Rīga +9°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Aizgāja pastaigāties
Ceļojošās zvērnīcas 19. gadsimtā bija ārkārtīgi populāras. Tas bija kaut kas starp zoodārzu un ceļojošo cirku. Lai gan tolaik Lielbritānijā jau sāka veidoties zooloģiskie dārzi, tie vairāk bija pieejami ekskluzīvai publikai, nevis plašām tautas masām. Ceļojošās zvērnīcas bija izplatītākas, bet to drošība – visai nosacīta. Īpašnieki par to neraizējās, tāpēc bija satraucoši daudz zvēru izbēgšanas gadījumu un dažādu nelaimju. Viens no šādas zvērnīcas īpašniekiem bija pasaulslavenais lauvu dresētājs Frenks K. Bostoks. Viņa zvērnīcu ar nosaukumu Džungļi apmeklēja tūkstošiem cilvēku dienā. Ar savām izrādēm viņš ceļoja no pilsētas uz pilsētu. Sasniedzot Birmingemu, Bostoks un viņa komanda gatavojās izrādei, un pēkšņi viens no viņa lauvām pārlēca pāri dresētājam, izplēsās cauri cirka teltij un devās uz Birmingemas pilsētas centru – tik brīvs un neierobežots kā savā dzimtajā savvaļā. Zīmīgi, kas tas bija lauva, kurš jau iepriekš bija nogalinājis vienu cilvēku un sakropļojis otru. Par to gan zināja tikai daži zvērnīcas darbinieki, tostarp īpašnieks. Savā grāmatā Savvaļas dzīvnieku apmācība Bostoks stāstīja, ka lauvas ceļā gadījās neaizvērta kanalizācijas lūka, caur kuru viņš nolēca lejā un turpināja savu ceļu. Katru reizi, redzot atvērtu lūku, lauva izdvesa vairākus šausminošus rēcienus, kas lika pilsētas iedzīvotājiem panikā bēgt, bet īpaši jūtīgākie pat zaudēja samaņu. Birmingemas ielās pieauga panika, un pie zvērnīcas sāka pulcēties pūlis. Bet Bostoks neapjuka. Viņam galvā bija radies plāns.
«Viņi to noķēra!»
Dresētājs paņēma citu savu lauvu, ielika to būrī un izvilka publikas priekšā. Viņš paņēma ragu un pūta tajā, cik vien spēka, lai pievērstu sev maksimālu uzmanību. Viss noritēja gludi: cilvēki noticēja, ka krātiņā sēž izbēgušais lauva. Pūlī atskanēja priecīgi saucieni: «Skatieties. Viņi to noķēra. Viņiem ir lauva!» Par laimi, īstā lauva kanalizācijā uz to laiku jau bija nogurusi un pārstāja rūkt. Tomēr tā joprojām klīda kaut kur pazemē.
Vēlāk šis stāsts aplidoja visu pasauli. Par dresētāja drosmi, kurš spēja noķert lauvu kanalizācijā, klīda leģendas. Laikraksti ziņoja pārsteidzošas detaļas: «Lauva aizbēga, jo dresētāja uzmanību novērsa cīņa starp briedi un strausu», «Lauvai ceļā bija bērnu bars, bet dresētājs ar vienu lēcienu nošķīra tos no plēsēja.» Publicitāte nāca par labu Bostokam. Tovakar viņa šovu apmeklēja rekordliels skaits skatītāju, kuri aizrautībā skatījās priekšnesumu, nezinot, ka kaut kur tuvumā zem ielām ložņā lauva, kas ēd cilvēkus.
Taču, lūk, kā lauva tika noķerts patiesībā.
Pusnakts reids
Šīs trakās dienas pēcpusdienā pilsētas policijas priekšnieks ieradās pie Bostoka, lai apsveiktu viņu ar lauvas notveršanu un paustu savu apbrīnu. «Es nekad neaizmirsīšu viņa seju, kad viņš saprata, ka lauva joprojām atrodas kanalizācijā,» Bostoks rakstīja savā autobiogrāfijā. Sākumā policists metās viņam virsū ar apsūdzībām un pārmetumiem, bet dresētājs skaidroja, ka viņa darbības galvenokārt bija vērstas uz to, lai izkliedētu paniku. Viņš bija gatavs ķert savu lauvu, taču lūdza policijas priekšniekam palīdzību. Un tā viņam tika dota.
Pusnaktī vairāki simti policistu, bruņoti līdz zobiem, kopā ar Bostoku devās kanalizācijā. Klīstot tumsā un svīstot aiz bailēm, viņiem izdevās atrast zvēru. Bostoks lēnām viņam tuvojās, uzlicis galvā dzelzs katlu, ko policija izmantoja patronu pārnēsāšanai kanalizācijā. Viņš baidījās, ka lauva viņam var iecirst pa galvu ar savu milzīgo ķepu. Taču vienā brīdī katls nokrita un skaļā blīkšķa dēļ pārbiedēja lauvu. Dzīvnieks sāka atkāpties un iekļuva policijas sagatavotā virvju slazdā. Lauvu izdevās sasiet un, nevienam nemanot, nogādāt atpakaļ zvērnīcā.
Noslēpums atklāts
Katrs no šīs slepenās operācijas dalībniekiem zvērēja klusēt par notikušo. Par to, kā lauva tika noķerts Birmingemas kanalizācijā, kļuva zināms tikai tad, kad pats Bostoks par šo gadījumu pastāstīja savā autobiogrāfijā. «Es izdabūju lauvu no kanalizācijas, kā domāja Birmingemas iedzīvotāji, tikai viņu uzslavas un aplausus saņēmu nedaudz iepriekš,» savus memuārus pašapmierināti noslēdza Bostoks.
Viņš nomira 42 gadu vecumā, taču nevis no satracināta lauvas ķepas cirtiena, bet gan no banālas gripas. Uz viņa kapavietas guļ paklausīgs akmens lauva.
Citi bēgšanas gadījumi no Anglijas zvērnīcām
- 1851. gadā tapirs izlauzās no sava krātiņa Vombvelas zvērnīcā Ročdeilā, izraisot paniku skatītājos.
- 1867. gadā klaburčūska izkļuva no savas kastes Mandera zvērnīcā, nogalinot zirgu un bizonu.
- 1868. gadā pieci leopardi izbēga no zvērnīcas pie Skotijas robežas pēc tam, kad viņu karavāna uz ceļa apgāzās.
- 1883. gadā Grimsbijā no zvērnīcas izkļuva lācis un ielavījās privātmājā.
- Dažkārt pazuda pat ziloņi, lai gan to parasti varēja atrast tuvākā alus kroga tuvumā.
- 1854. gadā zilonis pazuda no Batija zvērnīcas Holihedā un bija prom gandrīz 24 stundas. Beigu galā viņš tika atrasts kādas viesnīcas pagrabā, ko ieskāva tukšas vīna pudeles.
Populārākie raksti
Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
