Rīga +12°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
7
-
0
-
1
-
3
-
0
-
0
-
0
-
Inese uz sarunu ierodas eleganta un dzirkstoša. Viņas valoda ir neparasti dzīvīga, dažādi izteicieni birst kā no pārpilnības raga. «Esmu naktsputns,» tie ir pirmie vārdi, kas viņai skrien pār lūpām, kad lūdzu saviem vārdiem raksturot, kas viņa ir. «Nekad neesmu bijusi kā rāms, silts dīķis!
Būtībā esmu tāds trīskāju ķeblītis – daļa no manis ir Latvijā, daļa Luksemburgā, un vēl sirdī esmu ar Ukrainu,
jo esmu arī voluntiere un viceprezidente bezpeļņas organizācijā, kas sniedz palīdzību ukraiņu bērniem,» viņa turpina un velk no lielas somas ārā savus radošos darbus.
Uz gariem linu dvieļu ruļļiem rūpīgi izkārtotas izšūtas grāmatzīmes – te ir grāmatzīme katram no 497 pagastiem, 110 novadiem un 76 pilsētām. Atsevišķi rūpīgi salikti izšūti dažādu personību portreti, un pat Ineses rokassomiņa viscaur ir izšūta tūkstošiem sīku krustdūrienu. «Šie visi man ir ļoti mīļi cilvēki,» viņa saka un pamāj uz mūsu slaveno dziedātāju portretu pusi. Lai saprastu, kā un kāpēc, sākam šķetināt Ineses raibo dzīvesstāstu. Un arī to, kāpēc viņa reiz atstājusi skatuvi un Latviju un vēlāk savu saikni ar dzimteni sākusi izpaust meistarīgos rokdarbos.
Maestro sūta uz operu
«Reiz esmu dziedājusi grupā Tip Top, bet tas viss bija tik sen!» nosmej Inese. Viņa nāk no Jelgavas puses un ir apdāvināta ar labu izskatu un teicamu balsi. Vēl tikai sešpadsmit gadu vecumā viņa jau dziedājusi bagātā Ādažu kolhoza ansamblī Ādaži dzied kopā ar Antru Ozolu, Ainu Kalnu (tagad Poišu) un Adrianu Kukuvasu. Braukuši koncertēt uz Maskavu, dziedāts arī kopā ar Žoržu Siksnu. Tālāk muzicēšanā iestājusies pauze. Mācoties Kultūras tehnikumā, notika nelaime – eksāmenu laikā Inese iekļuva autoavārijā. Sākās pamatīga psiholoģiska krīze, kuras dēļ viņa tā arī nepabeidza tehnikumu – nevarēja saņemties. Taču pēc pauzes dziedāt tomēr turpināja.
«Man laikam bija laba balss un laba vokālā pedagoģe Maija Grietēna – viņa mācīja arī daudzas zvaigznes. Kāds mani pie viņas aizveda, lai pamēģinu, un tieši viņa arī bija vainojama pie tā, ka es no Ādažiem aizgāju uz Rīgu, uz Filharmoniju. Viņa teica – ko tad tur tai kolhozā! Esot vakanta vieta dziedāt kopā ar Margaritu Vilcāni un Ojāru Grīnbergu. Tā bija tāda laime tikt uz vienas skatuves! Man knapi divdesmit gadu… Tā bija mana zvaigžņu stunda.
Man bija arī sava solodziesma, bet pārsvarā piedziedājām Margaritai un Ojāram. Bija koncerti Latvijā un Maskavā, sanāca arī dziedāt kopā ar Maestro Raimondu Paulu.
Ansambļa Modo atvaļinājuma laikā, kamēr pamatsastāvs bija prom, Maestro šīs dziesmas slīpēja kopā ar trim jauniņām vokālistēm, viena no tām biju es. Viņš man teica: «Tev vajadzētu iet uz klasisko mūziku, dziedāt operā!» Es toreiz pie sevis nodomāju – ko tas vecais muļķis man tur stāsta! Neklausīju, jo biju pavisam vēl meitene, toreiz likās, ka popmūzika ir viss! Pagāja daudzi gadi, līdz es atklāju operas skaistumu! Esmu Luksemburgā klausījusies Verdi zaļā pļavā – tik skaisti… Un tad man bija jāatceras Paula vārdi.»
Viltība ar faksa aparātu
Vēlāk Filharmonijā notikušas iekšējas reformas, un astoņdesmito gadu sākumā sadarbība beigusies. Inese smejas, ka iedzimtās zinātkāres dēļ izmēģinājusi nu ļoti dažādas lietas – mazgājusi traukus vilcienā, bijusi grāmatvede, kasiere, kādu laiku dziedājusi savas dziesmas viesnīcā Intūrists, savukārt konkursā Jūras pērle sanācis dziedāt uz vienas skatuves ar Laimu Vaikuli. «Tas bija tāds krāšņs laiks, es nebaidījos, man viss bija interesanti! Kādu mēnesi nostrādāju Jelgavā keramikas uzņēmumā, man bija jāmērc glazūrā balzama pudeles – tur gan ātri sapratu, ka kaut kas tik monotons tomēr nav domāts man!»
Viss mainījās, kad Inese, viesojoties Vācijā, satika vīrieti no Luksemburgas un – iemīlējās. Viņš bija šķīries divu bērnu tēvs, strādāja vietējā pašvaldībā. Apmēram pusgadu nākamais vīrs ik vakaru zvanījis Inesei uz Latviju, līdz viņa Ziemassvētkos aizbrauca uz Luksemburgu ciemos un – tur tā arī palika. Jūnijā nosvinētas sudrabkāzas. «Bet sākumā bija tā – katru dienu pēc darba viņš man zvanīja, un viņam turpat pie gultas bija arī faksa aparāts. Bet man tolaik bija kauns atzīties, ka man pat telefona nav. Telefons un fakss bija vietējā pasta nodaļā, un no turienes mammas draudzene zvanīja manas kāpņu telpas kaimiņienei, kas savukārt skrēja mani saukt, un tad es skrēju uz pastu, lai parunātu pa telefonu vai paņemtu faksu!» šodien smejas Inese.
Kaut ko iegūsti, kaut ko zaudē
Apņēmība un gribasspēks ļāva Inesei apgūt valodas – luksemburgiešu, franču, angļu. Vācu valodu jau nedaudz zinājusi. Mācījusies dažādos kursos, īpaši patikušas datorlietas, apguvusi dažādas datorprogrammas. Tomēr tā īsti strādāt pilnā slodzē nav sanācis, jo Ineses vīram ir veselības problēmas, un mājas dzīve paņēmusi lielāko daļu spēka. «Apguvu PowerPoint, veidoju prezentācijas, tad strādāju vienā no pirmajām lielajām interneta firmām. Bija daudz satraukuma, jo no padomju laikiem bija raksturīgais – vai es visu daru pareizi, ko par mani padomās…
Man bija jāmācās luksemburgiešu pieeja dzīvei – kāds esi, to rādi ar lepnumu un nekautrējies!
Man padevās programmēšana, pat piedāvāja iet strādāt par datorikas skolotāju, bet toreiz šausmīgi pārbijos un atteicos. Kā jau minēju, manam vīram ir veselības problēmas, kas ar katru gadu saasinājās, turklāt arī raksturs nav vienkāršs… Tobrīd saasinājās ģimenes krīze, klāt vēl nāca mans mazvērtības komplekss, un tā es no darba atteicos. Šķiet, arī vīrs intuitīvi sajuta, ka mani vilina darba dzīve, un pateica, ka nekur mani nelaidīs. Paliku ģimenē, rūpējos par vīru. Labi, ka man jau bija izveidojies plašs paziņu loks, un, es izmēģināju roku visur, kur varēju. Man bija un ir interesanta dzīve, es neko nenožēloju! Esmu varējusi izpausties arī radoši.»
Patriote caur un cauri
«Tikai tad, kad dzīvo tālu prom, izjūti dzimtenes trūkumu, redzi sapņus, ka esi mājās… Tad saproti, ka esi pat lielāka Latvijas patriote, nekā dzīvojot te uz vietas,» saka Inese. «Man mājās ir maza Brīvības pieminekļa statuja, tur svētkos mēdzu iedegt svecīti, bet Jāņos tur trauciņā bija pat mazs ugunskuriņš… Sapratu, ka man kaut ko vajag darīt, ka nedrīkstu iegrimt rutīnā. Savulaik dzīvē uz mani lielu iespaidu atstāja vecmamma, viņa man daudz ko iemācīja. Pirms dažiem gadiem savā dzimšanas dienā atcerējos vecmammu, kas teica – kā sagaidīsi un pavadīsi savu dzimšanas dienu, tāds būs tavs gads! Bija palikušas dažas stundas līdz dzimšanas dienas izskaņai, kad izlēmu – jāuzsāk kaut kas jauns! Nolēmu sākt šūt krustdūrienā grāmatzīmi ar uzrakstu Jelgava, ko vēlāk aizsūtītu mammai. Nākamajā dienā nez no kurienes ieradās mūza, pati sakomponēju un iedziedāju patriotisku dziesmu. Sajutu, ka man tā ir kā terapija, tīri labi atlaiž nervus! Jo cik ilgi kā tāds naktsputns naktīs var lasīt grāmatas? Tā es sāku izšūt.»
Darbs lielākoties notika un joprojām notiek naktīs. Pēc Jelgavas sekoja Tukums un tad visas Latvijas 76 pilsētas. Pēc pilsētām lēnu garu sāka šūties novadi – tolaik to bija 110. «Izšuvās!» smejas Inese. Tad sekoja visi pagasti – veseli 497! Pēc tam – sirdij tuvu cilvēku portreti. Pirmais bijis Dainu tēvs. Sekoja dziedātāji, ar ko reiz dziedāts kopā, Inesei ļoti mīļā eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga, šobrīd top bijušā Rundāles pils direktora Imanta Lancmaņa portrets. «Lai saredzētu rezultātu, ik pa laikam jāatkāpjas pa gabaliņu, un tad var novērtēt.
Kamēr šuju, man ar tiem cilvēkiem veidojas savdabīgs iekšējais dialogs ārpus telpas un laika.
Piemēram, kad izšuvu Margaritu Vilcāni, dungoju Balta saule spīd, kad Viktoru – dungoju dziesmu Inese. Kad šuvu Paulu… nu, viņš taču ir ģēnijs, no bērna kājas ir dziedātas viņa dziesmas! No šiem cilvēkiem staro gaisma! Visskumjākais brīdis ir tad, kad darbs pabeigts, bet, kamēr šuju, domāju par to cilvēku un priecājos!»
Varbūt uzdāvināt?
Beidzamajos gados ar vīru vienojušies, ka pusgadu abi dzīvo Luksemburgā, bet otru pusgadu – Latvijā. Tas Ineses radošajām aktivitātēm palīdzēja tikai vēl vairāk uzplaukt. Draugi sakot – ko slēp sveci zem pūra? Vajagot savus darbus ļaut redzēt arī citiem un varbūt pat aizsūtīt portretu varoņiem, bet Inese atbild – nav dūšas. «Gan jau Maestro pilna māja visādu brīnumu. Vairai…? Vispār jau gribētos uzdāvināt, bet – nevaru saņemties. Atkal kautrība – liekas, kam tas ir vajadzīgs? Bet man pašai tā ir meditācija un terapija!» Inese iesaka visām sievietēm atrast savu hobiju, jo dvēselei tas ir absolūti nepieciešami.
Tagad arī ir vairāk laika, ko veltīt palīdzības organizēšanai Ukrainai. Jau no 2014. gada turp vairākas reizes gadā dodas Luksemburgas iedzīvotāju sarūpētas lielās Scania mašīnas, pilnas ar vajadzīgām lietām. Tas arī ļāvis iepazīt vēl vairāk cilvēku, atrast jaunus draugus.
«Kopumā esmu bijusi laimīga. Kad mājās bija strīdi, vienmēr domāju – viss ir pārejoši, un arī šis pāries. Izšūšana ir mana nakts republika. Tas ir mans glābiņš!
Visas melnās svītras dzīvē izšuju. Šuju līdz kādiem trijiem naktī, kad jau sāk saule aust, es klusām ar čībām rokās kāpju augšā un ātri gultā iekšā.
Tad ceļos ap deviņiem. Tā kā šuju naktīs, vīram nav iebildumu. Katrā sievietē ir dzirksts, bet tā ir jāatrod! Jāsāk ar kaut ko maziņu, bet savu – kas patīk un pie kā var pieķerties. Hobijs dod enerģiju un prieku dzīvot. Vakarā zem deķa atskatos uz dienu un padomāju – re, cik jauks mirklis bija! Bijuši posmi, kad gribas tikai ņaudēt un čīkstēt, bet tad es sev saku – pag, tu taču tāda neesi, savācies! Esmu iemācījusies sevi nesalīdzināt ar citiem. Man uz ledusskapja ir magnētiņš ar uzrakstu: «Dievs tevi vēro! Skaties, lai viņam nekļūst garlaicīgi!» Tā arī dzīvoju.»
