Rīga +17°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Palīdzību meklēja pat TV šovā
«Nekad neesmu bijusi slaida, sevi visu mūžu atceros apaļu,» žurnālam «Privātā Dzīve» atzīs 37 gadus vecā siguldiete Liene Baltruka. Vēl pirms gada viņa svēra 143 kg. «Vienmēr esmu bijusi emocionālais ēdājs, arī kā bērns vienmēr apēdu daudz vairāk nekā citi. Svara dēļ skolā mani apsaukāja par resno, tiku pazemota. Ar laiku iemācījos citu aizskaroši teikto laist gar ausīm. Nebiju taču akla un labi zināju, kāda esmu. Ieejot veikalā, bieži pirku to, kas der, nevis to, kas patīk. Arī apaļie cilvēki skatās glancētos žurnālus un labi zina, kas ir modē. Negribas visu laiku ģērbties maisos. Gribēju izskatīties skaisti, tādēļ brīžos, kad nekas nederēja, man nāca raudiens,» atminas Liene.Lai pieņemtu vēlamo par esošo, siguldiete dažkārt sev melojusi. «Piekrītu tiem, kas saka – svarīgi ir nevis tas, kā izskaties, bet gan tas, kā jūties.
Diemžēl liela daļa apaļo cilvēku, sakot, ka jūtas labi, patiesībā melo.
Arī es. Es visu mūžu biju apaļa, tādēļ nezināju, kā tās ir – būt tievai. Ko tik nedarīju, lai tāda būtu. Sākot ar badošanos un beidzot ar visām iespējamajām diētām. Pamatskolas laikā tētis mani reiz pieķēra, ka pēc ēšanas dodos vemt. Kopš tā brīža man pēc ēdienreizes pie galda bija jāpavada vēl pusstunda, lai vecāki būtu droši, ka viss paliek manī,» stāsta siguldiete.
Pirms pieciem gadiem viņa piedalījās TV šovā «Pati pilnība». «Mērķis bija labs – ka jebkuras formas sieviete ir skaista un nav viss mūžs jāvelta tam, lai notievētu. Šovā neviens netika tievināts, bet tika parādīts –
lai arī esam resnas, mums ir vīri, sekss, bērni. Viss tas pats, kas normāliem cilvēkiem,» teic Liene,
kas šovā tomēr vīlusies. «Saprotu, ka šovos grib redzēt skandālus, tādēļ mūsu vidū tika mākslīgi veidoti kašķi. Devos pie šova veidotājiem un teicu: «Tas nav domāts man, vēlos doties prom.» Šovu drīz vien arī pametu,» atceras Liene.
Darba pārrunās nosauc par resno
Lūzuma punkts bija, kad Lieni viņas kuplo formu dēļ dzimtajā Siguldā izbrāķēja potenciālais darba devējs. «Man ir augstākā izglītība kultūras menedžmentā ar specializāciju svētku režijā. Diplomdarba aizstāvēšanas dienā saņēmu priecīgu ziņu, ka esmu sevi pierādījusi kā talantīga svētku režisore, tādēļ siguldieši nolēmuši dot man darba iespēju. Divas dienas vēlāk tika nozīmētas pārrunas, uz kurām devos ar lielu prieku, jo tas bija mans sapņu darbs. Notika sarunas par darbu, bet kāda dāma, kas pati bija gana korpulenta, man pēkšņi paziņoja:
«Paskaties, kā tu izskaties! Tu esi resna, turklāt vēl nemāki ģērbties. Kā gan tu tāda domā iznest sabiedrībā Siguldas vārdu?»
Solīto darbu es toreiz tā arī nedabūju. Jutos pazemota. Izgāju ārā lietū un šausmīgi raudāju. Bija sabrukuši mani sapņi. Dzirdētais mani pamatīgi salauza,» stāsta Liene.
30. martā apritēs gads, kopš viņa Siguldā veica tā dēvēto kuņģa apiešanas operāciju. «Man to uzdāvināja, bez atlaidēm cena bija apmēram 3800 eiro. Zinu, daudzi domā – tā ir sliņķu operācija, pēc kuras uzreiz kļūsti tievs, taču tas tā nav. Tas ir smags darbs ar sevi – ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski,» norāda Liene, kas uz operāciju devās, pirms tam par 20 kg jau notievējusi. «Ja iepriekš man kuņģis bija mango lielumā, tad tagad tas ir kā ola, līdz ar to es vienā reizē nevaru apēst vairāk par to, cik liels ir mans kulaks,» stāsta siguldiete. «Operāciju uztaisīja pirms šašliku sezonas. Tie man tik ļoti garšoja.
Sēdēju pie galda un raudāju, ka visi ēd šašliku, bet es nedrīkstu.
Vienā brīdī iedomājos, ka mazliet apmānīšu sevi, paņemot šašlika gabaliņu mutē, sakošļājot un pēc tam to izspļaujot ārā. Suns par to bija ļoti laimīgs,» stāsta siguldiete.
Vājība – sāļie našķi
Tagad, gadu pēc operācijas, Liene sver 80 kg. «Esmu nomainījusi visu garderobi. Iepriekš nēsāju 46. izmēra drēbes, bet šobrīd man ir 38. izmērs, man nederēja vairs pilnīgi nekas, pat apakšveļa,» bilst Liene. Ēd viņa ik pēc divām trim stundām, bet ļoti maz. «Brokastīs tā ir vārīta vai cepta ola ar salātiem vai maza rupjmaizes šķēlīte ar sieru. Pusdienās un vakariņās apēdu nelielu gaļas gabaliņu ar salātiem vai zupu. Ja ļoti kārojas, starp ēdienreizēm apēdu ābolu vai saujiņu ar riekstiem. Manā ēdienkartē nav gāzēto dzērienu. Izvairos no sulām, jo, katru dienu sveroties, labi redzu, cik ātri no tām nāk klāt svars. Maltītes servēju mazāka izmēra traukos, jo tad ēdiena izskatās daudz vairāk,» par uzturu stāsta Liene. Liels pluss ir tas, ka ietaupās nauda, jo veikalā pārtika jāpērk daudz mazāk.
Zarnas plīsums un elle piecu stundu garumā
«Pagājušā gada vasarā es gandrīz aizgāju pie dieviem. Bija pagājis pusgads pēc operācijas, kad man pēkšņi zarnas sametās mezglā. Iespējams, pati biju vainīga, sākot dzīvot pārāk aktīvā režīmā. Pēc operācijas katru dienu devos 10 km garās pastaigās. Vēlāk tām pievienoju arī treniņus sporta zālē, gāju uz masāžām. Bet tad kādā dienā sajutu spēcīgas vēdersāpes – bija sajūta, it kā vēderā būtu akmens. Nevarēju ne ieēst, ne iedzert, bija vemšana. Pirmajā brīdī likās, ka varbūt esmu saindējusies ar ēdienu. Gulēju embrija pozā, līdz izlēmu iedzert mazliet kolas, kas vēdergraižu gadījumā dažkārt palīdz. Sekoja vēl nereālākas sāpēs. Kā vēlāk izrādījās, man bija plīsusi zarna. Ātrie mani nogādāja slimnīcā Rīgā, ar šaušalīgajām sāpēm pavadīju uzņemšanā piecas stundas,
vienā brīdī pie sevis domāju: «Zeme atveries, es gribu nomirt!» Tās bija elles mokas,» norāda Liene.
Tika veikta operācijas. «Kad pārveda uz palātu, nekļuva labāk. Rēta nedzija, sākās infekcija, bija vēl viena operācija. Kā vēlāk man teica, pēc tā, kas notika ar mani, cilvēki neizdzīvo. Rīgā pavadīju vairāk nekā pusmēnesi, pēc tam tiku pārvesta uz klīniku Siguldā, kur veseļojos vēl divas nedēļas. Šajā laikā zaudēju 15 kg svara. Kad iznācu, izskatījos tā, it kā būtu palikusi parādā nāvei,» atminas Liene.
Pusgada laika piedzīvojot trīs nopietnas operācijas, siguldietei bija vēl viens pārbaudījums. «Man izkrita gandrīz visi mati, kas agrāk bija patiešām gari. Bija jāmaina frizūra. Nu esmu īsu matu īpašniece, pie kā pati nespēju pierast. Zinu, ka man piestāv, bet gribu atpakaļ garos matus,» tā Liene.
Jau mēnesi ir brīva sieviete
Nepilnu mēnesi viņa ir no attiecībām brīva sieviete. «17. februārī tika šķirta mana 10 gadus ilgā laulība.
No malas raugoties, varbūt šķiet, ka es notievēju, sajuku prātā, un tādēļ arī izšķīros.
Bet tā noteikti nav. Mans nu jau bijušais vīrs ir brīnišķīgs tētis un simpātisks vīrietis, kurš mani atbalstīja laikā, kad vizuāli mainījos. Mūsu attiecības sākās ļoti ātri. Nedēļu pēc iepazīšanās sākām dzīvot kopā, pēc gada apprecējāmies. Tagad saprotu, ka nebijām viens otru vēl kārtīgi iepazinuši. Es pēc dabas esmu ļoti strauja, savukārt viņš – bezgala mierīgs. Mēs bijām pārāk dažādi, tādēļ vienā brīdī kļuva grūti vienam ar otru. Man bija grūti, jo likās, ka visu laiku viņš jāvelk sev līdzi. Viņam savukārt bija grūti, ka es visu laiku kaut kur gribu iet. Es biju šķiršanās iniciatore, un šobrīd ar bijušo vīru spējam normāli komunicēt visā, kas saistīts ar mūsu sešgadīgo dēlu,» stāsta Liene.
Kopš notievējusi, viņa saņem daudz komplimentu, tiek aicināta arī uz randiņiem. «Negribu sasteigt, uzreiz metoties jaunās attiecībās. (..) Šobrīd vēlos vienkārši baudīt dzīvi. Mācos pierast pie jaunā spoguļattēla un situācijas, ka, aizejot uz veikalu, der viss, ko piemēru,» teic Liene.
