Kartupeļi – vai vērts audzēt pašam? Ekspertes ieteikumi labai ražai

Raksts publicēts žurnāla Ievas Māja 2015. gada 9. numurā

Ko un kā būtu pareizi darīt, skaidro Ilze Skrabule, lauksaimniecības zinātņu doktore, Valsts Priekuļu laukaugu selekcijas institūta vadošā pētniece.

Vai vērts kartupeļus stādīt un audzēt pašam?

Mums – raksta konsultantei un autorei – par šo jautājumu šaubu nav. Viena daudzus gadus veltījusi kartupeļu pētīšanai. Otra kartupeļus stādījusi, cik vien sevi atceras. Un darīs to arī šogad. 

Cik bieži būs jāiet vagā?

1. reize. Jāsastrādā augsne – uzrok vai sastrādāt ar frēzi, vai palūdz kaimiņam uzart. Traktora izmantošana, protams, maksās vismaz degvielas un braukšanas naudu – šo teikumu var atkārtot pie katra ar augsnes apstrādi saistītā darba. Ideāli, ja tas izdarīts rudenī.

2. reize. Jāizdzen vagas. Vai nu ar traktoru, vai zirgu, vai rokas arkliņu, vai kapli. Šo posmu var arī izlaist – ja stāda rindās līdzenā vietā. Tomēr kopšanas ziņā audzēšana vagās ir visērtākais veids.

3. reize. Jāiestāda. Ja ir vagas – tīrā bauda: ej ar groziņu un stādi. Ja atkal izmanto kaimiņu ar stādītāju – jāmaksā. Ja nav vagu – katram kartupelim jāizveido bedrīte, bet nav vajadzīga aizvagošana, jo bedrīti tūdaļ pat arī aizrušinās. Ja kartupeļus stāda vagās, nav nekādu kreņķu: aizvagojot tie nonāk tieši tik dziļi zemē, cik vajadzīgs. Ja stāda bez vagām, veidojot katram bedrīti, – kartupelim būtu jānonāk aptuveni puslāpstas dziļumā, t. i., 15–20 centimetrus zem zemes.

4.–6. reize. Ecēšana. Nedēļu pēc stādīšanas. Kartupelis ir rušināmaugs. Tam patīk, ka viņu apčubina, ka augsne nav sablīvējusies, ka tajā pietiek gaisa. Vienlaikus ecēšana ir arī nezāļu iznīcināšanas veids. Ja kartupeļi iestādīti vagās, vagu virsmas ecējot tiek nolīdzinātas. Ecēšana jāatkārto vēl divreiz – ik pēc 7–10 dienām. Ja lauciņš ir mazs, var ecēt ar grābekli.

7.–9. reize. Vagošana. Kad virs zemes jau sāk rādīties zaļas lapiņas, kartupeļi jāvago. Ja nestādīja vagās un neizmanto vagotāju, tad ar kapli jāmēģina aprušināt augus no visām pusēm, veidot starp rindām kaut ko līdzīgu vagām. Vago vai rindiņas aprušina vēl vienu vai divas reizes – līdz laksti izauguši tik gari, ka sakļaujas virs vagām.

N reizes. N – nezināmu reižu skaitu jeb neskaitāmas reizes vajadzēs lauciņu pārstaigāt, lai pārliecinātos, vai tajā nav parādījušies kartupeļu lapgrauži jeb Kolorādo vaboles, to sadētās oliņas un kāpuri. Turklāt lauciņš jāpārstaigā kārtīgi –pa katru otro vagu. Citādi noteikti kāds kaitnieks paliks nepamanīts un nenolasīts, un to kļūs arvien vairāk un vairāk.

Pēdējā reize. Kartupeļu norakšana. Un tur gan ar vienkāršu ieiešanu nepietiks – būs jāstrādā vaiga sviedros.

Kuru šķirni stādīt?

Audzē divas! Tāpat kā nevajag visas olas turēt vienā groziņā, nevajag audzēt tikai vienu kartupeļu šķirni. Reizēm gadās, ka gads kādai šķirnei ir bijis labs, bet cita nepavisam nav padevusies. Tāpēc gudrāk būtu stādīt vismaz divas, bet ne vairāk par četrām šķirnēm. Ja šķirņu ir pārāk daudz, turklāt diezgan līdzīgas izskatā, bumbuļus pēc novākšanas itin viegli sajaukt neizšķirojamā jūklī. Sajukušas šķirnes traucē arī gatavošanā – viena vārās ātrāk, cita ilgāk, viena ir miltaināka, cita blīvāka un stingrāka.

Mazdārziņā – agrās un izturīgās pret puvi. Līdz ar lapgraužiem jeb Kolorādo vabolēm otrs lielākais kartupeļu ienaidnieks ir lakstu puve. Lielā karstumā un sausumā tā neattīstās, bet vislabāk jūtas mitrumā un mērenā siltumā – tā ap 18–20 grādiem.

Puves izplatīšanos veicina lietus un pat ilgi rasoti rīti.

Parasti tā ir klāt jūlija beigās un augusta sākumā, tāpēc nepagūst neko īpaši sliktu nodarīt agrajām šķirnēm, toties apdraud vēlākās šķirnes. Lakstu puve bojā un iznīcina lapas, kas piedalās fotosintēzē, apgādājot augu ar barības vielām. Ja nav lapu, arī raža būs mazāka. Mitrā rudenī slimības izraisītāji var ieskaloties arī augsnē un inficēt bumbuļus. Tad uz bumbuļiem veidojas brūni plankumi un arī mīkstumā ir brūni audi, kas nav ēdami un jāizgriež.

Vēlāk lakstu puves bojātajās vietās var iemesties baktērijas, un bumbulis sapūst – kļūst pilnīgi slapjš un šķidrs. Lielie kartupeļu audzētāji pret puvi cīnās ar ķīmiju. Bet vai tādēļ mēs kartupeļus stādīsim savā mazajā dārziņā, lai miglotu ar fungicīdiem? Kas atliek? Stādīt vai nu pietiekami izturīgas vai agrīnas šķirnes.

Latvijā tiek audzēts un piedāvāts pietiekami bagātīgs – ap sešdesmit – sertificētu sēklas kartupeļu šķirņu klāsts, tā ka izvēlēties ir, no kā.

Šķirnes

Izturīgas pret puvi

‘Imanta’ (miltaina)

‘Gundega’

‘Lenora’ (miltaina)

Agras

‘Agrie dzeltenie’ (miltaina)

‘Monta’

‘Borodjanskij rozovij’

‘Prelma’ 

Arī ‘Annuška’, ‘Bella rosa’, ‘Riviera’, ‘Solists’, ‘Vineta’, ‘Madara’ un vidēji agrās ‘Lenora’, ‘Santa’, ‘Laura’, ‘Jelly’, ‘Valisa’.  

Interesanta 

‘Blue Congo’ – lillā (kā iekšā, tā ārā) kartupelis, patiks eksperimentētājiem.

Pirms stādīšanas – jāatmodina

Nav labi kartupeli no pagraba tumsas tūdaļ iemest dobes tumsā. Tad tas tāds, lāga nepamodināts, arī slinki augs. Lai kartupelis naski sāktu augt, tas pirms stādīšanas jāpamodina. Ir dažādi veidi, kā izdarīt.

Visvienkāršākais modināšanas veids – kartupeļi pirms stādīšanas jāiznes no pagraba un uz kādu laiku jānoliek gaismā. Tos izvieto plānā kārtiņā – viena, divu, bet ne vairāk kā triju bumbuļu biezumā. Kastītēs – tā, lai gaisma katram kartupelim tiktu klāt no visām pusēm.

Ja kastes krauj grēdā citu virs citas, stūros jābūt balstiem, lai kastes negulētu cieši viena uz otras. Var izmantot gan speciāli gatavotas koka kastītes, gan tās, kurās lielveikalos pārdod mandarīnus. Der arī dārzeņu un augļu kastītes no plastmasas.

Kartupeļu diedzēšanai svarīgākā ir gaisma, daudz siltuma nevajag.

Gaismā kartupeļos veidojas īpašas vielas – glikoalkoloīdi –, kas augsnē tos aizsargās pret slimību izraisītājiem. Vajadzīga ne pārāk silta telpa, kur temperatūra ir līdzīga kā glabāšanas laikā – 4–6 grādi, vai arī nedaudz siltāks – līdz plus desmit grādiem. Vienīgais nosacījums – sals un mīnus grādi gan nedrīkst būt nekādā gadījumā. Ja kartupeļi iznesti kādā šķūnīti, kur pa dienu tos apspīd saule, bet naktī gaidāmas salnas, tie jāsasedz.

Diedzēt var gan 60 dienas, gan 30 dienas. Kartupeļiem par labu nāks pat pāris nedēļu gaismā. Šajā laikā sāks augt mazi, zaļi un stingri gaismas asniņi. Tie neattīstās strauji un neaug gari. Ja kartupelis diedzēts ilgāku laiku, asni izaug drukni un bumbulim turas klāt tik stingri, ka nemaz nav viegli nolaužami – ļoti atšķirīgi no garajiem un baltajiem tumsas asniem, kādi izaug pagrabā.

Tumsas asni stādīšanai nav visai piemēroti – mēdz visur aizķerties, viegli savainojami, notrūkst, augsnē vieglāk bojājas.

Turklāt diedzēšanas laika ilgums ietekmē arī to, kādi izaugs jaunie kartupeļi. Ja sēklas kartupeļus diedzē 60 dienu un ilgāk, jaunie bumbuļi izaugs lielāki, bet mazākā skaitā. Ja diedzēšanas laiks ir īsāks, neveidosies tik lieli bumbuļi, toties to būs vairāk. Tā ka – var izvēlēties, kas labāk tīk. 

Iedzīvināšana. Šī ir visātrāk īstenojamā metode. Sēklas kartupeļus novieto gaismā un siltumā, piemēram, siltumnīcā, uz dažām dienām. Pietiek pat ar pāris dienām, svarīgi ir nenoturēt par ilgu – lai nesāktu vīst un lai asni neapdegtu saulē.

Izmēram ir nozīme!

Droši stādi lielos! Lielražošanā tradicionālais sēklas kartupeļu izmērs ir 35–55 milimetri. Arī tad, ja savā lauciņā izaudzē kartupeļus gan pārtikai, gan sēklai, tad lielākos parasti apēd un stāda mazākos. Taču mazā dārziņā droši var stādīt arī lielākus kartupeļus. Jo lielāks sēklas kartupelis, jo spēcīgāki asni tam veidojas, jo vairāk un lielāki jaunie bumbuļi izaugs.

Pēdas attālumā citu no cita! Tradicionāli kartupeļus stāda pēdas garuma attālumā citu no cita. Tā kā pēdas, gluži tāpat kā kartupeļi, ir dažādu izmēru, precizēsim: mazajiem, tradicionālā sēklas izmēra kartupeļiem derēs 38. izmēra pēdas, lielajiem – 44. izmēra. Rēķinot centimetros, 25–30 centimetri starp bumbuļiem būtu labs stādīšanas attālums, arī 20 centimetri ir gluži pieņemams, bet mazāks gan nebūtu ieteicams, jo kartupeļiem vajag gana daudz vietas.

Vienu stādi – piecus noroc

Lai ar pašu audzētiem kartupeļiem pietiktu visam gadam, jāizaudzē divi trīs maisi kartupeļu, rēķinot uz vienu ģimenes locekli. Lai tik daudz izaudzētu, jāiestāda 2–3 spaiņi kartupeļu.

Ražas iznākums, aptuveni rēķinot, ir pieci pret vienu.

Dažkārt iznākums ir pat vēl labāks, bet pārlieku paļauties uz to nevajag. Ņemot vērā stādīšanas attālumu, šo kartupeļu daudzumu var iestādīt 60 metru garā vagā. Cik ēdēju, tik šādu vagu vajadzēs. Vai arī sešas desmit metru garas vadziņas katram.

Taču tik daudz stādīt nav vērts, ja nav, kur kartupeļus labi noglabāt ziemai. Lai kartupeļi nesāktu vīst, dzīt asnus un smuki glabātos gandrīz vai līdz jaunajai ražai, pagrabā visu laiku jābūt vienādai 4–6 grādu temperatūrai. Arī gaisa mitrums ir svarīgs: ne par sausu, taču arī ne tik mitrs, lai uz bumbuļiem sāktu veidoties mitruma kārtiņa.

Uzmanīgi – sazaļojuši kartupeļi

Vai kartupeļus, kas ieguvuši zaļus vaidziņus, drīkst lietot uzturā? Varbūt tie jāmet ārā, bet varbūt pietiek tikai ar zaļumu nogriešanu?

Kartupeļi, kas ilgāku laiku pastāv gaismā, patiešām sazaļo – tajos rodas cilvēkiem un mājdzīvniekiem indīga viela solanīns. To satur arī saasnojuši kartupeļi. Visvairāk solanīna ir kartupeļa mizā un zemmizas slānī, tomēr tas ir arī šķietami gaišajā kartupeļa daļā. Lai ar solanīnu saindētos, cilvēkam vienā maltītē jāapēd vismaz puskilograms sazaļojušu kartupeļu. Saindēšanās pazīmes: slikta dūša, vemšana, krampji vēderā, caureja, galvassāpes.

Ko darīt, ja kartupeļi sazaļojuši, bet izmest tos žēl? Protams, no pilnībā sazaļojušiem kartupeļiem maltīti negatavosi, savukārt tos, kam tikai mazliet zaļgans vaigs, nav jāsteidzas izmest.

Kā atzīst uztura speciāliste Eva Kataja, kartupeļa daļas, kas ir nevainojamas – bez zaļās nokrāsas –, var izmantot ēdienu gatavošanai. Visprātīgāk šos kartupeļus nevis cept, bet vārīt, jo vārīšanas laikā vismaz daļa solanīna pāriet ūdenī. Turklāt ievēro: kartupeļi vārīties jāliek aukstā ūdenī, un kartupeļu novārījumu nedrīkst izmantot zupu vai mērču gatavošanai!

Daži cilvēki gan mēdz būt īpaši jutīgi pret solanīnu, tāpēc, ja ir novēroti nepatīkami simptomi, šādus kartupeļus uzturā nevajadzētu lietot vispār – pat ne vārītas kartupeļa veselās daļas.  Vēl no sazaļojušajiem kartupeļiem var gatavot cieti – bumbuļus sarīvē kā pankūkām, bet biezumus cepšanai tomēr neizmanto – saglabā tikai bļodas apakšā nostājušos cieti, jo tā solanīnu nesatur.  

Sazaļojušos kartupeļus, protams, var izmantot kā stādmateriālu.

Ne velti rudenī pēc novākšanas sēklai atlasītos kartupeļus mēdz paturēt saulē: sazaļojuši kartupeļi mazāk bojājas, turklāt par tiem mazāk interesējas arī peles un žurkas.

Starp citu, tas pats solanīns, kas zaļos kartupeļos, atrodas arī nenogatavojušos tomātos. Ja tos skābē vai marinē, daļa solanīna izšķīst ūdenī, bet zaļo tomātu salāti gan būtu jālieto uzturā pavisam reti un nelielā daudzumā.