Vai tu proti runāt un sarunāties?

Prasme izteikties labā literārā valodā – precīzi un skaidri, tēlaini un skaisti – gan palīdz iegūt un nostiprināt savu sociālo statusu, gan ļauj izveidot un nosargāt attiecības. Zinātnieki to ir izpētījuši krustām šķērsām, arī dzīve to pierāda. Bet – vai izkopta valoda tikpat nozīmīga būs arī turpmāk? Arvien vairāk saziņā tiek izmantota sava veida zīmju valoda – attēli, infografikas, GIF. Reizē jau vairākus gadus cilvēkus kopā spēj pulcināt sarunu festivāli. Vai vienlaikus attīstās pretējas tendences?

Viena no teorijām vēsta, ka spēja elastīgi lietot valodu nākotnē kļūs vēl jo svarīgāka. Mūsdienās katrs dzīvojam savā sociālajā burbulī, kurā, lai spētu ātri komunicēt, izveidojusies specifiska valodas versija, ko citi no malas pat īsti nesaprot. «Šajos burbuļos jeb kastītēs vairs nevajag pašam neko izdomāt klāt, viss jau skaidri ir nodefinēts. Komunikācija sabiedrībā notiek starp noteiktām vidēm jeb sociālajiem burbuļiem. Organizācijas vairs nekomunicē tieši, bet caur cilvēku, kurš ir pieņemts darbā kā komunikācijas eksperts. Viņa uzdevums ir citiem sociālajiem burbuļiem izskaidrot, ko organizācijas burbulis vēlas pateikt. Un – jo vienkāršāk, jo labāk. Tieši mēs viens otru no citas vides vairs nesaprotam, kaut arī it kā runājam vienā valodā. Bet savā sociālajā un profesionālajā vidē cilvēki viens otru labi saprot, jo viņi lieto vienādu valodas versiju, viņiem ir skaidri noteikti jēdzieni. Taču, tiklīdz jāiekāpj citā sociālajā burbulī, tas daudziem rada grūtības,» atzīst Andra Vabale.

Nākotnes prognozes rāda, ka mēs nevarēsim ilgstoši palikt vienā profesijā, vismaz savā profesionālajā burbulī, dzīves laikā tos nāksies mainīt vairākkārt. Līdz ar to veiksmīgāki būs tie, kas spēs ātri iztulkot un apgūt dažādu profesionālo un sociālo burbuļu radītās valodas versijas.

Ātrāk, īsāk, vienkāršāk

«Mūsu valoda kļūst arvien ātrāka, mēs runājam ātrāk, un tas nozīmē, ka informācija arī jāuztver un jāapstrādā ļoti ātri. Jo ātrāk izdodas informāciju apstrādāt, jo veiksmīgāk tu vari to reflektēt un kaut ko izdarīt. Vai tas ir labi visos gadījumos, nevaru apgalvot. Dažas lietas ir jādara lēni, bet mēs šo atgriezenisko saiti gribam arvien ātrāku visās jomās.

Darba jomā sadalām sevi pa kastītēm – un tad ne pa labi, ne pa kreisi, tikai ļoti straujiem soļiem uz priekšu. Jo katrā jomā ir jāapgūst ļoti daudz informācijas. Vēl arī tehnoloģijas ienes tādu niansi, ka paši kļūstam arvien strukturētāki, valoda kļūst arvien shematiskāka – arvien vairāk lietojam šabloniskus izteikumus. Un tā arī ir ātrāk.

Bet šādi mēs zaudējam tēlainu, bagātu valodu. Tādu valodu, ar kuras palīdzību spējam vairāk sevi izteikt, atklāt.

Vērojot, kas notiek apkārt, domāju – varbūt tiešām cilvēki vairs negrib sevi atklāt, negrib daudz par sevi stāstīt?

Lietojot ļoti strukturētu valodu, var izvairīties no sevis izpaušanas. Taču tas velk līdzi izmaiņas nākamajā jomā – privātajās attiecībās. Kādas tās kļūst, ja viens otram nespēj atklāties? Fiasko. Viens no attiecībām gaida savstarpēju izpratni un emocionalitāti, otrs, iespējams, vairs nav spējīgs uz šādām attiecībām. Izveidot niansētu verbālo attiecību modeli mūsdienās ir diezgan sarežģīti,» atzīst Andra Vabale.

Es jūtos…

Tuvās attiecībās gaidām, ka varam justies brīvi, brīvi paust savas emocijas, gaidām izpratni un iejūtīgu attieksmi. Bet joprojām aktuāls ir vecais stāsts: otrs nevar uzminēt, kā tu jūties. Tas ir jāpasaka. Taču ne visiem tas izdodas. «Ja cilvēks nemāk pateikt, kā viņš jūtas, viņš to arī nesaprot. Viņam nav formulējuma, tāpēc, izjūtot emocionālu diskomfortu, cilvēks pasaka: jūtos slikti. Bet kā tas ir – slikti? Aiz tā var slēpties dažādas jūtas un emocijas. Reizēm psihoterapijā nākas piedāvāt vārdus, kas varētu būt īstie šī cilvēka stāsta kontekstā: vai varētu būt, ka esat nobijies? Varbūt jūs esat dusmīgs? Varbūt jūtaties vainīgs vai arī – jums ir kauns? Pat ja vārdi atrodas, visgrūtāk runāt par kaunu un skaudību.

Saprast, kas ar tevi notiek, un vārdos nosaukt to, kā jūties, – tas parāda tavu emocionālo inteliģenci. Ir cilvēki, kas, lasot grāmatas, pārdomājot dzīvi, sāk saprast savus iekšējos šķēršļus, kuru dēļ kaut ko nevar, kuru dēļ kaut kas nesanāk. Tad viņi meklē iespēju, kā iemācīties izprast sevi, izteikt savu iekšējo pasauli. Psihoterapija ir viena no iespējām, kur ar to strādā.

Emocionālā inteliģence veidojas bērnībā, to nosaka vecāki. Instinktīvi gan mums visiem vajadzētu būt tieksmei sarunāties ar savu bērnu, jo mēs esam dzīvas būtnes ar valodu. Tomēr lielākoties notiek tā, ka saviem bērniem iedodam to, ko mums pašiem vecāki reiz devuši. Ja vecāki nezina, ka ar zīdaini ir jārunā, jo paši to nav piedzīvojuši, tad tikai aprūpē mazuli un atkal noliek gultiņā, bet šādi viņam nerodas izpratne par savām emocijām. Jaunie vecāki nereti ir jāiedrošina, ka zīdainītim var un vajag stāstīt par notiekošo: cik tu esi laimīgs, cik priecīgs, cik sabēdājies, cik dusmīgs, re, kā mēs darīsim to un šo, un tagad tu ēdīsi… Visas vienkāršās lietas, ko mamma dara, redz, jūt, ir jāpasaka ar vārdiem. Tā bērnam ir pirmā izglītība, ko vecāki var iedot vai arī – neiedot.

Ja jaunie vecāki, kaut arī viņiem nav šādas savā bērnībā piedzīvotas pieredzes, apzināti sāk komunicēt ar mazuli, tas drīz vien sāk izdoties, jo ieguldītā rezultāts ir pamanāms un prieku dodošs. Tu uzsmaidi vai uzsauc mazulim, un viņš tev atsmaida. Viņš vēl neprot pateikt, bet savu emociju pretim sniedz.

Nākamais aspekts, kas veido emocionālo inteliģenci, – kā vecāki runā, cik daudz vārdu lieto ikdienas saziņā. Ir atšķirība, vai tu runā niansēti vai pasaki vienkārši, kā seriālos – es tevi ienīstu; es tevi mīlu! –, kas bieži vien ir virspusēji un patiesībā nepasaka neko,» skaidro Maija Šetlere.

Kur gūt jaunus vārdus?

«Mēs, pieaugušie, bieži vien domājam, ka bērni saprot daudzo vārdu nozīmes, bet pašlaik tā vairs nav. To ietekmē vārdu krājums, kādu lieto vecāki, nozīme ir arī tam, cik plašs ir viņu interešu loks. Ja mājās runā vienkāršos nepaplašinātos teikumos, bērna vārdu krājums var būt ļoti neliels. Jautājums ir – vai vispār vecāki mājās runā? Varbūt viņi darbā tā verbāli pārkomunicējušies, ka mājās vairs vienkārši nav spēka parunāt. Dominējošs šobrīd ir nelaiks jeb steiga, mēs visu laiku steidzamies. Un šādā situācijā vairs nav laika interesantām un brīvām pusdienu sarunām, kad visa ģimene pavada pie galda divas stundas, apspriežot interesantus notikumus, kādu izlasītu grāmatu, kādu vēstures faktu. Šādās kopā sanākšanas reizēs arī mazi bērni, kas sarunās nepiedalās, vēlas būt klāt, klausās vārdus, izteiksmes veidu, un šādi pilnveidojas viņa valoda. Pusdienu sarunās valda valodas lietojums brīvā manierē, kas bērniem dod iespēju saprast vārdu lietojumu un nozīmes.

Piemēram, septiņgadīgs bērns izdzird vārdu fasāde un pajautā: kas tas ir? Nav tik vienkārši izskaidrot, bet, ja velti tam laiku, tas var būt pat ļoti interesanti.

Jo skaidrošanas procesā tu pats bagātini savu valodu un darbini smadzenes, jo ir jāpadomā par vārda vairākām nozīmēm.

Fasāde var būt mājas priekšpuse. Bet šo vārdu varam lietot arī daudzās citās nozīmēs. Piemēram, ja sieviete ir uzkrāsojusies, var teikt, ka viņa sakopusi savu fasādi. Dažkārt pieaugušajiem, lai atbildētu uz bērnu jautājumiem, jāņem talkā sinonīmu vārdnīca, jāieskatās svešvārdu vārdnīcā,» stāsta Andra Vabale.

Arī pieaugušā vecumā savu valodu var un vajag bagātināt. «Lasot labu romānu, var pamanīt, kā ar vārdiem var uzburt brīnišķīgu ainavu vai emocionālu situāciju ar spilgtu līdzpārdzīvojumu. Reizēm kaitina bezgala garie apraksti, taču tie tik un tā nogulsnējas mūsu smadzeņu arhīvā, papildinot mūsu vārdu krājumu. Nesen izlasīju Māras Zālītes grāmatu Pieci pirksti. Caur notikumiem bērna dzīvē, kura domāšana vēl nav ielikta sociāli pareizajos rāmjos, plūst asociācijas, un tu tām plūsti līdzi, baudot labu literatūru. Šīs asociācijas veidojas tikai ar vārdiem, ar tēlainas, meistarīgi izkoptas valodas palīdzību,» atzīst Maija Šetlere.

Vārdi ir, bet nenāk

To, kā cilvēks runā, nosaka ne tikai viņa valodas bagātīgums vien. Tipisks piemērs – daudziem rodas grūtības, kad darba intervijā jāpastāsta par sevi.

«Ja cilvēks aiziet uz darba interviju sasaistīts un nedrošs, viņš nespēj pārliecinoši pastāstīt, ko iepriekš ir darījis un kā veicies, ko vēlas sasniegt, kādi ir nākotnes mērķi un ambīcijas, nespēj pamatot, kāpēc tieši viņš būtu piemērots piedāvātajam amatam. Potenciālā darba devēja acīs tas veido pirmo priekšstatu. Kaut arī esi gudrs un spējīgs, taču, ja tev trūkst iekšējas pārliecības, ka tiešām tāds esi, to nespēsi arī paust. Dažiem ir maldīgs priekšstats, ka citi tāpat pamanīs un sapratīs, cik varošs esi. Taču tā domāt ir kļūdaini. Ja pats par sevi nepratīsi pastāstīt kā par vērtīgu darbinieku, neviens to neuzminēs. Ir gadījumi, kad cilvēks atnāk uz psihoterapiju un stāsta, ka nejūtas vērtīgs, neko nav sasniedzis… Kad pajautāju, ko viņš dzīvē līdz šim ir darījis, izrādās, ka viņam ir pat vairākas ļoti labas izglītības, arī prestižās augstskolās. Bet pašam ir izjūta, ka neko nevar, nekam nav derīgs.

Ir arī svarīgi pirms pošanās darba intervijai būt mierā ar to tēlu, ko redzi spogulī. Dažkārt palīdz sevi uzmundrinošas frāzes: esi pietiekami laba, gudra, tiksi galā ar šo darbu, jo tevi tas interesē. Arī šādi triki var īslaicīgi iedrošināt un mazināt satraukumu. Ja interviju izturi, saglabājot pietiekami labu izjūtu par sevi, un rezultātā saņem apstiprinājumu – jā, jūs esat piemērots šim amatam, mēs jūs pieņemam, – tas vienmēr pozitīvi ietekmē pašvērtību,» stāsta Maija Šetlere.

Sociālā slāņa ietekme

Samērā nesen tika veiks kāds pētījums, kura rezultāti guva lielu rezonansi. ASV psihologi B. Hārta un T. Raislijs 1995. gadā sāka novērot 42 ģimenes, kurās auga aptuveni septiņus mēnešus veci zīdaiņi. Novērojumi ilga vairākus gadus, pēc tiem pētnieku secinājumi bija tieši. Vecāki ar augstu izglītības līmeni, kas bija arī turīgi, pirmajos trijos bērna dzīves gados, ar viņu sarunājoties, pateica aptuveni 45 miljonus vārdu un dažādi veicināja to, lai bērns spētu izteikties un izpausties radoši. Tie vecāki, kuri pārtika no sociālajiem pabalstiem, novērojumu laikā savam bērnam pateica tikai aptuveni 13 miljonus vārdu. Turklāt teiktajā bija daudz kritikas un aizrādījumu. Intelekta novērtēšanas testos šie bērni bija zemākā līmenī, un skolā viņiem veicās sliktāk.

Pētījums pierādīja, ka sociālais slānis, kurā esi piedzimis, ietekmē tavu valodu, radošumu un izredzes uz panākumiem dzīvē.

Protams, ja pietiek motivācijas un resursu, katrs var sevi attīstīt arī pieaugušā vecumā.

«Cilvēki bieži vien neatkarīgi no sociālā dzīves līmeņa jūtas pastāvīgā nemierā ar savu dzīvi. Blakus, viņuprāt, vienmēr ir kāds veiksmīgāks, laimīgāks, vēl paša nepiepildītās ambīcijas un nespēja kaut ko mainīt – tad grūti izjust apmierinātību. Un, jo neapmierinātāks jūtas pieaugušais, jo lielāka iespēja, ka viņš kritizēs savu bērnu, šādi projicējot savu neapmierinātību. Bērns var izaugt veiksmīgs un laimīgs, ja viņu mīl, saprot, atbalsta un saprātīgi slavē, nevis pastāvīgi kritizē un kontrolē. Atbalsts izpaužas kā cieņa pret savu bērnu jau no mazotnes. Kļūdaini ir domāt: kamēr viņš ir maziņš, varu atļauties runāt, kā gribu, bet, kad izaugs liels un gudrs, tad varbūt es pret viņu tā neizturēšos.

Ja bērnu ciena, tad viņā ieklausās, mēģina saprast, kāpēc viņš šobrīd izturas tieši tā. Varbūt viņš ir sadusmojies, tad vari teikt: izskatās ka tu esi dusmīgs. Vai tu sadusmojies tāpēc, ka… Taču, lai to mācētu pateikt, vecākam pašam ir jāsaprot, vai tās ir dusmas vai kāda cita emocija, ko bērns pauž,» teic Maija Šetlere.

Ja valoda aizķeras

Ja uzmanīgāk pavērojam cilvēkus apkārt, varam pamanīt, ka ne vienam vien reizēm ir grūti izteikties, jo valoda aizķeras. Pat tie, kas ar stostīšanos it kā tikuši galā, grūtos brīžos atkal ar to saskaras. «Runas aizķeršanās lielākoties, bet ne vienmēr rodas kādas emocionālas traumas dēļ. Iespējams, kādā brīdī baiļu izjūta, satraukums un trauksme atgādina traumatizējošo notikumu un ar to saistīto pārdzīvojumu pagātnē. Vienlaikus cilvēks var izjust arī kaunu, ka neizdodas pateikt sakāmo līdz galam vai pietiekami raiti, tas satraukumu pastiprina vēl vairāk.

Svarīgi, kā reaģē sarunas partneris, kurš uzklausa, jo šī reakcija atkal ir sava veida spogulis. Pieauguši cilvēki lielākoties pagaida, uzmundrina, nepacietīgākie – pasaka priekšā.

Vajadzētu ļaut runātājam pašam pabeigt sakāmo, izturēt pauzi, izturoties mierīgi, ar cieņu.

Ja vide ir droša, pieņemoša, satraukums mazinās un var brīvi turpināt iesākto. Ja runātājs saskaras ar nepacietību, kauna un vainas izjūta varētu pastiprināties. Cilvēki, kas stostās, šīs izjūtas visbiežāk piedzīvojuši skolas vidē. Un, iespējams, tāpēc ikdienā biežāk izvēlas klusēt. Bet tas nebūt nenozīmē, ka viņam nav bagāta valoda. Daudzi zinātnieki ir ļoti noslēgti, runā maz, jo domās nemitīgi rēķina un raksta, un zīmē. Taču, kad runā, viņos visi vēlas klausīties, jo viņiem ir, ko teikt.

Ir cilvēki, kam ir grūtāk runāt skaļi, bet savas emocijas brīnišķīgi var izteikt, rakstot, piemēram, dienasgrāmatu,» stāsta Maija Šetlere

«Uz RSU Psihosomatikas klīniku bērnus pie manis parasti atved mācīšanās grūtību dēļ, tostarp ar verbālās izteikšanās grūtībām un verbālās sapratnes grūtībām, kuru dēļ bērns nesaprot mācību saturu. Bet strādāju arī ar pieaugušajiem, kuriem ir runas tempa un ritma traucējumi, kas saistīti ar nespēju plūstoši izteikties, stostīšanos un citām problēmām. Kad pārbaudu ne tikai spēju ekspresīvi izteikties, bet arī vārdu krājumu un spēju izprast daudzas valodu kategorijas, jāatzīst, ka ne visiem šī izpratne ir. Lai veidotos plūstoša valoda, ir vajadzīgs noteikts vārdu krājums, jāsaprot vārdu nozīmes. Pat ja izdodas atrisināt  funkcionālās problēmas, iespējams, jāturpina strādāt ar valodas bagātināšanu, citādi valodas plūdumu var neizdoties panākt. Bet tas nav viegli, tāpēc daži labāk izvēlas darbu, kur nav daudz jārunā,» atzīst Andra Vabale.

Labā ziņa: spēju plūstoši izteikties var attīstīt visa mūža garumā

Ir pavisam vienkāršs tests, kas pateiks priekšā, ka tev to vajadzētu darīt: ja nevari pateikt ar vārdiem to, ko jūti, nevari noraksturot vai izskaidrot lietas un procesus, jo nespēj iegūt īstos vārdus no saviem smadzeņu datu failiem. Tātad ir vērts tos papildināt.

Lai attīstītu bagātīgu valodu:

• lasi labus romānus;
• nesteidzīgi sarunājies ar tuviniekiem, draugiem;
• spēlē valodas spēles (Scrabble u. c.);
• meklē nesaprotamu terminu skaidrojumus;
• lasi izteiksmīgi kādam priekšā;
• piedalies sarunu vakaros un festivālos;
• mācies kaut ko jaunu;
• varbūt tev noderētu risināt kādu jautājumumu psihoterapijā, kur paralēli bagātināsi prasmi izteikties.

Lasīt priekšā līdz 12 gadu vecumam

Skandināvijā ir populārs ieteikums lasīt bērniem priekšā līdz gandrīz pusaudžu vecumam. Ja vecāki lasa izteiksmīgi, lasa lomās, ar savu attieksmi, caur šo vēstījumu bērna vārdu krājums tiek bagātīgi paplašināts.  Šādi arī var radīt interesi par literatūru.  Klausīšanās ir vieglāka nekā lasīšana, jo asociācijas iztēlē veidojas ar priekšā lasītāja palīdzību. Lasīšana vienmēr ir darbs ar asociācijām, kas bērniem un jauniešiem pašlaik ne vienmēr ir viegli. Tehnoloģijas piedāvā gatavas vizuālās kategorijas, tomēr tā tikai šķiet, ka bērni nevēlas iztēloties. Arī viņi nogurst no informācijas plūsmas un vēlas vienkārši pafantazēt. Grāmatu lasīšana attīsta šo spēju.

Ervīns Červinskis

Kultūra

Jānis Misiņš – bibliotēkas dēļ viņš bija gatavs sadzīvot ar jebkuru varu

Lolita Lūse

Dzīvesstils

Gribi iemācīties angļu valodu?

Anete Bertholde

Attiecības

Ģimenes pieredze: Zināt četras vai piecas valodas ir pašsaprotami!