Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pārskatot Bembiju šodien, saproti, cik precīzi studijas mākslinieki spējuši atainot ne tikai filmas sižetu, bet arī ārkārtīgi sarežģītās emocijas: prieku par sevis pārvarēšanu, zaudējuma skumjas, vientulības sāpes un pirmās mīlestības naivo laimi. Tu nebeidz brīnīties, kā pirms teju 80 gadiem, vienā no šausmīgākajiem 20. gadsimta vēstures periodiem un laikā, kad nebija datoru, multiplikatoriem izdevies radīt ne tikai nenovecojošu, bet mūžīgi dzīvojošu skaistumu. Tiesa, reālais Bembija stāsts sākās daudz agrāk…
Bembijs piedzima kā Bambijs
Mazais briedēns ar lielajām, skaistajām acīm pirmo reizi uz ekrāniem parādījās 1942. gada augustā, taču piedzima 1923. gadā. Viņam bija cits vārds, viņš dzīvoja citā vietā un sākotnēji pat piederēja pavisam citai sugai. Austriešu rakstnieka Feliksa Zaltena romāns pirmo reizi tika publicēts Austrijā, un tā nosaukums bija Bambijs, dzīve mežā. Galvenā varoņa – mazā stirnas mazuļa, kurš stāsta laikā izaug par dižu bara vadoni un meža aizstāvi, – vārdu rakstnieks aizguva no itāļu vārda bambino (mazulis). Šis darbs Eiropā guva lielu atsaucību, un galu galā par tiesībām uz tā ekranizāciju ieinteresējās vairākas amerikāņu kinostudijas.
Rezultātā viens no studijas MGM producentiem Sidnijs Franklins tās iegādājās 1933. gadā cerībā pēc grāmatas motīviem uzņemt pilnmetrāžas filmu. Tomēr pēc diviem gadiem, kārtīgi apdomājoties, nolēma, ka ar tradicionālā kinematogrāfa iespējām nevarēs parādīt dzīvnieku emocionālo stāvokli, kas ir tik svarīgi. Tāpēc viņš piedāvāja Voltam Disnejam pamēģināt uztaisīt no šīs grāmatas pilnmetrāžas multfilmu.
Disneja studijas radītājs, liels savvaļas dzīvnieku mīļotājs, bija sajūsmā par romānu un nekavējoties ķērās pie darba.
Ekranizācija top sešus gadus
Dzimis optimists, Disnejs pat nevarēja iedomāties, ka Bembijs kļūs par vienu no sarežģītākajiem un darbietilpīgākajiem tā laika kinoprojektiem, pie kura darbs ievilksies uz veseliem sešiem gadiem. Pirmā problēma, ar ko studija saskārās, bija grāmatas sižets – ierastai Disneja multfilmu auditorijai tas bija pārāk sarežģīts. Tas bija paredzēts pieaugušajiem, kas savā dzīvē daudz ko jau redzējuši un piedzīvojuši. Zaltena Bambijs – skumjš stāsts par dzīvi un cīņu, nāvi un atdzimšanu. Grāmatas autors atklāti jūt līdzi meža dzīvniekiem, apveltot tos ar cilvēcīgām iezīmēm. Šis romāns pēc noskaņojuma vairāk līdzinās slavenajam Gavriila Trojepoļska stāstam Baltais Bims, melnā auss, nevis Disneja studijas ierastajām pasakām, kur labais vienmēr svin uzvaru pār ļauno un neviens nekad nemirst. Disnejs paziņoja, ka sižets ir kārtīgi jāpārstrādā.
Volts Disnejs uz laiku apstādināja iesākto darbu un nodevās ar citiem projektiem, tostarp multfilmām Pinokio un Fantāzija. Pie Bembija studijas vadība atgriezās vien pēc diviem gadiem – 1937. gadā, kad Zaltena romāns nacistiskajā Vācijā jau bija aizliegts, bet tā autors, pēc izcelsmes ebrejs, bija spiests bēgt no dzimtās Austrijas uz Šveici.
Nacisti uzskatīja, ka Zaltena grāmatu var traktēt kā alegoriju ebreju smagajam liktenim Eiropā.
Studijā dzīvi brieži un jenoti
Visi Volta Disneja multfilmu varoņi ir ļoti spilgti, katrs ar savu unikālu personību. «Bez izteiktas individualitātes mūsu varoņiem neviens nenoticēs,» saviem darbiniekiem bieži teica Volts Disnejs. Studijas vadītājs jau no paša sākuma centās atrast pareizo meža jaunā varoņa tēlu: no vienas puses, līdzīgu īstam, mazam briedītim, no otras, pietiekami cilvēcisku, lai skatītājiem saprotamās emocijas varētu atspoguļoties viņa purniņā. Lai radītu šādu personāžu, bija vajadzīga pavisam cita tehnika – neierasta studijas animatoriem. Un Disnejs, sapulcējis visus savus labākos māksliniekus, deva viņiem testa uzdevumu – uztaisīt vienu vai divas nākamās multfilmas ainas. Pirms parādīt rezultātu priekšniekam, mākslinieki bija ļoti uztraukušies, taču, kad zālē tika ieslēgtas gaismas un Disnejs pagriezās pret saviem padotajiem ar pateicības asarām acīs, animatori saprata – pārbaudījums ir izturēts. Un tomēr, tas bija tikai ilga ceļa sākums.
Lai sasniegtu maksimālu reālismu, projekta galvenajiem animatoriem Frenkam Tomasam, Miltonam Kālam, Ērikam Larsonam un Oliveram Džonstonam bija jāpiedzīvo ilgs un sarežģīts mācību periods.
Studija tika piekrauta ar voljēriem, kuros bija dzīvnieki, kam bija jāparādās multfilmā.
Telpā skraidīja dzīvi brieži (diviem bija vārdā Bembijs un Felīna), bet būros dauzījās jenoti, skunksi, truši un pīles. Ar dzīvnieku piemeklēšanu skicēm Disnejs neaprobežojās, viņš uzaicināja labākos Amerikas dzīvnieku gleznotājus novadīt nodarbības. Vairākas nedēļas studijas vadošie speciālisti ne tikai zīmēja dzīvniekus, bet klausījās garas lekcijas par to anatomisko uzbūvi un skeleta struktūru. Ikviens, kurš šodien salīdzinās briežus, kādi tie ir Sniegbaltītē (1936) un Bembijā, var pārliecināties, ka laiks nebija zaudēts velti. Skatītājiem nav ne mazāko šaubu, ka viņu priekšā ir, lai arī cilvēciskots, tomēr dzīvnieks atšķirībā no, piemēram, Gufija, Donalda Daka un Mikipeles, kuru izcelsmi tā uzreiz nemaz nenoteiksi.
Emocijas aizgūst no bērniem
Lielākoties tika cilvēciskoti tikai dzīvnieku purniņi. Piemēram, attēlojot briedēnu emocijas, mākslinieki par pamatu ņēma mazu bērnu sejas izteiksmes. Par Bembija modeli kļuva Donijs Dunagans – zēns ar izteiksmīgām, lielām acīm. Reiz ainai, kurā Felīna nolaizīja Bembijam vaigu, viņam lūdza attēlot riebumu. Lai briedēni vairāk līdzinātos cilvēkbērniem, viņiem palielināja galvas, piešķīra neproporcionāli lielas acis ar biezām, garām skropstām, kā arī ap acīm uzzīmēja gaišus laukumus, lai efekts būtu vēl piemīlīgāks. Mūsdienās pasaules lielākais kosmētikas uzņēmums L’Oreal pat izlaidis pārdošanā acu tušu ar nosaukumu Bambi eye (Bembija skatiens), kas rada mākslīgo skropstu efektu.
Tikpat detalizēta bija animatoru pieeja meža attēlojumam. Disnejs pat noalgoja slavenu dabas fotogrāfu Morisu Džeku un nosūtīja viņu uz Menas štatu, lai tas safotografētu mežu visos iespējamos veidos – dažādos dienas laikos, dažādos gadalaikos un dažādos laikapstākļos. Pūles nebija veltas – atcerēsimies kaut vai lietus un pērkona negaisa ainu, kas tika brīnišķīgi atveidota slavenajā multiplikācijas filmā.
Dramatiskākā aina multiplikācijā
Disnejam ne reizi vien ir pārmetuši, ka viņš pārlieku karamelizē un sagroza pasaku oriģinālos sižetus, cenšoties tos padarīt daudz pievilcīgākus un saprotamākus masu auditorijai. Jāsaka, ka ne pret vienu pasaku Disnejs nav attiecies tik rūpīgi un uzmanīgi kā pret stāstu par Bembiju. Par galveno varoni, tāpat kā oriģinālā, kļuva ne tikai briedēns, bet visa apkārtējā daba. Turklāt multfilmā ir vēl mazāk sarunu nekā grāmatā – pa visu filmas laiku varoņi pasaka vien aptuveni 500 vārdu. Tomēr Disnejs nebūtu Disnejs, ja viņš nebūtu veicis savas izmaiņas un papildinājumus grāmatas sižetā. Viņš vispār bija cilvēks, kurš strādāja ar lielu entuziasmu, tāpēc darba procesā nemitīgi parādījās arvien jaunas ainas un personāži.
Viņš prata arī atmest visu lieko – tika svītrotas vairākas sižeta līnijas un nāves ainas. Bembija mammas nāvi viņš uzskatīja par pārāk dramatisku un traumējošu. Un arī Zaltena grāmatā tā netika parādīta. Tiesa, grāmatā šis zaudējums aprakstīts daudz sausāk:
«Tante Ena… tu neredzēju manu mammu?»
«Nē,» klusi noteica tante Ena.
Bambijs vairs nekad nesatika savu mammu…
Multfilmā par bāreni palikušajam Bembijam piesteidzas briežu tēviņš, bara vadonis, un viņa vārdi skan daudz dramatiskāk:
«Tava mamma vairs nevar būt ar tevi. Ejam… dēliņ.»
Cilvēku multfilmā Disnejs nolēma neattēlot vispār, bet par viņa nāvi liecina tikai viens nodedzis zābaks. Cilvēks filmiņā parādās vienkārši kā skatītājiem neredzams, bīstams spēks. Par viņa parādīšanos vienmēr liecina īsa, satraucoša mūzika, ka sastāv tikai no divām notīm (vēlāk šo paņēmienu izmantos Spīlbergs savā slavenajā šausmu filmā Žokļi). Multfilmas varoņi arī nekad neapspriež cilvēku, kā tas bija grāmatā. Ievērojamas izmaiņas Disnejs veica arī oriģināla koncepcijā. Multfilmā ir daudz vairāk humora, tur skan dziesmas un pat iekļauta aina, kur Bembijs ar draugiem nodarbojas ar daiļslidošanu uz ledus.
Mednieki ceļ trauksmi
Multfilmas Bembijs pirmizrāde notika Otrā pasaules kara laikā – 1942. gada 13. augustā. Tas šķiet dīvaini, bet toreiz multfilma izgāzās. Pat trīs ASV kinoakadēmijas balvas Oskars nominācijas attiecās nevis uz attēlu, bet skaņu celiņu – labākā dziesma (Love is a song), labākā mūzika un labākā skaņa. Nevienā no nominācijām Bembijs neuzvarēja. Multfilma atpelnīja sevi vēlāk. Ar katru jaunu tās demonstrāciju Bembija popularitāte auga, un 1948. gadā tā ieguva balvu Zelta globuss. Savukārt Disnejs uzskatīja Bembiju par savu vismīļāko darbu.
Pēc filmas pirmizrādes Bembijs saņēma arī ne mazums kritikas no visām pusēm. Vieniem nepatika, ka Disnejs ir atmetis ierasto pasaku fantāziju un devies lielākas nopietnības un reālisma virzienā. Citi norādīja, ka šī multfilma traumē bērnu psihi.
Pat Volta Disneja meita Diāna bija pamatīgi saskaitusies uz tēvu par to, ka Bembija māte tika nogalināta. Uz tēva argumentu, ka tā bija rakstīts grāmatā, meita pamatoti atbildēja, ka agrāk viņš par tādām lietām īpaši galvu nelauzīja.
Slavenais režisors Stīvens Spīlbergs Bembiju nosauca par visu laiku skumīgāko filmu un atcerējās: «Kad es biju maziņš, bieži naktīs cēlos augšā, lai pārbaudītu, ka ar maniem vecākiem viss ir kārtībā». Savukārt mūziķis Pols Makartnijs teica, ka tieši Bembija mātes nāve mudināja viņu pievērsties dzīvnieku aizsardzībai.
Lai nu kā, visvairāk uz Disneju bija apvainojušies mednieki, kuri uzskatīja, ka šī multfilma apmelo viņu profesiju.
Zināms, ka pēc multfilmas noskatīšanās, pirms tā nonāca uz lielajiem ekrāniem, medību organizācijas pārstāvis Reimonds Brauns nosūtīja Disnejam telegrammu, kur lūdza multfilmas ievadā pievienot skaidrojošu tekstu, ka likumpaklausīgi mednieki pavasarī briežus nekad nešauj. Kā zināms, Disnejs šo lūgumu neņēma vērā… Mednieku bažas nebija veltas. Pēc multfilmas labsirdīgie skatītāji sāka just līdzi briežiem un ienīst medniekus.
ASV Bembija vārds kļuva gluži par sinonīmu vārdam briedis, bet izteiciens Viņi nogalināja Bembiju par sava veida mēmu. 1978. gadā pankgrupa Sex Pistols uzņēma filmu The Great Rock ‘n’ Roll Swindle, kur prezentēja savu dziesmu Who Killed Bambi? Edvarda Tjūdora izpildījumā. Multfilmas ietekme uz parastajiem cilvēkiem neaprobežojās tikai ar līdzjūtību. 2007. gadā, kad pēc spēcīgiem sniegputeņiem Kolorādo brieži sāka ciest badu, vietējie iedzīvotāji burtiski apbēra Savvaļas dzīvnieku departamentu ar prasībām palīdzēt nelaimīgajiem dzīvniekiem un panāca, ka viņu pabarošanai tika piešķirti 2 miljoni dolāru. Taču visaizkustinošākais stāsts bija par kādu vecu mednieku, kurš bija aizvedis savu mazmeitu uz multfilmu Bembijs un pēc tās noskatīšanās nolēma vairs nekad savā mūžā nemedīt.
2018. gada decembrī plašsaziņas līdzekļos parādījās informācija par ārkārtīgi neordināru sodu, kas tika piespriests malumednieku ģimenei no Misūri štata. Malumednieki izrādījās īsti nelieši, kas pēc briežu nogalināšanas upuriem nogrieza galvas kā trofeju.
Tiesa piesprieda malumedniekiem ne tikai cietumsodu, bet piespiedu kārtā lika galvenajam malumedniekam katru mēnesi cietumā skatīties Disneja multfilmu Bembijs.
2019. gadā parādījās informācija, ka Volta Disneja studija plāno veidot oriģinālā Bembija rimeiku – ar tādām pašām tehnoloģijām kā nesenajā Karaļa Lauvas rimeikā. Proti, personāži tiks taisīti maksimāli reālistiski, ko spēj paveikt mūsdienu datorgrafika. Šos plānus izjauca Covid-19 pandēmija, taču jācer, ka drīzumā studija pie šīs idejas atgriezīsies.
