Rīga +11°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Lilijas Zobens pieturzīmes
-
Dzimusi 1950. gada 9. novembrī Halifaksā, Ziemeļanglijā.
-
Studējusi muzikoloģiju Londonas Universitātes Karaliskajā koledžā, apguvusi solodziedāšanu Gildholla mūzikas un drāmas skolā, kur vēlāk pasniegusi etnomuzikoloģiju.
-
Maģistra grādu etnomūzikā ieguvusi Belgradas Mākslas un zinātņu akadēmijā.
-
Komponējusi kora dziesmas, instrumentālo kamermūziku un skaņdarbus koklei, veidojusi tautasdziesmu apdares korim.
-
Pasaules Brīvo latviešu apvienības priekšsēža vietniece un Daugavas Vanagu fonda valdes locekle.
-
Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni un Pasaules Brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda goda balvu.
-
Dziesmu un deju svētku padomes dalībniece.
– Jūs ne tikai esat diriģente, bet arī aktīvi piedalāties trimdas latviešu sabiedriskajā dzīvē. Kur jūs visam ņemat laiku un spēku?
– Redziet, mani vecāki piedzīvojuši divus pasaules karus, mans tēvs kara laikā tika iesaukts armijā un ievainots. Visi mani radi Latvijā dzimuši un auguši okupētā Latvijā. Bet es piedzimu brīvā, demokrātiskā valstī, man ir jauka māja – nekārtīga, bet tik un tā jauka (smejas), man ir brīnišķīgs vīrs, divas kolosālas meitas Andra un Karolīna. Man viss bijis tik labi, bet citiem manā ģimenē nācies pārdzīvot grūtus laikus, karus un okupāciju, tāpēc to uzskatu par savu pienākumu – dot tālāk to labo, kas man ir.
– Jūsu vectēvs, kurš devās emigrācijā jau cienījamā vecumā, nekad neiemācījās angļu valodu, bet jūs savām meitām, kad viņas bērnībā mēģinājušas ar jums runāt angliski, esot teikusi, ka nesaprotat.
Maniem vecākiem Latvija bija īstās mājas, bet dzīve Anglijā – tikai pagaidām, cerot, ka situācija mainīsies un varēsim atgriezties Latvijā. Mūsu mājās vienmēr bija mammas izšūtie spilveni, Latvijas karodziņš, latviešu mākslinieka Arnolda Mazīša glezna…
Mājas bija kā latviska saliņa, kur vecāki varēja justies tā, ka šī ir viņu vieta, bet ārpusē – milzīgā angļu jūra, kas šķita sveša un dažreiz nesaprotama.
Vecāki mani audzināja latviskā vīzē, bet angļu sabiedrība bija citāda, un šo atšķirību dēļ dažreiz mājās nonācām pie strīdiņiem. Jā, abas manas meitas runā latviski, Karolīna arī dzīvo Latvijā.
– Lūk, un brīdī, kad, izaugusi tik latviskā ģimenē, nolēmāt precēties ar angli, jūsu mamma bija teikusi brīnišķīgus vārdus: labāk labs anglis nekā slikts latvietis.
– Mana mamma bija ļoti gudra sieviete. Nevaru iedomāties sev labāku vīru kā Leslijs! Satikāmies universitātē, kad abi studējām mūziku, tas bija kopējs pamats turpmākajam. Daudzās lietās esam vienisprātis – par politiku, par mūziku, mākslu. Viņš strādājis ar mūsdienu mūziku, bijis pasniedzējs Gildhola Mūzikas skolā, un arī ar Londonas latviešu kori strādājam visi trīs: es, Leslijs un mūsu meita Andra. Viņa strādājusi ar Londonas Simfonisko orķestri Discovery programmā, mācījusies no labiem diriģentiem. Uz mēģinājumiem nākam trijatā – Andras ziņā ir iesildīšanās vingrinājumi, dažas dziesmas diriģēju es, citas Andra un Leslijs. Tas ir labi, ka esam ģimene – kopā izrunājam visu, ko, kad un kā darīsim, un tas ir ideāls risinājums.
– Par Londonas latviešu kora diriģenti kļuvāt pēc tam, kad mūžībā devās tā dibinātājs un vadītājs Alberts Jērums…
– Koris man ir kā pavediens, kas vijies cauri dzīvei, sākot jau no 1976. gada. Kad atgriezos no studijām Belgradā, mani uzaicināja uz kora draudzības vakaru, un tā sāku dziedāt korī. Alberts Jērums cerēja, ka viņam būs pēctecība – viņš lūdza gan man, gan savām meitām Ilzei un Jānai sākt strādāt ar kori. Jāna atteicās, bet mēs ar Ilzi piekritām, man iepatikās diriģēšana. Kad Alberts aizgāja viņā saulē, sapratām – lai Londonas latviešu korim būtu nākotne, mums jāturpina strādāt. Tagad tas ir otrs vecākais latviešu koris pasaulē – vecāks ir tikai Stokholmas latviešu koris, ko Teodors Reiters nodibināja gadu agrāk – 1947. gadā.
– Kas jums kora mūzikā un kora dziedāšanā šķiet visskaistākais, ko cilvēks, kurš nedzied korī, varbūt pat nesaprot?
– Dziedot ķermenī rodas oksitocīns – laimes hormons. Daudzreiz ir bijis tā – esmu nogurusi, tomēr jāgatavojas koncertam, jāiesilda balss, jāmācās dziesmas, un, kad esmu dziedājusi stundu vai divas, atkal jūtos moža un varu strādāt. Arī koristi teikuši, ka, pēc mēģinājuma aizbraucot mājās, jūtas uzlādēti un gatavi ķerties vēl pie kādiem darbiem. Dziedāšana fiziski dod lielu enerģiju un labsajūtu, un dziedāt kopā ar citiem – tas ir kas neaprakstāms! Dziedāšana arī palīdz cilvēkiem grūtos dzīves brīžos.
Kāda koriste man reiz atzinās, ka kordziedāšana izglābusi viņu no pašnāvības – tas, ka bija iespēja nākt uz kori un kopā ar citiem dziedāt, palīdzēja viņai justies labāk un dzīvot tālāk.
Dziesmusvētkos ir milzīgs spēks un enerģija – visi dzied vienu un to pašu dziesmu, pauž vienu stāstu un emocijas, elpo kopā milzīgā enerģētikas lokā. Un tas ir unikālais kora dziedāšanā, ko nevar gūt simfoniskajā vai kamermūzikā, – tur spēks ir pavisam cits.
– Vai visi cilvēki var iemācīties dziedāt?
– Diviem cilvēkiem gan esmu pateikusi, ka viņi nevar dziedāt korī, jo nespēj savienot to, ko dzird un ko var veikt ar balsi. Bet tādi gadījumi ir ļoti reti! Man korī ir dziedātāji, kas iesākuši ar ne tik labu balsi, bet – esam piestrādājuši, koristi sapratuši, kā elpot un kā fokusēties, un tagad viss ir ļoti labi.
– Kādas īpašības cilvēkam vajadzīgas, lai būtu labs diriģents?
– Ir diriģenti, kam ir spēja strādāt ar kori vai orķestri, bet ir arī tādi, kuri cenšas, bet nesanāk. Akadēmiskā izglītība ir svarīga, lai saprastu, kā dziesma radīta un kā tu gribi to interpretēt, – līdzīgi tam, kā tēlnieks veido skulptūru, diriģents veido dziesmu, tikai ar balsīm. Reizēm ir tā, ka mēģini ar dziesmu ko izdarīt, bet neveicas. Koris ir ļoti pacietīgs, pieņem, ka diriģents var kļūdīties, tikai jāturpina strādāt. Taču esmu arī redzējusi diriģentus, kas tehniski visu dara ļoti labi, bet pietrūkst dabiskas dzirksts.
– Vai arī kora mūzikai ir sava mode? Vai mainās tas, kādas dziesmas bija aktuālas pirms gadiem desmit vai divdesmit, bet nu vairs ne?
– Ir dziesmas, kas atkārtojas un skanēs vienmēr. Arī mūsdienu komponisti raksta dziesmas, kas paliek koru repertuārā, piemēram, Raimonda Tigula Lec, saulīte!, Ērika Ešenvalda mūzika. Un tad ir arī dziesmas, kas aizpeld, jo neiegūst koristu mīlestību un neiztur laika pārbaudi. Katrai dziesmai jābūt kādam āķim – īpašai melodijai, ko koncerta beigās dungo visi, un vēstījumam. Dažreiz vēstījumu ir ļoti grūti pārtulkot citā valodā, piemēram, man tik tuvā Ērika Ešenvalda Krustiem zvaigznes debesīs – ja mēģina tās vārdus tulkot angliski, tas ir neiespējami! «Krustiem auga ceļam saknes, krustiem zvaigznes debesīs, sāniem jāja Dieva dēli…» Mēs, latvieši, to izjūtam no senatnes, un daudzas dziesmas ir simtiem, ja ne tūkstošiem gadu vecas.
– Līdz Dziesmusvētkiem atlicis nedaudz vairāk par mēnesi. Ar kādām izjūtām šobrīd dzīvojat?
– Dziesmusvētki ir saikne ar pagātni un rāda ceļu uz nākotni. Tie man dod īpašu lādiņu dzīvei un nostiprina sajūtu – lai arī esmu dzimusi un augusi Anglijā, es esmu latviete! Un Dziesmusvētkos esmu kopā ar tik daudziem citiem latviešiem, kas nāk ar tādu pašu sirds degsmi, – tas ir galvenais, ka sanākam kopā, un kopībā ir spēks! Dziesmusvētki dod milzīgu dzinējspēku mūsu tautai. Starp citu, pēc katriem Dziesmusvētkiem ir koristi, kas nolemj palikt Latvijā. Esmu priecīga par ikvienu, kurš grib atgriezties savā dzimtenē.
– Vai jums ir kāda dziesma, kas īpaši novibrē un ir sirdij vistuvākā?
– Man ļoti mīļa ir Emīla Dārziņa dziesma Ciānas bērni. Dziedot to trimdas gados, asi izjutām, cik daudz kas – kā šajā dziesmā – ir izpostīts, samīdīts. Tā jutās mana mamma – ka Latvija ir kā samīdīts un izpostīts puķu dārzs. Īpaša man ir arī Alberta Jēruma Ej, saulīte, drīz pie Dieva, tā izsaka mūsu tautas ciešanas. Ja man saka, ka nevajadzētu tik daudz bēdīgu dziesmu dziedāt, atbildu: nē, mums ir jādzied par visu, ko piedzīvojusi mūsu tauta, – labo un slikto. Ja nevaram saprast bēdas un skumjas, tad nevaram īsti baudīt prieku. Prieks var būt īsts un neviltots tikai tad, ja saprotam, ko nozīmē skumjas.
– Lai saruna nebeigtos uz skumjas nots, sakiet – kura dziesma var palīdzēt izcelt sevi no bēdām?
– Gandrīz jebkura tautasdziesma! Un noteikti – Pētera Barisona Latvijā. Tā ir tik skaista, ar tik pozitīvu vēstījumu par latviešu tautu un mūsu vēsturi!
