Rīga +11°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Saprotu jau saprotu, ka nepieklājīgi ilgi neesmu devusi par sevi nekādu ziņu. Tik daudz kas pa šo laiku noticis, ka taisni vai nesaprotu, ar ko lai sāku. Nu labi, mēģināšu no tās vietas, kur beidzu. Tātad – no sarunas ar plecīgo būvnieku, kam, cerams, jau palaimējies atrast savu mazo sievieti. Kādas pāris dienas pēc tam gan viņš vēl piezvanīja, bet nu pilnīgā nelaikā. Biju ar suni ārā un tieši tobrīd pa ielu pretim nāca viņa lielākais ienaidnieks no blakus mājas. Knapi noturējām abus sāncenšus drošā attālumā, kur nu vēl pa telefonu parunāt. Turklāt visu, ko gribēju, es taču no viņa jau noskaidroju, vai ne tā?
Ziņkāres vadīta, es, protams, ik pa laikam paskatos, vai Tinderī pēkšņi nav parādījusies kāda piemīlīga sejiņa, ko gribētos nolaikot.
Pilnīgs tukšums… Lai gan jau tāpat kļuva diezgan apgrūtinoši sarakstīties vienlaikus ar trim. Jo īpaši, ja viens sācis piedraudēt ar pašnāvību.
Psihoterapeita numuriņš melanholiķim
Ar melanholisko biju pamatīgi ieberzusies. Nenoķēru īsto brīdi, kad vienkārši vajadzēja apstāties. Saprotu, ka šim cilvēkam Laima pat no simts kilometru attāluma nav šūpulim klāt stāvējusi. Bet viņam ir laba izglītība, labs darbs, galu galā – gudrs pēc velna. Bļāviens! Ja ir tik slikti, ej pie psihoterapeita. Dari kaut ko! Ko tu vaino visu pasauli savā nelaimē, grimstot bezcerīguma akacī? Sākumā viņš acīmredzot kaut kā turējās, bet nenoturējās. Kad teicu, ka tomēr nejūtos Māte Terēze un pat viņa diez vai spētu palīdzēt, jo ar rociņas turēšanu un žēlošanu nekas te nebūs līdzēts, viņš rakstīja sirdi plosošus vārdus, ka esmu vienīgais labais, kas ar viņu vispār notiek. Kad jau aizgāja: «Kas tev nekait? Tu tik smaidi! Ja mani pametīsi, izdarīšu pašnāvību,» – meitenes, es žigli aizsūtīju viņam laba psihoterapeita telefonu un tūlīt pat viņu arī izdzēsu. Man pietiek ar savām problēmām, nevajag svešas vēl arī Tinderī.
Nav arī moča
Pamodās arī motobraucējs, priecājos, ka vismaz šim cilvēkam piemīt humora izjūta. Nolēmu – kas būs, būs, lai izvizina mani ar to savu moci! Gan jau dzīva palikšu un vismaz redzēšu, kāds viņš īsti izskatās. Taču pārsteigums – tieši tagad viņš savu rumaku esot aizdevis draugam. Bet man taču ir auto, es varot atbraukt pie viņa, varēšot aiziet nopeldēties… Peldēt man patīk ļoti, šovasar tāpat gandrīz katru vakaru braucu peldēties. Tik pirmajā randiņā diez ko negribas demonstrēt sevi tādu puspliku… Bet nu labi, man ir smuks peldiņš, kurjers pavisam nesen atnesa, vēl ne reizi nav uzvilkts. Aši metos uz skapi, uzvelku. Nu tiešām foršs. Protams, ar mīnus pieciem kilogramiem es noteikti izskatītos labāk. Bet ko vairs. Nav ko rīt vakarā! Nosolos sākt diētu un rakstu – labi! Saņemu adresi, braucu.
Vārti jau atvērti, iebraucu pagalmā… Izrādās, mans motobraucējs dzīvo kopā ar māti, tieku ar viņu iepazīstināta.
Man jau kļūst viegli nelabi. Nez viņš visas tā uzreiz iepazīstina? Kamēr aiziet pakaļ dvielim, mammucis pielīp man kā dēle – dēliņš tik kautrīgs, nevarot vien iepazīties. Tās sievietes jau ar šodien tādas izlutinātas un prasīgas, nez ko grib… Domāju, zeme atveries. Tūlīt pat! Viņa grib zināt, cik man gadu, kur dzīvoju, kur strādāju… Labi, ka klāt ir motobraucējs un varam iet uz upi. Nu ko lai saka – pieklājīgs, izskatīgs, daudz kautrīgāks, nekā likās čatiņā. Kaut ko parunājām par karsto laiko, bet mani visvairāk interesēja, kā tas tā nākas, ka mamma tik aktīvi iesaistās viņa dzīvē. Vecākais brālis jau gadiem ar ģimeni dzīvojot Anglijā, viņam mammas žēl, vienai grūti mājā saimniekot, veselība arī sašķobījusies… Lai nu piedod, ka tā sanācis, bet mammai vienkārši garlaicīgi. Un ko jūs domājat – pagalmā viņa atkal ir priekšā, jau uzklājusi galdiņu lapenē, būs jāēd saldējums. Aizbildinos, ka man vēl suns jāved ārā, un devos prom. Mammucis tik nosauc – gaidīsim jūs atkal ciemos… Vārdsakot, man pirmo reizi mūžā bija randiņš trijatā. Ceru, ka arī pēdējo.
Brīvdienas Latgalē
Ar Jauko čatiņš turpinās. Sajūta, ka par viņu jau zinu visu. Sen esam pārgājuši uz Whatsapp, neatlaidīgi tieku aicināta uz Latgali, kur viņš pa vasaru pieskata kaut kāda tur radinieka brīvdienu māju. Tieku kārdināta ar pirti, laivu, ezeru un zivīm. Meitenes, man viņš tiešām patika arvien vairāk.
Vēl neesmu paguvusi no rīta atvērt acis, kad jau dzirdu iepīkstamies telefonu. Viņš sūta tik jaukus vēlējumus dienai un apber ar bučiņām.
Vakaros mēdz ierunāt ko tādu, ka man notrīs ceļi. Līdz nesapratu, kā tas var būt – prāts saka viena, bet es daru ko citu… Nesaprotu, kāpēc, bet ar priekšnieku sarunāju, ka piektdienu paņemšu brīvu, esmu pierakstījusies pie savas burvīgās nagu meistarītes un pat uz vaksāciju. Nu skaidrs, uz ko tas viss velk. Tik joprojām turpinu rakstīt, ka man šausmīgi daudz darba, diez vai varēšu izrauties… Nezinu… Tad jau redzēs… Centīšos… Tiek apsolīts, ka man būs pašai sava istabiņa, kur dzīvot.
Piektdienas rītā pieleju pilnu bāku un dodos ceļā. Saņemu burvīgu ziedu pušķi – šķiet, visskaistāko savā mūžā –, zīmīgu bučiņu uz vaiga un uzzinu, ka te tūliņ sāksies kāzas, precas kāds attāls radinieks. Es arī esmu ielūgta. Nu varēja taču pateikt! Man pat kārtīgas kleitas nav līdzi. Bet kurš tad mani te pazīst!
Meitenes, kā viņš grieza valsi! Viņa rokās jutos kā Īkstīte aizvējā… No viņa uzmanības biju vairāk apreibusi, nekā no šmakovkas. Vakarā pa pliko peldējāmies mēnesgaismā, skūpstījāmies kā bez prāta, tas spēks, kas mani pie viņa vilka, bija vienkārši neizturams. Kāda tur vairs mana istabiņa! Svētdienas pēcpusdienā viņš vēl mani izvizināja ar laivu, un tad arī sapratu – nu nav mums lemts palikt kopā, ja vien, protams, visu nepametīšu un nepārcelšos pie viņa. Man kļuva pat mazliet baisi no tās uzstājības, ar kādu viņš centās pārliecināt, ka mēs esam viena ābola divas pusītes, radīti viens otram. Un viņam pilnā nopietnībā šķita, ka man jājūtas laimīgai, ka varēšu te dzīvot. Kad mēģināju paskaidrot, ka viss tomēr nav tik vienkārši, viņš riktīgi sadusmojās – tādas jau jūs esat, sievietes. Jums nez ko vajag… Kaut kur jau dzirdēti vārdi.
Kad gāju uz auto, lai brauktu mājās, atvadu vārdi bija: redzēsi, tu vēl nožēlosi.
Meitenes, no rozā sapņa šķirties vienmēr ir skumji un sāpīgi. Bet ko nožēlot? Tās bija gandrīz trīs brīnišķīgas dienas ar mana jaukā cilvēka jaukāko daļu. Lieki teikt – kad atvēru Tinderi, viņš jau mani bija izdzēsis. Es izdzēsu viņu no sava telefona kopā ar visām viņa rakstītajām ziņām.
Stulbais Tinderis!
Kaut kā atkal jutos galīgi sašļukusi, dzēru vīnu un skatījos uz vīriešiem Tinderī. Divi likās tā neko – nolaikoju. No viena tūliņ pat pienāca pieklājīgs Labs vakars! Vai varu piezvanīt? Norunājām kādu stundu, jo otrā galā bija ļoti mutīgs runātājs. Jau sešus gadus šķīries, bērni lieli, attiecības ar viņiem labas, izrādās, dzīvo pavisam netālu. Atkal jau būvnieks, šonedēļ strādājot no rīta līdz vakaram, brīvdienās pie mammas uz laukiem jāaizbrauc, nākamnedēļ noteikti piezvanīšot, jo arī gribētos satikt kādu, ar kuru būt kopā…
Domājat, piezvanīja? Man gan niezēja nadziņi piezvanīt pašai, jo izklausījās tiešām normāls vīrietis, bet, goda vārds, šie jocīgie un neizprotamie gājieni sāk jau kaitināt. Lohs, pats vainīgs – kā teiktu plecīgais būvnieks. Sāku jau domāt, ka acīmredzot neesmu ne uz pusi tik smuka un tik forša, kā biju iedomājusies. Nu tiešām – baigi sadomājusies, ka nu tagad Tinderī ar kādu iepazīšos. Ne vella! Ko čakarēt sev dzīvi, jādzēšas ārā, un miers! Kad jau sāku pētīt, kā to tehniski izdarīt, pienāk O, kāds pagodinājums! Rakstu – kāpēc pagodinājums? Patikt tik apburošai sievietei – šādu iespēju nevar laist garām, mans telefona numurs… Ļoti gaidīšu zvanu. Esmu jau tomēr izdzērusi divas vīna glāzes, jūra līdz ceļiem, zvanu. Nekādas garas runas, tikai – vai rīt varam kopā aiziet pusdienās? Man liekas, ka sapņoju…
Vislabākais atvaļinājums mūžā
Es laikam biju zaudējusi prātu, jo piekritu kompānijā ar Pagodināto braukt uz kalniem. Tā vienkārši. Taču tas nozīmēja, ka man steidzami bija vajadzīgs atvaļinājums. Priekšnieks neko daudz pretim nerunāja, tikai apkrāva ar darbiem vēl trakāk nekā kalnu ēzeli ar mantām. It kā es gatavos mirt, nevis pazust tikai uz nedēļu. Un vēl taču gandrīz katru dienu man vajadzēja uz pāris stundiņām izrauties, jo randiņus neviens nebija atcēlis.
Ko lai jums saku – pašai likās, ka esmu piekritusi dzīvē vislielākajai avantūrai. Braukt kopā ar nepazīstamiem cilvēkiem, turklāt vēl uz kalniem! Vairs pat neatceros, kad pēdējo reizi biju sporta zālē.
Bet tagad varu teikt – esmu iemīlējusies ne tikai kalnos.
Tur man, starp citu, brīžiem gāja pavisam grūti. Pārvarēju sevi, savus kompleksus ne jau tāpēc, ka esmu drosmīga vai apņēmīga (kaut droši vien arī tāpēc), bet gan tāpēc, ka blakus man bija ļoti labestīgs un uzticams cilvēks, kurš mani iedrošināja un bija mans sargeņģelis brīžos, kad ceļi bailēs ļodzījās un šķita – nu viss, nekur vairs neiešu, palikšu tepat, kalnos.
Redzēs, ko dzīve man tālāk sagatavojusi, bet esmu tik laimīga, ka todien nepaguvu izrakstīties no Tindera.
To esmu izdarījusi tagad.
