-
Vainošana
Ne velti saka – ja gribi beigt dialogu, sāc lietot tu formu. Atskanot tu tāds un šitāds…, otrs acumirklī nostājas gan aizsardzības, gan uzbrukuma pozīcijā. Ar joni mostas aizvainojums. Par ko radās konkrētais strīds, vairs nav būtiski.
Ko darīt? Runā par sevi, nevis otru. Lai izstāstītu, kas tev nepatīk, lieto universālu formulu: «Kad tu…, tas man liek justies…, un tad es sāku domāt, ka tu mani…» Nav pamata apvainoties, vai ne?
Paliec pie šīs formulas arī tad, ja vaino tevi. «Kad tu saki tā, kā šobrīd, tas man liek justies…» Ik pa laikam, lai nepārprastu, atkārto otra teikto: «Es dzirdu, ko tu saki, un no tā saprotu, ka… Vai tā?» -
Pagātne
Viens mazs solītis atpakaļ, pieķerot klāt iepriekšējo strīdu, un džins ir izlaists no pudeles. Šaubu nav – arī otrs pieminēs kādu senu konfliktu! Tādā mirklī jūs sākat viens otru zvetēt ar vecām jūtām – bet cik tālu iesiet? Robežu jau vairs nav.
Ko darīt? Skaidrs, ka gribas pateikt visu. Bet – vai vajag?
Ja pagātnē mēdz virzīties viņš, atgādini – mēs runājam tikai par šo vienu konkrēto jautājumu. Šeit un tagad.
Bet, ja emociju uzkrājumi vai spiež nost, var vienoties par strīda noteikumiem. Pirms sarunas. Ierosini: «Mums vajag parunāties, bet mums parasti viss aiziet pilnīgās auzās, varbūt varam pamēģināt citādi? Runāsim pamīšus – nepārtraucot.» Tā ir pilnīgi atšķirīga pieredze. Un zelta vērtē – pacietīgi uzklausot, nepārtraucot un impulsīvi neatspēkojot otra teikto, tu piepeši sāc otru sadzirdēt. Pirmajā reizē var šķist, ka, turot muti, tevi vai uz pusēm plēš diskomforts – bailes no pazemojuma, sāpēm, šķiršanās –, bet izturot tu ieliec labu pamatu veiksmīgākiem strīdiem. Protams, arī viņam jāspēj izturēt. Noteikumi ir noteikumi. -
Apsaukāšanās
Tie var būt aizskaroši vārdi, ironizēšana, smiešanās sejā, fiziskā pārākuma demonstrēšana. Viss, kas pārkāpj cieņas robežas. Ja vēl otrs atbild ar to pašu, kādā brīdī varat attapties drupās. Vairs nebūs skaidrs, kā ar visu pateikto un izdarīto dzīvot tālāk.
Ko darīt? Ja apsaukā, ir adekvāti reaģēt ar dusmām. Sevis pazemošanu pieļaut nedrīksti, citādi tā pletīsies plašumā. Kaut vai aizej prom uz citu telpu. Bet nesāc apsaukāties pretī! Allaž der atcerēties – strīda būtība nav izgāzt laukā visu, kas mēles galā. Labāk mazāk nekā par daudz. Viss, ko teiksi, atgriezīsies kā bumerangs.
Ja strīda karstumā vienmēr nonākat pie robežpārkāpumiem, mainiet vidi. Runājieties, piemēram, kafejnīcā. Sociālais rāmis neļaus palaist vaļā destruktīvos paņēmienus. -
Demagoģija
«Un man šīs sieviešu muļķības būtu jāuzklausa?!» – «Ko tad var gribēt no sievietes, turklāt blondīnes…» Vai otrādi: «Visi vīrieši ir aprobežoti.» Tā ir gaužām netīra spēle.
Ko darīt? Izklausās skarbi, bet vīrieši parasti labi jūt, ko viņi var atļauties. Vai tu pati pret sevi izturies gana cieņpilni? Vai neuzskati, ka jābūt pateicīgai par to vien, ka tev ir vīrietis? Nav šaubu – viņš lieliski zina, ka tobrīd neuzvedas labi, bet nez kāpēc uzskata, ka drīkst pret tevi tā izturēties. Izstājies no šīs spēles, tiklīdz tā sākas. Kaut tamlīdzīgas frāzes sit sāpīgi, neuzķeries uz āķa, bet stingri un bez emocijām pasaki: «Nu, šīs diskriminējošās muļķības tu varētu izbeigt.» Ja viņš mēģina vēlreiz, nesatricināmi paliec šajā pozīcijā.
Un, protams, nenolaidies tik zemu, lai sāktu mētāties ar tamlīdzīgiem teikumiem pretī. Tad viss pārvērtīsies absurdā sacensībā par to, kurš prot cirst sāpīgāk.
4 neatļauti paņēmieni strīdā. Kā strīdēties cieņpilni un nesabojāt attiecības?
Attiecības
20. oktobris
Komentēt
Pāri, kas nespēj izstrīdēties, savos dueļos mēdz iekļaut vairākus īpaši sāpīgus paņēmienus. Ir vērts tos zināt un emociju karstumā vienkārši neizmantot. Arī tad, ja tos izmanto otrs. Apkopojam četrus neatļautos paņēmienus.