesmit pieci ozoli!), un katrs šķībais, aplupušais podiņš, kas atstutēts pie mājas vecā pamata, šeit šķiet iederīgs un skaists.
Smalki ļaudis un Z paaudze teiktu – riktīgs vintage. Bet mani aizkustina abu saimnieku pietāte pret veco. Lai gan Maruta saka – ja viņai kas nepatīk, bez sirdēstiem var visu izraut, pārtaisīt, pārstādīt –, taču vecā ābele, kuras pāris metru garais stumbrs galīgi uzgūlies uz zemes, apsūnojis un jau sācis trupēt, tiek saudzēta. Tās dzīvais gals ir rūpīgi atstutēts un apkārt visam aprušināts, iestādītas puķes. Cits ābeli būtu jau sen nozāģējis. Bet viņi ne, un vecā ābele pateicībā dod vēl gardus ābolus, serinkas.
Kas vēl raksturo šo dārzu? Maruta katram augam šķirnes nosaukumu nezina, toties ikvienai puķei, kokam, krūmam, dobei ir savs stāsts. «Šī veimuta priede ar mīkstajām skujām izaudzēta no sēkliņas – meita bija ekskursijā uz Kandavu, atveda čiekuru… Efejas? Nākušas no Iecavas. Meita dekorēja paziņas kāzām mašīnu, palika pāri, es savā dullumā ieliku vāzē, apsakņojās…
Pēdlape nākusi no Valmieras – krievu laikos manas mammas brālim Aleksandram Lelim tur bija daiļdārzs, uz kuru brauca ekskursijās pat ar autobusiem no Krievijas. Agrais saulkrēsliņš nācis no Dānijas meitas. Rīgas meita ieraudzīja pabērzu, un viņai vajag – nu ir! Tūja – dāvana no pagasta, kad pirmo reizi dabūjām balvu par sakoptāko teritoriju. Egli, kas izskatās kā ligzda, meitas tētim uzdāvināja.
Gar dīķi bārbeles audzētas no sēkliņām. Pa ceļam no augļu koku stādaudzētavas, uz kurieni braucām pēc upeņu stādiem, bet nedabūjām, ir mežs – ai, sarokam eglītes, iestādīsim tās! Veselu rindu aizvējam. Ļoti skaista daudzgadīga puķe – kā rozā mākonis – ir centrante. Kur dabūju? Jaunpils puķu veikalā sēkliņas! Amūras ceriņi ir no Imanta dzimtajām mājām nākuši. Kokveida peonijas uzdāvināja jubilejā.
Te katrs kaut ko ir stādījis! Deviņus mēnešus pirms pensijas atnācu dzīvot uz laukiem.
Svaigs gaiss, brīvība. Neparko vairs neatgrieztos Rīgā!» Maruta saka un mīļi uzlūko Imantu. Viņi ir no vienas skolas, no vienas klases.
Sliedes dobe
«To man vecākā meita lika samazināt. «Mammu, tu esi izlīdusi ārpus robežas!» Bet šeit, vecās kūts vietā, zeme bija kā sviests. Nu kā tādā nestādīsi?! Turklāt viņa pēc pāris dienām atsūta man bildi: «Mammu, mums atnākuši jauni stādu. Gribi šo veigelu?» – «Man nav kur stādīt.» – «Bet, mammu, viņa ir ar dzelteniem ziediem!» Mūsu vecākā meita otro gadu strādā stādaudzētavā.»
Dālijas
Lielajā sakņu dārzā tās aug kā norobežojums. «Man pirmajā sakņu dārza dobē, skatoties no mājas, vienmēr bijušas vasaras puķes, vasaras dālijas. Šogad tur tika iestādītas hortenzijas un graudzāles, lai turpmāk būtu mazāk darba.»
Cirptie segliņi
«Tos man uzdāvināja viens vecs onkulis. Es negribu, ka viņi izaug nekādi. Ir mums arī divi segliņi, kas iesējušies paši – viens ābeļdārzā un otrs sētā zem ozola. Viņi ir tādi – izaug kaut kāds, nekāds. Bet, kad safrizē, tad uzreiz ir skats!»
Kalns un bedre
Būvējot ceļu, tika sastumta liela zemes čupa… Ko ar to iesākt? Piecu gadu laikā pa gabaliņam apstādījām. Vegelas, stefanandras, čužas. Ļoti skaisti pavasaros zied mārsils – viss kalns lillā. Kadiķis uz kalnu atnācis no upes otras puses, auga maziņš, mazītiņš grāvī, izurbināju ar visu saknīti, atvedu uz šejieni, tagad dikti skaisti aug, ir daudz ogu…
Visbeidzot pašā kalna galā, kur sausuma dēļ nekas negribēja augt, tika izraksta bedre ar plakanu pamatu, malas izliktas ar akmeņiem, vislabāk te aug mārsils un liellapu bergēnijas. Tagad kalna galā var sēdēt un skatīties zvaigznēs. Vienkārši pakāpieni izveidoti no akmeņiem.
Skrejceļa dobe
«Kaimiņi man prasīja: «Ko tu te roc?» Es sacīju: «Skrejceļu!» Idejas autors ir Imants, viņš teica, ka te kaut ko vajag, starp ceļu un mājas teritoriju.
Pirmo gadu iestādīju dālijas, tagad – dažādus košumkrūmus, no abiem galiem vienādā kārtībā, vienīgi fizokarpi atšķiras, katrs ir citāds. Iesaku bērzlapu spireju (Spiraea betulifolia) ‘Tor Gold’. Pavasarī plaukstot ir koši dzeltena, tad zaļa un rudenī kļūst rozīgi sarkana. Iestādīju arī sarkanos kārklus (Salix purpurea), kas veido apaļo bumbuli, veigelas un hortenzijas.
Sliede no lopu dzirdinātavas. Te agrāk bija liela kūts.
Etiķkoki
Tie ir stādīti. Etiķkoki dzen sakņu atvases. Tām Maruta un Imants noteiktā strīpa atļauj augt, bet, kuras nevajag, nopļauj. Vecajiem, kā izskatās, mūžs drīz beigsies, tāpēc vietā tiek audzēti jaunie.
Stabs
Augšup kāpj apinis un kompānijai blakus piestādītā citronliāna. Pelēkais ir no betona veidots pods. «Kaimiņiene uzdāvināja, viņa pati tādus taisa. Vasarā podā ievietoju viengadīgās lietuspuķes (Osteospermum ecklonis), vēlāk – begonijas.»
Sarkanā siena
Saimniecības ejas gals noaudzēts ar parasto pieclapu mežvīnu Parthenocissus quinquefolia. Turpat šķūnītim galā aug aktinīdijas, un kaut kur pa vidu viņi ir kopā savijušies. Vīrieši parasti uztraucas, ka liānas bojās ēku konstrukcijas… Imants? «Nē, dikti nerājas, viņš saka – smuki izskatoties. 
Vasarā zaļš, rudenī sarkans. Imantam pašam visi logi garāžai jau aizaudzēti – tur ir mežvīns, aktinīdija un otrā pusē citronliāna,» smejas Maruta.
Praktiski
AVENES. Saturētas pēc vectēvu metodes – kārtis un no drānas saplestas šņorītes. Ak, šis sentiments…
SILTUMNĪCA UN KOKŽŅAUDZĒJS. «Agrāk šajā vietā auga kārkli, lieli krūmi. Tos mēs nozāģējām, palika celmi, viens bija atstāts garāks, un galā veidojās cepure. Bet, kad iestādīju blakus kokžņaudzēju Celastrus, tas, vijoties ar rumpi ap balstu, kārklu piebeidza.» 
Maruta slavē savu polikarbonāta siltumnīcu: «Izmērs 3,5 × 8 metri, maksāja ap 650 eiro. Firma Weis A, ļoti laba kvalitāte. Loki vienā gabalā sametināti. Skrūvītes, cik to nepieciešams, var uz rokas pirkstiem saskaitīt, viegli montējama. Imants salika kopā ar mazdēlu, kuram astoņi gadi.»
