Rīga +16°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Satikšanās
Sigita: «Tas, kā nonācām līdz šai mājiņai, mums pašiem vēl joprojām liek aizdomāties, ka brīnumi tomēr notiek. Lai gan pirmā stāva saimnieks meklēja iespēju savu daļu pārdot, otrā stāva īpašniece jau vairākiem bija atteikusi, jo nevēlējās, lai ēku nojauc. Tikmēr es sen sapņoju par savu vietu šajā apkārtnē, bieži braucu staigāt pa Bernātu mežiem, gar jūru. Jau tikko bijām iepazinušies, runājām, ka meklēsim māju.»
Andulis: «Ieraugot īpašumu, abi saskatījāmies. Mums iepatikās, bet nospriedām, ka saimnieki par to noteikti prasīs tādu naudu, kādas mums nav. Un ar prātu nodomājām, ka nedrīkstam nemaz sākt sapņot.»
Sigita: «Atceros, kā iegājām pagalmā, ieraudzījām kokus, uzspīdēja pavasara saulīte, es vēl nodomāju, cik daudz zemes, jo Liepājā standarts zemes gabalam ir 600 m2… Mēs tiešām ļoti gribējām šo māju – uzreiz! Un, kad ēkas otra īpašniece ieraudzīja mani, piekrita pārdot savu daļu. Viņi mums nosauca summu, un arī tā mūs patīkami iepriecināja. Tomēr naudas mums nebija, un darījumu atteicām. Bet es nebiju gatava samierināties. Pēc četrām dienām noslēdzām vienošanos, ka norēķināsimies gada laikā un meklēsim pircēju manam Liepājas dzīvoklim.»
Lielā pateicībā
Sigita: «Dzīvojot pilsētā, man bija jāmācās samierināties ar smēķējošu kaimiņu, ar cilvēku vienaldzību pret ēku, pret apkārtējo teritoriju. Es no trešā stāva nesu ūdeni kāršrozēm – jādara pašai, nav, ko gaidīt, ka citi mainīsies. Puse no draudzenēm man ir pazudušas, kopš mums ir šī māja, jo tas prasa darbu un laiku. Dzīve pilsētā un laukos ir divas absolūti dažādas pasaules. Man gada laikā, šeit dzīvojot, pilnībā izmainījās vērtību sistēma par to, kur tērēju laiku. Tik daudz kas bija kļuvis bezjēdzīgs, tukšs.»
Andulis: «Bērnība man pagāja laukos netālu no Kandavas. Ilgi vecākiem pārmetu, ka bija jādzīvo laukos, nevis pilsētā. Uz skolu gāju četrus kilometrus. Tad gribējās pilsētu. Kad dzīvoju Liepājā dzīvoklī, īpaši brīvdienās bija nospiedoša sajūta, nav, kur iziet, nav, ko padarīt, tāpēc viennozīmīgi es esmu priecīgs par iespēju dzīvot mājā, šeit pazūd steiga, daba un atmosfēra dziedina.»
Sigita: «Mana dzīve vispār sagriezās ar kājām gaisā – aizgāju no teātra, apprecējos. No vienas puses, pietrūkst, ka vari atnākt mājās, sacelt kājas gaisā un neko nedarīt. Bet tad es iedomājos to otru pusi, un es vairs negribu dzīvokli. Visur ir savi plusi un savi mīnusi, nekur nav viegli, visur ir jāpieliek savas pūles, lai būtu labi.»
Dārza enerģija
Sigita: «Tiklīdz vienojāmies, ka māju pirksim, es uztaisīju mazu dobi, ātri iesēju salātus. Gandrīz gadu nodzīvojām šeit, kaut māja vēl nebija mūsu. Mana bērnība pagāja pilsētā, bet mammai bija īsta lauku māja, kur es pavadīju vasaras. Es esmu saimnieces mazmeita, un tas ir mans iekšējais kods. Tas nozīmē – sava māja, savs dārzs, savs jāņogu krūms, burkāns. Es beidzot to esmu sagaidījusi.»
Andulis: «Kādreizējais saimnieks te visu labi izveidojis, tāpēc plānojumu mēs noteikti nemainīsim, tikai atjaunosim stādījumus.»
Sigita: «Teritorijas centrā uz betona pamatiem bijusi liela siltumnīca, kurā agrāk audzētas rozes. Man tā šobrīd ir liela dobe. Dārzs izceļas ar lielu koku daudzveidību, kas nebija raksturīgi apkārtējos īpašumos.»
Andulis: «Pagājušajā vasarā sētas vidū mēneša laikā uzmūrēju cepli. Iepriekš tur bija kurtuve siltumnīcu apsildīšanai. Pēc krūmu izciršanas uzzinājām, ka tur ir uguns ādere. Labāku vietu ceplim grūti iedomāties.»
Vēstures līkloči
Andulis: «Kara laikā šajā mājā bija vācu kazino, tāpēc mums te, šķūnī, ir saglabājušās šampaniešu, viskiju kastes. Savukārt padomju laikā balkona istabiņā ir bijis pasts. Kaimiņu Veltas tante kā maza meitene nākusi uz šejieni pēc avīzēm. Bijusi arī telefona centrāle. Noteikti jāpiemin arī fakts, ka šajā mājā un apkārtējā teritorijā ir uzņemtas trīs filmas. Dokumentālā filma Strēlnieka zvaigznājs, ko veidojis Juris Podnieks, režisora Kārļa Mārsona Kļūstiet mana sievasmāte ar Eduardu Pāvulu galvenajā lomā un Aloiza Brenča 1969. gada kara trilleris Trīskārtēja pārbaude.»
Sigita: «Jā, par trešo filmu uzzinājām pirms dažām dienām. Tā ir par krievu-vācu spiegu darbu, bet to noteikti negribas saukt par trulu kara filmu. Tiešām interesanta. Filmā ļoti labi redzama mūsu mājas fasāde ar oriģinālajiem betona blokiem, un puišu bars dodas iekšā. Dzidra Ritenberga sagaida viņus durvīs. To skatoties, man bija interesanta sajūta, pārdomas, ka tagad šeit dzīvo aktrise.»
Koki mums nepieder
Andulis: «No mūsu lieliskajām kaimiņienēm esam uzzinājuši, ka 1935. gadā šo kā vasaras māju sievai uzcēlis baņķieris Krišs Cīrulis. Banka izputējusi, namiņš atsavināts un pēc gada piešķirts bijušajam strēlniekam Krišjānim Karlsonam, kurš Liepājas apkārtnē bija pazīstams dārznieks.»
Sigita: «Viņš šeit nodzīvoja pāri deviņdesmit gadiem. Savas dzīves laikā mājas otro stāvu pārdeva vasarniekiem, lai nopirktu sev kapakmeni. Uz tā viņa atdusas vietā šobrīd stāv rakstīts: «Latviešu sarkanais strēlnieks.» Viņam bija piešķirti divi Jura krusti. Jura Podnieka filmā viņam saka: «Karlsona tēvs, jūs esat īsts varonis.» Uz ko viņš atbild, ka vienkārši ir tāds cilvēks, kādam cilvēkam ir jābūt. To mēs esam paņēmuši kā tādu moto, šeit dzīvojot.»
Andulis: «Kaimiņi stāsta, ka viņš aizņēmies no kolhoza zirgu, deviņdesmit gadu vecumā jājis bez sedliem ar staltu muguru, roku aizlicis aiz muguras, jo bijis kavalērists.»
Sigita: «Mana māsa, kad šeit pirmo reizi ienāca, nobālēja. Teica, ka esot šeit jau bijusi. Izrādās, ka, mācoties toreizējā Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, botānikas nodarbībās bija viesojušies šeit pie Krišjāņa Karlsona kā pie spožākā un izcilākā tuvējās apkaimes dārznieka. Viņš rādījis klades ar augiem, ar herbārijiem.»
Andulis: «Tāpēc mūsu sētā ir liela koku daudzveidība. Ir arī lieli ozoli, kas liek domāt, ka tiem ir pāri par simt gadu, bet mums ir fotogrāfija, kurā redzams, ka 1935. gadā šeit nav neviena koka. Ozoli ir stādīti vēlāk, bet tiem kaut kas ļoti patīk, un tāpēc tie izauguši tik lieli.»
Sigita: «Kad pirkām māju, es domāju: man būs sava zeme, savi koki, šobrīd man nav sajūta, ka tie koki pieder man. Koki, manuprāt, nevar piederēt.»
Grūti, bet viegli
Andulis: «Mājiņa bija diezgan sliktā stāvoklī, un arī priekšā mums ir daudz darba. Otrajā stāvā ilgstoši bija tecējis ūdens, griesti divās telpās iebrukuši, otrajā stāvā balkona istabā grīda bija izpuvusi un iegruva, jo balkons izbūvēts ar slīpumu uz iekšu. Interesanti, ka ēkas viena puse būvēta no koka, bet otra – no betona blokiem, kas Latvijas laikā ražoti Liepājā. Tie veido ornamentu, kas liek domāt, ka tas ir dekoratīvs apšuvums.»
Sigita: «Man ļoti patīk mūsu logi, tiem ir tieši tādi paši klamburi kā Liepājas teātra logiem – tur gan palikuši tikai iekšējie, ārējos izplēsa. Satikām Renāru Kauperu un vārds pa vārdam dalījāmies ar savu dilemmu – restaurēt koka logus vai likt plastikāta? Viņš mums novēlēja: «Turieties, es esmu ar jums!» Jo negribas jau tos plastikāta logus, bet mēs arī labi zinām, ko nozīmē restaurēšana, tas prasa laiku.
Sienu apdarei izmantotas niedres ar kaļķa apmetumu, bet starpstāvu pārsegumā ir niedres ar jūras smiltīm. Ja godīgi, māja būvēta diezgan vienkārši. Tajā pašā laikā mums bargajā ziemā pie lielajiem mīnusiem iekšā ar vienu Jotul krāsniņu bija ļoti silti, kas nozīmē, ka ēka uzbūvēta pēc zināmiem principiem.»
Neredzamais atbalsts
Sigita: «Es domāju, ka Dievs redzēja, cik ļoti es esmu gatava saimniekot. Mēs bijām nobrieduši arī ņemt kredītu, bet kreditēšanas noteikumi ir tādi, ka tos gribas saukt par nožēlojamiem. Apzvanīju visas bankas, vienai nepatīk, ka nav apdzīvota vieta, otrai – ka koka māja, trešajai pirmā iemaksa 40%.»
Andulis: «Izskatās, ka Dievam ir savi plāni, un viņš mūs izvēlējās atbalstīt. Kaut māja vēl nebija mūsu, es jau to remontēju, ierīkojām ūdens un kanalizācijas sistēmu, apkures sistēmu. Bija tāds kā iekšējs miers un pārliecība, ka mēs rīkojamies pareizi un viss izdosies.
Es nemaz nevaru iedomāties, ja kādi citi cilvēki manā vietā te sāktu atjaunot, iekopt.
Gandarījumu gūstu no paša rokām paveiktā un priecājos par rezultātu. Tāpēc pats arī strādāju pie mūsu idejas par telpu viesiem, kas mums varētu nest naudiņu ēkas atjaunošanai. Pamazām, bet pamatīgi pārtop bijusī kūtiņa, ko būvējis Karlsona tēvs.»
Sigita: «Mēs šeit nosvinējām savas laulības – dārzā. Tas bija tiešām brīnišķīgi. Bijām jau apprecējušies, bet augustā salaulājāmies Vecpils katoļu baznīciņā un saaicinājām savus draugus uz svētkiem. Tad šeit bija kā senos laikos – pilna sēta gluži ne ar ratiem, bet ar mašīnām. Uzrīkojām pikniku, bija zupa uz ugunskura, un viegli smidzināja lietus. Draugi teica, ka skaistākās kāzās viņi nav bijuši. Un par draugu sadāvināto naudiņu mēs atjaunojām tornīti, pabeidzām 18. novembrī, pēdējos metrus Andulis strādāja ar prožektoriem, lai varētu noslēgt. Manu dzīvokli nopirka draudzene, un divas dienas pirms Vecgada vakara māja jau oficiāli bija mūsu.»
Pa pliko zem priedītes
Sigita: «Pirmās dienas mazgājāmies tepat sētas vidū pa pliko zem priedītes, kas tagad jau paaugusies. Labi, ka Andulis ir tāds, kas negrib ilgi zem priedītes mazgāties, un jau pēc četrām dienām es varēju gulēt siltā vannā.»
Andulis: «Dzīve laukos nāk tikai par labu arī cilvēku attiecībām. Dzīvoklī tev tā enerģija krājas, tai nav, kur izlādēties. Viens nepareizi pateikts vārds var izrādīties postošāks, nekā īstenībā domāts. Tas nenozīmē, ka, dzīvojot šeit, mēs nepasakām ko asāku viens otram, bet te ir iespēja aiziet paelpot svaigu gaisu, pārdomāt pateikto, te ir plašums.»
Sigita: «Cilvēks, kurš dzīvo pilsētā, pat nenojauš, viņš neredz pat vienu procentu no tā, kas notiek dabā. Pavasarī skaties, kā strazds vij ligzdu, tad viņš nes tārpiņus. Kad vienu dienu ir klusums, man jau ir tukšās ligzdas sindroms, jo visi devušies lielajā dzīvē. Glodenītes ložņā, dzērve kliedz, pūce mums vakarā sēž uz koka pretī logiem, pelītes žēl, ko kaķis noķēris, putniņu es vedu uz klīniku. Dabas skaistumu un skaudrumu vienlaikus ieraugi tuvplānā.»
Andulis: «Vide palīdz daudz kam sakārtoties pa plauktiņiem, atsijājas būtiskais no nebūtiskā. Mājas sakārtošanas process sakārto arī tevi pašu.»
Sigita: «Jā, tas ir tas, kas man pietrūka teātrī, tāpēc es sāku taisīt traukus. Man ļoti patīk tas process, tā iekšējā izjūta, es sev patīku, kad veidoju traukus, tāpēc es ļoti mainījos tai brīdī. Manī ielija liels miers un harmonija, un rezultāts ir taustāms. Tas arī ir šeit visapkārt, var redzēt rezultātu, kā māja atjaunojas, kā teritorija iekopjas. Katram darbiņam ir taustāms, saskatāms rezultāts.»
