Rīga +11°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ar sapni un vīziju
Tobrīd sakrita neprātīgākā kombinācija pasaulē – īpašumu cenas trekno gadu zenītā bija uzlēkušas debesīs, turklāt biju viena pati, bez vīra vai stabila drauga pie sāniem, ar mazu meitiņu pūrā un dzīvokli kredītā. Man bija pārāk daudz darba, maz brīvā laika un ienākumi, kuri pilnīgi noteikti nebija sajūsmā par vēl vienu kredīta maksājumu. Ak, jā, un es pati biju bez jebkādām zināšanām par dārza darbiem un ēkas pārbūvi, vien ar sapni par skaistu zemes pleķīti šajā pasaulē, kas atrastos pusstundas braucienā no Rīgas centra un kur mēs abas ar meitu varētu vārtīties zālē un pļāpāt par dzīvi.
«Kam tev to vajag?» brīnījās draugi, kad, stāvot trīs reiz trīs metru izpļautā laukumā, aicināju uz pirmo dārza ballīti.
Visapkārt zāle stiepās līdz kaklam, taču visā tajā aizaugušajā ārprātā, kas vēlāk atklāja arī stiklus, dzelžus un drazu vairāku konteineru apjomā, redzēju vīziju.
Joprojām ar smiekliem atceros man tuvo cilvēku sejas izteiksmi, laužoties cauri brikšņiem, un tikai mans tēvs, ignorējot postažu visapkārt, bija patiesā sajūsmā par vietu, upes līkumu un pretī esošo saliņu. Jau daudzus gadus šī vieta, kas atrodas pārdesmit metru attālumā no labākajām gaileņu vietām pasaulē, ir mana laimīgā zeme, kur esmu atradusi mieru, kur saimnieko arī mans vīrs un aug mazais dēls, kur patīk uzturēties manai meitai, mammai un citiem tuviem cilvēkiem un kur draugi, sēžot uz terases, mēdz aizpļāpāties līdz vēlai naktij.
Vieta, kur izaugu pati
«Kaut kā negaršo pēc piparmētrām,» atceros, kā savulaik brīnījās draudzenes, kuras cienāju ar nezāļu tēju. Šis atgadījums pirms daudziem gadiem tagad tiek stāstīts kā anekdote un ir ilustrācija tam, cik plašas tobrīd bija manas zināšanas par augiem. Lai gan kopš septiņu gadu vecuma biju augusi privātmājā Rīgas nomalē, tomēr sirdī jutos kā pilsētas meitene, kas nonākusi dabas džungļos. «Man te būs tikai zaļš mauriņš,» klāstīju ciemiņiem, un tikai draudzenes pierunāta uzreiz nenojaucu lielo stikla siltumnīcu, kas atradās dārza vidū. Pateicoties eksperimentiem, pirmo reizi mūžā sējot un audzējot dārzeņus, uzzināju, ko īstenībā nozīmē vārdi «paņemt spēku no zemes» un «no mazas sēkliņas izaug prieks». Skaitīju izaugušos tomātus, ar lineālu mērīju gurķu garumu, pamazām sāku mainīt augu izvietojumu dārzā, pārstādīju jāņogu un upeņu krūmus, iestādīju pirmos dekoratīvos kokus, par kuriem man saprašanas nebija nekādas, tāpat kā par draudzenes dāvātajām ziemcietēm, kuras nākamajā gadā pārsteidza ar nepiemērotību konkrētajai vietai un tika pārstādītas atkal un atkal. Tāpat kā krūmi un koki, kas bija sastādīti par tuvu cits citam un auga arvien lielāki. Esmu tos rakusi no zemes ārā, meklējot jaunu mājvietu, pārstiepusi pat milžus un visbeidzot, kad vairs nevarēju tos pacelt, atmetusi ar roku – lai aug! Smejos, ka varētu vest ekskursijā pa savu dārzu un rādīt kļūdas, stāstot, cik svarīgi ir ievērot stādīšanas attālumus un atklāt simt un vienu citu niansi.
Dārzā līdz ar augiem un kļūdām augu arī pati.
Kad pēc vairāk nekā desmit gadiem dārzs beidzot bija sasniedzis apjomu un harmoniju un pašmācības ceļā biju daudz ko apguvusi, izlēmu mācīties dārza mākslu, lai palīdzētu citiem šo ceļu mērot vieglāk. Vienlaikus tā bija iespēja man pašai turpināt priecāties un radoši darboties ainavas veidošanā un labāko augu kombināciju meklēšanā, jo pašas mazais dārzs jau bija piestādīts ar augiem. Pēdējo četru gadu laikā esmu izmantojusi visdažādākās izglītošanās iespējas par dārzu, ko esmu varējusi apvienot ar pilna laika darbu žurnālistikā: klausījusies lekcijas par augiem un izgājusi kursus par dārza dizainu, mūžiglītības programmas par ainavu arhitektūru, kā arī apguvusi dārzkopības pamatus un nu esmu nonākusi pie slavenā secinājuma – jo vairāk zinu, jo vairāk apzinos, cik daudz vēl nezinu. Taču šajā ceļā esmu sastapusi daudz aizrautīgu cilvēku, ar kuriem saprotos no pusvārda, un, ja šodien spēju citiem palīdzēt ar savu pieredzi un zināšanām, izjūtu patiešām lielu gandarījumu. (Lauma arī radījusi savu zīmolu Dārza terapija un uzrakstījusi grāmatu Atrasti dārzā – red.)
Šodien, atceroties, cik infantili sākās mana dārza kaislība, gribas teikt – pamēģiniet doties nezināmajā, un varbūt tieši tas jums palīdzēs kļūt par laimīgiem cilvēkiem! Dārzs man visus šos gadus ir bijusi labākā terapija – esmu pārliecinājusies, ka daba spēj dziedēt, mazina stresu. Zemē esmu ierakusi pārdzīvojumus un problēmas, kurām neredz ne gala, ne malas, bet tās pārvērtušās priekā un izaugušas skaistos ziedos.
Iespēja radīt pasauli, kur dzīvot
Mans dārzs nav ļoti pareizs. Tajā turpina augt iepriekšējo gadu kļūdas – visas manas, un lai jau aug! Tāpat kā es dzīvoju ar reiz nepareizi pieņemtajiem lēmumiem savā dzīvē, nešaustot vairs sevi.
Ik rītu apstaigājot savu dārzu, zinu, ka šī ir pasaule, kuru esmu radījusi pati savām rokām. Tā ir ļoti laba sajūta.
Lai gan savulaik neko nezināju par dārza zonējumu, intuitīvi esmu to ierīkojusi pareizi. Tāpat ir izveidots efektīvs kokaugu karkass, lai gan tolaik nemaz nezināju, cik svarīgs tas ir dārza apjoma un skaistas ārtelpas radīšanai, vien vēlējos noslēpties no kaimiņiem. Ar gadiem mans dārzs aizvien vairāk sācis atbilst slinkā dārza principam. Pirmkārt, tāpēc, ka arvien vairāk laika gribēju veltīt dārza baudīšanai, nevis darbiem, otrkārt, es patiešām uzskatu, ka dārzā var iztikt gan bez ģeotekstila, gan mulčas un tikai ar augiem, kas sastādīti pareizos attālumos, panākt to, ka nezālēm nav vietas. Atliek vien ik nedēļu izravēt dobes malu un divreiz nedēļā nopļaut zāli, kā arī bezlietus periodā katru vakaru aplaistīt dārzu, un viss! Dārza laistīšanu, tāpat kā zāles pļaušanu, pielīdzinu meditācijai, kuras laikā varu pabūt mierā un klusumā, izbaudot augu skaistumu. Turklāt saules un ūdens pilienu dejā es vienmēr varu uzburt varavīksni – radīt prieku uz līdzenas vietas.
Diriģēt puķu kori
Man ir ļoti svarīgi, lai dārzs ziedētu no agra pavasara līdz vēlam rudenim, lai augi, kas nozied, turpinātu priecēt ar dekorativitāti, bet neizskatīgie paslēptos aiz citiem augiem, taču ziemā izceltos ar savu apjomu. Ik gadu mana dārza stāsts sākas ar sniega rozes uzziedēšanu – tā pārlauž ledu un ir pirmais cerību stariņš, ka viss vēl priekšā. Zem kailajām spirejām zied sniegpulkstenītes, krokusi, zilsniedzītes un citi pavasara skaistumiņi, kurus pēc noziedēšanas paslēpj plaukstošo krūmu lapas. Tad podos un dobēs sākas krāšņo tulpju sprādziens. Vēlāk noziedējušo tulpju grozi tiek aiznesti prom no acīm un vietu ieņem viengadīgie augi, bet dobēs vīstošās lapas aizsedz strauji augošās ziemcietes, kas, turpinot stiepties uz augšu, vēlāk aizsedz arī dekoratīvo sīpolu nodzeltējušās lapas.
Vērot šo mainību, šo puķu kora skaisto un krāšņo dziedājumu visas sezonas garumā, pašai to diriģēt – tā ir vārdos neaprakstāma sajūta.
Kamēr gaisīgās graudzāles vēl tikai gaida savu uznācienu, ziemcietes izrādās savās skaistajās, tik dažādajās kleitās, kontrastējot, mijiedarbojoties, saspēlējoties, pieglaužoties… Virdžīnijas fizostēgijas un Virdžīnijas veronikas – tik dažādas un tomēr tik piestāvošas viena otrai, brūnvālītes – tik ažūrīgas, liatres – tik pūkainas, lavandas – tik smaržīgas… Cita par citu skaistākas! Un papildus vēl krūmu un koku majestātiskie lapojumi fonā – grimoņa zaļi baltais, kļavas oranžsārtais, ābeles sarkanbrūnais… Esmu ievērojusi, ka viskrāšņāk dārzs vienmēr zied tad, kad neviens nav pieteicies ciemos un varētu šo skaistumu redzēt, savukārt profesionāls fotogrāfs ierodas brīdī, kad īsti nav ko rādīt. Jo dārzs visu laiku ir mainīgs. Ne tikai sezonāli, bet arī tāpēc, ka viss turpina augt. Arī tāpēc, ka mainos es. Agrāk viengadīgās puķes tika izvietotas tikai kastēs un podos, bet šobrīd vietām dzied vienā ansamblī ar daudzgadīgajiem augiem, kuru pulks arī ik gadu kļūst arvien daudzveidīgāks. Jo vienmēr vēl ir, kur rakt, un tik dīvaini – vienmēr var atrast vietu, lai gan iepriekšējā gadā likās, ka vairs nav, kur stādīt. Turpinu pazaudēt galvu stādaudzētavās un pirkt arvien jaunas puķu kleitas, un, kā mana mamma, kurai pašai ir skaists dārzs, mēdz smieties: «Zemē nomesta nauda!» Nuja – zemē… Bet mēs zinām – no tās izaugs atkal ļoti daudz prieka! Vai es savulaik zināju, ko daru dārzā? Nē, bet, paldies Dievam, turpināju darīt, intuitīvi nojaušot, ka tajā būs kāda jēga, atrisinājums. Un bija! Ir vēl joprojām. Zemē var atstāt daudz, bet no tās var paņemt vairāk. Daudz vairāk!
