Daļa Rapšiene:
- Dārza saimniece Panevēžā, Lietuvas centrālajā daļā.
- Iekopj dārzu jau vairāk nekā 20 gadu.
- Dārzā ir smilšaina augsne, un tas atrodas 5. ziemcietības zonā.
- Ar fotomirkļiem no sava dārza dalās Facebook kontā: Garden and Nature Photography by Dalia Rapšienė.
- Nīderlandē: Vlinderhof parks un kādas privātas ģimenes dārzs Tuin ‘De Villa’.
- Anglijā: Trentham Gardens un Arley Hall & Gardens.
«Kad man jautā, kā izveidoju savu dārzu, es atbildu, ka radīju vīziju. Un to man patīk darīt daudz vairāk nekā stādīt un rakt. Pat tad, kad stādu dobēs kādus augus, es vizualizēju, kā tie izskatīsies fotogrāfijās, kāds būs fons, kādi augi būs kaimiņos…
Kad pirms trīsdesmit pieciem gadiem pārcēlāmies uz šo vietu, te jau auga liela daļa koku, bija gan māja, gan citas ēkas. Mēs dārzu nesākām veidot tukšā vietā, un domāju, ka pat nemācētu sākt no nulles – man daudz vieglāk ir turpināt pa gabaliņam apdarināt jau esošo karkasu, nekā aizpildīt pilnīgi tukšu vietu.
Pašos pirmsākumos savu dārzu veidoju intuitīvi, nezinot ne stilu, ne noteikumus.
Rīkojos gluži kā mākslinieks, kas glezno ar krāsu triepieniem. Par dārzu stiliem, teorētiskām niansēm sāku interesēties vēlāk. Daudz iedvesmojos dažādos dārza iedvesmas kontos sociālajos tīklos un, starp citu, fanoju arī par latviešu dārzu meistaru Ansi Birznieku.
Runājot par augiem, kas aug manā dārzā, var teikt – tie pie manis atnāca paši. Sen, pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, mums ar mammu šķita, ka ap māju esošie 0,2 hektāri zemes ir par daudz, tādēļ mēs to iznomājām stādaudzētavai, kas pavairoja augus pārdošanai. Kad augi zaudēja savu komerciālo izskatu, stādaudzētavas darbinieki tos mums atdāvināja, sakot: «Iestādi kaut kur, redzēsi, cik smuks izaugs!» Tā augu pamazām kļuva vairāk un vairāk… Es tos stādīju podos, vecos spainīšos, dobēs. Šie augi joprojām aizņem lielāko daļu mana dārza.
Ainavas veidošanā mans galvenais princips ir, lai viss izskatītos pēc iespējas dabīgāk, it kā būtu audzis pats no sevis, bet tajā pašā laikā – lai katram augam būtu sava vieta, lai būtu jaušama kārtība. Vizuālā daudzveidība tiek radīta, stādot dažādus augus.
Pavasarī galvenie spēlētāji ir krokusi, zilsniedzītes, sniegpulkstenītes, frifilārijas, tulpes – visas pavasara sīpolpuķes stādītas blīvi un vairākās kārtās. Cenšos, lai pavasarī nebūtu tukšumu – no katra zemes stūrīša jāizlien kādam audziņam. Nav tikai narcišu. Man to ļoti pietrūkst, bet diemžēl narcišu sīpoliem nepatīk mana dārza smilšainā augsne.
Jā, to var saukt par mana dārza mīnusu – izcili smilšaina augsne, kurai tikai virspusē ir mazliet melnzemes. Ja mums kādreiz nepieciešams spainis smilšu, mēs vienkārši parokam nedaudz dziļāk un – tiekam pie baltas smilts. Šī iemesla dēļ bieži vien nopļauto zāli neliekam kompostā, bet gan izkaisām dobēs, lai tā pūst un bagātina augsni ar organiskajām vielām.
Savu dārzu noteikti varu dēvēt par viegli kopjamu, bet kādam citam, iespējams, šķistu, ka šeit ir daudz, ko darīt. Augu bardaciņš, kurā augi aug bez sistēmas un ir izkaisīti, nav domāts visiem. Divi galvenie darbi ir zāliena pļaušana un veco lakstu apgriešana pavasarī. Jāatzīst, tas ir visdarbietilpīgākais process.
Bet vislielāko prieku man sagādā tulpes – pat nevaru izskaidrot, kāpēc.
Varbūt pēc ziemas ir ilgas pēc ziediem un krāsām? Lai tās krāšņi ziedētu, pavasarī es apkaisu tulpes ar universālo mēslojumu, bet rudenī šur tur uzberu kompostu. Ik pēc diviem vai trim gadiem es izroku daļu tulpju sīpolu, lai rudenī stādītu jaunas un papildinātu esošās kompozīcijas. Šķiet, esmu jau izdzīvojusi dārzkopja fāzi, kurā visu gribas un visu vajag.
Tomēr atzīšos, aizvien cenšos neiet uz augu tirdzniecības vietām, jo ir grūti atturēties un neiegādāties kādu jaunu smukumiņu. Bet tagad taču modē princips mazāk ir vairāk, vai ne?»