Rīga +15°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
8
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Legālās narkotikas
Kādā salīdzinoši nesen radītā un tikai pieaugušiem cilvēkiem domātā filmā par mīlestību* (tā vismaz tika uzsvērts tās nosaukumā) Holivudas spīdeklis Džons Malkovičs bija iejuties rakstnieka un attiecību eksperta lomā. Uz skatuves aizsietām acīm un sensoriem apkarinātu ķiveri galvā sēdēja vīrietis. Malkoviča iedrošināti, virkne abu dzimumu svešinieku tika aicināti vienkārši pieskarties vīrieša pleciem. Uz ekrāna tikmēr tika attēlota viņa smadzeņu aktivitāte, kas rādīja, cik šajā pieskārienā vīrietis jūtas droši, komfortabli un patīkami.
Vienas rokas, otras, trešās, piektās – it kā interesanti, bet nekādas baudas… Līdz mirklim, kad neko neredzošā vīrieša pleciem pieskārās viņa sieviete reālajā dzīvē.
Smadzenes reaģēja nekavējoties – patīkams komforts. Tas, tā teikt, arī būtu long story short jeb īsumā par pieskārienu svarīgumu attiecībās. Un tomēr – vajadzēs nedaudz plašāk. Kāpēc par vienkāršu, mīļu, neseksuālu pieskārienu esamību attiecībās ir jārūpējas, un kas notiek, ja ar laiku ļaujam tiem pazust?
«Te izšķirīgā nozīme ir neirobioloģijai. Pieskāriens pasaulē ir daudz pētīts – tā ir vitāla, bāziska vajadzība kā vīriešiem, tā sievietēm, tikai pirmie par to mazāk runā. Tas, kādas mums ir attiecības ar pieskārieniem pieaugušā vecumā, nāk no agrīnās bērnības, par kuru mēs neko neatceramies. Pieskāriens, tāpat kā citas maņas, tiek stimulēts jau no zīdaiņa vecuma un ir cieši saistīts ar emocijām.
Ja pieredze ir bijusi pozitīva, pieskāriens nomierina, veido piesaisti, un tā tas turpinās arī pieaugušo vecumā. Cilvēks ir spējīgs sniegt šo pozitīvo pieredzi partnerim,» saka neiroloģe, kognitīvo zinātņu maģistre Sandra Vestermane. Patīkama pieskāriena laikā bioķīmiskas darbības rezultātā smadzenēs sāk izdalīties labsajūtas un piesaistes hormoni – dopamīns, oksitocīns, kā arī endogēnie opiāti un kanabinoīdi. Smadzenes ģenerē narkotiskas vielas, bet mēs visi esam labo sajūtu narkomāni.
«Tās ir dabiskas izcelsmes atkarību izraisošas vielas, kuru izstrādei kā palaidējmehānisms var būt labs ēdiens, tīkams pieskāriens, sekss. Ja tev kā bērnam ir masētas pēdiņas, tad arī pieaugušā vecumā tas var būt ļoti patīkami – būs daudz opiātu, oksitocīnu. Ja glaudīta galva vai mugura, tad arī vēlāk tas var būt kā baudas avots. Tomēr ar laiku attiecībās šis efekts sāk pazust, jo rodas pierašana – kairinājuma deva ir tā pati, bet vairs nedod efektu. Tad ir jāsāk domāt, lai būtu jauni stimuli, kairinājumi, pieredze – arī seksuāla –, lai piespiestu smadzenes reaģēt jaudīgāk,» skaidro neiroloģe. Pārī dažādu pieskārienu kādam sāk pietrūkt ātrāk. Ja attiecību nav vai tajās pietrūkst pieskārienu, to var legāli kompensēt masāžas laikā.
«Varam iet pie masiera sievietes, vīrieša, uz maigāku un stiprāku masāžu un šo taktilo un emocionālo deficītu kompensēt. Tas ir legāli, un neviens nav greizsirdīgs. Vēl mēdz būt, ka cilvēkiem ir arī zināmas smadzeņu attīstības un funkciju īpatnības, kad vienkārši var nepatikt pieskārieni. Piemēram, Aspergera sindroma gadījumā. Un var gadīties, ka cilvēkam par šīm īpatnībām pašam nav zināms, tas rada spriedzi attiecībās pieskārienu un emociju atpazīšanas kontekstā.»
Ne obligāti seksuāls
Uzsākot attiecības, cilvēks bieži meklē to, kā viņam pietrūkst. Ir labi, ja iemīlēšanās aklumā, kad smadzeņu bioķīmija izspēlē dažādas spēlītes, spējam izvēlēties partneri, kura attieksme pret pieskārieniem atbilst gaidītajam ilgtermiņā. Ja patīk bužināties, jauši un nejauši pieskarties, vakaros pakasīt otram muguru, masēt galvu un pēdas, skaitīt dzimumzīmes un izbaudīt tos brīžus, kad šis sākotnēji neseksualizētais pieskāriens potenciāli tālāk pārvēršas par ko vairāk. Taču nereti pēc laika var atklāties, ka jūsu pieskārienu ēdienkartes vairs nesinhronizējas. Bet jau ir kopīgi bērni, īpašumi, saistības. Un ļoti atšķirīgas vajadzības.
Psiholoģe un seksualitātes pētniece Kristīne Balode skaidro: «Attiecību sākumā esam ļoti orientēti uz otra cilvēka iegūšanu, sačamdīšanu, sajušanu – varam arī nepamanīt, ka otram attieksme pret pieskārieniem ir rezervētāka. Cik kurš ir pieskārienu alkstošs būs ļoti atkarīgs no tā, kādos pieskārienos esam uzauguši. Mums jau neviens nav iemācījis – kā tad īsti pieskarties?
Patiesībā pieskāriens lielai daļai cilvēku izraisa spriedzi jau tad, kad pat vēl nav noticis, jo tas jau atgādina to neveikluma un tizluma sajūtu, kas ir piedzīvota agrāk.
Attiecību sākumā varam daudz ko nepamanīt. Ar laiku sāk veidoties attālināšanās plaisa, un pirmais, kas pazūd no redzesloka, ir pieskāriens. Taču patīkams pieskāriens tiešām palīdz mums justies labāk, nomierināties, tas obligāti nav seksuāls pieskāriens! Tomēr ilgtermiņa attiecībās sekss bieži ir vienīgā atlikusī pieskāriena forma. Pieskāriens ir kā mītiska būtne, kura šajā mājā vairs nedzīvo.
Ilgtermiņa attiecībās cilvēki pārstāj skūpstīties, viss paliek funkcionāls un ļoti nesensuāls. Tāpēc no seksa terapijas viedokļa: pirmo mēs atgriežam patīkamu pieskārienu, nevis uzreiz seksualizētu vai erotisku vai – kur nu vēl ķeramies pie kaut kādas seksuālas prakses, ko cilvēki pēkšņi var izdomāt apgūt! Sākumā cilvēkiem jāspēj brīvi, mierīgi justies vienam otra klātbūtnē, saskaroties ar otra ķermeni. Āda ir lielākais ķermeņa orgāns, un nav starpības, kurai ķermeņa daļai mēs pieskaramies – jautājums ir par to, KĀ mēs to darām. Vai protam savu pieskārienu vadīt, vai protam to saņemt, jo tā ir attīstāma prasme.»
Pakasīt muguru? Tā arī pasaki
Lai izprastu abpusējo vajadzību pēc pieskārieniem, nepieciešams smalkjūtīgs un ilgstošs lauka pētījums – jāspēj fokusēties un novērot partneri, sevišķi, ja tās ir gadiem ilgas attiecības. Kas patīk un nepatīk, un ko es varētu ierosināt?
Ja attiecības izdodas uzturēt harmoniskas, tajās ir klātesoši ikdienas pieskārieni – ieguvēji ir visi. Pētījumos pierādīts – šādi pāri ir mierīgāki, līdzsvarotāki, radošāki, gan apmierinātāki mājās, gan arī produktīvāki darbā.
Un dažreiz mums tiešām vajag tikai šo mierinošo pieskārienu. Taču vīrieši un sievietes ir divas dažādas planētas ar dažādām pieskārienu kultūrām, skaidro Kristīne Balode. Sieviete mūsu platuma grādos ir audzināta – labāk nekad nevienam nepieskaries vispār vai pieskaries tikai maigajā, mātišķajā formā. Vīrietis savukārt ir audzināts pilnīgi pretēji – aizej un paņem to, ko tu gribi! Tas veido augsni konfliktiem un pārpratumiem, tāpēc atslēga ir komunikācijā.
«Piemēram, ja kāds pārī grib, lai konkrētā brīdī viņam tikai pakasa muguriņu – tad tas tieši tā ir arī jānokomunicē. Cilvēks var vienkārši gribēt tuvību caur pieskārienu, sensuālu sajūtu, un, iespējams, esot šajās patīkamajās sajūtās, mums var sagribēties arī ko vairāk. Te tad arī rodas pārpratumi, jo eksistē divi dažādi seksuālie temperamenti. Pirmais temperaments ir gribošais – tāds, kas grib, vēlas seksuālu tuvību kā tādu. Otrs ir reaģējošais – mēs kaut ko redzam, sajūtam, reaģējam un tikai tad sagribam turpinājumu. Pārsvarā partnerībā mums šie temperamenti nesakrīt. Pirmais temperaments lielākoties raksturīgs vīriešiem, otrais – sievietēm.»
Tas nozīmē, ka sievietei ir jāpieņem apzināts lēmums – viņa vēlas ko vairāk, vēlas turpinājumu, un tad vajadzētu to skaidri darīt zināmu partnerim. Jo tā ir mūsu pašu izvēle – piešķirt jebkādam pieskārienam erotisku saturu un jēgu vai ne. «Kopā dzīvo dažādi fizioloģiskie mehānismi – viens uzbudinās, erotizējas, iekāro ātrāk. Lai nav tā, ka vīrietis tikai kasa un kasa to muguriņu un…
Kā tad lai saprotam, kurā brīdī tas tomēr ir jau kaut kāds mājiens par iespējamu seksuālu tuvību? Jo ir viegli pateikt: nē, bet jautājums – vai es arī kaut ko piedāvāju?
Varbūt sievietei jau gadiem patiesībā nav intereses par seksu! Tad ko tālāk, jo, visticamāk, šis pāris dzīvo monogāmās attiecībās, kurās tu tā vienkārši nevari iziet ārā citur un kaut ko pakasīt! Te ir runa par pieauguša cilvēka atbildību pret sevi un otru. Pārsvarā tas ir akmens sieviešu dārziņā, kuras ignorē pašas savu seksuālo veselību un, loģiski, līdz ar to arī partnera.
Patiesībā, pirms pieskarties otram, ir labi zināt – ar kādu mērķi es to daru un vai otrs man ir devis atļauju šim pieskārienam? Jo partnerim nav arī pienākuma būt mūsu nepārtrauktajam spriedzes noņēmējam bez paša piekrišanas. Mums tomēr ir jāvar sarunāties, vienoties, jo tai spriedzei kaut kur ir jāpaliek,» skaidro Balode.
Intīmāk par seksu
Patiesībā divu cilvēku attieksme pret pieskārieniem būtu jāizrunā jau pašā attiecību veidošanas sākumā – kas kuram patīk, kur drīkst un vajag pieskarties, kur ne. Tā ir kā lietošanas instrukcija – zinot otra cilvēka īpatnības, specifiskās vajadzības, varam iemācīties labāk saprast viens otru. Pieskārienam jebkurā gadījumā būs lieli ieguvumi fiziskajā un psihiskajā veselībā, mūsu spējā socializēt sevi ārpusē.
«Pieskāriens ir intīmākā no komunikācijas formām, kāda vispār uz šīs pasaules starp cilvēkiem pastāv,» skaidro Kristīne Balode, «tas ir pāri visām digitālajām komunicēšanas iespējām, visam svešajam, kas mūs nomāc, apgrūtina, nogurdina, ieved trauksmē, depresijā un bezpalīdzībā. Tas ir mūsu dabiskais pašregulācijas instruments, caur kuru mēs varam atgūt gan labu pašsajūtu sevī, gan piedāvāt to otram. Tas mums katram ir, bet jautājums – vai mēs to lietojam?
Pieskāriena amplitūda ir milzīga – tas ir kaut kas, ko jāprot izkopt un ienest attiecībās.
Tas ir kā grozīt skaļuma pogu: kas būs, ja es pagriezīšu tā, un kas – ja tā? Pieskārienam ir jābūt arī ar izaicinājumu, jo patiesībā mēs esam kā atvērtas grāmatas. Ja mūs pavēro, tad visu ko var nolasīt!»
