Kurš ir īstais sausserdis?!

– Man tiešām, meklējot saldās mīlas stādu, bija brīnums, ka patiesībā tas ir sausserdis…

– Sausserži mūsu dendroflorā ir viena no daudzveidīgākajām ģintīm. Tie var būt lieli krūmi, mazi krūmi, var būt kā liāna un krūmos augoši, var būt ar ēdamām un neēdamām ogām. Sausseržiem mēdz būt smaržīgi ziedi un nesmaržīgi. Arī paši ziedi ir daudzveidīgi. Divu sugu sausserži Latvijā aug savvaļā – parastais un Pallasa sausserdis, viens ir ar sarkanām, otrs ar zilām ogām.

Sausserdim dārzā ir nelielas prasības pret augšanas apstākļiem. Tam patīk saulainākas vietās, bet arī noēnojumu pacieš. Labi aug normālā dārza zemē, bet, ja ir mazas novirzes, arī neko nesaka. Izteikti mazprasīgs pret kopšanu. Ir tikai viena nelaime – tam, ko mēs pazīstam kā parasto vīteņsausserdi jeb saldo mīlu, ja veģetācijas periodā ir silts un mitrs laiks, uz lapām sāk parādīties miltrasa. Dažkārt tā notiek arī ēdamajiem sausseržiem.

– Pētot Apstādījumu veidotāju ceļvedi Latvijas stādaudzētavu sortimentā, redzams, ka sausseržu piedāvājums ir plašs. Uz ko vērts skatīties, esot stādaudzētavā?

– Sāksim ar liānām, kas var sasniegt divus trīs metrus un pat vairāk. Lielākoties tām ir smaržīgi ziedi un – kā likums – sarkanas ogas, neēdamas.

• Brauna vīteņsausserdis (Lonicera x brownii).
  Latvijā visvairāk pārdotā šķirne ir ‘Dropmore Scarlet’. Tas ļoti ilgi zied – no jūlija līdz pat oktobrim. Ziedi – oranžsarkani, zvanveida, sakārtoti bagātīgās ziedkopās. Turklāt auglenīca un putekšņlapas, kas parādās virs ziedlapām, piešķir augam papildu dekoratīvu akcentu. Ziemcietīgākais vīteņsausserdis. Mīnusi? Nesmaržo. Pirmajos gados nav īpaši ātraudzīgs, un nav arī nasks uz vīšanos.
• Parastais vīteņsausserdis jeb saldā mīla (Lonicera caprifolium).

  

  
  Visagrākais ziedētājs. Lapojums zaļš, smaržīgi ziedi, diemžēl īpaši uzņēmīgs pret miltrasu.
• Japānas sausserža (Lonicera japonica) šķirne ‘Aureoreticulata’. Veido krūmu un drusku ložņā pa zemi, īpašs ir šī sauserža dzeltenraibais lapojums. Labi aug ēnainā vietā. Ziedus gan neesmu redzējusi, jo Latvijas austrumu daļā tas ziemā mēdz nosalt līdz sniega segai, taču atkal atjaunojas.
• Vācijas vīteņsausserdis (Lonicera periclymenum).

  

  Ziedi dzeltenīgi balti, no ārpuses sarkanīgi, liāna, kas aizvelk līdz trim metriem, bet var arī tik augsts neizaugt. Lapas – zilganzaļas. Noteikti iesaku šķirni ‘Serotina’: ziedam ārpuse ir tumšā purpurkrāsā, iekšpuse dzeltena, ļoti smaržo. Vēlais ziedētājs – priecē līdz pat oktobrim. Mūsu klimata zonā jāaudzē uz koka balstiem, jo šis sausserdis ir drusku jutīgāks pret aukstumu nekā parastā saldā mīla.
• Atvašu vīteņsausserdis (Lonicera prolifera). Dzelteni ziedi, nesmaržo, toties šarlaksarkanās ogas saglabā vēl pēc lapu nokrišanas – ogas nav ēdamas. Mēdz gadīties miltrasa. Atvases – par spīti sugas nosaukumam – gan neaug un visu dārzu nepārņem.

– Un ko jūs no liānām neieteiktu stādīt?

– Es neizvēlētos Telmaņa vīteņsausserdi (Lonicera x tellmanniana) – tas ir trīsmetrīga liāna.  Jo bieži izsalst ziedpumpuri.

– Kādas ir vīteņsausseržu audzēšanas īpatnības?

– Ieteicams vienuviet stādīt gan agri, gan vēlu ziedošas šķirnes. Var audzēt pie ēku sienām, žogiem, pergolām. Tā kā sausserdis vijas ar stumbru ap balstu, tad tam jābūt apaļkokam 3–5 centimetriem diametrā un, dažādi to izveidojot, var dabūt dažādu virzību, kā liāna augs. Tai vajag normālu dārza zemi.

– Un kādus skaistos krūmus jūs ieteiktu?

– Alberta sausserdis (Lonicera albertii). Tas ir mans favorīts – īpaši mīļš. Ceļvedī raksta, ka tā augstums ir 0,7 metri, bet es ar pilnu atbildību saku: var izaugt arī lielāks – manā dārzā Latvijas austrumu zonā Alberta sausserdis izaudzis 1,5 metrus augsts. Vainags izturīgs, smalki zarots, pārkarens. Piemēram, manā dārzā Alberta sausserdis sēž pie kalnu priedes ‘Varella’, kura ir pundurforma un kas izaugusi 1,5 metrus augsta. Kopā izskatās skaisti. Alberta sausserdim ir pelēkzaļas lapiņas, violeti rozā ziediņi, smaržīgi – gluži kā vīriešu parfīms.

•  Alpu sausserdis. Aug ārkārtīgi veselīgs, vainags ir noapaļots, interesanti zied. Lapas palielas, pretējas ar gludu malu, un lapas vidū sēž neuzkrītoši baltzaļgani ziediņi. Bet tad, kad šie ziediņi pārtop par koši sarkanām kopā saaugušam ogām lapas vidū, tas ir burvīgs skats. Turklāt uz lapām nemetas ne plankumi, ne kādas citas kaites. Tā kā Alpu sausserdis pacieš pusēnu, tas ļoti bagātina gan rododendru, gan citus plašākus stādījumus. Kad šogad 15. aprīlī oficiāli atklāju savu dārza sezonu, šis sausserdis joprojām bija bez lapām, bet tik vienādi noaudzis un tik skaisti sudrabaini pelēks, ka bauda skatīties.
• Ledebūra sausserdis (Lonicera ledebourii).

  

  Kalsnavas arborētumā aug, ka prieks! Stādīšanai vajadzētu izvēlēties saulainu vietu vai pusēnu. Augums – 2 metri, vainags noapaļoti stāvs. Bet ar ziediem ir interesanti – tie atrodas lapu žāklēs uz stāviem, 2–4 centimetrus gariem kātiem, pats zieds ir dzelteni oranžs, taču zieda kauss – samtaini tumšsarkanas seglapas. Tā kā ziedi veidojas uz jaunajiem dzinumiem, sanāk tā, ka krūma apakšā dzeltenā zieda vietā sēž melna spoža oga, bet pret vidu – jaunie ziedi. Un arī tā melnā oga sēž sarkanajā samta kausiņā.
• Māka sausserdis (Lonicera maackii). Tas man ir ļoti, ļoti mīļš.  Vienkārši – skaists. Augstums ir līdz pat 2,5 metriem, un vainaga platums arī ir tikpat. Visu laiku gaiši zaļas lapas, ļoti vienāds vainags, viegli pārkarens, kompakts, un ziedi ir nevis pa vienam, bet ziedkopās – krēmīgi balti rindiņā kā mazi putniņi uz zara. Vēlāk izveidojas koraļļsarkani auglīši, kas arī tāpat – tik, tik, tik – sēž rindiņā. Bet rudenī kļūst pavisam interesanti: gaiši zaļās lapas nokrāsojas dzeltenas, un dažām ir violets tonējums. Ēncietīgs.

– Kuru no ziedošajiem krūmiem jūs neizvēlētos?

–Tatārijas sausserdi (Lonicera tatarica). Vainags noapaļots, augumā ap 3–4 metriem. Ļoti uzņēmīgs pret miltrasu, bojā arī kaitēkļi. Lai gan ļoti skaisti rozā, smaržīgi ziedi, tomēr zied švaki.

– Un tagad par sausseržiem ar ēdamām ogām!

– Ēdamais sausserdis (Lonicera edulis) un tā šķirnes pie mums nākušas pamatā no Sibīrijas. Vainagi ir stāvi noapaļoti, visi ēdamie sausserži agri zied (aprīļa beigās, maija sākumā), un arī augļi ienākas agri – divas nedēļas agrāk par zemenēm. Tās ir pirmās ēdamās ogas dārzā! Augļi nogatavojas pakāpeniski, tie ir ļoti vārīgi – vācot jāliek plānā kārtiņā un jāsargā no saspiešanas.

– Nacionālā botāniskā dārza zinātnieks Alfrēds Ripa sacīja, ka ēdamo sausseržu krūmi gan esot neglīti – kā slotas.

– Es sacītu: nav izskatīgi. Protams, ka priekšdārzā ēdamo sausserdi neliksi, tas jāstāda lielajā dārzā pie citiem ogu krūmiem, kur ir laba, pietiekami mitra dārza zeme. Saulainākā vietā ienāksies kvalitatīvākas ogas – proti, būs dāsns labo vielu komplekts: organiskās skābes, vitamīni, pektīnvielas, minerālvielas, miecvielas, antociāni, flavonoīdi un pārējais.

Ņem vērā! Ēdamā sausserža zilās ogas ar apsarmi ir tikpat vērtīgas kā mellenes un krūmmellenes.

Sausserdim ogas veidojas lapu žāklēs uz iepriekšējā gada dzinumiem. Ja dzinums būs tikai pāris centimetru garš, vairāk par četrām ogām uz tā neaizmetīsies. Tāpēc svarīgi panākt, lai dzinumiem būtu vismaz 10–15 centimetru pieaugums gadā.

Par pieaugušu uzskatāms septiņgadīgs ēdamā sausserža krūms, bet intensīvas ražošanas periods ilgst līdz 15 gadiem.

– Bet kā ar apputeksnēšanos – jo vairāk šķirņu, jo drošāk?

–Tiesa, bet jābūt vismaz trim. Šķirņu tagad ir daudz, Krievijā nodarbojas ar sausseržu selekciju. Kalsnavas kokaudzētavā ir ļoti plašs ēdamo sausseržu sortiments. Labi apputeksnētāji ir ‘Sinjaja Ptica’ un ‘Goluboe Vereteno’. Salīdzinoši lielākas ogas ir ‘Leningradskij Velikan’, ‘Kuvšinovidnaja’. Laba ir arī jaunā šķirne ‘Start’.

Ēdamas ogas ir arī Kamčatkas sausserdim (Lonicera Kamtschatica) un tā šķirnēm. Krūma augstums ir 0,8–1,2 metri, platums – līdz pusotram metram. Nevis slota kā ēdamajam sausserdim, bet plats un noapaļots vainags, kas sēž uz zemes. Kamčatkas sausserdi var stādīt kā robežu starp sakņu dārzu un dzīvojamo zonu! Salīdzinoši rūgtenas ogas. Lapas ir pelēcīgi zaļas, rudenī krāsojas dzeltenas. Laba šķirne ir ‘Pārsteigums’. Lielas ogas, ienākas vēlāk, salīdzinot ar citām ēdamajiem sausseržiem.

– Minerālmēsli sausserdim patīk?

– Es ar minerālmēsliem neaizraujos. Labāk piebarot ar organiskas izcelsmes mēslojumu – kompostu, labi satrūdējušiem kūtsmēsliem, bet, ja nu nav iespēju nodrošināt augsni ar barības vielām dabiskā veidā, tad, jā, der arī minerālmēslojums. Papildmēslojums – slāpeklis, kālijs, fosfors, mikroelementi – jādod tikai trešajā gadā pēc stādīšanas: pirmo reizi maijā, kad sāk augt jaunie dzinumi, bet otrreiz, devu uz pusi samazinot, līdz jūlija vidum, lai veicinātu pēc iespējas bagātīgāku ziedpumpuru veidošanos nākamā gada ražai.

– Kāda vēl kopšana vajadzīga?

– Šad un tad jāizgriež zari vainaga vidū. Dažkārt mēdz notikt tā, ka pēc ziemas lielajiem, sen stādītajiem krūmiem nokalst daži palieli zari. Tos tad vajag nogriezt līdz dzīvajai stumbra daļai. Kad krūms sasniedzis 15 gadu vecumu un ceri sāk novecot, tie jāatjauno – gan retinot, gan izgriežot augstos skeletzarus, lai to vietā veidotos spēcīgi sānžuburi. Pēc atjaunošanas krūms bagātīgi ražo pat līdz 30 gadu vecumam.

Ir vērts paklāt zem krūma agrotīklu, jo sausserdim dažkārt ogas nobirst, un tad no agrotīkla tās var salasīt.

– Kā pavairot?

– Ko dalīt nav, jo sausserdis pie pamata daudz nezarojas. Taču visus sausseržus bez lielām grūtībām var pavairot ar spraudeņiem, labāk – ar zālainajiem. Parastais vīteņsausserdis jeb saldā mīla, ja kāds zars noliecas pie zemes, tad saknes veidojas katrā mezglu punktā, pie katra pumpura, un, ja tam ļauj šādi izvērsties, pārvēršas par nezāli.