Rīga +15°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pareizie, nepareizie?!
Runājot par šo tēmu, nekādi nevar izvairīties no stereotipiem. Jo, būsim godīgas, mums jau pašām ir savs rāmīšu komplekts, kurā ir atrasta vieta pareizajiem un nepareizajiem klucīšiem. Parametru, ar ko izmērīt nepareizību, jau nav. Un sievietei ir pilnas tiesības izvēlēties tieši to tik jocīgo vīrieti un viņu arī mīlēt. Un nevienam nevajadzētu to nedz vērtēt, nedz par to izteikties. Ja viņai der alkoholiķis, bezdarbnieks, kurš mūžu pavada dīvānā, un viņa spēj no tā ķert lielāko kaifu dzīvē, tad labi. Ļoti bieži, protams, tā nav. Un diez vai mēs pazīstam daudz sieviešu, kas ir laimīgas, dzīvojot kopā ar šādu tipāžu. Tāpēc arī stereotips – alkoholiķim būt ir nepareizi – ir gatavs.
Bet varbūt vienai vienīgai sievietei der tieši Mika Džegera tips – neciešams un smags cilvēks, alkoholiķis, narkomāns, bet vienlaikus absolūta brīnumsvecīte.
Taču kategorijā nepareizie noteikti varētu ietilpināt arī mazliet savdabīgas personas, kas nav citiem ērtas un komfortablas. Nu, piemēram, kādu brīvmākslinieku, kas glezno tad, kad ir iedvesma, vai dzejnieku, kas dzeju parasti raksta tad, kad visiem jāguļ. Šādu tipāžu ir pietiekami daudz. Bet stereotipi par jocīgajiem vīriešiem, ar kuriem nevienai nevajadzētu būt kopā, ir vairāk sociāli iemācīti, nevis balstīti uz mūsu instinktiem. Tad jājautā: kas tad ir pareizs vīrietis? Gara auguma, muskuļots tumšmatis ar emocionālo inteliģenci? Nu, protams, tas atkal ir stereotips, bet sabiedrības akceptēts, acij tīkams, tāpēc par tādu neviens neteiks – galīgi garām. Bet sieviete izvēlas pavisam nešarmantu, maza auguma dīvainīti, un visi apkārtējie brīnās – kas tas tāds? Bet ne jau velti pastāv teiciens tāds tādu atrod. Realitāte ir tāda, ka parasti mēs kādu izvēlamies tīri intuitīvi. Acīmredzot kādā dzīves posmā ar savu tā brīža kapacitāti sieviete ir spējīga paņemt tieši to, ko viņai dod šis dīvainītis. Kaut kādā veidā viņa uz šo vīrieti ir norezonējusi, izvēlējusies un spēj būt mijiedarbībā. Un, neņemot vērā, ka katra draudzene, mamma vai vecmāmiņa uzskatīs par savu pienākumu šai sievietei iedzelt, viņai pietiek spēka un drosmes turēties pie tā, kas vajadzīgs tieši viņai. Varbūt vienīgajai uz šīs planētas. Bet tās ir viņas pilnas tiesības un arī eksistences jēga.
Starp citu, mēs ļoti bieži aplaužamies, neklausot savai intuīcijai, bet izvēloties to, ko iedomājamies par labu esam.
Patiesībā ļoti bieži ar muskuļoto tumšmati mums nav nekā kopēja un mums viņš vispār nemaz neder.
Mūsu instinkti ir ļoti spēcīgi un gudri. Un, ja mēs nepabarojam savu smadzeņu instinktīvo daļu, pārējais var iet ieskrieties. Tas neko nespēj izdarīt ar mūsu iekšējo dzīvnieku – to, uz kuru noreaģējam. Galu galā ogļraktuvju īpašnieka sievu – precēto lēdiju Čaterleju – arī pārņēma neprātīga kaisle pret vietējo mežsargu. Kāds varētu teikt – tas ir aicinājums graut laulības institūciju! Patiesībā viņa tikai seko saviem instinktiem. Un tur ir tā kapacitāte, lai kopā būtu laimīgi. Tieši tajā dzīves brīdī ar līdzšinējo pieredzi sieviete vienkārši jūt, ka izdzīvos aiz šā vīrieša drošā sāna, spēs turpināties un viņš nodrošinās vajadzību pēc vairošanās. Lūk, arī visa diženā bioķīmija! Tāpēc tas, ko izvēlamies instinktīvi, mums gandrīz vienmēr arī der. Jautājums tikai, vai mēs iemācāmies to paņemt pilnībā. Lai kopā būtu ilgi un laimīgi, ir jāizprot sevi un otru visās iespējamās šķautnēs. Jo attiecības nobrucina absolūti nekvalitatīva un destruktīva savstarpējā komunikācija, nekas vairāk.
Sieviete var dzīvot kopā ar lielisku vīrieti, bet pie katras izdevības pamanīties kritizēt viņu, izstāstīt draudzenēm, ko viņš atkal greizi izdarījis, kādu vilšanos sagādājis un tā tālāk.
Vārdu sakot, kretīns pēdējais. Bet, ja godīgi, vispār ir maz sieviešu, kas teiktu – jā, es dzīvoju kopā ar savu sapņu vīrieti. Sievietes psiholoģija ir tā ieriktēta, ka viņai vajag tieši to, kā nav, nevis to, kas viņai jau ir. To nosaka sievietes daba, viņas hormonālais cikls un nepārtrauktais mainīgums.
Ko tieši mums vajag?
Nu tā īsti mēs nemaz to nezinām. Lai nonāktu pie tā, kādas olas mums patiesībā garšo – no vienas vai abām pusēm apceptas –, var pat paiet puse dzīves. Lai dzīvotu nekautrējoties no citiem – drosmīgi un pašpārliecināti –, ir jābūt ļoti spēcīgai personībai. Bet mēs visi esam bara dzīvnieciņi un īstenojam savu bara instinktu. Vai nu to atzīstam vai arī ne, mums nozīmīgs bars ir arī ģimene. Galu galā tieši ģimene mūsos ieliek pietiekami spēcīgu failu. Tāpēc caur puņķiem un asarām, bet gribam tai piederēt. Mums gribas, lai mammas pasaka, ka esam foršas, lai tētis ar mums lepojas un lai mēs būtu realizējušās tā, kā būtu gribējuši vecāki. Ja ne, tad sākas mūžīgā rīvēšanās. Baram, tāpat kā indivīdam, svarīga ir drošība. Zinot parametrus, pēc kuriem dzīvot, viss kļūst paredzamāks un saprotamāks. Tiklīdz sāc tiem kāpt pāri, bars nonāk apjukumā, izmet tevi ārā un tu tiec noknābāta. «Kā – tu gaidi bērnu, bet viņš tevi neprec?! Viņš nestrādā divos darbos, lai tevi uzturētu? Kāpēc viņš pietiekami daudz laika nepavada kopā ar ģimeni?»
Kā bars priecājas, ja tev nepaveicas un tu pievilies tajā vīrietī! Cik bars ir alkstošs ģimenes balto vārnu uzņemt atpakaļ – žēlot un vairākkārt atgādināt: mēs tak tev teicām, ka tā būs! Un nenormāls spēks ir vajadzīgs, lai, aizbraucot pie mammas vai tēta, vai vecmāmiņas, saņemtu dūšu un teiktu – cienu jūsu noteikumus, bet šajā gadījumā es rīkošos citādi. Izvēlēšos to, ko esmu iecerējusi, un ceru, ka jūs mani sapratīsiet.
Seksuālās lamatas
Vai tomēr nav tā, ka, uzticoties instinktiem, mēs iekrītam seksa lamatās? Kad kaisle pāriet, izrādās, ka vairs nav nekā kopēja?
Nav jau tā, ka sievietes grib tikai un vienīgi vairoties. Tomēr ko lai dara, ja mūsu seksuālie instinkti reizēm pavelkas, piedodiet, uz pilnīgiem idiotiem? Starp citu, sievietes pat pašas redz, ka īsti labi nebūs, bet kaut kāds magnētisms pievelk tieši pie šā vīrieša, un punkts. Daba vienkārši dara savu, tā piemeklē mums tieši to, kā trūkst. Iespējams, šis vīrietis dzīvi tver vieglāk, ne par ko necepas, ir atbrīvotāks nekā sieviete. Iespējams, viņai blakus traucētu vēl viens tāds pats spridzeklis kā viņa.
Un viņa ir savažota. Nu ko lai dara, ja viņai iepaticies laukstrādnieks ar 300 eiro algu, bet pati pelna 3000 eiro mēnesī? Tas, ka vīrietis pelna 300 eiro, jau nenozīmē, ka viņš ir lūzeris. Viņš dzīvo ar kaifu, svaigā gaisā fiziski strādā, nāk mājās priecīgs un ir gatavs sievietei dot visu, kā viņai trūkst. Un varbūt viņiem abiem pietiek ar kopējo naudu.
Tāpat kā nav iespējams kokam likt pārstāt augt, nevar pavēlēt dabai apklust un izlikties, ka tevi tā neskar.
Instinkti jau neizvēlas kaut ko absolūti nederīgu, bet ar potenciālu. Jo –kāpēc tad mēs neuzraujamies uz pilnīgi visiem vīriešiem? Galu galā rozā brillēm arī uz kaut ko ir jābalstās. Jautājums, protams, atkal ir par to, vai pratīsim izmantot potenciālu un likt lietā tad, kad širmis kritīs. Pilnīgi iespējams, ka sapratīsim – šajā vīrietī spoguļojām sevi, gribējām ieraudzīt savu iekšējo vīrieti, noticējām tam, realizējām savas vajadzības, un viss. Bioķīmija savu ir padarījusi. Un dabai, ja godīgi, ir vienalga – rodas pēc tam bērniņš vai nerodas. Tā ir devusi maksimumu laika, lai divi cilvēki satiktos. Ja šī iespēja netiek izmantota, tad neko.
Lai arī seksuālās attiecības parasti nav galvenās sieviešu vajadzību skalā (drošības izjūta tiek vērtēta augstāk), tomēr seksa neesamība attiecībās arī ir rādītājs. Ar ko tad pāra attiecības atšķiras? Ar to, ka seksam tajās vajadzētu būt.
Un tad, kad pēc kaisles mums nāk virsū pirmais lūziens un liekas – šausmas, kāpēc mēs sēžam uz viena dīvāna, jāsaprot tieši kur mēs esam vīlušās. Jo šis cilvēks blakus jau vienmēr ir bijis tāds, kāds bijis. Un nevajadzētu viņu noēst ar vilšanās sajūtu sevī un uzvelt viņam atbildību par neizdevušos kopdzīvi.
Bet ir viena būtiska lieta, kas jāsaprot, – ne visiem cilvēkiem uz šīs pasaules paredzēts dzīvot pāra attiecībās, esot kopā tikai mīlestības un kaifa dēļ. Kādam ir jādzīvo kopā bērnu dēļ, kādam kopīgu kredītu un pieraduma dēļ. Un vispār kāds varbūt mīlestībai nepiešķir tik lielu nozīmi. Kaut arī mīlestības meklēšana tik ļoti piestāv sievietei – gāju tur, nezin kur, atradu to, nezin ko. Un tā viņa palaiž garām blakus esošo pūpēdi, kurā tikpat labi varētu iemīlēties. Bet kur nu tādā? Ar tādu jau nevarēs rādīties sabiedrībā, drīzāk visiem būs jātaisnojas, kāpēc esi viņu izvēlējusies.
Ja divi cilvēki pieņem, ka viņu attiecības balstīsies nevis uz mīlestību, bet uz kaut ko pavisam citu un viņiem abiem tā būs lielāka vērtība, tad viss kārtībā. Un neviens viņiem nevar pārmest – jūs jau nemaz nemīlat viens otru! Var būt lieliskas attiecības, kas veidojušās nebūt ne uz pārmērīgas kaisles fona, bet diezgan apzinātas izvēles, varbūt pat racionālas, sausas un absolūti neromantiskas.
Attiecībām nepiemērotie tipi
Psiholoģiskajā literatūrā var atrast attiecībām bīstamo tipu portretējumus. Nu, piemēram, kā sarežģītāki varianti tiek minētas attiecības ar narcisu, emocionāli nepieejamo, kritiķi un upuri. Pirmkārt, no pirmā acu uzmetiena nepateiksi, kurš ir kurš. Otrkārt, katrā no viņiem var būt kaut kas tik lielisks, kas piesaista.
Ja kosmoss ir uzbūvēts tā, ka uz šīs planētas ir divi dzimumi, tad tam ir kaut kāda loģika.
Cilvēki ir sociālas būtnes, tāpēc arī piemēroti attiecībām.
Sievietei piemīt plūstošā enerģija, tāpēc vīrietis viņai ir eksistenciāli nepieciešams, lai attīstītos, nevis izmētātos. Un tas nenozīmē, ka sieviete nav pašpietiekama vai ir kaut kāds vīrieša piedēklis. Nē, mēs tikai viens otru papildinām. Tāpēc nav tādu nepiemērotu vīriešu, un arī tas, ka vīriešiem nav potenciāla veidot attiecības, ir mīts. Turklāt kapacitāte divatā mums ir daudz lielāka nekā katram atsevišķi. Jautājums tikai, kā veidosies mūsu attiecības. Jo nevar noliegt, ka mums mēdz būt dažādas vai nu bērnībā, vai vēlākā vecumā iegūtas psiholoģiskas traumas, kuru dēļ nealkstam veidot tuvākas attiecības. Lai to kompensētu, piemēram, vīrieši nereti mētājas no vienas sievietes pie citas, bet nevienai nav gatavi uzticēties līdz galam.
Precēta vīrieša mīļākā
Šis sabiedrībā netiek akceptēts kā pareizs modelis, un pat draudzenes šādā situācijā reti teiks: «Kā es par tevi priecājos!» Bet atkal – sabiedrībai ir ļoti izdevīgi traktēt šīs attiecības kā destruktīvas. Savukārt tās, kurās oficiālā sieva par savu vīru vairs sen jau neliekas ne zinis, nevienam nerūp. Galvenais, lai neviens nedarītu tā, kā tiek uzskatīts par sliktu.
Sievietei, kas iesaistās attiecībās ar precētu, ir jābūt ārkārtīgi drosmīgai un pārliecinātai par sevi. Jo viņa taču zina, ka visi bakstīs ar pirkstu un teiks, cik ļoti slikti tas ir.
Bet, ņemot vērā to, ka Latvijā ir ļoti daudz brīvu sieviešu, bieži vien nekas cits neatliek kā veidot attiecības ar kādu, kam jau tās ir. Jo ne visas sievietes ir gatavas meklēt vīrieti ārpus Latvijas.
Patiesībā lielākā problēma – mēs neesam audzinātas tā, lai uzskatītu sevi par vērtību. Un, ja mēs sevi tik ļoti zemu vērtējam, nav brīnums, ka ilgstoši samierināmies ar mīļākās lomu vai arī kļūstam par vieglu ēsmu laidējiem, kas paši risina savas problēmas, kā nu māk.
Ko tad sieviete visu mūžu gaida? Princi baltā zirgā. Lai tas nolemtais atnāktu un uzliktu zīmogu – precēta. Un pēc tam, kā mūsu mammas un vecmammas ir ieaudzinājušas, – lai ko tas arī prasītu, viņš ir jānotur.
Un nav jau arī tā, ka burvīgas sievietes vienas pašas mētājas apkārt pa pasauli. Jo vienmēr var kaut ko izvēlēties. Jautājums tikai, cik gatavas esam viņus ieraudzīt. Pajautājot vientuļām sievietēm, kādas ir viņu gaidas attiecībā uz liktenīgo vīrieti, pirmais, kas nāk ārā, – viņam jābūt ar divām augstākajām izglītībām, ar spēju sarunāties par kultūru un tā joprojām. Vēl tikai pietrūkst tumšo matu un zilo acu. Bet kāpēc sieviete iedomājas – ja es dzīves laikā esmu savākusi četrus diplomus, tad vīrietim jāsavāc tikpat. Varbūt viņš citā jomā ir daudz dziļāks? Bet sievietei šķiet, ka vērtība ir tikai četros ordeņos. Sievietes pašas ieliek vīrieti kaut kādās smieklīgās paradigmās un ārpus tām neko neredz. Trakākais, ka viņas arī pašas notic absurdam, ko sev ir uzbūrušas. Gribas jautāt – ar cik vīriešiem, kuriem pietrūkst ļoti daudz punktu līdz sapņa tēlam, viņas ir pabijušas kopā ilgāk nekā divdesmit minūtes? Katram cilvēkam ir savi aizsargmehānismi. Un, jo vairāk gadu, jo mūrītis apkārt ir biezāks. Tāpēc vismaz vienam ir jāgrib salauzt šo sienu, lai varētu patiesi atvērties. Nevis ar prātu kritizēt, ņemties un secināt, ka neviens nav gana labs. Bet tas, protams, ir darbs. Un ne vienmēr ērts un komfortabls. Taču atšķirībā no runāšanas, sapņošanas un fantazēšanas – ar potenciālu.
Izskatīgs un bagāts – arī bīstams?
Pēc standarta kritērijiem, izskatīgs un bagāts vīrietis varētu būt katras sievietes sapnis. Tātad pareiza izvēle. Taču vīriešiem, kas gūst panākumus biznesā, nemitīgi nepieciešami jauni izaicinājumi. Vai tas ir drauds sievietei? Nē, vienkārši arī viņai liek iziet ārā no komforta zonas. Un vīrietis, kas tendēts uz attīstību, negrib, lai sieviete viņu velk uz leju, piemēram, pati tikai baudot viņa darba augļus un neieliekot neko savā attīstībā. Te varbūt varētu runāt par to, ka arī vīrieši izvēlas nepareizas sievietes.
Katrā ziņā pašrealizējies vīrietis ir ar potenciālu – tātad plusa zīmi. Un pašrealizējies ne tikai mantiskā izpratnē, bet arī ģimenē, bērnos, zināšanās.
Kādus no šā visa mēs varam izdarīt secinājumus? Jādzīvo pašai pēc saviem vērtību kritērijiem.
Dzīvei, ko citi paredz tavā vietā, nav nekāds sakars ar laimi. Varbūt man līdz šim bijuši četri laidēji un tagad es gribu vienu normālu mājās sēdētāju, pagarlaicīgu tipu ar brillēm. Un kāpēc ne? Tā ir mana izvēle.
Raksts no žurnāla «Annas psiholoģija» arhīva.
