• Vai nauda sabojā cilvēkus un attiecības? Kā rīkoties, lai tā nenotiktu?

    Attiecības
    Lolita Lūse
    Lolita Lūse
    11. jūnijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Stockphoto-graf/Shutterstock.com
    Māsas izšķīrusi nauda. Kopš vecākā tikusi pie turības un dzīvo zaļi, jaunākā vairs pat nezvana viņai un uz zvaniem neatbild: sak, kas tad man, plikadīdai, ar tādu miljonāri runājams… Kā nauda ietekmē radu attiecības?

    Raksts no žurnāla Ieva arhīva

    Konsultē Diāna Lapsa, ārste psihoterapeite, un Inese Krūmiņa, skootāja, folkloriste un pirtniece.

    Iedomāsimies situāciju – viena māsa braukā dārgos ceļojumos, bet otrai jādomā, kā samaksāt par leļļu teātra izrādi bērnam. Viņai tā riebjas šāda dzīve! Jau tā slikti, un turīgā māsa vēl ik pa brīdim atsūta bildītes no kūrorta, jo viņai, redz, griboties padalīties priekā. Cik daudz piņķerīgu situāciju var rasties māsām ar krasi atšķirīgu rocību! Kā svinēt kopīgus svētkus, ja viena var celt galdā reņģes, bet otra – treknāko un spīdīgāko lasi?

    Vai un cik daudz turīgajai materiāli jāatbalsta otra pieaugusī māsa? Ko viņas grib un var darīt kopā?

    «Nauda tiešām var sanaidot arī tuvus radiniekus,» uzskata ārste psihoterapeite Diāna Lapsa. «Ir jābūt lielai emocionālai inteliģencei, lai no abām pusēm saprātīgi nomenedžētu situāciju, kad tuviniekiem ir krasi atšķirīgs ienākumu un dzīves līmenis.» Lai to izdarītu, gan bagātajai, gan nabadzīgākajai māsai jāizmanto viena un tā pati risinājuma atslēga – nepārspīlēt naudas vērtību.

    Sabojā gan bagātība, gan nabadzība

    «Turīgās māsas klupšanas akmens ir neprasme jēdzīgi rīkoties ar naudu, savukārt otras māsas klupšanas akmens ir skaudība,» situāciju vērtē folkloriste Inese Krūmiņa. «Un tas ir liels pārbaudījums, kas prasa iekšējo briedumu un pamatīgu darbu pašai ar sevi.» Ieguvēja būs māsa, kas tiks ar sevi galā, un ideāli, ja tas izdosies abām. Bet pa ceļam līdz ideālajam ir simtiem toņu un pustoņu.  

    «Ar šādu situāciju visdrīzāk itin labi tiks galā māsas, kuras augušas normāli funkcionējošā, veselīgā vidē, kur nauda nav bijusi izcelta kā galvenā vērtība,» saka Diāna Lapsa.

    Tikmēr lielāks risks sanaidoties ir māsām, kas augušas psihi destabilizējošā vidē, piemēram, lielā nabadzībā, nemitīgi dzirdot atgādinājumus, ka viņas dzīvē var glābt tikai liela nauda.

    Vai, gluži otrādi, ka nauda ir slikta, jo tā ir tikai tiem, kas melo, zog un krāpj. «Bieži mēdz teikt, ka bagātība sabojā cilvēku, bet tikpat lielā mērā cilvēku var sabojāt arī nabadzība. Lielā trūkumā augušām māsām būs daudz grūtāk tikt galā ar situāciju, ka vienai tagad nauda ir, bet otrai – joprojām nav,» piebilst psihoterapeite. Un atgādina, ka pieaugušā vecumā starp māsām var būt ļoti dažādas attiecības, un ne vienmēr tās pielīdzināmas draudzībai. Psihi destabilizējošā vidē augušas māsas, iespējams, nebūs draudzenes arī tad, ja abas visu dzīvi būs vienlīdz nabadzīgas vai vienlīdz bagātas.

    Kāpēc nauda sabojā?

    «Nauda ir enerģija, un katram ir savs individuālais iekšējais resurss labdzīvošanai – spējai ar to rīkoties. Viss, kā cilvēkam ir par daudz un ko viņš nespēj aptvert, nāk tikai par skādi,» uzskata Inese Krūmiņa. Uzvelkot mazam bērnam XL izmēra kreklu, viņš tajā sapīsies, klups un kritīs. Tieši tāpat sapīties un krist var arī cilvēks, kurš tiek pie tik lielas naudas, ko nespēj apsaimniekot.

    «Cilvēku, kurš pēkšņi tiek pie lielas naudas, pirmkārt, var sabojāt iekšējais tukšums – tas, ko viņš nav dabūjis savā ģimenē. Lai gan mēdz teikt, ka raudāt mersedesā ir foršāk nekā satiksmes autobusā, iekšējo tukšumu nevar kompensēt ne ar kādu naudu – cilvēks tik un tā ir nelaimīgs,» saka Diāna Lapsa.

    Sava nozīme var būt arī tam, kā māsa pie turības tikusi, – nopelnījusi vai laimējusi, vai apprecējusies ar turīgu vīru.

    Loterijā pēkšņi laimēta liela naudas summa bieži vien ir vistaisnākais ceļš uz aplamiem tēriņiem un tuvinieku kašķiem. Pamēģini kādreiz bezmiega naktī nevis skaitīt aitas, bet iztēloties, ka esi laimējusi miljonu, un mēģināt to sadalīt, prognozējot, kurš vēl cer uz kādu tavu tūkstoti vai diviem!

    Arī apprecoties ar turīgu vīrieti, attieksme pret naudu un attiecības ar tuviniekiem var veidoties atšķirīgi. Psihoterapeite Diāna Lapsa, kas kādu laiku dzīvojusi Francijā, stāsta, ka tur aktuāli ir jēdzieni jaunā nauda un vecā nauda. Jaunā nauda ir tā dēvētie jaunbagātnieki, savukārt vecā nauda – ļaudis, kas ir turīgi no paaudzes paaudzē. Ir teiciens – lai tiktu pie naudas, vajadzīga tikai viena paaudze, bet, lai kļūtu par džentlmeni, – trīs paaudzes.

    Paaudzei, kas nupat tikusi pie naudas jeb jaunajai naudai, ir lielāka vēlme izrādīties un demonstrēt savu bagātību ar dažādām luksusa precēm, košumu un ārišķību, un te ir arī lielāka iespēja iebraukt auzās attiecībās ar tuviniekiem.

    Tikmēr vecā nauda ir ļoti izglītoti, inteliģenti cilvēki, kas bijuši turīgi no paaudzes paaudzē, bet naudas nozīmība vispār nav jūtama – šie cilvēki nelielās, neplātās, necenšas izrādīties ar superdārgām lietām, drīzāk iegulda naudu izglītībā un attīstībā.

    «Mana pieredze rāda, ka bagātie cilvēki var būt ļoti dažādi,» saka Diāna Lapsa. «Esmu redzējusi tādus, kas nupat grasās pirkt milzu īpašumu, bet šķendējas, ka kafijas tase restorānā maksā ļoti dārgi, un esmu sastapusi arī ārkārtīgi vienkāršus cilvēkus, kas nekādā veidā neuzsver savu bagātību. Kad mans vīrs bija vēstnieks, piecus gadus dzīvojām Parīzē, kur vakariņojām karaļnamos un satikām arī pasaules eliti, arī finanšu jomas eliti. Tie, kas to saprot, var novērtēt, ka šo cilvēku kurpes maksā vairākus tūkstošus, jo ir rokām darinātas, bet viņi prot izturēties tik vienkārši, ka, esot līdzās, nesajūties sliktāks – ne uz brīdī neparādās sarunas par naudu vai cenām, jo ir daudz citu interesantu tematu, par ko runāt.»

    Nerakt sev skauģa bedri

    «Kad vienai māsai ir vairāk naudas nekā otrai, visdrīzāk pirmā slikti sajutīsies nabagākā māsa, jo viņa nevar turēt līdzi. Ja turīgākā māsa ir inteliģenta un izglītota, viņa savu turību nebāzīs acīs, bet trūcīgākajai tik un tā būs jātiek galā ar savām emocijām,» saka psihoterapeite. «Un viena no postošākajām emocijām šādā situācijā ir skaudība. No afektu teorijas un psihoterapijas viedokļa raugoties, tā ir tāda pati emocija kā visas citas – nevaram kontrolēt, kā skaudība rodas, bet esam atbildīgi par to, ko ar šo emociju darām.»

    Latviešu tautasdziesmās skaudība tiek uzskatīta par vienu no lielākajiem netikumiem – tieši skauģim rok visdziļāko bedri.

    «Skaudība neved ne uz kādu risinājumu, jo stāsts ir par to, ka man ir slikti tāpēc, ka kādam citam ir labāk, un tas var būt ļoti postoši,» atgādina Inese Krūmiņa. Un piebilst, ka mūsu nācijai tipisku ir vēl kāda nelāga īpašība – mums patīk ciest: «Māsai ar izteiktu cietējas programmu otras māsas turību pieņemt būs īpaši grūti.» Un arī tas, ka mūsu vēsturiskajā atmiņā iekodēts pieņēmums – būt turīgam ir slikti. Inese Krūmiņa stāsta, ka viņas mammas ģimenē bijušas četras māsas un četri brāļi. Viena māsa nomirusi jauna, viens brālis nav atgriezies no dienesta padomju armijā, un tā nu palikuši trīs un trīs: «Dzīve tā iegrozījās, ka viens brālis un viena māsa bija bagātāki par citiem un būvēja sev mājas.

    Māsa savu māju uzcēla par 8. marta tulpju naudu, smagi strādādama, bet pārējie brāļi un māsas klupa viņai virsū, apsaukāja par spekulanti, un nevienu neinteresēja, cik darba viņai prasīja tulpes uzziedināt, sasaiņot, stāvēt ar tām tirgū. Neviens viņu nepaslavēja! Toties tad, kad kādam vajadzēja aizņemties naudu, brauca pie tās pašas spekulantes

    Tomēr Inese Krūmiņa uzsver – ne vienmēr nauda ir tikai attiecību šķēlēja vai grāvēja.

    Tas, ka dzimtā daudziem naudas nav, bet kādam tomēr ir, var būt ļoti palīdzoši nākamajām paaudzēm. Viņi zinās, cik dažādi var dzīvot, un mācīsies gan to, kā pie naudas vajag vai nevajag tikt, gan to, kā ar to vajag vai nevajag rīkoties. 

    Ko man darīt?

    3 padomi 3 konkrētās situācijās

    1. Māsa saka: braucam ceļojumā, es tev visu apmaksāšu! Bet es negribu braukt par viņas naudu!

    Diāna Lapsa: «Vispirms padomā – vai tu nepārvērtē naudas nozīmi? Ja turīgā māsa piedāvā ceļojumu no sirds un bez dīvainiem zemtekstiem – pieņem šo dāvanu un baudiet kopīgo ceļojumu! Dzīvē vienlīdz svarīgi ir prast ne tikai dot, bet arī ņemt. Ja māsa ir tik turīga, ka var tev apmaksāt ceļojumu, tātad viņa to var atļauties. Taču, ja ir tā, ka ar prātu visu saproti, bet tik un tā jūties pazemojoši un netiec galā ar savām emocijām, tad gan labāk atsakies un paliec mājās.»

    2. Turīgā māsa mani atbalsta, tomēr man šķiet – viņa varētu palīdzēt vairāk…

    Inese Krūmiņa: «Vai tikai tā arī nav skaudība? Kamēr ar to netiksi galā – lai cik bagātā māsa palīdzēs, tev tik un tā būs par maz.»

    3. Man ļoti liela problēma ir izdomāt, ko lai savai turīgajai māsai dāvinu, jo viņai viss jau ir!

    Diāna Lapsa: «Saprātīga bagātā māsa diez vai gaida no tevis, piemēram, ekskluzīvu lūpukrāsu, jo viņai tāda jau ir vai, ja nav, nopirks pati. Vai tiešām šobrīd, kad pasaulē viss ir tik trausls, viss šķīst un plīst, tev vēl arvien šķiet, ka svarīgākais ir nauda un manta? Atzīšos, arī es, kad man bija 20 un 30 gadi, vēl nesapratu, ka svarīgākais pasaulē ir cilvēku savstarpējās attiecības – lai cik klišejiski vai vecmodīgi tas izklausās. Lielākā vērtība mūsdienās ir laiks, ko varam viens otram veltīt – ka tu atnāc pie manis, ka es tev varu piezvanīt, ka tu man vispār esi.»

    Mana pieredze

    Es aizdevu vai atdevu?

    Liāna (50): «Zinu sajūtu, kad no tevis gaida vairāk tikai tāpēc, ka pelni vairāk. Man ir brālis un māsa, un joprojām atmiņā palicis kāds gadījums: reiz māsa palūdza aizdot naudu, bet es teicu: nu beidz, tā summa nav tik liela – es vienkārši tev iedošu. Bet viņa stingri palika pie tā, ka grib aizņemties, un nosauca konkrētu datumu, kad naudu atdos, jo tā jutīšoties ērtāk. Galu galā piekritu – ja jau tik ļoti grib aizņemties, lai aizņemas.

    Kad pienāca parāda atdošanas datums, māsa naudu neatdeva un nav atdevusi joprojām, lai gan pagājuši vairāki gadi.

    Mēs šo tēmu neesam izrunājušas – nevienai laikam nav īsto vārdu, kā iesākt sarunu. Iespējams, viņa pieņem, ka es naudu tomēr iedevu, savukārt man, lai kā cenšos šo domu atraidīt, arvien ir sajūta, ka es aizdevu, jo tā mēs norunājām. Netieku galā pati ar sevi – man tiešām nevajag tos pārsimt eiro, tomēr sajūta, ka esmu piečakarēta, ir palikusi.»

    Trīs sveču kastes

    Anastasija (32): «Mēs ar māsu jau kādu laiku ikdienā nesazināmies, jo vienmēr sakašķējamies – un tieši par naudu. Tā kā no ķēdes norāvusies! Nekad neesam dzīvojušās nabadzībā, iztikšana bijusi normāla, nekā nav ne baigi trūcis, ne pāri palicis. Lai piedod māsa, bet man šķiet, ka viņa speciāli un nevajadzīgi demonstrē savu bagātību. Ko dara viņas vīrs, tā arī lāgā nesaprotu, bet staigā kā pāvs. Zinu, ka viņiem ir vairākas mašīnas, bet uz svecīšu vakaru laukos nupat speciāli atkal atbrauca ar visdārgāko un saģērbušies tā, ka citi atskatījās, – gan jau dārgi, bet laukiem galīgi nepiemēroti. Katrs mazbērns uzliek vecvecākiem svecītes – vienu, divas, bet māsa izpakoja trīs lielo kapu sveču kastes un sadedza veselu paklāju.

    Un cienasts – vienmēr kaut kas dārgs un ekskluzīvs. Visi pabrīnās, bet tāpat beigās pirmo apēd parasto rasolu.

    Mamma māsai ir teikusi: nu nedari tā! Bet māsa pretī: nesaprotu, kur problēma, – varu atļauties un gribu tikai labu!  Nauda viņai tiešām ir sajaukusi galvu, un, kamēr māsa tā turpinās zīmēties, neredzu nekādu iespēju mūsu attiecības uzlabot. Simts gadu man viņas naudu nevajag, bet tādu māsu man arī īsti nevajag. Viņai ir jāmainās, nevis man.»

    Trekno gadu turība pārgāja

    Elīna (47): «Ar Andri satikāmies un iemīlējāmies laikā, kad tuvojās tā dēvētie treknie gadi. Viņš – no ļoti turīgas Rīgas ģimenes, es – pieticīga meitene no mazpilsētas. Taču man bija pietiekami augsta pašapziņa, lai par mūsu toreiz krasi atšķirīgo dzīves līmeni varētu pasmieties, nevis no tā kaunēties. Un arī mani tuvinieki neapbrīnoja ne viņa labo mašīnu, ne dārgo pulksteni – mēs no tā visa vienkārši neko nesapratām. Toties cik daudz jautrības radīja Andra jautājumi! Atceros, reiz Andris jautāja, kāpēc mūsu pilsētiņas kurpnieks cenu par apavu labošanu raksta uz kurpju vai zābaku zoles.

    Viņš domāja, ka par tādu naudu mēs labojam apavus, bet patiesībā tā bija apavu iegādes cena – tolaik humpalu apaviem uz zoles uzrakstītos ciparus nekādi nevarēja noberzt.

    Nebiju redzējusi tādu dzīvi, kāda bija Andra tuviniekiem, bet viņš nebija redzējis tādu, kādu dzīvoja manējie. Svaru kausi sasvērās tā, ka Andris ātri un pārliecinoši izveidoja ciešu saikni ar maniem tuviniekiem. Viņa mamma man pat pārmeta: kopš tu ienāci mūsu ģimenē, Andris no mums attālinājās. Tāda ir dzīve – tā bija viņa izvēle. Pie mums viss bija ļoti vienkārši un bez iztaisīšanās, kamēr Andra ģimenes svētkos viss notika grezni, bet ārkārtīgi stīvi. Pāris reizes mēģināju savus tuviniekus ievest Andra radu saimē, bet nekas nesanāca. Mana māsa uzreiz pateica – nē, tur es vairs nebraukšu.

    Pa šiem gadiem dzīve nolīdzsvarojusies – no Andra un viņa radu trekno gadu turības nav ne vēsts, esam vidusslānis. Ja es tolaik būtu novērsusies no saviem radiem, lai pietuvinātos vīra bagātajiem radiem, dažus gadus gan jau varētu plātīties ar šikām bildēm no greznām svinībām, toties šodien man nebūtu nekā – ne bagātības, ne savu tuvinieku.»

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē